Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRISPADSMITĀ NODALA

Lija lietus, un Toraks bija pārsalis līdz kaulam, taču viņš bija pārāk nobijies, lai kurinātu ugunskuru. Būdu bija sadragājis akmens nogruvums. Viņš ar grūtībām bija no tā izbēdzis.

Pusmēnesi viņš bija dzīvojis Cirvjupes ielejā. Vismaz viņam šķita, ka pagājis pusmēnesis, jo puisis zaudēja laika skaitīšanas iemaņas, tāpat kā prasmi dzīt pēdas medīju­mam. Kad kopā ar Toraku bija Vilks, viņam klājās labāk, taču tad zēns no jauna sāka uztraukties par to, ka Vilks ir briesmās un aizsūtīja viņu projām, un viss kļuva vēl sliktāk.

Akmens nogruvumi spieda Toraku pamest ieleju. Bet varbūt tie bija slēpņļauži? Tie bija visur: kokos, klintīs, upēs. Varbūt tieši tagad šie viņu vēroja.

Uzmetis plecā loku, viņš devās projām.

Soli pa solim, Toraks murmināja. Lūk, izeja.

Viņš sarāvās. To bija mācījis Finkedīns. Taču Finke­dīns bija viņu padzinis. Atmiņas par Kraukļu vadoni bija smeldzīgas.

Bija sāpīgi domāt arī par Renu. Viņai tagad ir Beils. Toraks to bija redzējis. Viņš Rēnai vairs nav vajadzīgs.

Pie Cirvjupes Toraks noliecās padzerties, un viņam pre­tim skatījās paša dvēsele. Puisis atsprāga no ūdens. Viņš izskatījās līdzīgs Klejotājam. Netīrs. Plānprātīgs. Vai tā tam būs jābeidzas?

Sarunādamies ar sevi un taustīdams brūci uz krūtīm, Toraks klupdams krizdams gāja gar upi uz augšteces pusi. Viņš bija izvilcis šuves, taču ievainojums joprojām nedzija.

Viņš gāja ilgi, līdz sasniedza Skrajā meža galējo robežu. Toraks stāvēja kalnu pakājē, un viņam kā ledaina elpa sejā brāzās auksts austrenis. Priekšā ceļu uz Augstajiem kal­niem aizšķērsoja plaša iekšzemes jūra bezgalīgs miglains un vizošs klajums. Ezers, migla, lietus. Nebija iespējams pateikt, kur beidzas viens un sākas cits. Pasaule bija pār­vērtusies par ūdeni.

"Cirvjezers," Toraks drūmi nodomāja. "Šis laikam būs Cirvjezers."

Gaisu pāršķēla dīvains, trīsošs kliedziens.

Toraks devās uz priekšu.

Kliedziens noklusa. Tas atbalsojās vienīgi puiša prātā.

"Cirvjezers ir savāds," reiz bija teikusi Rena. "Tāpat kā Ūdru ģints." Dažus no viņiem Toraks bija redzējis dzīrēs pagājušajā ziemā, taču viņš nezināja, kas tie par ļaudīm, ja neskaita to, ka no Ūdru ģints bija Klejotājs, kuru tie tika padzinuši.

Zemāk, purvainā un ar meldriem aizaugušā ielejā, no Ezera iztecēja Cirvjupe. Dienvidos dūmakā ņirbēja zaļ­ganas gaismiņas. Tur droši vien atradās Ūdru nometne. Toraks atcerējās, ka bija dzirdējis tie vienmēr apmetas dienvidu krastmalā. Kādēļ tas viņam nebija zināms.

Tad jau labāk no dienvidu krastmalas izvairīties un virzīties uz ziemeļiem.

Parādījās Vilks, kas nokaunējies sasveicinājās, paber­zēdams sānus gar Toraka cisku. Abi kāpa lejup.

Zeme kļuva purvaina. Viņi lēca no ciņa uz cini, un vis­apkārt šļācās sudrabotas ūdens šaltis. Niedres, kas no augšas bija izskatījušās ceļgala augstumā, tagad slējās garākas par visgarāko vīru.

Toraks tās neieredzēja. Viņš nevarēja ciest duļķaino ūdeni, kas apskaloja to stiebrus, un draudīgās lapas, kas bija asas kā nazis, tāpat kā niedru noliektās, brūnganās galvas, kas viņu viltīgi vēroja, kad abi ar Vilku devās tām garām.

Viņš uzlēca uz ciņa, kas izskatījās pēc kupraina, kurš gatavojas slieties kājās. Skatienam pavērās laipa, kas iesniedzās niedrājā. Tā bija pagatavota no mietiem, kurus turēja kopā no mizām pīta virve, un Toraks, saklausījis tikko dzirdamu sanēšanu, sajuta tās stiprumu.

Nekas nespētu viņu piespiest doties pa šo ceļu.

Atstājis niedrāju pa labi, Toraks brida uz ziemeļiem. Par laimi, Vilks bija atradis stingrāku pamatni zem kājām: aļņu taku, kas bija iestaigāta gar krastmalu. Taču drīz vien apkārtni pārklāja migla un Torakam sašļuka dūša.

Arī Vilks, kas tecēja pa priekšu, izskatījās nomākts. Viņu apņēma migla, un Toraks palika viens. Viņš neie­drošinājās gaudot. Bija baisi domāt par to, kas varētu atbildēt. Izstiepis rokas, viņš taustījās uz priekšu.

Pēkšņi ar bailēs izvalbītām acīm viņām virsū uzdrāzās Vilks. Tas aizsteidzās garām Torakam un aizlēkšoja uz to pusi, no kuras viņi bija nākuši. Tajā pašā mirklī Toraks klupa, un viņa pirksti iegrima lipīgā, stīgrā masā. Viņš noelsās un atsprāga atpakaļ. Kaut kas mikls pielipa pie sejas. Viņš to norāva nost. Migla sāka izklīst. Torakam nodrebēja sirds. Ceļš bija aizšķērsots: uz tā gulēja pretīgs gaļīgu un spīdīgu pavedienu mudžeklis. Puisis ieelpoja asins dvaku un ieraudzīja mušu kāpuru ņudzekli. Viņš bija paklupis pret iekšām.

Toraks smilkstēdams bēga un berzēja notraipīto seju. Ievēlies staignājā, viņš saļima uz ceļiem, un niedres no­trīsēja smieklos.

Viņš bija nonācis atpakaļ pie mietu ceļa.

- Nē, Toraks nočukstēja. Tikai ne uz turieni.

Viņš skrēja uz dienvidiem. Dūņainajai Cirvjupei tur var­būt bija vieglāk tikt pāri, un Torakam piebiedrojās Vilks, kura lielās ķepas dziļi grima dubļos.

Abi nebija tālu tikuši, kad izdzirdēja balsis un pama­nīja lāpu ugunis, kas kustējās augšup lejup. Ūdru ģints mednieki.

Tur jau tie bija: mazi, lunkani cilvēciņi ar niknām, zaļganām sejām un žebērkļiem rokās airējās ātrās, dzel­tenās niedru laivās.

- Tur! kāds no viņiem iesaucās. Pie meldriem!

Pa kreisi atradās niedrājs. Pa labi no Toraka slējās ar sīkiem visteņu ceriem apaugusi nogāze, kur nebija iespē­jams noslēpties. Puisis norēja Vilkam komandu, ka atkal jāšķiras; tas paklausīja un iebrida niedrājā.

Kājas grima staignājā, un Toraks viebdamies sevi pie­spieda iebrist ūdenī līdz kaklam. Viņš cerēja, ka netiks atrasts.

Migla izklīda, un izrādījās, ka priekšā niedru vairs nav. Viņš bija sasniedzis atklātu ūdeni.

Toraks pamanīja peldošu skābarža zaru, kuru droši vien bija nolauzusi vētra. Viņš noslēpās aiz tā.

Kaut kas noslīdēja gar viņa pēdām. Toraks iekliedzās.

Taču vēl skaļāk iekliedzās Ūdri tie bija viņu saklau­sījuši. Cauri gaistošajai miglai tuvojās trīs niedru laivas ar augšup izliektiem galiem, kas izskatījās kā ūdensputni. Katrā sēdēja divi mednieki: vienam rokās airis, bet otram meldru lāpa un žebērklis ar nefrīta uzgaļiem.

Patveries aiz zara, Toraks glūnēja caur lapām.

Kaut kur aiz muguras atskanēja ļaunu vēstošais, drau­dīgais kliedziens, kādu viņš bija dzirdējis iepriekš.

Ūdru ģints ļaudis sastinga. Sieviete, kas sēdēja laivā, kura atradās starp abām pārējām, iegremdēja ūdenī airi, un laiva traucās uz priekšu, apstādamās nepilnus divus soļus no zara, aiz kura slēpās Toraks.

Lai paliktu nepamanīts, puisis neiedrošinājās pakus­tēties.

Kad laiva bija apstājusies, sievietes ceļabiedrs nopētīja niedrāju, nezinādams, ka medījums slēpjas viņam degun­galā.

Tāpat kā draudzene, viņš valkāja zeltainu, pītu kamzoli bez piedurknēm. Vīrieša garie, brūnie mati brīvi krita tam pār pleciem, un ap pieri bija apsieta sudrabaina zivs ādas lente, bet ar otru zivs astei līdzīgā kušķī bija saņemta viņa bārda. Ausu ļipiņas tam bija caurdurtas ar kaula makšķerāķiem, kas atgādināja lēkājošas foreles, turklāt no viena nokarājās tumši brūns ūdra spalvu pušķītis. Vī­rieša seja bija klāta ar zaļu mālu ap acīm un muti tā bija atstāta neskarta -, bet ģints piederības tetovējumi vijās uz kakla kā zilzaļi viļņi, tā ka viņa galva izskatījās kā svešāda pogaļa, kas slejas virs niedrēm.

Pogaļa ar acīm. Tās bija apžilbušas no ūdens ņirbas, un skatiens paslīdēja Torakam garām, taču pēc mirkļa vīrs palūkojās vēlreiz.

Tālumā iegaudojās vilks.

Ūdru vīrietis nošņācās, un viņa draudzene pieskārās ģints aizbildņa ādas gabalam.

Gaudošana turpinājās. Toraks zināja, ka tas ir Vilks, taču nespēja saprast, ko viņš grib pateikt. Puisis drauga balsī saklausīja vienīgi trauksmi.

Kaucieni satrauca Ūdrus. Sieviete aizstūrēja laivu tā­lāk no zara, un Toraks domās nosūtīja Vilkam klusus pa­teicības vārdus.

Aiz muguras atskanēja plunkšķis: viņš pagriezās un ieraudzīja lielu, pelēku putnu, kas viņu vēroja ar dzīvīgām, spilgti sarkanām acīm. Tas pacēlās spārnos un aizlidoja tieši virs Ūdru galvām.

Sieviete ar skatienu sekoja tā lidojumam un pamāja ar galvu, it kā putns būtu ko teicis. Pacēlusi roku, tā deva zīmi ciltsbrāļiem abās pārējās laivās, un Toraks redzēja, kā tie aiziras katrs uz savu pusi.

Ja Toraks atstātu slēptuvi aiz zara, viņš tiktu pama­nīts. Ja paliktu, tie viņu ielenktu.

Ja vien…

Torakam joprojām bija plūškoka caurulīte. Tā nebija pat tik gara kā apakšdelms, turklāt viņš neatcerējās, ka būtu pārbaudījis, vai vidus ir tukšs visā garumā. Tagad to nācās noskaidrot.

Iebāzis vienu galu mutē, Toraks ienira.

Ūdens iekļuva nāsīs, un viņš sevi piespieda elpot caur muti, lūgdamies, lai Ūdri neizdzird.

Cerēdams tikt garām ielenkumam, viņš lēnām sāniski iepeldēja niedrājā.

Noturēties vajadzīgajā dziļumā izrādījās grūtāk, nekā viņš bija domājis. Mantas vilka uz leju, un, lai noturētu dobā zara galu virs ūdens, nācās ar kājām sparīgi kulstīt ūdeni un atgāzt galvu. Puisis raudzījās cauri niedru mežam, un viņam sāpēja sprands. Virs Toraka pletās Ezera virsma, kas spoža un nekustīga kā ledus bija izrai­bināta ar peldošu gružu skupsnām.

Viņš dzirdēja, kā barodamās skrubinās zivis, un pama­nīja garām aizsteidzamies sārtu foreļu mazuļu baru. Palū­kojies lejup, Toraks saprata, ka Ezers ir ļoti dziļš. Gaismas strēles slīdēja pāri akmens bluķiem un ar ūdenszālēm klātiem koku stumbriem. Viņa kājas iestiga dubļos, kas vērpās kā zaļi dūmi. Ar brīvo roku viņš aizskāra niedru mudžekli, kas ieliecās, bet pēc tam atkal iztaisnojās.

Tās nebija niedres, bet gan tīkls no lūkiem paga­tavots zvejas tīkls, kas nokarājās no koka pludiņiem un kuru uz leju vilka akmeņi; tas bija tik prasmīgi nopīts, ka to nebija iespējams pārgriezt, un tik liels, ka Toraks neredzēja tam galu.

Ātri apgriezies uz otriem sāniem, viņš ieraudzīja vēl vienu tādu pašu tīklu. Ūdri viņu ielenca.

Toraks palaida vaļā plūškoka stiebru un ienira.

Virs ūdens atskanēja saucieni: tie bija viņu pamanījuši.

Baidīdamies no žebērkļa dūriena starp lāpstiņām, viņš centās panirt zem tīkliem.

Kad Toraks bija nonācis dziļāk, Ūdru sasaukšanās viņa uztverē kļuva par tālīnu dunu un acu priekšā uzplaiksnīja gaismas.

Pēkšņi tālumā atskanēja griezīgs kliedziens. Tas tuvo­jās Torakam ātrāk par domu, kļuva aizvien skaļāks un iedūrās viņa prātā kā lāsteka.

Garām aizpeldēja burbuļu virtene, kas lika sareibt gal­vai. Tad vēl un vēl viena. Pazibēja spuras, ūdenī atskanēja smiekli. Toraku pārņēma bailes. Kaut ko tādu viņš bija dzirdējis jau agrāk kad slīka pie Dārdošā ūdenskrituma. Pēc viņa bija ieradušies Ezera slēpņļauži.

Tie spietoja Torakam apkārt, un gar viņa acīm un muti taustījās pirksti, kuros nebija kaulu. "Tu esi mūsējais," slēpņļauži grudzināja, "puisi ar slīkstošajām dvēselēm! Dod mums savas elpas sidrabotos burbuļus, un mēs tevi aizvedīsim miegā!"

Torakam krūtis plīsa vai pušu. Skatienu aizmigloja tumsa. Locīdamies kā zutis, viņš atbrīvojās no guļam­maisa, un slēpņļauži aizvilka to projām.

Nākamais pazuda loks, taču bultu maks bija aizķēries viņam aiz jostas. Toraks sadabūja nazi un to pārgrieza; viņš juta, kā kādas roķeles to novelk tumsībā. Viņš ar visiem spē­kiem centās tikt atpakaļ pasaulē, kas vizēja ūdens virspusē.

Nevairīdamies no žebērkļiem un medniekiem, Toraks izsprāga virs ūdens.

Visapkārt bija niedres, klusums un miers. Tad Toraks pamanīja kupraino cini. Viņš bija nonācis atpakaļ pie lai­pas. Šaura kā roka tā aicināja viņu pilošā, zaļā tunelī.

Tālumā bija dzirdamas balsis. Klusinātas un bailīgas.

- Arīns atrada loku, sacīja kāds vīrs. Nedaudz tālāk uz dienvidiem.

- Slēpņļauži būs šo pievākuši, minēja sieviete.

- Vai arī Ezers, piebilda vīrietis, kas bija vecāks par pirmo.

- Klusu, viņi izdzirdēs! teica jaunākais. Pazūdam, citādi šie paņems arī mūs!

- Ja dosimies projām tagad, sieviete iebilda, tad atgriezīsimies ar tukšām rokām. Izraidītā loks nebija tas, pēc kā mūs sūtīja Ananda.

- Ja Ananda vēlas dziedinošo ūdeni, norūca vecākais vīrietis, lai meklē to pati. Es tagad neiešu tam avotam pat tuvumā.

Ūdru ģints ļaudis airējās projām, un viņu saruna kļuva gandrīz nesaklausāma.

- …pagaidīsim šeit, ja gadījumā viņš sadomās iet uz dienvidiem…

Toraks ar mokām izvilkās uz sauszemes un skatījās uz laipu. Dienvidos bija Ūdri. Uz ziemeļiem šīs briesmīgās, smirdīgās iekšas. Viņam nebija izvēles.

No miglas iznira Vilks un nostājās viņam blakus. Tas neizskatījās nobijies, taču uzminēt viņa garastāvokli nebija viegli.

Toraks saprata: kopš padzīšanas viņš bija nācis tieši uz šo vietu. Uz austrumiem, tikai uz austrumiem, līdz bija ieradies šeit.

Ievainojums uz krūtīm pulsēja. Izklausījās, ka niedru šalkoņā viņš dzird Odžu burves Sešru balsi, "…kā har­pūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tu tiksi aizvilkts atpakaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"

Viņam vairs nebija spēka turēties pretim. Viņš paklupa pret Vilku un devās projām pa laipu.

Augstu Cirvjezera ziemeļu krastā, akmeņainā līcī, kas bija brīvs no miglas, burbuļoja strauts.

Tā krastā gailēja zaļganu uguntiņu aplis.

Un vidū gulēja olis, uz kura bija Vilku ģints zīme.

Uz oļa bija novietots sačervelējies Toraka ādas gabals ar dvēseļēdāju tetovējumu.

Ap oli un ādas lēveri vijās no zaļā māla izveidota čūska.

Māli lēnām žuva. Čūska nepielūdzami tuvināja savus gredzenus ādai un olim.

Virs tā izstiepās zaļa roka: vienreiz, otrreiz, trešoreiz.

Saplūstot ar liesmu šņākoņu, kā murgainā sapnī sāka murmināt kāda balss:

Kad niedres dreb, kad vētra ceļas, atceries mani!

Kad pērkons grand, kad vēji gaudo, atceries mani!

Es esmu niedre, es esmu vētra, pērkons un vējš.

Es tevi aicinu, es piesaistu tavas dvēseles savām.

Tu nekad nebūsi brīvs.

Tu piederi man.