Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

SEPTIŅPADSMITĀ NODALA

-Aki bija tik tikko dzīvs, Beils stāstīja. Viņš kaut kā bija izķepurojies no ūdens un pakritis biezoknī. Pāris dienu vēlāk viņu atrada Vilku ģints.

- Pāris dienu? Rena brīnījās. Viņš bija pazudis gan­drīz mēnesi.

- Nē. Mežakuiļu ģints vienīgi neparūpējās par to, lai mums atsūtītu ziņu.

- Tas šiem ir raksturīgi, Rena riebumā teica. Bet ko gan Vilku ģints darīja tik tālu austrumos?

Beils izskatījās drūms.

- Viņi vajāja Toraku. Lai "aizmēztu negodu vienreiz par visām reizēm".

Rena purināja galvu.

- Vai tie pateica, kurp ved viņa pēdas?

- Uz austrumiem. Šie viņu pazaudējuši Cirvjezera niedrājā.

Meitenei kļuva auksti.

- Cirvjezers? Kādēļ?

Beils izlikās jautājumu nedzirdam un sacīja:

- Vai tad tu nesaproti, ko tas nozīmē? Toraks ir atstājis Aki mirstam!

- Varbūt viņš nezināja, ka Aki tur ir?

- Ak nē, viņš zināja. Aki teic, ka redzējis, kā Toraks uz viņu nolūkojas no kraujas virsotnes. Pēc tam viņš pagrie­zies un aizgājis. Beils paberzēja seju. Es zinu, ka Aki viņu vajāja, taču atstāt kādu mirstam… Tas neizskatās pēc Toraka!

Rena vērās ugunskurā. Beilam bija taisnība. Bet kāpēc viņš devies uz Cirvjezeru? Tam bija kāds iemesls, taču Rena nespēja to aptvert. Meitene zināja vienīgi to, ka Cirvj­ezers ir tā vieta, kuru vina vēlas redzēt vismazāk. Tā aus-

7 >

trumu malā bija gājis bojā viņas tēvs. Rena bija sev noso­lījusies uz turieni nekad vairs nedoties.

Beils nolika zemē laivu un novilka kamzoli, kas bija darināts no zivju pūšļiem.

- Tu taču arī centies viņu atrast, vai ne?

Rena neatbildēja.

- Kāpēc tu to dari tikai tagad? Kur tu biji agrāk? Beils vēlējās zināt.

- Es mēģināju.

Viņa izstāstīja jauneklim par saviem meklējumiem Mežā.

- Es arī viņu meklēju, viņš, pārsteigdams Renu, sacīja.

- Tu? Man šķita, ka tu medī kopā ar Jūras ērgļiem.

Beils apvainojās.

- Medīt tagad, kad ir padzīts Toraks?

Rena mirkli domāja. Tad viņa teica:

- Vai tu apzinies, ka mēs pārkāpjam ģinšu likumu? Ja tu kādam pastāstīsi…

- Skaidrs, ka apzinos! Taču tas attiecas ari uz tevi.

Abi viens otru nopētīja. Tad Beils sacīja:

- Es noķēru zivi. Vai drīkstu to izcept uz tava uguns­kura?

Rena paraustīja plecus.

Tas izrādījās vērā ņemams plaudis, un Beils arī Rēnai piedāvāja gabalu, no kura viņa sākumā atteicās, taču, ieelpojusi ceptās zivs smaržu, pārdomāja. Savukārt Rena puisim iedeva mazliet kaltētas brieža gaļas un parādīja, kā tā ieziežama ar kadiķogām un savvaļas zirņu pastu.

Ēzdami abi atturīgi sarunājās. Beils pastāstīja, kā, ap­strādājot smailīti ar roņu trāna un jūraszāļu kvēpu maisī­jumu, tika sagatavojis laivu saldūdens "grūtajiem pārbau­dījumiem", bet Rena parādīja viņam loka roņādas maksti, kuru viņa kā dāvanu bija saņēmusi Tālajos Ziemeļos. Taču viņa nepieminēja to, ka uzminējusi Sešru nodomus. Beils bija Toraka radinieks, taču viņa puisi nepazina pietiekami labi, un, ja nonāktu līdz gribasspēku cīņai starp Renu un Odžu burvi, viņš, iespējams, maisītos pa kājām.

Taču Beils bija spēcīgs, un viņam piederēja smailīte.

Rena sēdēja prātodama, bet Beils piecēlās, paņēma savu saini un uzcēla plecā laivu.

Meitene pajautāja, kurp viņš gatavojas doties.

- Uz Cirvjezeru. Tu ej atpakaļ pie savējiem. Es atra­dīšu Toraku.

- Ko?

- Tu nesēdīsies manā smailītē.

- Prātā nenāk, viņa mānījās.

- Un, ja iesi pa sauszemi, tad tālu netiksi. Pamanījis Rēnas sejas izteiksmi, Beils nopūtās. Manā dzimtajā malā sievietes paliek krastā. Medī un zvejo vīri.

Rena nosprauslājās.

- Mežā tā nenotiek.

- Varbūt ari. Taču es esmu no Roņu ģints un šādas ir mūsu paražas. Ej atpakaļ uz nometni, Rena! Tu nebrauksi man līdzi.

Nespēdama noticēt notiekošajam, viņa nolūkojās, kā Beils dodas uz upes pusi.

- Pat ja tu sasniegtu Cirvjezeru, Rena sauca viņam pakaļ, ko tu tur darītu? Tu neko nezini ne par Ezeru, ne par Ūdriem!

- Es izmantošu savas iespējas, Beils atbildēja.

- Jauki! Taču es tev teikšu, lūk, ko. Tu nesatrieksi dvēseļēdājus, prasmīgi rīkodamies ar airi!

- To mēs vēl redzēsim!

Patiešām redzēsim, Rena burkšķēja, lauzdamās caur kazeņu krūmiem.

Sajā Cirvjupes iecirknī gar krastu nebija nevienas takas, vismaz nevienas tādas, kuru Rena spētu uziet, un viņa bija sakarsusi, saskrāpējusies un pārskaitusies. Un nebija nekāda mierinājuma no tā, ka viņa spēja iztēloties, kā Beils bezrūpīgi iras pret straumi.

Augšpus krācēm viņa atpūtās un tad izlauzās caur piemirkušu alkšņu audzi. Upe šeit veidoja atvarus, kuros daudzu ģinšu pārstāvji nāca ķert zivis. Rena ievēroja, ka dažos no tiem kāds ir iemetis makšķerauklas un ielicis murdus. Viņa prātoja, kam tie varētu piederēt, kad ūdensmalā pamanīja pazibam gaišu matu kodaļu.

Beils viņu neredzēja. Viņš bija nometies ceļos pie ap­gāztās smailītes un lika ielāpu uz neliela caurumiņa tās apvalkā.

- Vai kādas nepatikšanas? Rena jautāja.

- Aizķērās aiz makšķerāķa, Beils, galvu nepagriezis, atbildēja.

- Tavu nelaimi, Rena bezjūtīgi sacīja.

- Tas nav pareizi! puisis iekarsa. Zvejas rīki atstāti tā, ka ikviens var uzbraukt virsū! Vajadzēja izlikt kādas zīmes!

- Ir jau arī izliktas. Šīs vītolu mizas strēmeles, kas piesietas pie zariem. Meža ģintis tādas izkarina kā brīdi­nājumu par to, ka tiek zvejots.

Beils sakoda zobus.

- Nu tad labu veiksmi! Rena sacīja ar mīlīgu smaidu sejā. Ceru, ka tas tevi pārāk neaizkavēs.

Jauneklis viņai uzmeta liesmojošu skatienu.

Dodamās projām no atvariem, Rena joprojām smīk­ņāja.

Taču viņas prieki neturpinājās ilgi. Upes pretējā krastā meitene ieraudzīja gravu, kur aizpagājušajā rudenī abi ar Toraku bija pirmo reizi saskrējušies ar Klejotāju. Vilks tolaik vēl bija kucēns. Kad šis nobrāza ķepu spilventiņus, Toraks viņu nesa rokās.

Renu pārplūdināja sāpīgas ilgas pēc abiem draugiem.

Priedes deva vietu vareniem ozoliem, un Mežs kļuva vērīgs. Rena vēlējās, kaut garām savā smailītē būtu paslī­dējis Beils. Skaidrs, ka cauruma aizlāpīšana ilgu laiku nevarēja prasīt. Nedaudz tālāk no ērgļpapardēm zaglīgi paskatījās divi staltbriežu teļi, kas uz tievajām kājelēm grīļīgā gaitā tuvojās meitenei. Tie izbijās un aizbēga tikai tad, kad tos gandrīz varēja aizsniegt ar roku.

Rena pieskārās pie kamzolim piešūtajām kraukļa spal­vām. Kad Meža radības pretēji savam paradumam šādi piesaista uzmanību, tas bieži vien ir brīdinājums. Ko gan tas varētu nozīmēt?

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņa uzrāpās kalna korē, kuru ģintis dēvēja par Cūkmuguru, un apstājās, skatīda­mās uz Cirvjezeru.

Pievakares saule padarīja ūdeni žilbinoši zeltainu. Rena redzēja Ezerā izsvaidītās salas, kas bija plakanas kā lapas, un tieši zem sevis varenu niedrāju, kas sargāja rietumu krastu. Tālu dienvidos kā melni punkti bija saskatāma Ūdru nometne, bet uz austrumiem nežēlīgās ledus upes baltā gultne.

Pēdējo reizi, apjukusi un nesaprazdama, kādēļ neat­griežas tētis, Rena šeit stāvēja, kad viņai bija astoņas vasa­ras. Ūdri atrada viņa līķi, un Finkedīns kopā ar Seiunu devās glābt viņa izklīdušās dvēseles. Finkedīns uzstāja, ka jāiet arī Rēnai. Viņi bija stāvējuši uz Cūkmuguras kalna un vērojuši šo plašo iekšzemes jūru.

- Kādēļ viņš turp devās? Rena jautāja tēvocim. Uz ledus upes taču nav nekāda medījuma.

- Viņš nemedīja, murmināja Finkedīns.

- Bet kādēļ tad?

- To es pastāstīšu, kad tu paaugsies.

Viņš saņēma Rēnas plaukstu siltā, stingrā tvērienā, un viņa tam cieši pieglaudās.

Nu viņa atkal stāvēja uz Cūkmuguras kalna kores, taču blakus nebija Finkedīna, kuram pieķerties pie rokas.

Kad meitene bija nokāpusi lejā, viņa sāka apzināties sava uzdevuma bezcerību. Rēnai nebija ne jausmas, uz kurieni Toraks aizgājis; viņa nemanīja nevienu, kam pajautāt. Gar krastmalu nebija nevienas takas Ūdriem tādu nevajadzēja, jo tie allaž pārvietojās pa ūdeni, un, pat ja viņa sasniegtu nometni pa cietzemi, ko tad?

Viņa jau bija sākusi meklēt ceļu uz dienvidiem, kad izdzirdēja niedrēs kaut ko kustamies.

- Beil? Rena nedroši jautāja.

Atbildes nebija. Dzirdama vienīgi niedru čaboņa un šalkoņa, it kā kāds lauztos uz viņas pusi.

Viņa atmuguriski klupdama kāpās atpakaļ pa ciņaino zemi.

- Beil, Rena čukstēja. Ja tas esi tu, tad parādies. Tas nav smieklīgi.

Uzvirmoja vējš, kas, ietīdams viņu smirdoņā, lika mei­tenei norīstīties.

Niedres nodrebēja, pašķīrās, un no tām uz viņas pusi izslīdēja laiva. No tās skatījās zaļš, appelējis, no niedrēm pagatavots vīrs.

Rena atsprāga atpakaļ un kaut kam uzdūrās.

- Kas tas tāds? viņai aiz muguras jautāja Beils.

- Kas tas bija? viņš vaicāja vēlreiz, kad abi bija atkā­pušies drošā attālumā un nonākuši pie līča niedrāja dien­vidu malā.

- Man šķiet, to uzmeistarojuši Ūdri, Rena atbildēja, lai pielabinātos Ezeram. Viņi ieliek laivā pārtiku un palaiž to savā vaļā. Tas viņiem skaitās svētums. Labāk nebūtu to redzējuši.

Beils iekoda lūpā.

- Priecājos, ka tevi satiku, viņš teica. Šī vieta. Es nesaprotu, kas te notiek.

Rena paraustīja plecus.

- Nu, man vajadzīga laiva, tādēļ arī es priecājos par to, ka tu mani atradi. Tas neizklausījās tik draudzīgi, kā Rena bija gribējusi, tāpēc viņa steigšus turpināja: Pirms kaut ko uzsākam, mums jāgodina Ezers. Ūdri prasa tam atļauju it visos pasākumos.

Beils pamāja ar galvu.

- Ko mēs darīsim?

Rena, juzdamās mazliet pašpārliecināta, pie niedrēm ziedojumam atstāja dažus lašu plāceņus. Tad viņa uztriepa uz pieres un loka kādu mazumiņu pastas, kuru sajauca no okera un Ezera ūdens, tādējādi izlūgdamās Cirvjezeram atļauju staigāt mierā. Beils ļāva mazliet uztriept uz pieres arī sev un pēc neilgas pārliecināšanas arī uz laivas. Pēc tam viņi ieturējās ar kaltētu brieža gaļu un Beils no vītola vicām uztaisīja murdu, kuru iegremdēja ūdenī.

Saule slīdēja zemāk, un pierima vējš. Ezers kļuva gluds kā pulēts bazalts.

- Odžu burve vajā Toraku tāpēc, ka viņš ir garagājējs, vai ne? Beils klusi jautāja.

- Jā, Rena atbildēja.

Viņa vēlējās, kaut jauneklis nebūtu pieminējis Sešru.

- Un viņa vēlas iegūt arī uguns opālu?

- Jā, viņa atbildēja vēlreiz. Pieklusinājusi balsi, Rena piebilda: Tā ir pēdējā lauska, kas no tā palikusi pāri. Viena kopā ar Sikspārņu burvi aizgāja nebūtībā melnajā ledū. Otru kopā ar Roņu burvi paņēma Jūra.

- Ar Roņu burvi? Beils bija gaužām pārsteigts. Vi­ņam piederēja uguns opāla lauska?

- Kā citādi viņš būtu varējis radīt tokorotus?

Puisis sarauca uzacis. Rena prātoja, ka viņš atceras

nelāgos laikus uz savas salas, kad Roņu burvis bija uzsū­tījis sērgu. Beila mazais brālītis bija viens no tās upu­riem.

Pāri Ezeram atbalsojās vientulīgs, saraustīts klie­dziens.

Beils pielēca kājās.

- Kas tas bija?

- Nirējputns, Rena atbildēja. Tie Ezerā ir labā­kie peldētāji. Ūdri nes ziedojumus ari tiem. Viņa bridi klusēja, bet tad turpināja: Finkedīns teic, ka Ūdri esot līdzīgi viņu ģints aizbildnim. Tie ūdensmalā vienmēr atstāj mazas kaudzītes pussakošļātu zivju.

Kaut kur virs ūdens izšāvās forele, un viņi salēcās.

Beils noskurinājās un aizgāja pārbaudīt murdu.

Rena, gremdēdamās domās, palika krastmalā.

- Rena! Beils iesaucās pārvērstā balsī.

- Ko?

- Labāk nāc un paskaties!