Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMITĀ NODALA

Sapnis par odzi Renu bija satriecis.

- Ko tas varētu nozīmēt? Beils jautāja, kamēr viņi krāva smailītē mantas.

- īsti nezinu. Taču tas bija krāsains, tāpēc tai vajadzētu būt patiesībai. Man šķiet…

- Ko?

- Man šķiet, tas nozīmē, ka tagad Toraks ir pie viņas.

Beils sastinga ar airi rokā.

- Tu taču teici, ka burvestības ir izdevušās.

- Es teicu, ka domāju: tās ir izdevušās. Par to nekad nevari būt pārliecināts.

Jauneklis apsvēra dzirdēto.

- Es tev uzticos, viņš sacīja. Un Torakam arī.

Rena neatbildēja. Par īsto odzi, kuru viņa bija pama­nījusi, kad sāka mosties, meitene Beilam nestāstīja. Kas gan notiktu, ja kraukļi to nebūtu padzinuši?

Jā, Sešru bija prasmīga! Viņa Toraku bija atšķīrusi gan no ģintīm, gan draugiem un pat no Vilka un tagad puisis bija viņas nagos uz šā Ezera, kuru burve uzskatīja par savējo. Kaut kur tā par viņiem visiem smējās.

Rīts uzausa silts, un viņi ar ceļavēju devās uz priekšu atzīstamā ātrumā. Izrādījās, ka saliņa atrodas krietni tālāk uz rietumiem, nekā viņi bija domājuši, un tikai ap pusdienlaiku kļuva redzama Slēpņļaužu sala.

Kad viņi bija nonākuši piekrastē, Rena ziedoja, prasī­dama atļauju izkāpt krastā; pēc tam viņi piestāja melnā pludmalē, aiz kuras slējās vērīgs Mežs. Nesen bija lijis, un no kokiem cēlās mitra dūmaka. Gar ūdensmalu kā sarkanīga lente aizvijās priežu skuju klājiens, kas smakoja pēc trūdiem, tas Rēnai atgādināja par čūsku.

- No Toraka nav ne vēsts, Beils paziņoja, kad bija pārmeklējis pludmali tuvāk pie Meža. Taču es uzgāju citas pēdas.

Kad tās ieraudzīja arī Rena, viņai straujāk iepukstējās sirds.

- Vilks!

Meitene iepūta rubeņa kaula svilpītē, taču atbildi nesa­ņēma. Viņas nemiers pieauga.

Kolīdz abi iegāja Mežā, pierima vējš un viņus apņēma karstums. Ausīs sīca odu miriādes. Skaļi čirkstēja sienāži, taču nebija dzirdamas putnu dziesmas vienīgi erickiņa ietrallināšanās.

Brizdami pa atsperīgiem brūkleņu ceriem, ceļinieki soļoja gar strautu pret straumi. Viņi pagāja garām skudru pūžņiem, kas slējās cilvēka augumā, un ar kūpošām sūnām klātiem kumpiem laukakmeņiem. Pametusi skatienu pār plecu, Rena starp kokiem pamanīja vizuļojam Ezeru; pēc tam priedes sakļāvās un tas vairs nebija redzams. Meiteni neatstāja uzmācīga sajūta, ka tuvumā ir slēpņļauži. Viņa redzēja, kā Beils pieskaras savam roņa kaula amuletam.

Viņi nonāca laucē, kurā dūmaku nelaida iekšā zari. Starp apgrauztiem koku stumbeņiem un skaidu kaudzēm pletās brūnas peļķes.

- Bebri, abi reizē sacīja.

Beils ar mutes kaktiņu pasmaidīja, un Rēnas satrau­kums mazinājās. Ja jau slēpņļauži uz savas salas pacieta bebrus, tad varbūt Toraks… Atkal šis erickiņš. Rena sastinga.

- Torak! viņa klusītēm pasauca. Vai tas esi tu? Beils sarauca uzacis, un Rena paskaidroja, ka tas ir

signāls, kuru viņi šad tad mēdza izmantot.

Meitene pasauca vēlreiz. Mežs saspringa. Viņas sirds dauzījās kā negudra.

- Varbūt tas ir mūsu ieroču dēļ? Beils klusā balsī ieminējās. Viņam jāuzmanās.

Rena paskatījās Beilā.

- Ne jau no mums!

- Rena! Viņš ilgi ir bijis izraidītais. Noliksim tos malā un iesim dziļāk Mežā. Ja tas ir Toraks, viņš klajumā nerā­dīsies.

Atbalstījuši ieročus pret koka stumbeni, viņi atstāja klajumu un gāja dziļāk Mežā.

- Torak! Rena dvesa, un viņā nolūkojās priedes.

- Mēs esam ieradušies tev palīdzēt, Beils čukstēja. Viņi nebija tālu tikuši, kad, apmetuši līkumu ap akmens

bluķi, atrada savus ieročus kārtīgi noliktus uz brūkleņu ceriem izņemot Rēnas loku, kas karājās bērza zarā.

- Neļauj tam samirkt, Toraks sacīja.

Sasveicināties nebija laika.

Toraks pameta ar galvu par zīmi, lai draugi viņam seko, un pazuda starp kokiem.

- Mums jātiek dziļāk Mežā, viņš teica, citādi šī mūs pamanīs.

- Viņa ir šeit? Rena un Beils vienlaikus iesaucās.

- Sēž uz klints ziemeļos, Toraks murmināja. Tas ir viņas midzenis. Man šķiet, vina baidās nākt uz salas vidieni vilku dēļ.

Rēnai uzmetās zosāda.

- Tu patiešām viņu redzēji?

- Viņa mani tur ievilināja. Domāja, ka es viņai palī­dzēšu. Es… es aizbēgu.

- Kādā veidā? Beils gribēja zināt.

Toraka seja sadrūma.

- Pat Odžu burvei kādreiz jāguļ.

- Taču ne ilgi, Rena sacīja.

Toraks neatbildēja. Viņš bija saspringts un nopietns un nemitīgi skatījās atpakaļ, gribēdams pārliecināties par to, ka netiek vajāts. Zem acīm viņam bija zili loki, kas stāstīja par bezmiega naktīm un trūcīgu uzturu. Rēnai iesmeldzās sirds par to, ka viņš vairs nevalkāja pīlādžogu aproci.

Meitene nespēja pateikt, vai Toraks priecājas viņu re­dzēt. Viņa nezināja, kas puisim prātā. Rena centās apspiest briesmīgo sajūtu, ka viņš ir kļuvis par svešinieku.

Un viņš izskatījās tik ļoti pārvērties! Kad Toraks devās projām, viņš bija kalsns, bet nu bija izstiepies tikpat garš kā Beils un uz viņa rokām kā virves bija izspiedušās vēnas. Vietā, kur uz krūtīm atradās dvēseļēdāju tetovē­jums, vīdēja krevele, un arī uz pleciem bija daži dīvaini skrāpējumi; un, kaut gan Toraks joprojām valkāja pieres apsēju, tas vienīgi atgādināja par to, ka zem tā slēpjas izraidītā zīme, un par nelaimēm, kuras viņš vienatnē bija pārcietis. Bez viņas.

' Viņi atrada nokritušu priedi un, kamēr Beils no pārti­kas kules dalīja kaltētu pīles gaļu, noslēpās aiz tās. Toraks ēda kāri kā vilks. Par divu pēdējo mēnešu notikumiem viņš gari nerunāja, vienīgi dažos vārdos pastāstīja, ka Vilks ir pievienojies baram. Beils pavēstīja, kā viņi bija sastapu­šies ar Ūdru ģinti un sadauzījuši laivu, taču, Rēnai par atvieglojumu, jauneklis nepieminēja viņas vingrināšanos burvestībās. Un visu laiku Toraks vairāk runājās ar savu radinieku un izvairījās paskatīties uz Renu.

Iestājās klusums, un viņa saņēma drosmi.

- Vai tiki vaļā no dvēseļēdāju tetovējuma?

Viņš pamāja ar galvu.

- Es izpildīju rituālu, taču neesmu pārliecināts, vai tas izdevās. Pēc tam es saslimu. Kļuvu gluži neprātīgs.

- Dvēseļu slimība, Beils teica.

- Ak tā? Toraks nomurmināja. Tagad esmu jau izveseļojies.

- Kādā veidā? Rena vaicāja.

- Nezinu. Vienkārši izveseļojos.

Atskanēja spārnu vēdas, un uz Toraka pleca nolaidās krauklis. Puisis sarāvās un nocēla to nost.

- Es taču teicu, lai tu tā nedari, viņš bāra putnu.

Rena un Beils apmainījās ar pārsteigtiem skatie­niem.

Kadiķu krūmā piezemējās vēl viens krauklis. Toraks katram putnam iedeva pa gaļas strēmelei, un tie aizlaidās uz tuvāko koku, no kura ar aizdomām vēroja jaunatnā­cējus.

Rena bija pārsteigta. Kraukļi ir ārkārtīgi piesardzīgi putni, taču kopā ar Toraku tie uzvedās gaužām bezrū­pīgi-

- No kurienes tad šie uzradušies? Beils jautāja.

- Plosījās vētra ar krusu, Toraks paskaidroja. Tie bija izkrituši no ligzdas, un es… man nācās par viņiem parūpēties. Dīvaini, taču pēc tam man kļuva labāk.

Beils pamanīja Rēnas skatienu un pasmaidīja.

Taču meitene viņam pretim neuzsmaidīja. Viņa nevē­lējās būt veiksmīga burve. Turklāt viņa mazliet apskauda kraukļu panākumus.

- Lielāko es nosaucu par Ripu, Toraks stāstīja. Ma­zākā ir Reka. Pieskatiet savas mantas, jo tiem patīk zagt; un, ko viņi nevar nozagt, to sapluina driskās. Un, ja tuvumā ir Vilks, tad nepievērsiet tiem uzmanību. Viņš kļūst greizsirdīgs.

Rena kraukļu priekšā pašapzinīgi paklanījās.

- Krietni pastrādāts, mazie rūķīši, paldies jums!

Reka savicināja spārnus un ieķērcās: "Krietni pastrā­dāts, krietni pastrādāts," bet Rips pacēla asti un notašķīja papardes ar mēsliem.

Toraks pārsteigts paskatījās uz Renu, taču viņa neko nepaskaidroja. Lai viņš domā, ka kraukļi uzradušies gluži nejauši.

Beils piecēlās un paziņoja, ka dosies noslēpt smailīti; Rena pēkšņi palika divatā ar Toraku, un neveiklība kļuva vēl nomācošāka.

Zēns sarauca uzacis.

- Rena…

- Ko?

- Tas alnis. Tas, kas tev uzbruka…

- Es zinu, viņa steigšus sacīja.

- Tiešām? Grumba uz puiša pieres padziļinājās. Es tik ļoti uztraucos. Tādēļ es atgriezos nometnē lai pār­liecinātos, vai tev nekas nekaiš.

- Es zinu, Torak…

- Viņa mani piespieda! puisis iekarsa. Viņa man lika darīt briesmu lietas! Uzbrukt tev, pēc tam Aki…

• Aki? Rena nosprauslājās. Ar viņu viss ir kār­tībā.

Toraks viņu vēroja.

- Tiešām?

- Lauzta roka, bet nu jau laikam būs sadzijusi.

- Tātad viņš ir dzivs\par- Patiesību sakot, es vēlētos, kaut viņam būtu klājies drusku sliktāk. Kad Beils devās tevi meklēt, Aki esot cen­ties pierunāt savu ģinti dzīties tev pakaļ.

Toraks neklausījās. Viņš bija piespiedis abas rokas pie deniņiem un izskatījās jaunāks un ievainojamāks.

Rena teica:

- Laikam jau tu tomēr neesi mainījies tik ļoti, kā es biju iedomājusies.

- Es?

Viņš pieskārās savam vaigam, lai darītu zināmu, ka ir pamanījis tetovējumu uz Rēnas vaiga, kas liecināja par pirmo asiņošanu.

- Tu izskaties vecāka, viņš sacīja.

Meitene bija apmulsusi.

- Man riebjas dzīvot kopā ar Seiunu, Rena stāstīja. Viņa miegā griež zobus. Kad to izdzirdēju pirmo reizi, man šķita, ka kāds asina nazi. Un tas turpinās visu nakti.

Toraks savieba lūpas.

- Vai viņa arī smird?

- Kā trīs dienas veca maita.

Puisis plati pasmaidīja. Un pēkšņi viņš vairs nebija svešinieks.

Atgriezās Beils, kas izskatījās satraukts.

- Man vajadzēja noslēpt laivu jau agrāk, iespējams, viņa to jau ir pamanījusi.

- Lai ko tu arī darītu, Toraks sacīja, viņa drīz vien uzzinās to, ka tu esi šeit. Viņa zina visu.

Rēnai kļuva auksti.

- Bet ko viņa grib? Beils jautāja.

- Viņa vēlas pakļaut Ezeru, Toraks paskaidroja. Viņa grib, lai es palīdzu atrast pēdējo uguns opāla lausku. Vina vēlas valdīt.

- Kā viņa cer tevi piespiest palīdzēt? Rena vaicāja, juzdama, ka sāk trūkt elpas.

Toraks vilcinājās.

- Vai atceries oli, kuru es tev atstāju? Tas ir pie viņas.

Meitene aizvēra acis. No tā viņa bija baidījusies.

- Bet… es tomēr aizbēgu, Toraks bez pārliecības sacīja. Un es pieveicu dvēseļu slimību. Un, kad šī lika man iemiesoties odzē, es nepakļāvos.

"Pakļāvies gan," Rena pie sevis nodomāja. "Kraukļi mani pamodināja īstajā laikā." Taču skaļi viņa sacīja:

- Viņa tevi piespiedīs to darīt no jauna, Torak. Vai arī izdomās kaut ko citu. Viņa ir kā čūska. Sastapdama savā ceļā šķērsli, tā lien tam apkārt.

Toraks piecēlās.

- Tādā gadījumā mums jāatrod uguns opāls pirms vi­ņas. Iesim! Pie vilkiem mēs jutīsimies drošāk.

Notikumi sekoja cits citam pārāk strauji, un Toraks visu nespēja aptvert.

Vispirms bēgšana no Sešru: laušanās caur niedrēm uz Mežu. Bailes jebkurā brīdī sajust lielā iecērtamies odzes indes zobus; bailes sastapties ar šīm visu redzošajām, vis­varenajām acīm.

Un nu pēkšņi Rena un Beils.

Torakam vajadzēja priecāties, taču viņš bija pārāk apju­cis. Rena bija tik ļoti pārvērtusies! Viņas lūpu kaktiņos kā bērzu sēklas joprojām rotājās vasarraibumi, taču sarkanā ģints piederības tetovējumu līnija darīja meiteni vecāku un svešādāku. Tas bija skarbs atgādinājums par to, ka dzīve ģintīs turpinājās bez Toraka, par to, ka cilvēki bez viņa varēja gluži labi iztikt.

Redzēt Renu kopā ar Beilu bija satraucoši. Toraks bija ievērojis, cik raiti šie abi kopsolī kājo pa Mežu. Viņš redzēja, kā Beils pabīda malā zaru, kas nolīcis ceļā Rēnas lokam, un juta sirdi sažņaudzamies greizsirdībā. Roņu puisis bija ieņēmis viņa vietu.

Taču izskatījās, ka Rena to neievēro. Viņa gribēja zināt visu, ko Sešru bija teikusi un darījusi, kad Toraks bija kopā ar burvi pie avota, un viņa klausījās ar to saspringto uzmanību, kas viņu pārņēma medību laikā.

- Viņa izdomās, kā tevi piesaistīt, Rena sacīja. Ja vien mēs zinātu, ko viņa perina!

Beils nolūkojās, kā uz priedes zara nosēstas Rips.

- Toraks varētu iemiesoties krauklī un to noskaidrot, jauneklis ierosināja.

- Esmu par to domājis, Toraks teica, taču es nevaru. Tālajos Ziemeļos es apsolīju vējam, ka nekad vairs neli­došu.

- Kā gan viņa smietos, ja to zinātu, Rena rūgti sacīja.

Kad viņi sasniedza ūdensrožu ezeriņu, sāka jau krēslot. Norā pie midzeņa valdīja klusums.

Toraks divreiz aprauti ierējās. "Es esmu šeit!"

- Viņi ir aizgājuši, puisis neticīgi sacīja. Bars ir devies projām.

Rena stāvēja, iespiedusi dūres sānos, un skatījās ap­kārt.

- Uz kurieni viņi būtu varējuši mazuļus aizvest?

Toraks mirkli apdomājās.

- Kad tie ir paaugušies, bars tos nogādā jaunā vietā un māca medīt, viņš nopūtās. Jā, droši vien tas tā ir.

- Vai tas ir tālu? Beils jautāja saspringtā balsī.

- Varbūt viņi skrējuši visu dienu, bet, iespējams, jau­nais midzenis ir vēl tālāk.

- Tātad vilku uz šīs salas vairs nav, Rena lēsa.

- Jā, Toraks bija ar viņu vienisprātis. Taču Vilks pie manis noteikti atgriezīsies vai arī mēs viens otru atra­dīsim sagaudojoties…

- Torak! Beils viņu pārtrauca. Vai tad tu nesa­proti, ko tas nozīmē? Ja vilki ir pametuši salu, tas nozīmē, ka…

- Jā, sarunā iejaucās Odžu burve. Tieši to tas no zīmē.