Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DESMITĀ NODALA

Pie ugunskura valdīja kņada. Suņi rēja, balsis murdēja kā sirseņu dūkšana. Lūpas savilkās bailēs, un acis satumsa.

Finkedīns aicināja nomierināties un satraukums ma­zinājās.

- Mums jāiet un viņš jānoķer! Aki kliedza. Ja mēs tagad…

- Ja jūs iesiet tagad, Kraukļu vadonis sacīja, jūs būsiet kā aklie. Atcerieties, ka tur nav tikai izraidītais. Kā ar Ozolu burvi? Ar Odžu burvi? Ar Ūpju burvi? Trīs dvēseļēdāji ar neiedomājamu spēku un viņi var atrasties jebkurā vietā. Vai esi pietiekami stiprs, lai viens pats pret tiem cīnītos, Aki? Vai kāds no jums jūtas tik varens?

Aki gribēja atbildēt, taču tēvs šim uzrūca, un viņš sarā­vās, it kā izvairīdamies no sitiena.

Toraks bija redzējis pietiekami. Viņš bēga. Kāds gan muļķis viņš gan bija, domādams, ka tie viņu ņems atpakaļ. Tas nenotiks nekad.

Kamēr viņš skrēja, uz krūtīm atvērās brūce. Toraks sāpēs elsoja.

"Šī zīme," čukst Odžu burve, "būs kā harpūnas uzgalis roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tā aizvilks tevi atpakaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"

Pakampis guļammaisu, viņš, lai izkliedētu savu smaržu, izvēlējās citu ceļu un starp kokiem pamanīja Kraukļu mi­tekļus. Tie bija tukši.

Ar katru mirkli briesmas pieauga un tomēr viņš ne­spēja sevi piespiest skriet projām. Toraks atstāja Kraukļus uz visiem laikiem, tagad viņš to saprata, taču vēlējās būt tiem tuvumā vēl šo vienu pēdējo reizi. Viņam vajadzēja atvadīties.

Toraks atrada Kraukļu vadoņa mitekli un ielūkojās iekšā. Pret stenderi bija atsliets Finkedīna cirvis; turpat bija arī viņa loks un žebērklis. Taču no Rēnas mantām ne miņas, un tas bija dīvaini.

Viņa cirvis.

Tas bija skaists: pulēta nefrīta cērte, kas iestiprināta pamatīgā oškoka rokturī. Tas brīnišķīgi iekļāvās Toraka tvērienā. Satvēris cirvja kātu plaukstā, puisis sajuta Kraukļu vadoņa stiprumu, viņa gribasspēku. Savu cirvi Toraks bija pazaudējis Tālajos Ziemeļos; Finkedīns gata­vojās viņam palīdzēt pagatavot jaunu. Finkedīns daudz ko gribēja Torakam iemācīt.

Viņa tvēriens kļuva ciešāks. Nozagt cilvēkam cirvi ir viens no lielākajiem grēkiem. Nozagt Finkedīnam…

Bet izraidītajam tas bija vajadzīgs.

Tikko spēdams noticēt, ka tas ir viņš, kas to dara, Toraks aizbāza cirvi aiz jostas un gāja meklēt mītni, kurā gulēja Rena. Palikt nometnē vēl ilgāk bija neprāts, taču viņš nevarēja aiziet, pirms nebija atradis draudzenes mitekli.

Toraks bija pārsteigts, atklādams, ka tagad viņa dzīvo kopā ar Seiunu: viņš to saprata pēc netīkama vecas sie­vietes smārda. Rena to droši vien nevarēja ciest.

Bija sāpīgi skatīties uz viņas mantību, kas gulēja stūrī nekārtīgā kaudzē. Rēnas mīļotais loks karājās pie sijas. Kad Toraks tam pieskārās, puisim šķita, ka viņš dzird draudzenes balsi zobgalīgu, bet laipnu. Kad abi pirmo­reiz satikās un Kraukļi bija ienaidnieki, pret kuriem Tora­kam vajadzēja cīnīties par savu dzīvību, viņa tam pasnie­dza biķeri ar plūškoka ogu sulu. "Tas ir vienīgi taisnīgi," Rena toreiz teica.

Uz viņas vītola mizu pīteņa gulēja jauna dziedniecības augu somiņa, kādu Toraks agrāk nebija redzējis; droši vien draudzene to pagatavoja, kad bija atdevusi viņam savu veco. Viņš to apgrieza otrādi un starp kaltētām sēnēm un matu lēkšķēm pārsteigts pamanīja balto oli, uz kura pagājušajā vasarā bija uzvilcis savu ģints piederības zīmi. Viņa to visu laiku bija glabājusi.

Toraks satvēra oli plaukstā. Tas labāk par visu Rēnai pastāstīs, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies.

Turēdamies biezokņos pie upes un zemu pieliecies, Toraks ātri skrēja pa krastu augšup pret straumi. Viņš nebija tālu ticis, kad izdzirdēja klusinātas, piesardzīgas skaņas kāds dzinās pakaļ.

Aki tas nevarēja būt šis saceltu lielāku troksni. Lai kas tie arī bija, vajātājiem tas labi izdevās, jo tie kustējās gandrīz nedzirdami un turējās ēnā.

Tie prata dzīties pakaļ, bet Toraks prata slēpties.

Upe bija dziļa un rami plūda starp pusnoslīkušiem alk­šņiem. Toraks novilka zābakus un uzkāra tos sev kaklā.

Tad, turēdams bultu maku, loku un saritināto guļammaisu virs galvas, viņš iebrida ūdenī. Aukstums lika aizrauties elpai, taču puisis, zobus griezdams, brida tālāk, līdz ūdens sniedzās līdz zodam.

Turēdamies pretim straumei, viņš gaidīja. Toraks dzir­dēja, kā ūdens čalo ap kokiem. Tad atskanēja zaglīgi soļi.

Krastā kāds klusi pasauca viņu vārdā.

Viņš saspringa.

- Torak! Rena nočukstēja vēlreiz. Kur tu esi?

Viņš neatbildēja.

Tad atskanēja cita balss:

- Asinsradiniek, tas esmu es!

Toraks sarāvās.

- Mēs esam vieni, es zvēru! Beils aizsmacis čukstēja. Nāc ārā! Es tev nedarīšu pāri! Rena man visu izstāstīja. Es zinu, ka tu esi izraidītais, taču mūs vieno asinsradnie­cība! Es vēlos palīdzēt!

Toraks sakoda zobus. Rena vienreiz jau bija likusi uz spēles dzīvību, lai viņu glābtu, taču nekas labs no tā nebija sanācis. Toraks nedrīkstēja viņu un Beilu pakļaut vēl lie­lākām briesmām.

Kā visi mednieki Rena un Beils prata gaidīt. Tāpat kā Toraks.

Beidzot viņš izdzirdēja Beila nopūtu.

- Iesim, viņš sacīja Rēnai.

- Nē! meitene iebilda.

Toraks dzirdēja, kā, viņai nākot tuvāk, nošalc zari, un pēkšņi Rena jau bija ūdensmalā.

- Torak! viņas balss bija bezrūpīgi skaļa. Es zinu, ka tu tur esi, un jūtu, ka tu klausies! Lūdzu. Lūdzu! Ļauj mums tev palīdzēt!

Neņemt vērā Beilu bija grūti, taču neatbildēt Rēnai bija viens no grūtākajiem uzdevumiem, ko Toraks jeb­kad tika paveicis. Vēlme iekliegties vai dot kādu ziņu, kuru saprastu vienīgi viņa, bija gandrīz nepārvarama. "Ej atpakaļ uz nometni!" viņš pie sevis lūdzās. "Es to vairs nespēju izturēt!"

Beils aplika viņai ap pleciem roku.

Nāc! Vai nu viņa šeit nav, vai arī mūsu draugs negrib tikt atrasts.

Rena dusmīgi nokratīja Beila roku. Taču, kad tas devās atpakaļ uz nometni, viņa sekoja.

Toraks pagaidīja, līdz bija pārliecināts, ka abi ir pro­jām, un tad izrāpās uz sauszemes. Pārsalis un sastindzis viņš uzvilka zābakus. Rēta uz krūtīm bija atvērusies, un viņš juta, kā no tās sūcas siltums. Jauki. Lai asiņo.

Zēns trakā ātrumā skrēja pret straumi gar upes krastu, lai tikai nebūtu jādomā, taču beidzot tomēr nācās apstā­ties. Klajuma malā viņš atspiedās pret blīgznu. Drīz vaja­dzēja lēkt saulei. Kaut kur tālumā rēja suņi.

Toraks atklāja, ka joprojām ir sažņaudzis dūrē oli, kuru bija izbēris no Rēnas zāļu somas. Viņš vērās uz punkto­tajām līnijām, kas bija domātas kā viņa ģints piederības tetovējums, taču nu bija pārvērtušās par neko neizsako­šiem plankumiem.

"Tas bija vecais Toraks," viņš nodomāja.

Zēns apjēdza, ka pēdējā pusmēneša laikā tā arī pa īstam nebija sapratis, ka ir izraidītais; viņš bija meklējis jebkuru iemeslu, lai paliktu Kraukļu tuvumā. Viņš bija kā tas jaunais alnis, kas blēja pēc mātes. Ja tas neiemācīsies izdzīvot vienatnē, viņu gaida nāve. Toraks negribēja pie­ļaut tādu pašu kļūdu.

Dūre žņaudzīja oli. Atstāj to! Pamet visu pagātnē!

Viņš iestiprināja oli blīgznas zaru žāklē un sāka skriet.

Migla pārklāja ar lāsēm ērgļpapardes un aizdeva blīgz­nas lapām sarmai līdzīgu mirdzumu. Toraka olis atdusējās drošībā koka brūnajās, gludajās rokās.

Norā ieradās stirnu buks un sāka ganīties. Savu dzies­mu uzsāka sarkankrūtītis. Pamodās melnais strazds. Saul­lēkts izklīdināja miglu.

Buks spēji pacēla galvu un aizbēga. Griezīgi izklieg­dami trauksmes saucienus, aizlidoja sarkankrūtītis un strazds.

Pāri blīgznai pārslīdēja ēna.

Mežs aizturēja elpu.

Pastiepās zaļa roka un atņēma kokam Toraka oli.

viņš ir tuvumā, Aki sacīja. Es to jūtu.

- Es gan ne, cīnīdamās pret straumi, lai no viņa neatpaliktu, elsa Vītolu meitene. Vai tikai šis nav devies uz dienvidiem, nevis uz austrumiem? Viņš taču atnāca no dienvidiem.

- Tāpēc jau pārējie aizgāja uz dienvidiem nogriezt vi­ņam ceļu, Aki noņurdēja.

- Mēs esam nonākuši pārāk tālu upes augštecē, ne­mierīgi sacīja Rauts. Vajadzētu doties atpakaļ.

- Nē, Aki atcirta.

- Tad vismaz atpūtīsimies, iebilda vēl kāds puisis. -Ja turpināšu airēt, man nokritīs rokas.

- Man arī, meitene pukstēja. Mēs nupat pabraucām garām līcītim. Dosimies turp!

Atskanēja piekrītoša murmināšana, kurai Aki negribīgi padevās, un viņi izvilka vienkočus krastā.