Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODALA

Kad Toraks un Beils iestūrēja līcī Ezera ziemeļu malā, mēness bija jau norietējis.

Viņus raidīja projām trīs drūmi stabi, un vienīgi cerība atrast Rēnas pēdas lika viņiem izkāpt krastā taču vie­nīgi pēc tam, kad Beils bija ziedojis kaltētās pīles gaļas strēmeli.

Nakts laikā pārmeklēt salu izrādījās par grūtu pat Torakam, un vienīgais, ko viņi atrada, bija viens Rēnas pēdas nospiedums netālu no niedrāja, bet otrs Ezera ziemeļu galā. Līča austrumu malā viņam veicās labāk.

Rēnas pēdas Toraks būtu pazinis it visur, taču viņa nebija gājusi viena. Līdzās stiepās vēl citi līdzīgi nospie­dumi: slaidi un ar stipri izliektu pēdas velvi vienīgi tie bija lielāki. Sešru.

Toraks ar plaukstu paberzēja seju. Rena naktī viena šajā spokainajā vietā bija sastapusies aci pret aci ar Odžu burvi.

— Kas ar viņu noticis? Beils klusā balsī jautāja. Vai Sešru…

- Nezinu, Toraks strupi atteica. Ļauj man pado­māt!

Abi visu nakti gandrīz nesarunājās; viņi pārmija vienīgi aprautas frāzes, lai vienotos, kur meklēt tālāk, un Toraks juta, ka Beils notikušajā vaino viņu. Zēns sevi piespieda domāt par pēdām.

Odžu burves ceļš veda atpakaļ Mežā, bet pēc tam pēdas pazuda. Taču cerības viesa tas, ka pludmales daļa, kas atradās tālāk no Ezera, bija nosēta ar ķepu nospiedumiem. Pēc tiem varēja spriest, ka Vilks bija skraidījis, ošņādams smaržas.

- Ar viņu kopā ir Vilks, Beils teica. Tai vajadzētu būt labai zīmei.

- Varbūt, Toraks noburkšķēja.

Viņš pētīja krastmalu. Ak, Vilk, kur gan tu esi?

Baidīdamies pievilināt Sešru, viņš neuzdrošinājās gau­dot. Burves klātbūtne bija jūtama visapkārt gluži kā dūmu smarža ap izdzisušu ugunskuru.

- Ja Rena bija šeit, Beils prātoja, uz kurieni viņa būtu aizgājusi?

Toraks, noliecis galvu, sekoja viņas pēdām, kas veda no Meža uz līča austrumu malu, kur tās beidzās. Puisis pārbaudīja vēlreiz. Tas pats iznākums. Pēdas beidzās pie Ezera.

Cenzdamies nedomāt par ļaunāko, viņš turpināja mek­lējumus.

Seklumā kaut kas bija vilkts pa dūņām. Blakus viņš uzgāja jaunu alksni, kuram šaurā joslā bija saskrambāta miza.

- Laiva. Viņa atradusi pie šā koka piesietu laivu.

Beils smagi nopūtās.

- Tas nozīmē, ka viņa var būt it visur. Jauneklim saguma pleci. Mums jāatpūšas. Turpināsim no rīta, kad būs gaišs. Citādi mēs pieļausim kļūdas.

"Es sāku kļūdīties jau pirms kāda laika," Toraks nodo­māja.

Lai izvairītos no sardzē stāvošajiem stabiem, viņi ap­brauca ap priežu puduri, iegrieza smailīti nākamajā līcī un uznesa to labu gabalu augšup pa mežainu nogāzi, kas slējās aiz krastmalas. Beils sadalīja atlikušo pīli, un viņi neomulīgā klusumā paēda.

Rītausma vairs nebija tālu, taču Mežs aizvien vēl bija dīvaini kluss. Nebija dzirdamas ne vardes, ne sienāži. "Un arī putni ne," Toraks nemierīgi nodomāja. Vienīgi Rips un Reka, kas sagādāja nepatikšanas, knābādami puiša mantas.

No vietas, kur viņš sēdēja, Toraks rietumu krastā redzēja mirguļojam ugunskurus. Viņš prātoja, ka pie kāda no tiem vajadzētu būt arī Kraukļu ģintij. Finkedīns droši vien meklēja Renu.

- Torak, Beils pārtrauca viņa domas.

- Ko? puisis atsaucās.

- Es saprotu, ka Rēnai tev to vajadzēja pastāstīt agrāk.

Toraks sakoda zobus. Kad Beils pieminēja Renu, tas bija tā, it kā viņš Torakam plēstu nost kreveli no mie­sas.

- Taču tas, ka viņas māte ir… Es gribēju teikt tam nevajadzētu izjaukt jūsu draudzību.

- Visu izjauc tas, Toraks sacīja, ka viņa man to nepateica.

Taču īstenībā viņš tam sāka arvien vairāk un vairāk neticēt.

< Nēsāt sevī šādu noslēpumu, Beils papurināja galvu. Kas par nastu!

Toraks pacēla akmeni un meta ar to pa koka stumbru. Viņš netrāpīja. Kraukļi pacēla galvas un veltīja puisim pārmetošus skatienus.

- Tomēr, Beils bez žēlastības turpināja, viņa ir stipra. Drosmīga arī.

Toraks pagriezās pret ceļabiedru.

- Nu labi. Pateici, ko gribēji, bet tagad liec man mieru!

Savācis savas mantas, viņš aizgāja dažus soļus nostāk, nometās zemē un pagrieza Beilam muguru.

Būdams iejūtīgs, Roņu puisis apklusa.

Toraks vairs nedusmojās, un, kaut gan bija pārguris, viņš zināja, ka neaizmigs. Lai visu padarītu vēl sliktāku, Rips un Reka uzvedās gluži neciešami. Reka plivināja spārnus un tēloja izsalkušu putnēnu, bet Rips knābāja Toraka naža spalu.

- Beidziet! puisis uzsauca. Skaidrs, ka no tā nebija nekāda labuma.

Viņš pasvieda Ripām gaļas strēmeli. Krauklis to izlikās neredzam un turpināja uzbrukt nazim.

- Pārtrauc, Toraks aizsmacis nočukstēja.

- Kas noticis? Beils klusi uzsauca.

Toraks neatbildēja.

Rips uz viņu skatījās nevis prasīja ēst, bet tikai skatījās. Putna acis bija melnas kā pirmsākumi, un viņa kraukļa dvēseles tiecās pie Toraka.

Zēns novērsa skatienu no Ripa un palūkojās uz naža spalu, bet pēc tam atkal uz kraukli. Viņš pagrieza galvu un paraudzījās Beilā. Puisis mēģināja runāt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

Roņu jauneklis pamanīja viņa sejas izteiksmi un pie­gāja tuvāk.

Joprojām neko neteikdams, Toraks izvilka nazi no maksts un sāka drudžaini darboties gar cīpslām, ar kurām bija nosaitēts rokturis. Tās bija savilktas cieši pirms tētis tika nogalināts, viņš vasarā tās tika pārsaitējis un pat kraukļa knābis tām nenieka nespēja padarīt.

Neprasīdams nekādus paskaidrojumus, Beils pasniedza Torakam savu nazi.

- Griez pušu, viņš teica.

Kad cīpsla bija pārgriezta, to nenācās grūti noraisīt. Kamēr Toraks noplēsa pēdējo slāni, viņa sirds dauzījās kā negudra.

Koki pieklusa.

Ezers aizturēja elpu.

Kad Toraks pamanīja lietu, kas tik daudz vasaru bija gulējusi paslēpta tēva naža spalā, viņam pa sāniem sāka līt sviedri. Viņš nazi sasvēra uz vienu pusi, un no roktura, kurā tētis bija izgrebis dobumu, kaut kas ieripoja Tora­kam plaukstā. Zēns lūkojās uz mazo nieciņu, kas nebija lielāks par sarkankrūtīša olu, bet kuram piemita spēks, kas spēja pakļaut Citpasaules dēmonus; virs ledus upes klintīm parādījās saule, un dziļi uguns opāla aukstajā sirdī uzliesmoja spilgta gaisma.

Beils skaļi ievilka elpu.

- Visu šo laiku…

Toraks neatbildēja. Viņam atkal bija divpadsmit vasaru, un viņš bija nometies uz ceļiem blakus tēvam.

- Torak, es mirstu, tētis dvesa. Ap saullēktu es būšu pagalam.

Tēva kalsno, iedegušo seju bija pārvērtušas sāpes. Zēns redzēja mazītiņus, tumšsarkanus asinsvadus un apbrīno­jami melnas acu zīlītes.

- Samaini nažus, tēvs pavēlēja.

Toraks bija pārsteigts.

- Tikai ne tavu nazi! Tas tev būs vajadzīgs!

- Tev tas noderēs vairāk.

Toraks ar nažiem negribēja mainīties. Tās tad arī būtu beigas. Taču tēvs viņā lūkojās tik cieši, ka iebilst nebija iespējams…

- Ak, tēt! zēns nočukstēja.

Uguns opāls gulēja viņa plaukstā dedzinoši auksts. Toraks lūkojās tā ugunīgajā, pulsējošajā sirdī.

Akmeni pārklāja Beila brūnā plauksta, un burvība izgaisa.

- Torak! Noslēp to!

Puisis mirkšķināja acis.

- Viņa to pamanīs! Beils nošņāca. Noslēp to!

Atjēdzies no pārsteiguma, Toraks ielika uguns opālu

atpakaļ vietā un apsaitēja naža rokturi ar savu pieres apsēju. Tikai tad, kad tas bija pienācīgi noglabāts, viņi iedrošinājās uzelpot.

Beidzot Beils jautāja:

- Kā gan mēs to iznīcināsim?

Toraks sarauca uzacis. Kā gan viņš varēja domāt par šāda skaistuma iznīcināšanu?

- Torak! Kā gan?

Beilam, protams, bija taisnība.

- Tas jāapglabā, Toraks teica aizlūzušā balsī. Bet tikai zemē vai akmenī. Un… viņš apklusa.

- Ko? Beils vaicāja.

- Tam blakus jāapglabā dzīvība. Citādi tas nenomierināsies.

Viņi baidījās ieskatīties viens otram acīs.

Toraks domāja par Renu kā viņa Tālajos Ziemeļos bija gatava ziedot dzīvību, lai tiktu iznīcināts uguns opāls. Viņš prātoja par to, vai pats spētu rīkoties tik drosmīgi.

Toraks atcerējās neskaitāmās reizes, kad Rena, lai palī­dzētu viņam, bija gatava likt dzīvību uz spēles.

Pēkšņi Reka skaļi ieķērcās, un abi kraukļi, sparīgi vēci­nādami spārnus, pacēlās gaisā.

Toraks pielēca kājās.

- Klau! Beils nočukstēja. Tur pie ezera kāds ir!

Toraks, sasprindzinājis dzirdi, saklausīja klusus šļaks­tus. Izklausījās, ka kāds klupdams krizdams rāptos laukā no Ezera pēc tam kļuva dzirdami lempīgi soļi.

Sažņauguši rokās nažus, viņi lavījās starp kokiem.

Divdesmit soļus tālāk ēnainā alkšņu pudurī kaut kas kustējās.

Nepazīstamais grīļīgi izslējās visā augumā, un Beils sagrāba Toraka roku. Svešinieka locekļus un slapjos matus klāja ūdenszāles.

Beils ar bālām lūpām pagriezās pret Toraku

- Kas tas ir?

Toraks ievēroja būtnes bālās rokas, kas bezspēcīgi nokarājās tai gar sāniem. Uz plaukstas locītavas viņš pamanīja pīlādžogu aproci. Puisis piecēlās.

- Tā ir Rena, viņš teica.