Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

SEŠPADSMITĀ NODALA

Finkedīns ar žebērkli iedūra ugunskurā, un tā briež­raga uzgaļus ietina dzirksteļu spiets.

Kraukļu ģints ļaudis uzgavilēja, un lepnie, laimīgie koki atzinīgi nočabināja lapas. Bija saulgriežu nakts nakts, kad mednieki saules rituma virzienā gāja ap ugunskuru un kāra koku zaros kaula un ogu krelles, tādējādi godinot Mežu.

Visi, izņemot Renu.

Ja viņa piedalītos svētkos, izskatītos tā, it kā viņa nodotu Toraku. Šī nakts bija viņa dzimšanas nakts. Kā gan viņa spētu sēdēt un iebaudīt laša aknu sautējumu un liesmu nobrūninātu mežakuiļa cepeti?

Kopš ģinšu sapulces bija pagājis jau gandrīz mēnesis un turpat divi, kopš tika izraidīts Toraks. Rena nepārstāja pēc viņa ilgoties. Bēdas gulēja uz sirds kā akmens.

Kas būs, ja ar viņu kaut kas atgadīsies? viņa torīt jautāja Finkedīnam. Ja nu viņš pakrīt un lauž kāju, un vairs nespēj medīt?

- Toraks ir izturīgs, tēvocis atbildēja. Viņš jau agrak ir izdzīvojis vienatnē un spēs to arī tagad.

- Cik ilgi?

Uz šo jautājumu Finkedīnam atbildes nebija.

Kopš ģinšu sapulces Kraukļi bija pavirzījušies uz aus­trumiem Cirvjupes augšteces virzienā, un, ja vien radās izdevība, Rena slepšus pārmeklēja Mežu, cerēdama atrast Toraka pēdas. Veltīgi. Dažreiz meitene naktīs pamodās un prātoja, kas būtu, ja viņš nekad neatgrieztos.

Viņai nebija ne jausmas par to, vai Toraks ir paveicis rituālu, taču Rena juta, ka kaut kas ir nogājis biedējoši greizi. Zīmes nevēstīja neko labu. Ja vien viņa zinātu, ko tās pauž…

Rena aptaustīja rētu uz apakšdelma vietā, kur bija ietriecies aļņa rags. Ievainojums bija sadzijis, taču atmi­ņas par notikušo joprojām bija dzīvas. Ja mednieki nebūtu izdzirdējuši viņas kliedzienus, tad…

Neilgi pēc lielās ģinšu sapulces pazuda Aki. Viņa draugi neatrada neko citu kā vien laivas atliekas. Rēnai uzmācās briesmīga sajūta, ka tam ir kāds sakars ar Toraku.

Un izskatījās, ka nevienam par to nav daļas. Šķita visi izliekas, ka tāda Toraka nemaz pasaulē nav bijis.

Ugunskura pretējā pusē Beils no kazeņu dzinumiem vija vainagus, kurus karināt zaros. Viņš bija ar roņādas sloksni saņēmis matus zirgastē un izskatījās ļoti glīts. Rena uz viņu bija apvainojusies. Kad pārējie Roņu ģints locekļi devās atpakaļ uz salām, Beils palika pie Kraukļiem, taču tā vietā, lai censtos atrast Toraku, viņš savā mīļo­tajā smailītē brauca uz piekrasti medīt. Rena bija vīlusies. Viņa no Beila bija gaidījusi vairāk.

- Lai Pasaules Gars staigā zem taviem zariem! Fin­kedīns sacīja Mežam. Esi stiprs, un lai no tavām sēklām izaug daudz jaunu kociņu!

Pēkšņi Rena to vairs nespēja izturēt. Pielēkusi kājās, viņa izskrēja no apmetnes.

Kraukļu burve tupēja upmalā kā krupis. Viņa bija at­stājusi svētkus, lai zilētu uz kauliem. Tagad viņa bezkais­līgi sagaidīja Renu.

- Nu? Beidzot meklē manu palīdzību?

- Nē, meitene sacīja. Es nekad neesmu no tevis gaidījusi palīdzību.

- Tomēr tu to meklē.

Rena sakoda zobus. Aizgājusi līdz ērgļpaparžu audzei, viņa saplēsa diždadža lapu.

- Es redzēju zīmes. Taču nezinu, ko tās nozīmē. Iemāci man tās saprast!

- Nē, Seiuna iebilda. Tu vēl neesi tam gatava.

Rena novērtēja burvi un teica:

- Tu taču esi tā, kas mani vienmēr spieda mācīties pesteļošanu!

- Ja tu tagad censtos izprast zīmes, tu varētu nodarīt

lielu ļaunumu.

>

- Kā tā? Rena gribēja zināt.

Kraukļu burve ar spieķi uzzīmēja dubļos apli un novie­toja tajā trīs pelēkbaltus oļus.

- Tev piemīt spēja sasaistīt zīmes, lai izdarītu secinā­jumu. Līdz pat šim laikam tavā vietā to paveica sapņi. Lai to spētu paveikt ar gribas palīdzību nomodā, tev nāksies pilnībā atvērt prātu.

Rena izslēja zodu.

- Es to varu.

- Muļķa skuķis! Seiuna ar nūju uzplāja pa zemi. Vai tad tu neko neesi mācījusies? Pirmā asiņošana tev ir sagādājusi biedējošu spēka pieplūdumu, taču tas ir neap­strādāts un nepārbaudīts! Ja tagad tu atvērsi prātu, tas var beigties liktenīgi gan tev, gan citiem!

Kādu brīdi abas viena uz otru nikni blenza vecene un meitene, kuras vienoja tikai nepielūdzamā saistība ar burvestībām.

Pirmā skatienu novērsa Rena.

- Kāpēc tu viņam nepateici agrāk, ka viņš nepieder ne pie vienas ģints?

- Nebija īstais laiks.

- Kā gan tu to varēji no viņa slēpt?

- Arī tu šo to no viņa slēpi.

Rena sarāvās.

- Viņam ir sūtība, Kraukļu burve paziņoja. Šī ir daļa no tās. Tāpat kā tikt izraidītam.

Rena gribēja uzzināt ko vairāk, taču uz takas parādījās Beils. Rena viņu sūtīja projām. Puisis neklausīja.

- Ja runa ir par Toraku, viņš sacīja Seiunai, tad man ir tiesības dzirdēt. Es esmu viņa radinieks.

- Tad kāpēc tu atbilstoši nerīkojies un nemēģini viņam palīdzēt? Rena jautāja.

- Un kāpēc to nedari tu? Beils atcirta.

- Neviens nedrīkst palīdzēt izraidītajam, Seiuna vi­ņiem atgādināja.

- Un nepalīdzēs arī ķildošanās, teica Finkedīns, kas parādījās Beilam aiz muguras.

Seiuna norādīja uz Renu.

- Viņa teic, ka redzot zīmes.

Rena savaldījās. Viņa nebija gatava par to runāt ar Finkedīnu, vēl mazāk ar Beilu.

- Kādas zīmes? Kraukļu vadonis jautāja, apsēzdamies krastmalā un ar žestu aicinādams Beilu darīt to pašu.

Rena plucināja caurumu uz stulpiņa ceļgala.

- Viņš nozaga tavu cirvi. Viņš ielūkojās manā zāļu somā un paņēma oli, kuru atstāja pagājušajā vasarā. Viņš iemiesojās alnī, un viņš… viņš man uzbruka.

- Es nekad neticēšu tam, ka to spētu izdarīt Toraks, Beils sacīja.

- Es taču to neizdomāju! Rena atcirta.

- Olis, Seiuna iejaucās. Kāpēc tu man par to nepa­stāstīji?

- Kāpēc man par to būtu tev jāstāsta? Rena noburk­šķēja.

- Tad izstāsti tagad! Kraukļu burve mudināja.

Meitene norija siekalas.

- Viņš uz tā bija uzzīmējis savu zīmi. Ar alkšņa sulu.

- Savu zīmi? Seiuna nesaprata. Savu ģints piede­rības tetovējumu?

- Tieši tādu, kāds viņam ir zem rētas uz vaiga.

- Ak… Kraukļu burve nopūtās.

Rena jutās mazliet neveikli.

- Es… es to noglabāju drošībā. Taču ģinšu sapulces laikā viņš to paņēma.

"Un es zinu, kāpēc," meitene skumji nodomāja. "Viņš to paņēma, lai man pavēstītu, ka nekad vairs neatgriezī­sies."

- Ak, Seiuna pacēla vienu no pelēkbaltajiem oļiem un grozīja to pirkstos. Tagad viss kļūst skaidrs.

- Kas? Rena vaicāja.

Kraukļu burve pieliecās tuvāk, un Rena uz večas bez­zobainajām smaganām pamanīja putainas siekalas.

- Izraidītais, Kraukļu burve sacīja, ir kļuvis par upuri dvēseļu slimībai.

Uz brīdi iestājās klusums. Tad Rena un Beils sāka ru­nāt vienlaikus.

- Kas tā tāda? Beils jautāja.

- Vai tas ir dvēseļēdāju tetovējuma dēļ? gribēja zināt Rena. Vai viņš saslima tāpēc, ka gribēja to izgriezt, bet nekas nesanāca?

- Tetovējumi? Seiuna nospļāvās. Nē! Dvēseles, tāpat kā miesa, saslimst arī bez tetovējumiem! Tās kļūst par upuri dēmoniem. Burvestības.

Viņa izkratīja no zāļu somas trīs mazus, raibus kau­liņus un novietoja tos uz melnās zemes. Seiuna ar mez­glaino rādītājpirkstu pieskārās pirmajam.

- Ja saslimst tava paša dvēsele, tu aizmirsti, kas esi. Tu kļūsti līdzīgs spokam.

Viņa pieskārās otrajam.

- Ja kaite uzbrūk ģints dvēselei, tu zaudē spēju atšķirt labu no ļauna. Tu kļūsti par dēmonu.

Burves putna nagam līdzīgais, cietais nags apstājās pie pēdējā kauliņa.

- Ja tiek savaņģota tava pasaules dvēsele, tu zaudē saikni ar citām dzīvām radībām ar medniekiem, medī­jumu, Mežu. Tu esi pagalam. Pagriezusi plaukstu, viņa nometa akmeni, un tas uzkrita virsū kaulam, kas simbo­lizēja cilvēka pasaules dvēseli; kauls palēcās, it kā būtu dzīvs. Ja Toraka olis ar viņa zīmi ir nonācis sliktās ro­kās… Seiuna bilda.

Rena aizvēra acis.

Beils sacīja:

- Es tam neticu. Toraks nav slims, viņš ir pārskaities. Es arī tāds būtu, ja tiktu padzīts par kaut ko, pie kā ne­esmu vainīgs.

Seiuna sabozās kā nikns krauklis, bet Finkedīns teica:

- Man šķiet, Seiunai ir taisnība Toraka dvēseles ir slimas. Bet kas viņam to nodarījis? Kurš no trim?

- Tu domā dvēseļēdājus? Rena vaicāja.

- Cīņā uz ledus izdzīvoja trīs, Finkedīns sacīja. Tiazi. Eostra. Sešru. Ģinšu sapulcē es runāju ar visiem Meža ģinšu pārstāvjiem un arī ar pārējiem, jo meklēju pave­dienu, uz kurieni viņš varētu būt devies. Viņš brīdi paklusēja un tad turpināja: Un tomēr, šķiet, ka tas, kādā veidā tika atklāts Toraka tetovējums, un veids, kā viņš iemiesojās alnī, par kaut ko liecina: to visu izdomājis viens vienīgs nelietīgs prāts.

Seiuna pamāja ar galvu.

- Viens prāts, bet kurš? Es esmu dienām gavējusi un zīlējusi uz kauliem. Ozolu burvis un Upju burve, šķiet, ir tālumā. Vienīgā, kas apsēdusi Mežu un kas velk pie sevis Toraku, ir Sešru, Odžu burve.

Finkedīns palocīja galvu.

Rena sažņaudza dūres tik cieši, ka nagi iespiedās del­nās.

Beils bija izbrīnīts.

- Bet viņa… viņa ir tikai sieviete, jauneklis teica. Kādu gan ļaunumu tā spēj sagādāt?

- Patiesībā vairāk, nekā tu spēj iedomāties, sacīja Finkedīns.

Seiuna pagriezās pret Renu.

- Tu biji pēdējā, kas viņu redzēja. Pastāsti puisim, kas viņa ir!

Rena nespēja parunāt. Viņa atkal bija akmens mežā, plandošajā lāpu gaismā, kur smirdēja pēc asinsizliešanas, un vēroja, kā Odžu burve, apvilkusi masku, no kuras karā­jās mati kā čūskas, skatīdamās caur miroņa acīm, kas bija darinātas no dzīvnieku plēvēm, šņākdama un virpuļodama meklē durvis uz Citpasauli…

- Rena! Finkedīns viņu maigi uzrunāja.

Meitene ievilka elpu.

- Viņa… viņa ir gluma kā čūska. Viņa liek tev redzēt lietas, kuru nemaz nav. Viņa tevi spiež darīt to, ko tu negribi.

- Nesaprotu, Beils teica. Es ģinšu sapulcē runājos ar dažiem cilvēkiem no Odžu ģints, un tie man pastās­tīja, ka viņiem nekad neesot bijis burves, kas kļuvusi par dvēseļēdāju. Kā tad šī Sešru var būt…

- Viņa met ādu kā čūska un pārvēršas par citu cilvēku, Finkedīns paskaidroja.

Beils bija satriekts.

- Viņa ir mainījusi vārdu? To taču neviens nedarītu, tā ir droša nāve!

- Lūk, ko nozīmē būt par dvēseļēdāju, Rena teica. Tie ziedo sevi visu. Tie dzīvo vienīgi, lai iegūtu spēku.

Beils raudzījās Renā tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

Finkedīns pacēla kaulus un lēnām tos pārlika no plaukstas plaukstā.

- Tātad tagad mēs to zinām. Toraka dvēseles ir slimas Odžu burves gādības dēļ, viņš teica.

- Odžu burve nekad nav bijusi gādīga, sacīja Seiuna.

Nākamajā rītā Rena, agri pamodusies, gāja apciemot Finkedīnu.

Viņa to atrada pie sēkļiem, kur strauts ietecēja Cirvjupē, makšķerējam līdakas. Kad Kraukļu vadonis pamanīja Renu, viņš izvilka auklu. Āķi izrādījās tukši.

- Nu, kas ir, Rena? viņš jautāja.

Finkedīna seja bija nopietna. Viņš nojauta, kādēļ tā ieradusies.

- Negribu tev melot, viņa atbildēja. Es nevēlos aizlavīties. Taču man jāatrod draugs…

- Nē, nerunā tā, Finkedīns brīdināja. Nesaki man kaut ko tādu, ko tu nevarētu stāstīt jebkuras citas ģints vadonim.

Viņa iekoda lūpā.

- Viņš kaut kur klīst. Viens. Viņa dvēseles ir slimas.

- Es zinu.

- Tad kāpēc tu nenāc kopā ar mani?

- Es nedrīkstu tikt redzēts pārkāpjam ģinšu likumu, Finkedīns ieskatījās meitenei acīs. Un arī tev to nekādā ziņā nevajadzētu darīt. Ko tad, ja viņš jau ir tās varā? Garagājējs dvēseļēdājas rokās. Es nespēju iedomāties neko bīstamāku.

- Viņš ir mans draugs. Man jāmēģina. Tu taču saproti, vai ne?

Kraukļu vadonis neatbildēja.

- Finkedīn! Tu saproti?

Pēkšņi viņš izskatījās noguris.

- Tu vairs neesi bērns, Rena. Tu esi pietiekami liela, lai izlemtu pati.

"Nē, neesmu," viņa vēlējās atbildēt. "Man nepiecie­šama tava palīdzība! Saki, ko man darīt!"

&

Tonakt Rena sēdēja pie maza, dūmojoša ugunskura Cirvjupes krastā, juzdamās vientuļa un nobijusies.

Pārkāpt ģinšu likumu tomēr bija vēl sliktāk, nekā viņa sākumā bija domājusi. Šādi rīkodamās, viņa atsvešinātos no savas ģints un no Finkedīna.

Sarāvusies čokuriņā tuvāk pie liesmām, Rena iepūta rubeņa kaula svilpītē, taču atbildes nebija. Toraks un Vilks atradās tālu.

Viņa juta, kā noplok drosme, kā noslēpumi, līdzīgi ska­bargām, urbjas caur viņas miesu. Rena nevēlējās nodar­boties ar burvestībām, viņa tās nevarēja ciest, taču bija nojauta: lai palīdzētu Torakam, viņai nāksies to darīt. Jo kaut kur Mežā klīda Sešru.

Naids pārplūdināja Rēnas sirdi, jo viņa dvēseļēdājas plānu izprata tikpat labi, it kā to būtu izdomājusi pati. Sešru lenca Toraku tāpat, kā savus upurus medī viņas ģints aizbildne. Odze ielaiž indes zobus medījumā un tad seko tam Mežā, līdz tas palēnām novārgst. Odze ir pacie­tīga. Tā gaida, līdz upuris krīt. Tikai tad tas ir ēdams.

Renu pamodināja ūdens čūkstēšana uz oglēm.

Blakus, līdzsvarodams uz pleca pilošu smailīti, stāvēja Beils.

Pikta par to, ka Roņu puisis pārsteidzis viņu snaužam, Rena pieslējās sēdus.

- Es jau domāju, ka esi devies atpakaļ uz savu salu, viņa dusmīgi teica.

Beils to neņēma vērā.

- Tev bija taisnība. Toraka dvēseles ir slimas. Bet ir vēl ļaunāk, nekā mēs domājām.