Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT SESTĀ NODALA

•Tad viņš vīriem aiz muguras uz nogāzes pamanīja Vilku, kas gatavojās doties Torakam palīgā.

"Paliec, kur esi!" zēns ierējās. "Viņu ir par daudz!"

Vilks nekustējās.

Atskanēja satraukta murmināšana. Viņiem nepatika tas, ka Toraks runā vilku valodā.

Torakam pa deniņiem trāpīja akmens. Puisis noturējās kājās. Ja viņš tagad nokristu, tās būtu beigas.

- Nekādu akmeņu! atskanēja pazīstama balss, un pīķi pašķīrās, lai palaistu cauri Finkedīnu.

Smagi balstīdamies uz nūjas, viņš piegāja pie Toraka, tad, aizsegdams puisi ar savu ķermeni, pagriezās pret pūli.

- Ej malā, Finkedīn! iesaucās Mežakuiļu ģints vado­nis. Es atradu izraidīto! Man pienākas gods viņu noga­lināt!

Vīrs pagriezās pret dēlu, un Aki nodrebēja, taču nenobijās paust savu viedokli:

- Viņš varēja glābties pats, taču tā vietā Toraks palī­dzēja man! Tēvs, tu nedrīksti viņu nogalināt, tas nebūs pareizi!

- Nebūs pareizi? Mežakuiļu vadonis ar dūri iebelza Aki tā, ka tas tika aizsviests labu gabalu tālāk. Viņš ir izraidītais! Tāds ir likums!

- Kā tu drīksti tā runāt? lauzdamies caur pūli, klie­dza Beils. Toraks izglāba jūs visus!

- Viņš brīdināja jūs par plūdiem, Rena elsoja viņam aiz muguras. Meitene bija noskrandusi un nikna. Ja nebūtu Toraka, jūs būtu noslīkuši visi līdz pēdējam vīram!

- Neklausieties šajā skuķī! iekliedzās kāds vīrs vie­nīgais Ūdru ģints pārstāvis, kuru Toraks spēja pamanīt pūlī. Tā ir vienīgi viņa vaina! Izraidītais sadusmoja Ezeru, viņš izraisīja plūdus!

- Nē, Jolun, Finkedīns iebilda. Tas nebija Toraks. Tā bija Odžu burve.

- Odžu burve, Mežakuiļu vadonis smīkņāja. Tā tu gan saki, bet kur viņa ir? Šeit mēs redzam dvēseļēdāju!

Viņš piebikstīja Torakam ar pīķi.

- Viņš nav dvēseļēdājs, Finkedīns teica. Viņš ir izgriezis zīmi, jūs visi varat apskatīt rētu.

Taču Mežakuiļu vadoņa pusē bija pūļa atbalsts, un tas piešķīra viņam drosmi.

- Viņš ir izraidītais! Likums paredz, ka izraidītajam jāmirst!

- Tādā gadījumā šis likums ir jāmaina! Kraukļu vado­nis atcirta.

- Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu tā vēlies?

- Tāpēc, ka tā būs pareizi.

- Viņš ir dvēseļēdājs un izraidītais…

- Viņš ir mans audžudēls! Finkedīns ieaurojās.

No kokiem gaisā pacēlās kraukļi. Cilvēki kāpās atpa­kaļ.

Mežakuiļu ģints vadonis nervozi aplaizīja lūpas.

- Kopš kuriem laikiem?

- Kopš šā brīža, Kraukļu vadonis apliecināja.

- Finkedīn! iesaucās Rena. Ker!

Meitene pasvieda tēvocim Toraka nazi, un viņš to noķēra un pārvilka ar asmeni pāri apakšdelmam, uz kura parādījās asins lāses. Satvēris Toraka plaukstas locītavu, viņš to pašu izdarīja zēnam, un, kamēr Finkedīns runāja rituāla vārdus, abi stāvēja, sadevušies rokās. Pēc tam Kraukļu vadonis pagriezās pret pūli un viņa zilās acis lies­moja.

• Ja viņš joprojām ir izraidītais, tad tāds būšu arī es! Nogaliniet viņu un jums nāksies nogalināt arī mani!

Mežakuiļu vadonis satvēra pīķi, taču palika uz vietas.

Neviens nekustējās.

Taču Toraks nojauta, ka pat Kraukļu vadonis vairs ilgi nespēs viņus novaldīt. Vīru drūmajās sejās bija redzama nežēlīga apņēmība; tie nikni žņaudzīja rokās cirvjus un pīķus. Viņi tikko bija pārdzīvojuši postošu nelaimi un vēlējās kādu tajā vainot. Ja Finkedīns vai Beils, vai Rena stātos tiem ceļā, viņi aizietu bojā.

Paņēmis no Kraukļu vadoņa savu nazi, Toraks klusi sacīja:

- Es negribu aptraipīt rokas ar tavām asinīm.

Mežakuiļu vadonis puisi kaitināja:

- Slēpies aiz audžutēva muguras?

- Finkedīn, Toraks steidzināja, man pašam jāstājas viņiem pretim.

Kraukļu vadonis negribīgi pakāpās sānis.

- Kur tagad ir tava drosme, izraidītais? Mežakuiļu vadonis ņirgājās.

- Tā ir savā vietā, Toraks atbildēja.

Beidzot atrasties aci pret aci ar vajātājiem bija dīvains atvieglojums.

- Vairs nekādas slēpšanās, man tas apriebies! viņš iesaucās un, plaši izpletis rokas, nogāja garām pīķiem. Es esmu šeit! Ja gribat, varat mani nogalināt! Kuram kāda daļa gar to, ka neesmu īstais mērķis? Kam daļas, ka dvēseļēdāji to vien vēlas? Gan Ozolu burvis, gan Ūpju burve, gan arī Odžu burve joprojām ir kaut kur tuvumā! Nogaliniet mani, un jūs neko neatrisināsiet!

- Tas ir triks. Mežakuiļu vadonis nospļāvās. Neklau­sieties. Viņš ir dvēseļēdājs!

- Es biju dvēseļēdājs, Toraks skaļi teica. Viņi mani par tādu padarīja pret paša gribu. Puisis ar dūri uzsita pa rētu. Es izgriezu viņu zīmi ar šo!

Vicinādams nazi, viņš uzmeta skatienu Rēnai, un mei­tenes lūpas pavērās, jo viņa saprata, ko Toraks gatavojas darīt.

- Tēvs iedeva man šo nazi, kad gulēja uz miršanu, zēns turpināja, un, lūk, kā esmu iecerējis to izmantot: pierādīt jums reizi par visām reizēm, ka neesmu dvēseļ­ēdājs!

Kamēr Toraks raisīja vaļā pieres apsēju, kuru bija aptinis ap naža spalu, viņam ausīs zvanīja. Ļaudams briežādai nokrist zemē un sašķiebis naža rokturi uz vienu pusi, viņš ļāva saujā ieripot baismīgajai nastai. Uzliesmoja uguns opāla aukstā, sarkanā gaisma.

Mežakuiļu vadonis noelsās.

Finkedīns ciešāk satvēra nūju.

Ikvienu seju pārvērta pārsteigums un godbijīgas bai­les.

- Uguns opāls. Toraks pacēla akmeni tā, lai visi to redzētu. Dvēseļēdāju spēka sirds. Pēdējā lauska no tā, kuru mans tēvs sadauzīja gabalos. Mans tēvs, viņš cieši paskatījās Mehīganā, kas izaicināja dvēseļēdājus un sa­trieca viņu spēku! Un tagad uguns opāls ir mans\parKāds ierunājās klusā balsī:

- Atdod to man!

Toraks pagriezās.

Divdesmit soļus aiz pīķu ielenkuma kalna galā stāvēja Odžu burve. Seja un locekļi tai bija klāti ar Ūdru svēto mālu, un viņa rimti lūkojās lejup necilvēcīga un neuz­varama.

Pūlim pārskrēja trīsas.

- Dvēseļēdāja… Odžu burve…

- Nenāciet klāt! Sešru brīdināja, pavērsusi pret pūli rādītājpirkstu. To, kas centīsies mani apdraudēt, gaida nāve.

Dvēseļēdāju spēks un bailes, kuras iedvesa Odžu burve, bija tādas, ka neviens pat nepakustējās.

- Atdod to man! viņa sacīja Torakam, un šie vārdi bija kā glāsti, kas domāti viņam vienīgajam.

Zēns centās novērst skatienu no nevainojamās, zaļās sejas.

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kādu kustību. Gabaliņu aiz Odžu burves muguras, viņu vērodams, stāvēja Vilks. Toraks klusītēm gainīja viņu prom. Odžu burve bija stip­rāka par Vilku.

- Atdod to man! Sešru atkārtoja.

Nespēdams pretoties, puisis skatījās viņai acīs. Viņš aizmirsa par pīķiem, aizmirsa par Beilu, Renu, Finkedīnu un Vilku. Uz šīs izpostītās nogāzes atradās vienīgi Odžu burve un uguns opāls, kas karsts un smags dedzināja viņa plaukstu.

- Labi, viņš beidzot sacīja. Es tev to atdošu.

Visi noelsās.

Toraks pieliecās un nolika uguns opālu uz akmens bluķa starp sevi un Odžu burvi.

- Ņem, viņš teica. Tas ir tavs.

Sešru melnās lūpas pavērās uzvarošā smaidā.

Joprojām noliecies, Toraks satvēra granīta gabalu. Viņš ar to plaši atvēzējās, un Odžu burves acis iepletās šaus­mās. Tā izvilka nazi un metās Torakam virsū, bet viņš iekliedzās:

- Nem to! Paņem uguns opālu!

Viņš redzēja, kā Rena uz loka stiegras uzliek bultu un notēmē uz māti; Beils izrāva ieroci viņai no rokām un nomērķēja pats. Kamēr Toraks ar granītu sadauzīja uguns opālu drumslās, viņš redzēja, kā Sešru ar bultu krūtīs, mežonīgi iekliegdamās, nogāžas zemē.

No viena kalna līdz otram iestājās klusums.

Toraks paskatījās uz Beilu, un granīta gabals izkrita viņam no rokas. Roņu puisis stāvēja un elsoja ar Rēnas loku rokā.

Uguns opāla drumslas, joprojām dzīvas, mirguļoja dub­ļos.

Locīdamās kā uz pusēm pārcirsta čūska, Odžu burve pēc tām pasniedzās.

Rena izlauzās caur pūli. Sagrābusi uguns opāla lauskas kopā ar dubļiem saujā, viņa ielika tās Sešru plaukstā un cieši saspieda viņas pirkstus dūrē, kuru steigšus apsaitēja ar Toraka nomesto pieres apsēju.

- Lūk, meitene dvesa. Tu dabūji to, ko vēlējies! Uguns opāls nomirs kopā ar tevi!

Sešru lūkojās uz sārto gaismu, kas blāzmoja viņai starp pirkstiem un atņirdza zobus.

- Tās… vēl nav beigas, viņa nošņāca.

No mutes viņai plūda asinis. Acis kļuva blāvas. Kad burves dvēseles atstāja ķermeni, sarkanā gaisma viņas plaukstā uzplaiksnīja un nodzisa.

Finkedīns ar drūmu seju pacēla savu spieķi.

- Dvēseļēdāja ir mirusi, viņš paziņoja. Mēs visi esam liecinieki: izraidītais tiek attaisnots!

Pēc neilgas vilcināšanās Mehīgans par piekrišanu pa­klanījās.

Viņa piemēram sekoja Mežakuiļu vadonis.

Pēc tam visu Ūdru vārdā Joluns.

Pēc tam visi pārējie.

Rena bija nometusies uz ceļgaliem blakus Odžu burvei un nolūkojās, kā lietus dubļainās tērcēs aizskalo viņas asinis.

"Viņa tup bīstami tuvu līķim," Toraks nodomāja. "Odžu burves dvēseles nevar būt tālu."

Puisis žigli pakampa Rēnas zāļu ragu un iebēra plauk­stā mazliet sarkano zemes asiņu, tad, pārliecinājies par to, ka meitene joprojām valkā pirkstu sargus, iemērca viņas rādītājpirkstu okerā un palīdzēja uz mātes pieres, krūtīm un papēžiem uzzīmēt nāves zīmes. Pēc tam viņš Renu maigi aizvilka tālāk no mirušās.

Pūlis pašķīrās, lai kādu palaistu cauri.

Vilks ar saboztu skaustu un atņirgtiem zobiem tuvo­jās Odžu burves līķim un padzina kaut ko citiem nere­dzamu.

Lietus turpināja līt, un Toraks nolūkojās, kā viņa bara­brālis palecas, gaisā noklabina zobus un, aiztrenkdams Odžu burves dvēseles tālāk no dzīvajiem, ieskrien Mežā.

Bars dodas projām bez viņa, un Vilks zina, ka tā tam ir jābūt, tomēr viņam ir skumji.

Pieaugušie vilki rātni tek vadoņa pēdās, bet mazuļi cits citu grūsta un cenšas paskrāpēt interesantu sūnu laukumiņus.

Racējs un Kampējs ievēro, ka Vilks neseko, un griežas atpakaļ, lai viņu paskubinātu. "Nāc! Neatpaliec!" Vilks bēdīgi luncina asti.

Vadoņa draudzene savāc mazuļus, un tie, izbrīnīti ska­tīdamies atpakaļ, aiztek viņai līdzi.

Pēdējā aiziet Tumšais Kažoks. Tā pamet domīgu ska­tienu pār plecu un prom ir.

Vilks sarāvās un pamodās. Gulēdams dubļos, viņš juta bēdu slogu. Bars bija aizgājis.

Bija dzirdams, kā aiz kokiem sāk rosīties bezastaini. Vilks mēroja ceļu gar nogāzi, lai saostu smaržas.