Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

ASTOTĀ NODALA

Taču šis nebūt nebija normāls.

Viņa nekādā veidā netika brīdināta. Pēc bezmiega nakts Rena apdullusi bija izrāpusies no būdas un devusies gar upi augšup pret straumi. Ja kāds ko jautātu, viņa teiktu, ka medī, taču patiesībā viņa raizējās par Toraku. Rena gribēja atrast jebkādas viņa pēdas, kaut gan, visdrīzāk, draugs sen jau bija aizgājis.

Tad no purvaina biezokņa iznira alnis.

Rena satrūkās, taču neizbijās. Alnis droši vien bija ganījies grīšļos vai meklējis ūdensrožu saknes. Viņa tam liks saprast, ka nemedī, un alnis aizies.

Pēc tam viss mainījās.

Tagad Rēnai sejā ietriecās smilšu šalts un viņa nopuri­nājās. Pavērusies pelēkajā debesu diskā virs galvas, Rena ar mednieces aci uz alas malām pamanīja dažus gan mel­nus, gan baltus matus. Viņa cerēja, ka āpsis, kura alā viņa bija iekārtojusies, dziļāk guļ aizmidzis. Viņa bija iesprostota starp traku alni un pārskaitušos āpsi. Nekā patīkama.

Ko darīt? Loks un bultas laimīgā kārtā bija palikuši neskarti, un cirvis joprojām viņai bija rokā. Rēnai vaja­dzēja vai nu gaidīt palīdzību, vai arī cīnīties.

Cīniņš beigtos ar viņas nāvi. Alnis bija tik liels, ka meitene varētu nepieliecoties tam izskriet zem vēdera, un ragi bija platāki par izplestām rokām; viens spēcīgs trieciens Renu uzšķērstu kā zivi. Un šie nagi… Reiz viņa bija redzējusi, kā aļņu govs tikai ar diviem spērieniem nogalina lāci: viens tika dots pa žokli, lai apdullinātu, un tad, izslējusies uz pakaļkājām, tā ar abu priekškāju nagiem sadragāja lācim galvaskausu.

Taču šī nebija govs, kas aizsargā savu teļu. Tas bija bullis, taču riesta laiks, kad buļļi kļūst nevaldāmi, bija beidzies pirms četriem mēnešiem.

Tad kāpēc gan tas bija uzbrucis? Slims? Ievainots? Ne­ko no tā Rena nebija manījusi. Dēmoni? Nē. Tā neizska­tījās.

Un tomēr kaut kas nebija kārtībā.

Rēnai sejā no jauna iebira zeme, un viņa izspļāva smil­tis. Viņa ārkārtīgi piesardzīgi piecēlās un paskatījās pār alas malu.

Agrīnā rīta saule apspīdēja ērgļpapardes. Maigs vējiņš modināja vītolus. Upe čaloja uz Jūru. Kāds miers…

Tur. Blakus diždadžu pudurim vīdēja milzīgs, nošļaupts nags; spalvu kušķītis aiz tā tumšojās no sviedriem.

Rēnai ausīs dunēja asinis.

Alnis nolieca galvu, izbāza garo mēli un nolaizīja de­gunu, lai labāk saostu. Tā lielās ausis pagriezās uz viņas pusi.

Rena sastinga.

Tas viņu bija pamanījis. Viena acs, iepriekšējā riestā cietusi no sāncenša raga, tam bija pārvērtusies par aklu, sarkanu recekli. Otra bija pievērsta Rēnai.

Meitenei aizrāvās elpa. Ar aļņa skatienu viņā lūkojās kāds gars.

- Tas nevar būt, Rena nočukstēja.

Dzīvnieks bradāja diždadžus.

"Tas ir alnis," viņa centās sev iestāstīt. "Ar Toraku tam nav nekāda sakara."

Un tomēr ar pārliecību, kas Renu reizumis piemeklēja un kuru Seiuna sauca par iekšējo redzi, viņa zināja, ka Toraka dvēseles ir alnī. Viņš bija pārmiesojies. Toraks bija

uzbrucis viņai.

>

- Tas nevar būt, Rena nočukstēja vēlreiz. Kādēļ gan viņš man uzbruktu?

Juzdamās apjukusi un nevarīga, viņa sažņaudza cirvja kātu. Izejas nebija. Lai kas arī notiktu turpmāk, vienam no abiem bija jāmirst.

Kamēr Slaikais Bezastainis, miegā raustīdamies un vai­dēdams, tīstījās ziemeļbrieža ādā, Vilks stāvēja sardzē.

Citurienes smaka, kuru Vilks saoda tumsā, bija izgai­susi, taču viņš juta, ka tā nav devusies tālu. Tā bija jauna smaka, taču par kaut ko atgādināja. Par kaut ko ļoti sliktu.

Citkārt viņš būtu aizskrējis to izpētīt, taču Slaikais Bezastainis bija licis viņu nepamest. Tas Vilku krietni izbrī­nīja. Viņš barabrāli mēdza atstāt nemitīgi. Lai medītu, lai aprītu maigos, iepuvušos liemeņus, kas Slaikajam Bezas­tainim neizskaidrojamā kārtā nepatika. Tam, cik ilgi Vilks klejoja, nebija nozīmes, jo viņš vienmēr atgriezās.

Vilkam nepatika neziņa. Taču viņš nespēja satvert zobos atbildi.

Tad viņš izdzirdēja gaudošanu.

Vilki. Daudzu skrējienu attālumā, un precīza to atraša­nās vieta nebija nosakāma, jo tie gaudoja, purnus pavēr­suši uz visām pusēm. Vilks viņus saprata. Bija iestājies laiks, kad gaisma ēda nost tumsu un kļuva garāka: laiks, kad vilkiem dzimst mazuļi. Šim baram bija mazuļi. Tas negribēja, lai citi atrod viņu midzeni. Bars, ar kuru Vilks kopā skrēja Augstajos kalnos, izmantoja šo pašu triku.

Pag! Viņš pielēca kājās. Šis bija Augsto kalnu bars! Vilks pazina vadoņa gaudošanu!

Kulstīdams asti, viņš nogaudoja atbildi: "Es esmu šeit! Šeit!" Prātā viņš redzēja, kā vilki stāv, saspiedušies cieši kopā, purnus pavērsuši uz augšu, acis samieguši priekā par savu gaudošanu. Vilku pārņēma vēlme doties pie sugasbrāļiem.

Bars apklusa.

Vilkam aste nokārās starp kājām.

Viņš vēlējās, kaut pamostos Slaikais Bezastainis. Taču tas turpināja miegā raustīties un vaidēt.

Pēc īsa brīža Vilks izdzirdēja neprātīgu ķiukstēšanu bezastainu mēlē. Tā bija baramāsa. Viņš nesaprata, ko tā saka, taču bija dzirdams, ka viņa ir nelaimē.

Vilks ar ķepu modināja Slaiko Bezastaini.

Barabrālis nekustējās.

Vilks iekampa viņa virskažokā, pēc tam parāva aiz ga­rās vilnas, kas auga tam uz galvas. Kad nekas nebija līdzēts, Vilks ierēja viņam ausī. Tam vienmēr bija panā­kumi.

Taču šoreiz ne.

Vilkam uz skausta sabozās spalvas, jo viņš saprata, ka tā, kas šeit guļ, ietinusies ziemeļbrieža ādā, ir vienīgi Slaikā Bezastaina gaļa. Staigājošā elpa, kas parasti atra­dās iekšpusē, bija aizgājusi.

Vilks to zināja, jo tā bija gadījies jau agrāk. Staigājošā elpa barabrāļa ķermeni dažkārt mēdza atstāt. Tai bija tāds pats apveids un izmērs, un smarža kā Slaikajam Bezastai­nim, taču Vilks zināja, ka tai nevajag līst par tuvu.

Vilks meta lokus. Smarža viņam pastāstīja to, ka Slaikā Bezastaina staigājošā elpa ir aizgājusi meklēt baramāsu. Tas pats jādara arī Vilkam.

Viņš lidoja cauri Mežam. Viņš izbaidīja ķēvi un tās ku­meļus un, pārsteigdams māti, gandrīz uzkāpa virsū aiz­migušam sivēnam, taču, pirms mežacūka piecēlās, viņš jau bija gabalā. Līkumodams starp alkšņiem, kas auga pie ātrā ūdens, Vilks lēkšoja uz to pusi, kur gaudoja baramāsa. Viņš saoda svaigas asinis un niknu alni.

Baramāsas balss apklusa kauciena vidū.

Vilks pielika soli.

Pēkšņi vējš mainīja virzienu un atnesa līdz viņa degu­nam jaunu smaku tā bija Citurienes smaka.

Vilks spēji apstājās. Cituriene devās pie Slaikā Bez­astaina neaizsargātā ķermeņa.

Vilks svārstījās.

Ko nu lai dara?