Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMITĀ NODALA

-Kādēļ viņi mūs palaida vaļā? Beils jautāja. Tas ir pārāk vienkārši, man tas nepatīk.

Rena neatbildēja. Sastapšanās ar dvīņiem bija viņai atņēmusi spēkus, un meitene bažījās, vai tie ir spējuši ieskatīties viņas prātā.

Rena un Beils nokļuva atpakaļ galvenajā mītnē, kur viņus tika atstājusi Ananda. Iekšā ieskatījās Joluns, kas pamāja ar galvu Beilam.

- Ārā, viņš norūca. Es došu tev pārtikas krājumus un Ezeram piemērotas drēbes.

Rena gribēja sekot, taču vīrs viņu apturēja.

- Tu ne! Pie tevis atnāks sieviete!

Drīz vien Rena atklāja to, ka Joluns nav vienīgais, kas bez bažām nevar noraudzīties, kā viņi tiek atbrīvoti. Kad Dairati atnesa viņai drēbes, tā, neskatīdamās Rēnai acīs, nometa tās uz pīteņa.

- Briežādas tev vairs nebūs vajadzīgas, viņa drūmi teica. Samirkušas tās ir pārāk smagas, bet izžuvušas pārāk nelokanas. Uzvelc šīs!

Viņa norādīja uz stulpiņu pāri, kas bija pagatavoti no mīkstas aļņādas un sniedzās līdz lieliem, un kamzoli bez piedurknēm, kas bija prasmīgi novīts no grīšļiem.

- Tev pašai nāksies piešūt ģints aizbildņa spalvas, sieviete piebilda.

Rena neomulīgā klusumā pārvilka drēbes un no vecā apģērba nogrieza kraukļa spalvas, lai tās vēlāk piešūtu pie jaunā kamzoļa. Kad viņa mēģināja pateikties Dairati, tā devās uz durvīm.

- Dairati! Rena viņu uzrunāja. Ko sliktu es esmu izdarījusi?

Jaunā sieviete saknieba lūpas.

- It kā tu nezinātu, viņa teica. Varbūt tu vari pie­muļķot mūsu burvi, taču mani gan ne.

- Ko tu ar to gribi teikt?

Dairati pagriezās pret Renu un ar roku parādīja zīmi.

- Turies tālāk! Es viņiem pastāstīju, kas tu esi! Es pastāstīju, kā mēs tev aiz muguras sačukstējāmies. Tu ar savām melnajām, melnajām acīm un sapņiem, kas piepil­dās. Tu nes nelaimi. To zina visi. Ikvienam ir skaidrs, ka nonākt tavā tuvumā nozīmē sagādāt sev nepatikšanas.

Rēnai kļuva nelabi.

- Tā nav tiesa.

- Tu labi zini, ka ir gan! Tavs brālis. Tavs tēvs. Toraks. Kādam vajadzētu brīdināt šo Roņu puisi, pirms nav par vēlu!

Un tad, atstādama Renu vienu, viņa bija aizgājusi.

Meitene bija satriekta. Ko tad, ja Dairati taisnība?

"Ak, nekā tamlīdzīga!" Rena centās sev iestāstīt. "Dai­rati ir vienīgi ar žulti pilna meiča, kurai tu nekad neesi patikusi."

Taču nelaime bija tā, ka patiesībā viņa īsti nepatika nevienam. Cilvēki viņu piecieta tāpēc, ka Rena bija

Finkedīna asinsradiniece un tie baidījās no viņas burves spējām.

Renu pārņēma skumjas, un viņa ilgojās pēc Toraka. Pēc vienīgā drauga, kas viņai jebkad bijis.

Uz takas viņa atrada Beilu, kas tagad valkāja aļņādas stulpiņus un kamzoli no sudrabotām zivs ādām.

Ielūkojies Rēnai sejā, viņš jautāja:

- Vai tu jūties labi?

- Nē, viņa atcirta.

Puisis sarauca uzacis, taču neko neteica.

Anandas un klusējošu Ūdru skatienu pavadīti, abi devās uz lūku un pa virvju kāpnēm norāpās līdz smailītei.

- Visa mūsu mantība ir sakravāta, Beils sacīja, atrai­sīdams laivu un atgrūzdamies no pāļa. Brauksim ātri projām, pirms šie nav pārdomājuši.

Ezers bija bagāts ar zemūdens straumēm, un smailīte vareni zvārojās. Rena ne vienu reizi vien gandrīz ievēlās ūdenī.

Tai nepatīk saldūdens, Beils sacīja, vēlēdamies at­taisnot iemīļotās laivas neglīto uzvedību. Tā ir mana vaina. Smailīte šeit ir iegrimusi daudz dziļāk, nekā tas mēdz notikt Jūrā. Es tā neesmu pieradis.

Sarāvusies viņam aiz muguras, Rena, par spīti bebrādas apmetnim, kuru viņa atrada vienā no saiņiem, drīz vien bija caurcaurēm slapja. Viņa jutās kā apgrūtinājums. Beils bija spēcīgāks, turklāt viņš bija daudz labāks smaiļotājs, un, kad Rena centās palīdzēt, tas beidzās ar to, ka viņa ar savu irkli traucēja Beilam airēt.

Lai justos kaut kādā veidā noderīga, Rena laiku pa laikam sadabūja rubeņa kaula svilpīti un centās sasaukt Vilku. Taču atbildes nebija, un tas viņas garastāvokli pa­sliktināja vēl vairāk.

Kad meitene iedomājās par to, kas gaida priekšā, viņu pārņēma bailes. "Viņa izmantos savu varu," bija sacījis Ūdru burvis. Taču Rena to nekādā gadījumā nevēlējās darīt. Tuvojoties naktij, viņi klusā līcītī uzslēja nometni. Pārtika, kuru viņi tika paņēmuši līdzi no Meža, bija beigu­sies, taču Ūdri bija ceļiniekiem iedevuši lašu ādas kules pilnas ar grauzdētiem niedru putekšņiem, tāpēc viņi varēja izvārīt šķidru un negaršīgu putru.

Beils izskatījās norūpējies. Kad abi bija paēduši, viņš jautāja:

- Kas Ūdru burvei bija prātā, kad viņa sacīja, tu bai­doties no sava spēka.

Rena centās sasparoties.

- Viņa domāja burvestības, vai ne? jauneklis nopra­sīja.

Kad meitene neatbildēja, viņš sacīja: Ja mēs nespē­sim Toraku atrast, tā varbūt būs vienīgā izeja. Tev piemīt spējas. Kādēļ tās neizmantot?

- Tev viegli tā runāt, Rena nomurmināja.

- Toraka dēļ. Tev tas jādara Torak dēļ.

Viņa klusēja.

- No kā tu baidies?

- Es nebaidos.

Pēc tam viņi vairs nesarunājās. Beils uz krastmalā izskalotiem kokiem novietoja otrādi apgriezto smailīti, apklāja to ar priežu zariem un, ielīdis pagaidu miteklī, ievīstījās bebrādas apmetnī, un pagrieza Rēnai muguru. Viņa vēl ilgi nespēja aizmigt.

Visu nākamo dienu viņi airējās uz austrumiem, taču no Toraka nebija ne vēsts. Renu neatstāja sajūta, ka viņi tuvojas nevis Torakam, bet gan kaut gan citam. Viņas bailes pieņēmās spēkā.

Kad saule sāka laisties zemāk, viņi sastapās ar spēcīgu austreni un Beilam nācās krietni papūlēties, lai tiktu uz priekšu. Kad viņi bija apbraukuši kādu salu, Rena sajuta vēsumu sejā, un tur jau tas bija: ledus upes nežēlīgais spīdums.

Bailes sažņaudza viņas pakrūti. Kaut kur tur galu bija dabūjis tēvs.

Beils pagrieza seju pret Renu.

- Tas izskatās nepareizi. Kāpēc viņam būtu jānāk uz šejieni? Šeit taču nav medījuma šeit nav nekā!

- Ūdru burvis teica, ka tas, ko mēs meklējam, atrodas austrumos.

Taču Rena labi zināja to, ka burvju pravietojumiem, kas lielākoties mēdz būt grūti izskaidrojami, var būt daudz dažādu tulkojumu.

Kad viņi bija nonākuši tuvāk ledus upei, vēsums pār­tapa par stindzinošu vēja brāzmu un ledus sāka izskatīties zils. Rena staipīja kaklu pret mirdzošajām klintīm, kas slējās virs galvas. Viņa dzirdēja urdzam izkusušā ledus ūdeni, taču nevarēja to saskatīt. Ūdenskritumi klintīs nekur nebija manāmi vienīgi šī žilbinošā zilgme.

- Mēs esam par tuvu, Beils teica. Labāk griezīsimies atpakaļ un ierīkosim nometni pie līča, kuram pabraucām garām. Tālāk uz austrumiem mēs vairs nevaram tikt.

Tonakt Rena sapnī redzēja Toraku.

Viņš bija sakņupis pludmalē pie melnām smiltīm, drē­bes bija skrandainas, un seja bija mežonīga un tukša, kad viņš ar degošu pagali metās virsū… metās virsā Vilkaml

Rena ieelsojās un pamodās.

Beils bija aizgājis.

Izlīdusi no patvēruma, meitene ieraudzīja, ka viņš vēro divas niedru laivas, kas peld projām no līča.

- Es redzēju sapni, Rena teica. Ar Toraku ir sliktāk, nekā mēs domājam, viņš ilgi vairs neizturēs.

Beils drūmi pamāja ar galvu.

- Slikti ir tas, ka viņš ir kaut kur tālu.

- Kā tu to zini?

Jauneklis norādīja uz laivām.

- Viņi šeit piecas dienas meklējuši zivis, un tas nozīmē to, ka šie nezina, kas mēs esam. Viņi bija izpalīdzīgi. Pa­stāstīja to, ko citi no mums slēpa. Kāds niedrājā ir atradis Toraka loku.

- Niedrājā? Rena bija pārsteigta.

- Netālu no Slēpņļaužu salas. Ūdru burvis mūs ir aiz­sūtījis pa nepareizu ceļu. Viņš sažņaudza dūres. Ak, Rena, mēs bijām tik tuvu! Ja vien būtu zinājuši, mēs Toraku jau būtu atraduši!

- Aizsūtīt mūs uz otru pusi! Kādēļ?

- Kāda tam vairs nozīme? Mēs esam no viņa tālāk nekā jebkad. Un, ja var ticēt tev, viņam nav atlicis vairs daudz laika.

Rena domāja ātri.

- Cik ilgā laikā mēs tur varam nokļūt?

- Krauklis varbūt aizlidotu vienā dienā. Braucot ar smailīti starp visām šīm salām? Pa divām dienām var­būt pa trim.

- Dosimies ceļā!

- Vēl ne.

Beils norādīja uz austrumiem. Virs ledus upes savilkās sarkanpelēki mākoņi. Pasaules Gars bija nemierīgs.

- Tomēr mums jāpacenšas! Rena izmisusi iesaucās.

- Ja es pazītu Ezeru, tad varētu mēģināt. Taču tagad, kad tuvojas vētra… Nē. Noslīkuši mēs Torakam neesam vajadzīgi.

Meitene aizskrēja uz ūdensmalu. Viņa saprata, ka viss ir ticis viltīgi nokārtots tā, lai viņa nonāktu šeit. Droši vien Ūdru burvis bija viņus aizsūtījis uz austrumiem, lai piespiestu Renu paveikt to, ko viņa bija apņēmusies nekad nedarīt.

Pagriezusi ledus upei muguru, viņa vēroja rietumu pusi. Dzintardzeltenajā Ezerā vīdēja nepievilcīgas, mel­nas salas. Kaut kur aiz tām no dvēseļu slimības gāja bojā Toraks.

- Šādā gadījumā man nav izvēles. Rena ieskatījās Beilam acīs. Mums jāsūta viņam palīdzība no šejienes.

- Ko tu ar to vēlies sacīt?

Rena dziļi ievilka elpu.

- Man vajadzēs nodarboties ar burvestībām.

- Rena, tas ir neprāts! Beils auroja, cenzdamies vētrā noturēt smailīti virs ūdens. Mums jāatgriežas krastā!

- Vēl ne! Rena kliedza. Mums jātiek garām tai pēdē­jai salai! Man vajadzīgs neaizsegts skats uz rietumiem, citādi palīdzība viņu nesasniegs!

- Bet laivā smeļas ūdens!

- Ja tev rūp Toraks, turpini airēt\parDebesis kļuva melnas, vējš, sakuldams Ezeru niknās, baltās putās, gaudoja viņai ausīs, raustīja drēbes un lipi­nāja pie sejas matus. Smailītes priekšgals brīžam izslējās virs viļņiem un tad atkal iegrima, un tikai Beila prasme paglāba viņus no nogrimšanas. Ar ceļgaliem atspiedusies pret šķērskoku un ar vienu roku sagrābusi laivas malu, bet otru iebāzusi zāļu dozē, Rena kaut kā iemanījās notu­rēt līdzsvaru. Priekšdarbus viņa bija paveikusi jau krastā. Atlika vienīgi noslēdzošais rituāls.

Vilkdama laukā no maciņa vajadzīgo lietu, viņa izjuta ļaunu apmierinājumu. Pie Odžu burves, iespējams, atra­dās olis ar Toraka ģints zīmēm, taču viņai, Rēnai, piede­rēja kaut kas vismaz tikpat iedarbīgs.

- Kas tas ir? Beils sauca caur brāzmām.

- Viņa mati! Rena atkliedza. Pagājušajā ziemā Tora­kam nācās maskēties un es tos nogriezu un paglabāju!

Piesvempusies kājās, viņa pacēla roku, un Toraka ga­rās, tumšās cirtas plīvoja vējā.

Beils pieturēja Renu aiz siksnas.

- Saku pēdējo reizi: mums jāatgriežas krastā! Tā tur ir krusa! Ja tā sacaurumos laivu, mēs būsim pagalam!

- Vēl ne!

Atmetusi galvu, Rena vētrā izkliedza buramvārdus: viņa aicināja visu Kraukļu aizbildņa spēku, kas lido virs ledājiem un kalniem, Meža un Jūras; viņa to aicināja un sūtīja uzmeklēt Toraku, un vējš pakampa vārdus no viņas lūpām un aiznesa tos pāri Ezeram uz rietumiem.

Taču uzrunas vidū, atbalstījusi kājas pret grīļīgās lai­vas karkasu un pieturēdamās Beilam pie pleca, lai neap­gāztos, Rena juta, ka viņai pretim stājas varens spēks.

Es zinu tavus nolūkus… Tev neizdosies.

Rēnai saļodzījās ceļgali, un viņa gandrīz saļima.

Tev neizdosies.

Viņa centās to padzīt no prāta, taču tas bija pārāk stiprs. Stiprāks par Ūdru burvi, stiprāks pat par Seiunu tas bija dvēseļēdāju biedējošais spēks, un to nespēja pie­veikt kādas nepieredzējušas meitenes nemākulīgās bur­vestības.

Pasaules Gars atvēra mākoņus, un sākās krusa, kas kapāja viņu sejas ar ledus bultām.

Beils centās apgriezt smailīti.

- Klintis! Priekšā ir klintis! viņš kliedza.

Rena pacēla sažņaugto dūri pēdējo reizi.

- Lido! viņa iekliedzās. Lido un palīdzi zēnam ar slimajām dvēselēm!

Vējš izrāva Toraka matus viņai no pirkstiem un izkai­sīja tos Ezerā, bet Rena novēlās atmuguriski, jo smailīte briesmīgi nodrebēja un izslējās virs ūdens.

- Mēs ietriecāmies klintī! Beils iebļāvās. Ķeries pie laivas! Nelaid to uaļāl

Vētra ar krusu, paņemdama līdzi Rēnas burvestības, aizdimdināja uz rietumiem. Tā brāzās pāri Ezeram un, liekdama niedres, uzbruka Slēpņļaužu salai.

Melnajā pludmalē locījās priedes, un zem tām drebēja Toraka nožēlojamais patvērums. Uz tā bira priežu čiekuri un zari. Tad no koka nokrita kaut kas smags un nobūkšķēja pret jumtu…

…un Toraks pamodās.