Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT OTRĀ NODALA

R ena vēlējās, kaut Toraks ko pateiktu vienalga ko -, taču puisis tikai stāvēja un viņā skatījās. Un tāpēc viss bija vēl sliktāk.

- Es gribēju tev pastāstīt, meitene taisnojās. Taču nekad neradās piemērots brīdis.

Izskatījās, ka Toraks būtu saņēmis spērienu pakrūtē. Rēnai šķita, ka draugs viņu nepazīst.

Viņa sacīja:

- Sākumā es tev to nevarēju atklāt. Tu nekad negribētu ar mani draudzēties.

- Divas vasaras, Toraks klusi teica. Tu to no manis slēpi veselas divas vasaras.

Rēnai kļuva salti: tas bija visaptverošs iekšējs auks­tums ļaunāks par drebuļiem.

- Es cerēju varbūt tu pats uzminēsi. Kad biji iemie­sojies alnī. Un odzē. Man šķita, ka tu dusmosies.

- Nē. Tu to biji pārāk labi noslēpusi.

Rena notrīsēja.

- Tu… tu no manis arī šo to slēpi, viņa stomījās. Tu nepastāstīji par dvēseļēdāju tetovējumu. Taču es to tik ļoti nepārdzīvoju. Es sapratu.

- Es par to klusēju divus mēnešus. Nevis divas vasa­ras. Toraks pagāja pāris soļu tālāk, tad pagriezās un ielūkojās meitenei sejā. Viņa seja bija bāla. Lūpas bija kļuvušas pelēcīgas. Kad pirmoreiz tevi satiku, viņš teica nogurušā balsī, es jutu, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā. Es tev neuzticējos. Viņš mirkli klusēja, bet tad turpināja: Izrādās, ka man bija taisnība.

- Kā tu tā drīksti runāt? Rena iekarsa. Skaidrs, ka tu vari uz mani paļauties!

Toraks neticīgi papurināja galvu.

- Veselas divas vasaras. Es biju tavs draugs, bet tu man meloji katru mīļu dienu.

- Tu joprojām esi mans draugs! viņa iesaucās. Es vēl aizvien esmu tā pati Rena! Tā pati meitene!

Starp viņiem iesoļoja Beils.

- Torak! Rena nekad nav gribējusi tevi sāpināt.

- Ko tu vari zināt? puisis atcirta. Neiejaucies, šī nav tava darīšana!

- Torak, lūdzu! Rena iesaucās. Es zinu, ka man vajadzēja tev pastāstīt…

- Liec man mieru! Puiša seja raustījās. Es vairs nekad negribu tevi redzēt! Pazūdi!

Viņa pagriezās un aizskrēja.

- Rena, atgriezies! Beils iekliedzās. Nē! Torak! Ne­aizej arī tu! Rena! Mums jāturas kopā! Tieši to jau viņa vēlas!

Rena lauzās caur ērgļpapardēm bez sajēgas, kurp viņa dodas. Skriedama viņa pamanīja, ka Odžu burves uz ak­mens vairs nav. Tā viņus bija izkliedējusi tieši tā, kā tika solījusi, tik viegli kā uzsitot knipi.

Toraka vienīgā vēlēšanās bija palikt vienam. Viņš dzir­dēja, kā aiz muguras zem Beila kājām lūst zari, taču Roņu jauneklis tumšajā Mežā nespēja viņam turēties līdzi un drīz vien atpalika.

Beidzot Toraks sasniedza krastmalu un viņam nācās apstāties. Niedres slējās biedējoši klusas un atgādināja pīķu biezokni. Viņš tās gandrīz nemanīja. Nakts bija kar­sta un rāma, un Torakam lija sviedri, taču viņš trīcēja no aukstuma.

Prātā uzpeldēja pagātnes ainas. Rēnas ķēriens uz pesteļošanu. Viņas nevēlēšanās ar to nodarboties. Atteikšanās paskaidrot, kāpēc viņai nepatīk burvestības.

Abas ar Odžu burvi pat bija līdzīgas! Tā pati bālā āda un smalkie, glītie vaibsti. Kāpēc gan viņš to nebija ievē­rojis agrāk?

Taču visvairāk sāpēja tas, ka Rena to tik ilgi bija slē­pusi. Ka viņa bija spējīga uz šādām blēdībām. Tas viņu padarīja par citu cilvēku par tādu, kuru Toraks nepa­zina. Un tas bija vissliktākais, jo nozīmēja to, ka viņš ir zaudējis draudzeni. Toraks atkal bija palicis viens kā toreiz, kad aizgāja bojā tēvs.

"Nē," viņš nodomāja, "tu neesi viens. Tu nekad nebūsi vientuļš, kamēr vien tev ir Vilks."

Vilks nekad nemeloja. Viņš to neprata.

Atgāzis galvu, zēns sāka gaudot. "Nāc pie manis, barabrāli! Tu man esi vajadzīgs!" Neņemdams vērā Odžu burvi, viņš aizvēra acis un kaucienos ielika visas savas sāpes un vientulību.

No sākuma nekas nebija dzirdams. Pēc tam atskanēja tikko dzirdama atbilde.

Vismaz Torakam šķita, ka gaudo Vilks, taču skaņas plūda no tālienes un bija nesaprotamas. Varbūt tas bija kāds cits vilks. Iespējams, ar barabrāli tam nebija nekāda sakara.

Zēns dīki staigāja gar Ezera krastu.

Pēc laika viņš atjēdzās sēžam salas dienvidu malā un skatāmies pāri ūdens klajam. Toraks neaptvēra, kā tur nokļuvis. Viņš zināja vienīgi to, ka ir ļoti, ļoti noguris.

Tālu dienvidos bija saskatāmas Ūdru apmetnes ugu­nis; tuvāk rietumu pusē viņš pamanīja mirgojam vēl citus ugunskurus. Puisis apjucis prātoja, ko tie varētu nozīmēt. Varbūt ģintis dzinās viņam pakaļ? Toraks nespēja sevi piespiest par to uztraukties.

Pa Ezeru pie viņa slīdēja kāda ēna. Toraks nespēja sa­kopot spēkus, lai slēptos. Vienā rokā satvēris cirvi, viņš piecēlās.

Lai kas bija nepazīstamais, tas pārvietojās prasmīgi un virzījās uz Toraka pusi piesardzīgi un klusi kā līdaka.

- Torak! Kāp iekšā! no tumsas atskanēja Beila klu­sinātā balss.

Toraks nekustējās.

- Torak! Nāc! Odžu burve var atrasties it visur! Un, spriežot pēc šiem ugunskuriem, tevi vajā puse no visām ģintīm!

Toraks joprojām nekustējās, un Beils nopūtās.

- Es zinu, ka tev ir grūti, taču mums nav laika! Mēs dosimies uz ziemeļu piekrasti, kur viņi neiedrošināsies parādīties. Pēc tam mēs sameklēsim Renu.

- Nē, Toraks tiepās. Dari, kā tev tīk. Man jāatrod Vilks.

• Vilks tevi pats atradīs, taču Rena kaut kur klīst viena, un šī… šī briesmone var uzglūnēt jebkurā vietā!

- Man vienalga.

- Nav vis. Ja ar Renu kaut kas atgadīsies, tu sev nekad to nepiedosi tāpat kā es. Bet tagad rausies iekšā!

Vilks soļoja pa kalna kori, un virs galvas viņam spīdēja lielā-baltā-acs.

Kamēr vēl bija gaišs, viņš sev teica, ka viss ir kārtībā: mazuļi bija nogādāti jaunajā vietā, un Vilks varēja skriet atpakaļ, lai atvestu pie bara Slaiko Bezastaini. Bet tad viņš tālumā izdzirdēja barabrāļa izmisīgo gaudošanu.

To bija saklausījuši arī citi vilki, taču, viņam par vil­šanos, tie tik tikko pakustējās. Vilcēni, noskrējušies līdz pārgurumam, gulēja cits citam virsū, bet pieaugušie, ceļo­juma nogurdināti, bija izstiepušies visā garumā un miegā smilkstēja. Slaikais Bezastainis bija viņu draugs, nevis barabrālis kā Vilks.

Tas Vilkam darīja raizes. Viņš gribēja, lai visi ir kopā, kā tas bija uz salas.

Aiztecējis pie Tumšā Kažoka, viņš to apošņāja un nolai­zīja tai purnu. Vilcene pacēla galvu un pakulstīja asti, bet tad no jauna novēlās uz sāniem. Drīz vien viņas ķepas miegā sāka raustīties.

Sajutis Vilka satraukumu, pamodās bara vadonis.

Vilks pieglauda ausis un paluncināja asti, tādējādi atvainodamies par to, ka dodas projām. Pēc tam viņš aizlēkšoja lejup pa nogāzi.

Atrasties kustībā bija tīkami. Viņš steidzās atpakaļ uz veco midzeni, lai atrastu Slaiko Bezastaini. Pēc tam viņš to pavadīs pie bara un viss atkal būs kārtībā.

No pelēko puķu pieskārieniem viņa kažokam un no snaudošo koku saldenās elpas Vilks uz brīdi aizmirsās, taču tā viņa daļa, kas allaž palika modra, pamanīja, ka tumsa smaržo asāk un skaņas ir griezīgākas nekā parasti. Vilkam sabozās spalva un iekņudējās ķepu spilventiņi. Pērkongrāvējs bija nemierīgs. Tuvojās vētra.

Sasniedzis līdzenāku pamatu zem kājām, Vilks palē­nināja soli. Viņš saoda suņus. Daži bija pazīstami, bet vairākums ne. Turēdamies aizvēja pusē, Vilks aizlavījās garām bezastainu lielajiem midzeņiem, kas drūzmējās pie lielā ūdens kā sumbru bars. Cik daudz bezastainu! Tur bija tādi, kas smaržoja pēc mežakuiļiem, kraukļiem un pat pēc vilkiem, taču Vilkam nebija laika apstāties, lai izpētītu tuvāk.

Ticis garām midzeņiem, viņš pielika soli un līkumoja starp niedrēm pa senām takām, kas bija zināmas vienīgi vilkiem un slēpņļaužiem. Lēkšodams viņš dažus no tiem bija manījis: tie bija klusi un nedroši. Vilks neņēma tos vērā, un tie vinu neaiztika.

Beidzot viņš sasniedza noru pie vecā midzeņa, un pēk­šņi viss bija slikti, slikti, slikti. Lauce smirdēja pēc Cūskasmēles!

Vilks saoda, ka tur ir bijis Slaikais Bezastainis un, viņam par pārsteigumu, arī baramāsa, un tēviņš ar gaišo spalvu uz galvas, kas bija viņu draugs. Taču viņi bija ķīvē­jušies! Vilks saoda niknumu, sāpes un gaužas skumjas. Viņš saoda arī Cūskasmēles biedējošo prieku.

Vēja brāzma pamodināja bērzus, un Vilks tālumā sa­dzirdēja gaudošanu. Tur vilki priecājās par to, ka atraduši drošu patvērumu mazuļiem.

• Vilks pacēla purnu, lai pavēstītu, ka atgriežas, taču pēkšņi pārdomāja.

Viņš apjēdza skaudro patiesību. Tā sāpināja vairāk nekā asi zobi, kas plosa sānus. Vilkam nevar būt divu baru.

Tagad viņš saprata to, ka Slaikais Bezastainis nevar pievienoties baram, jo viņš tam nebija domāts. Viņš bija domāts, lai cīnītos pret sliktajiem bezastainiem, tāpat kā Vilka uzdevums bija medīt dēmonus.

Vilka sirdī zobus iecirta sāpes. Viņam nebija lemts skriet kopā ar baru un mācīt kucēnus spēlēt spēli "Noķer lemingu". Slaikais Bezastainis Vilku bija izglābis, kad tas bija maziņš, un vēlāk viņš tika pieveicis lielo aukstumu un paglābis Vilku no ļaunajiem bezastainiem. Slaikais Bezastainis bija viņa barabrālis. Vilkam nevar būt divu baru.

Kāds ieknāba Vilkam astē.

"Atjēdzies!" ķērca kraukļi.

Vilks slinki kampa pretim un putnus padzina.

Kraukļi apsēdās uz klints, bet pēc tam nolaidās lejā un turpināja Vilkam pielavīties. Tagad, kad putni bija viņu atraduši, tie nedomāja likties mierā.

Kraukļiem bija taisnība.

Norijis bēdas, Vilks skraidīja šurpu turpu un centās

atšķetināt samudžinātās smaržas. Drīz vien viņš atrada

» >

Slaikā Bezastaina aromātu un sekoja tam uz Mežu.

Viņš nebija tālu skrējis, kad nonāca pie lielā ūdens. Vilks saoda zivju suņus un priežu asinis, un bezastaini ar gaišo spalvu uz galvas. Viņš apsēdās krastā un sāka smilk­stēt. Slaikais Bezastainis kopā ar draugu bija aizbraucis peldošajā ādā. Šīs ādas nebija dzīvas reiz Vilks vienu bija pagaršojis -, tomēr tās peldēja ātrāk par zivīm. Panākt Slaiko Bezastaini bija bezcerīgi. Viņš bija tālu projām.

Vilks no jauna pārbaudīja apkārtni. Šoreiz viņš saoda baramāsu. Jā. Tagad viņš zināja, kas darāms!

Ja viņš atradīs baramāsu, tad ilgi nebūs jāmeklē arī Slaikais Bezastainis. Tie vienmēr turējās kopā.