Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT ASTOTĀ NODALA

Odžu burve šķībi un izsmējīgi vīpsnāja.

- Tu nu gan esi krietni paaudzies, kopš pēdējo reizi tikāmies! vina teica.

Viņas mati bija kā tumsas apmetnis, un šķita, ka odžu tetovējumi uz viņas augstās, baltās pieres pulsē; skaistās lūpas bija melnas.

Toraks centās pakustēties, bet nespēja. Viņš nebija sasiets, taču locekļi atsacījās paklausīt. Zēns sacīja:

- Vistenes. Tu tās esi saindējusi. Burves acis spīdēja.

- Es nevēlos tev nodarīt pāri.

- Kāpēc man vajadzētu tev ticēt?

- Tāpēc, ka pa šo laiku es to jau būtu paspējusi izdarīt. Es varēju tev izgriezt sirdi un to apēst. Tevi šeit augšā nepaglābtu pat draugi vilki. Viņa noliecās un iečukstēja puisim ausī: Tu man esi vajadzīgs dzīvs!

Toraka sirds dauzījās tik stipri, ka Sešru to droši vien varēja saklausīt.

- Kāpēc? viņš jautāja.

Taču burve tikai smējās un aplaizīja lūpas ar mazo, spico, melno mēlīti.

Kad sieviete pagriezās, lai sabikstītu ugunskuru, mīk­stais briežādas apmetnis slīdēja gar viņas augumu kā ūdens. Tas bija savilkts krokās ar čūskas ādu un, pie kat­ras kustības mirguļodams, glāstīja viņas kailās rokas un lielus. Toraks nespēja no burves novērst ne acu. Viņa prātā mutuļoja bailes un riebums šī sieviete bija ļau­numa iemiesojums, tā bija palīdzējusi nogalināt Toraka tēvu -, taču viņš nespēja no tās novērst skatienu.

Zēns nolūkojās, kā tā pasniedzas un noņem vāku no groza, kurā kaut kas iečabējās. Viņš nolūkojās, kā burve no augiem nopin vainagu un uzliek to sev galvā, kā viņa sev uz rokām uzzīmē garas, viļņotas līnijas zaļas čūs­kas, kas atdzīvojās uz viņas bālās ādas. Toraks kā apmāts vēroja burvi, bet tā smaidīja zinošu smaidu un izbaudīja savu varu.

Sešru ar žuburotu zaru no ugunskura iecēla ādas katlā nokaitētu akmeni, un gaisā uzvijās tvaiks.

- Kas tas? puisis jautāja.

Viņa saverkšķīja lūpas.

- Karsts ūdens. Es taču biju dziedniece, vai atceries?

Samitrinājusi briežādas gabalu, viņa nomazgāja Tora­kam krūtis un pēc tam uzklāja tām ārstniecisku ziedi. Sajūta bija laba. Sāpes mitējās.

- Ievainojums pārstās pūžņot, Sešru paskaidroja. Man vairs nav nepieciešams, lai tas tevi vilktu pie manis. Taču agrāk, kad es tevi aicināju, tas man kalpoja labi.

"Es tevi aicinu." Balss, kuru Toraks bija dzirdējis sapnī, nepiederēja Rēnai, bet gan Sešru.

- Ko tu ar to gribi teikt? viņš jautāja caur sakostiem zobiem.

Piecēlusies kājās, burve piegāja pie klints malas un palūkojās lejup.

- Visi šie sīkie radījumi, viņa murmināja. Vilki, mazie, bailīgie Ūdru ģints cilvēciņi. Tie tagad pieder man. Viņiem jāpakļaujas citādi es nosusināšu Ezeru.

Toraks atcerējās priežu skujas melnajā pludmalē. Ezers atkāpās no krastiem. Puisis mēģināja pakustēties, taču spēja vienīgi pagriezt galvu.

Odžu burve pieskārās zaļajam mālam uz savas rokas.

- Šim šim piemīt spēks! Kad es to uzziežu, cilvēki, kurus satieku, redz vienīgi zaļu sievieti, kas ir slima un nobijusies tāpat kā viņi. Pat tavs vilks mani nespēj saost.

Kad viņa pieminēja Vilku, lejā atskanēja gaudošana. "Nāc lejā!"

Sešru pasmaidīja.

- Tagad viņš mani jau pazīst! Es nometu masku. Šis zina, kas viņu pieveicis.

Toraks ievēroja, ka burves vainags ir vīts no nakte­nēm, kurām uz viena dzinuma vienlaikus mēdz būt gan purpursarkani ziedi, gan zaļas, gan sārtas nogatavojušās ogas: tas ir visiedarbīgākais augs, kuram visas daļas ir tikpat nāvējošas, cik pati Odžu burve. Viņa bija pārlieku spēcīga. Uz mirkli Toraku pārņēma izmisums.

Viņš izdzirdēja spārnu vēdas. Sešru aiz muguras uz akmens bluķa piezemējās Rips un Reka.

- Ak, bet tu esi stiprs, burve izklaidīgi teica.

• Nometusies blakus Torakam uz ceļgaliem, viņa tam atraisīja pieres apsēju un saudzīgi atglauda matus.

- Iemiesoties leduslācī! Sešru glāstīja Torakam deni­ņus. Tu esi arī drosmīgs. Izgriezt dvēseļēdāju zīmi! Kas tev iemācīja ritus? Tas droši vien bija kāds varens bur­vis.

Sešru centās pieglaimoties. Tas viņai neizdevās. Un tomēr viņas pieskārieni bija maigi. Toraks mēģināja sa­kopot domas.

- Tu nozagi Aki ragus, viņš sacīja. Tu saindēji dzē­rienu, kad es veicu rituālu. Tu liki man iemiesoties alnī.

Burve smaidīja savu skaisto, tracinošo smaidu.

- Tik stiprs. Un pieveikt dvēseļu slimību!

Toraka domas kļuva juceklīgas, jo Sešru pirksti ietiecās viņa prātā.

- Tālie Z… Ziemeļi, puisis stomījās. Kā tev izdevās no turienes atgriezties? Kur ir Ozolu burvis… kur Ūpju burve?

Sešru smējās.

- Ak, mēs esam tik līdzīgi tu un es! Abi izraidīti, abi neiedomājami spēcīgi. Tāpēc ģintis mūs vajā. Vājie allaž baidīsies no varenajiem.

Rips un Reka aizlidoja. Toraks to gandrīz nepamanīja.

- Tik līdzīgi, Sešru dvesa. Kāpēc pretoties? Kāpēc nesamierināties?

- Nē, zēns ar grūtībām nočukstēja. Mēs neesam līdzīgi. Tu esi nogalinājusi cilvēkus. Tu esi pārkāpusi ģinšu likumus.

- Bet tie ir tikai ģinšu likumi, burve iebilda. Pasaules Gara likumu zina vienīgi dvēseļēdāji. Tāpēc jau viņš man atdeva garagājēju. Viņa brīdi klusēja, bet tad turpināja: Kādēļ es uzreiz nesapratu, kas tu esi? Kā tev izdevās to no manis noslēpt? Kaut kur jābūt rodamai atbildei.

Viņa vijīgi pasniedzās pēc Toraka mantām.

Sešru pieskārienu maģija bija izgaisusi. Viņš nespēja noskatīties, kā tā rakņājas pa viņa saimniecību.

- Tava tēva nazis, burve, riebumā saviebusies, sacīja.

- Nodevēja nazis. Slāneklis, briežrags, cīpslas. Šeit nekā nav. Nu tad aplūkosim cirvi. Šķiet, tas nav tavs.

Satvērusi Toraka roku, viņa to salīdzināja ar cirvi. Cik gan gudra viņa bija! Ja cirvis būtu taisīts Torakam, tas nebūtu lielāks par attālumu no viņa plaukstas pamatnes līdz vidējā pirksta galam. Taču tas bija nedaudz garāks.

- Uz roktura ir Kraukļu zīme, burve prātoja, taču pats cirvis ir izgatavots no nefrīta… Runā, ka Finkedīns kādu laiku esot dzīvojis pie varžēdājiem.

Patiesību Sešru izlasīja Toraka sejā.

- Tātad tas pieder viņam! Tu nozagi Finkedīnam cirvi! Tu esi pārkāpis ģinšu likumu!

Pēc tam viņa paņēma ārstniecības augu dozi un izvilka no tās zāļu ragu. Sieviete saknieba lūpas.

- Tas piederēja tavai mātei. Viņa to nolika malā.

- Nekā saistoša. Patiesība ir meklējama citur.

Puisis atcerējās, ka dozē glabājās arī Rēnas matu šķips­na, un atvieglojumā notrīsēja. Sešru to nebija atradusi. Viņa nebija visspēcīga. Arī viņa pieļāva kļūdas.

Burve pamanīja izmaiņas Toraka garastāvoklī, un viņas vaibsti kļuva aukstāki par vēja appūstu ledu.

- Neiedomājies, ka spēsi no manis kaut ko noslēpt. Toraka acis sastapās ar viņas skatienu, taču viņš to izturēja.

Zibenīgi kā čūska, kas metas uzbrukumā, viņa nolieca pie Toraka seju.

- Neizaicini mani! Vismaz kamēr man ir šis!

• Burve turēja pirkstos kaut kādu mazu nieciņu zaļā māla ietvarā.

Torakam kļuva nelabi. Olis, kuru viņš bija izgatavojis Rēnai.

- Vai saproti, kādu varu tas man dod? Sešru šņāca.

- Ar tā palīdzību es kaitēju tavām dvēselēm! Tev vairs nav savas gribas. Tu piederi man!

Viņa sažņaudza oli dūrē un Torakam pamira sirds. Burve iztaisnoja pirkstus un viņš atkal spēja elpot. Sešru iesmējās, un viņas elpā zēns saoda maitas smaku, kuru izplatīja sakne, kas darīja melnu burves muti. Kā gan viņš pirms brīža spēja domāt, ka sieviete ir skaista? Viņas gars bija tukšs, un sirds vietā tai bija vienīgi ēna, līdzīga tumšam plankumam uz zemes vietā, kur gulējis līķis.

Viņa nocēla grozam vāku, un pāri tā malai pārslīdēja odze. Tā bez trokšņa ielīda Sešru klēpī. Pāri sudrabotajai mugurai visā garumā stiepās zigzags, un čūskas sarkanās acis, kurām nebija plakstiņu, vērās saimniecē.

Sešru to pacēla, un mūdzis, ar melno mēli cenzdamies aizsniegt viņas lūpas, apvijās burvei ap roku.

- Uzvedies ļoti rātni, viņa pamācīja Toraku. Viņu kodieni ir visnelāgākie no visiem, ar kuriem tu vari sastap­ties Mežā. Tie var būt nāvējoši…

No groza izlīda vēl viena odze, melna kā nakts, kad pie debesīm nespīd mēness, un Sešru parādīja tai oli. Kad čūska to aptaustīja ar šķelto mēli, Toraks ieelsojās. Viņš bija šo mēli sajutis pieskārāmies ādai.

- Tu pats to gribēji, garagājēj, Odžu burve čukstēja.

- Tu pats sevi atdevi manā varā. Tu atstāji šo akmeni manā ceļā.

- Nē, puisis izdvesa.

Sešru skatiens durstīja viņa dvēseles.

- Tad kāpēc gan tu to izgatavoji?

- Tā… tā bija dāvana, Toraks stomījās.

- Kam?

- Meitenei…

- Kādēļ tu to paņēmi atpakaļ?

- Lai pavēstītu, ka esmu aizgājis.

Viņš centās padzīt no prāta Rēnas tēlu, taču Odžu burve bija ātrāka.

- Viņas vārds ir Rena, tā teica. Kas viņa ir? Zēns ar milzu pūlēm novērsa skatienu no viņas acīm

un uzlūkoja nefrīta cirvi. Sešru acumirklī saprata.

- Finkedīns! Viņa ir Finkedīna meita.

- Viņa brāļameita…

Uz brīdi iestājās klusums. Odžu burve pagrieza Tora­kam muguru un sēdēja, skatīdamās uz Ezeru, bet čūskas viņas klēpī lieca savus gludenos līkumus viena ap otru.

- Viņa brāļameita… Sešru neskanīgi atkārtoja Toraka vārdus. Nu, protams. Viņam taču jāparūpējas par brāļa bērnu.

Zēns nespēja klausīties, kā burve izrunā Rēnas vārdu. "Taču Rena ir tālu," viņš sev teica. "Rena ir drošībā."

- Nē, Sešru no jauna pagriezās ar seju pret Toraku.

- Viņa ir šeit uz Ezera. Es viņu redzēju laivā kopā ar kādu garu, gaišmatainu jaunekli. Taču tagad šie tev vairs nespēj palīdzēt.

Vai Sešru saka patiesību? Vai arī tie ir kārtējie meli?

- Kāpēc es tev esmu vajadzīgs dzīvs? Toraks vaicāja.

- Ko tu gribi?

- Tu zini, ko es gribu.

- Manu spēku. Tu gribi kļūt par garagājēju.

- Tas jau pieder man. Es varu tevi piespiest pārmiesoties, kad vien vēlos. Man vajadzīgs kaut kas vairāk. Es gribu uguns opālu.

Dzirdēt, ka šo vārdu piemin Sešru… Viņas balss Toraka prātā atdzīvināja atmiņas. Viņš redzēja uguns opāla pul­sējošo, sarkano sirdi.

- Tas… tas pazuda ledājos, zēns nočukstēja.

- Nemelo, Sešru teica. Es esmu burve, vai tev šķiet, ka es varētu nezināt? Kad tavs tēvs to sadauzīja, no tā palika pāri trīs lauskas trīsi Viena palika pie Roņu burvja, bet otru paņēma melnais ledus. Jābūt vēl vienai. Pirms nāves tēvs tev par to noteikti pastāstīja.

- Nē.

- Pastāstīja gan. Gulēdams uz miršanu, viņš tev izstās­tīja, kur paslēpta opāla lauska…

- Nē…

- Raustīdamies agonijā un noasiņodams, ar dēmoniskā lāča pārplēstu vēderu…

- Nē! Toraks ieaurojās.

Norāvusi no galvas nakteņu vainagu, burve to iemeta ugunī. Viņu ietina zili, kodīgi un reibinoši dūmi.

Toraks bezspēcīgi noraudzījās, kā Sešru atver maciņu, kas karājās viņai uz krūtīm, un iegremdē tajā pirkstu. Zēns mēģināja izvairīties, taču burve satvēra viņa zodu un uzzieda uz puiša lūpām melnus, smakojošus dubļus. Vienā rokā satvērusi melno odzi, bet otrā sudrabaino, viņa tuvināja tās savai mutei un čukstēja buramvārdus. Pēc tam viņa abas čūskas uzlika Torakam uz krūtīm.

Viņš neuzdrošinājās elpot. Puisis juta, kā viņam pāri slīd aukstie, mīkstie vēderi, kā viņa miesu kutina sīkās čūsku zvīņas. Viņš juta to mēles uz savas ādas. Sešru vēroja viņa bailes ar to bezkaislīgo skatienu, ar kādu čūska uzlūko upuri.

- Tavs ķermenis nespēj kustēties, taču dvēseles spēj. Tās dosies turp, kur es likšu. Tavas dvēseles darīs visu, ko es gribēšu.

Melnie dubļi Toraka mutē bija rūgti. Acu priekšā uz­liesmoja gaisma gaismas loki, no kuriem viņam kļuva slikti.

Viņš redzēja Odžu burves tumšos matus, kas kā čūskas apņēma viņas balto seju. Toraks juta, kā dvēseles atraujas no vina būtības. Viņš iekliedzās…

…un viņa melnā, šķeltā mēle jau piesardzīgi taustīja gaisu.

Pēdējais, ko viņš dzirdēja, pirms kļuva par čūsku, bija Odžu burves pavēle uzmeklēt Renu.