Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

VIENPAD5MITĀ NODALA

Apsēdies uz vītola zara, Toraks atvilka elpu. Pārlieci­nājies par to, ka krasts nav kraujš, viņš ieslīdēja ūdenī un brida pāri upei.

Vilks viņu tur jau gaidīja. Viņš ar interesi nolūkojās, kā Toraks sabāž zābakos zāli, lai sasildītu kājas; pēc tam abi pa krastmalu devās tālāk pret straumi.

Mednieki visu dienu viņiem bija sekojuši pa pēdām: uz austrumiem no Dvīņupes un uz Cirvjupes augšteces pusi. Kolīdz Toraks mēģināja pagriezties uz dienvidiem, otra mednieku grupa aizdzina viņu atpakaļ. Atlika vienīgi virzīties caur biezokņiem upes tuvumā, lai suņi nesaostu pēdas.

Torakam sala; viņš bija slapjš un iepriekšējo nakti nebija gulējis. Viņš sāka kļūt izklaidīgs. Pirms neilga brīža viņš tikko nepaklupa pār mežakuili, kas vāļājās peļķē. Kāpēc viņš nebija pamanījis tā pēdas? Tās būtu ievērojis pat piecas vasaras vecs bērns.

Aki dēļ Toraks bija atmetis visas domas par došanos uz dienvidiem. Viņa vienīgā cerība bija šķērsot Cirvjupi un nonākt kādā no ielejām, kas veda uz ziemeļiem. Tā bija skarba zeme ar trūcīgiem medību laukiem, un, izņe­mot dīvainus, vientuļus klejotājus, tikai nedaudzi cilvēki vēlējās tur nokļūt.

Upe kļuva niknāka, un tālumā Toraks sadzirdēja dār­dam krāces. Kad rīta cēliens gāja uz beigām, Vilks sa­springa. Tad arī Toraks saklausīja troksni: ūdeni šķēla airi un, cenzdamies neatpalikt no vienkočiem, elsoja suņi. Aki un viņa draugi bija atļāvušies tikai īsu atelpas mirkli.

Toraks devās iekšā ar vītoliem aizaugušā purvājā un šļakstinājās pa grīšļiem, cenzdamies izvairīties no gaišzaļajām sūnām, uz kurām pēdas saglabājas dienām ilgi. Vilkam veicās labāk: lielās ķepas, kas mazliet atgādināja pleznas, ļāva viegli skriet pa staigno virsmu.

Toraks vīlies redzēja, ka sekotāji neturpina ceļu pret straumi, bet, it kā uzminējuši viņa plānus, brauc upei pāri.

Vienkočos tas bija izdarāms viegli. Puisis skatījās, kā tie izrāpjas krastā un uzmet laivas uz pleciem. Šie bija iece­rējuši aiznest tās garām krācēm un tur sagaidīt Toraku.

Viņam neatlika nekas cits, kā vien turpināt ceļu.

Upe bija kļuvusi straujāka tā brāzās pāri akmeņiem un ar šļakatām samērcēja Toraka apģērbu. Rāpdamies garām krācēm, viņš redzēja vajātājus pretējā krastā. Pui­sim atausa atmiņā, ka viņš tuvojas vietai, kur pretējā krastā sākas divas gravas, kas no Cirvjupes ielejas ved uz ziemeļiem. Aizpagājušajā rudenī viņi abi ar Renu bija atraduši nolūzušu ozolu un pa to tikuši pāri. Varbūt…

Ozolu bija aiznesuši pali.

Toraks uz mirkli apjuka. Viņam bija smaga galva. Dū­koņa ausīs traucēja domāt. Kaut kā taču droši vien varēja tikt pāri upei.

Varēja gan. Priekšā, kur upes gultne sašaurinājās, noslīkuši krūmi deva vietu akmens bluķiem un kritušiem kokiem. Desmit soļus virs upes bija iekārusies nogāzta priede. Tas nebija nekāds drošais tilts: miza bija gluma, uz visām pusēm stiepās zari, un, kad Toraks uzlika uz stumbra plaukstu, tas sašūpojās.

Taču viņš nosprieda, ka pāreja būs laba diezgan.

Kāda viņa saprāta daļa zināja, ka tas nav pareizi, taču dīvainā kārtā Toraks turpināja ceļu.

Vilks, lēkdams pāri zariem, bez grūtībām aiztecēja pa stumbru. Ticis otrā pusē, viņš pagriezās pret Toraku un luncināja asti. "Viegli."

"Nē, nav vis," puisis gribēja teikt. It sevišķi, ja jārāpjas četrrāpus slapjā un glumā briežādas apģērbā ar guļam­maisu, loku un bultām uz muguras, turklāt bez tādiem nagiem kā Vilkam.

Viņš jau gandrīz bija ticis pāri, kad izdzirdēja balsis. Toraks paskatījās lejup un no pārsteiguma gandrīz nogā­zās no priedes.

Zils ūdens un baltas putas virpuļoja ap sūnu zaļiem akmens bluķiem. Uz viena no tiem, tieši zem viņa, stāvēja Aki un Rauts.

Toraks aizturēja elpu. Ja šie paskatītos augšup…

- Man pietiek, Rauts sacīja. Es dodos atpakaļ.

- Es gan ne, Aki norūca.

Toraks centās līst uz priekšu, taču Rēnas dotā aproce aizķērās aiz zara. Viņš centās to noāķēt. Koks notrīsēja.

- Pārējie jau ir projām, Rauts teica, un mums jārī­kojas tāpat. Mēs esam ārpus saviem medību laukiem.

Toraks vēlreiz paraustīja aproci. Tā pārtrūka. Pīlādžogas nobira uz akmeņiem.

Par laimi, Aki bija pārāk saskaities, lai to pamanītu.

- Ja tu tagad padosies, tev nāksies soļot kājām! Laivu es neatdošu!

- Tiešām? Rauts iedzēla. Bet pēc tam miermīlīgāk sacīja:

- Aki, tas nav pareizi! Kāpēc tu viņu tik ļoti neieredzi?

- Tā nemaz nav, tas atcirta.

- Kādēļ tad visa šī pakaļdzīšanās?

- Es teicu, ka dabūšu viņu ciet! Es apsolīju tēvam. Citādi es nedrīkstu rādīties nometnē.

- Tad dari to bez manas palīdzības. Sadalīsim pārtiku, un rīkojies, kā vēlies.

Slābans no atvieglojuma Toraks nolūkojās, kā tie pa krastu aiziet uz upes lejteces pusi.

Kolīdz viņš sāka kustēties, atskanēja Aki sauciens:

- Es zinu, ka tu tepat kaut kur esi, dvēseļēdāj! Es tevi atradīšu, zvēru pie savām dvēselēm! Es tevi atradīšu un iznīcināšu!

Vilks viņu gaidīja upes otrā krastā, taču Toraks ar to tikko sasveicinājās. Tīstīdamies slapjajās drēbēs, viņš do­māja par Aki draudiem. Kas par noteiktību!

Toraks uzmeta skatienu Vilkam. To apdraudēja katrs mirklis, kuru abi pavadīja kopā. Ģinšu likumi aizliedz nogalināt medniekus, taču to drīkst darīt pašaizsardzības nolūkos. Ko tad, ja nonāks līdz cīniņam un Vilks centīsies barabrāli aizstāvēt, bet Aki viņu nošaus?

Uz mirkli Toraku pārņēma pamatīgas bailes. Viņš ne­var palikt bez Vilka.

"Ir tikai viena iespēja," viņš sev teica. "Un tas nebūs uz ilgu laiku."

"Jāšķiras," Toraks vilku valodā sacīja barabrālim.

Vilks apveltīja viņu ar izbrīnītu skatienu.

Toraks neprata paskaidrot, ka tas nav uz visiem lai­kiem, bet gan vienīgi, kamēr tuvumā ir Aki. Viņš saņēma dūšu, nocietināja sirdi un atkārtoja pavēli: "Jāšķiras!"

Vilks izskatījās apvainojies. Pēc tam viņš noskurinājās un pazuda ērgļpapardēs.

Toraks kādu laiku nebija nedz dzirdējis Aki un viņa suņus, nedz manījis Vilku.

Laiku pa laikam viņam iedūcās ausīs, un ievainojums uz krūtīm pulsēja. Toraks ar novēlošanos tam bija uzziedis sakošļātas vītola mizas, taču tas neparko negribēja dzīt. Sāpes pastāvīgi atgādināja par to, ka viņu nemedī vienīgi Aki. Dvēseļēdāji bija Toraka miesā ietriekuši neredzamu harpūnu un vilka viņu pie sevis.

Zeme kļuva akmeņaina. Vietā, kur viņš stāvēja, Cirvjupes krasts bija kraujš. Toraks jau pirms laba laika bija pagājis garām krācēm, taču ausīs joprojām dunēja.

Atspiedies pret bērzu, viņš kāri notiesāja pēdējo Rēnas doto asinsdesas līkumu. Ar ziedošanu Toraks sevi neap­grūtināja: pārtika bija vajadzīga viņam pašam.

Gribējās dzert, taču līdz upei bija tālu jārāpjas, tāpēc viņš iecirta robu bērza stumbrā un padzērās sulu. Atstājis koku asiņojam, viņš klupdams krizdams gāja tālāk. Toraks zināja, ka ir rīkojies slikti, taču nespēja sevi pārvarēt. Kaut kas bija nostājies starp viņu un Mežu. Viņš bija pārāk noguris, lai saņemtos.

Upe lejā tecēja ātra un dziļa. Vai vajadzētu palikt tās tuvumā vai arī meklēt aizsegu starp kokiem? Toraks izvē­lējās turēties pie upes.

Tas bija nepareizs lēmums. Akmeņi bija apauguši ar sūnām un slideni; viņš ar būkšķi krita un noripoja lejā pa krauju.

Tur nu viņš gulēja izstiepies pie akmens pašā ūdensmalā. Koki tur bija reti, tāpēc, kamēr Toraks slējās kājās, bija labi pārlūkojama upes lejteces puse, un viņš aiz lī­kuma ieraudzīja parādāmies vienkoci. Aki triumfējoši iekliedzās.

Toraks izmisīgi skatījās apkārt. Laika uzrāpties atpa­kaļ stāvajā krastā vairs nebija. Uz augšteci ceļu aizšķēr­soja akmens nogruvums. Viņš bija lamatās.

Un Aki piederēja ar bultām pilns bultu maks.