Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT OTRA NODALA

Vilkam nedrīkst būt divu baru.

Vilks pilnībā izbaudīja šo rūgto patiesību. Viņš nespēja ne ēst, ne gulēt, ne kopā ar citiem priecīgi izgaudoties. Kopš briesmīgā mirkļa, kad Slaikais Bezastainis bija ieko­dis viņam purnā ar spožo-zvēru, Vilku visur pavadīja cie­šanas.

Un tagad, kad viņš mēroja ceļu cauri Mežam, tām pievienojās arī greizsirdība. Ko gan Slaikais Bezastainis dara kopā ar šiem kraukļiem? Vilki un kraukļi dažreiz kopā rotaļājas un palīdz cits citam medībās, taču viņi nav barabrāli.

Kad Vilks sasniedza apmešanās vietu, pārējie bara locekļi jau bija atgriezušies no medībām, mazuļi bija paba­roti un ielīduši midzenī gulēt. Vilks vispirms aizskrēja saostīties ar vadoņu pāri, bet pēc tam arī ar citiem; tad visi izklīda pa guļvietām nosnausties. Baltķepa, kas bija pali­kusi midzenī pie mazuļiem, aizskrēja pārbaudīt, vai Mežā nav lūšu un lāču, un Vilks palika sardzē pie kucēniem.

Slaikais Bezastainis viņu vairs negribēja par barabrāli. Tas Vilkam vairs negaudoja un nenāca uz Mežu viņu mek­lēt.

Un tad vēl šie kraukli.

No midzeņa izbrāzās mazuļi un, ķiukstēdami kā neprā­tīgi, aizkūleņoja Vilkam pāri skumjas uz brīdi attālinā­jās. Pielēcis kājās, viņš tiem veltīja skanīgu sveicienu, un kucēni Vilku sāka bikstīt ar strupajiem purniņiem, bet viņš, atvemdams ziemeļbrieža gaļu, kuru tiem bija atne­sis vēderā, kulstīja asti. Mazuļi auga ātri, un baram drīz vien no midzeņa vajadzēs pārcelties uz kādu vietu daudzu skrējienu attālumā, kur tie mācītos medīt.

Kamēr Vilks par to prātoja, atgriezās skumjas. Aiz­iešana no midzeņa viņu vēl vairāk attālinātu no Slaikā Bezastaina.

Viņš nogūlās zemē un uzlika purnu uz priekšķepām.

Tā kā Vilks bija palicis par sargu mazuļiem, viņš vienu ausi bija pagriezis pret tiem un drīz vien pārliecinājās par to, ka kucēni viņu lenc kā medījumu.

Rūcējs, kas bija gudrākais, ar ķepu nevainīgi bikstīja kociņu, taču pamazītēm nemitīgi virzījās tuvāk; Kampēja, mazākā, bet ņiprākā, bija uz vēdera pieplakusi zemei un līda Vilkam tuvāk no aizmugures; un visbiklākais, Racējs, to vien gaidīja, lai mestos virsū, kad pārējie būs novērsuši Vilka uzmanību.

Pēkšņi Kampēja uzbruka un ielaida mazos, asos zobeļus Vilkam sānos. Rūcējs lēca klāt viņa purnam, bet Racējs metās virsū astei. Vilks padevīgi gulēja uz sāniem, un ku­cēni rāpās viņam virsū. Jaunuļi kodīja Vilkam ausis, tāpēc viņš tās centās pasargāt ar ķepām, un vilcēni pievērsās tām. Vilks to atļāva tāpēc, ka tie bija mazuļi.

Racējs izstājās no spēles un uzgāja jaunu spēļmantiņu briežu teļa priekškāju ar visu nagu. Kampēja devās virsū un ņurdēja: "Tā ir mana, es esmu galvenā!" bet, kamēr viņa uzmācās Racējam, starp abiem ieslīdēja Rūcējs un ar guvumu zobos aizbēga.

Vilks vēroja, kā Rūcējs cenšas satvert zobos teļa kāju, un pēkšņi atkal bija kucēns: viņi abi ar Slaiko Bezastaini bija atgriezušies no savām pirmajām kopīgajām medībām, un Vilks grauza stirnas nagu, kuru tam bija iedevis bara­brālis. Bēdas viņu sagrāba aiz rīkles. Sāpes bija tik stipras, ka Vilks iesmilkstējās.

Pamodās Tumšais Kažoks un piesardzīgi, lai neaiz­skartu spožā-zvēra sakosto pusi, nolaizīja viņam purnu. Vilks par to bija pateicīgs, taču sāpes neatkāpās.

Atgriezās Baltķepa, kas pārņēma mazuļu uzmanīšanu, un Vilks devās projām, lai mēģinātu aizmigt. Taču viņu turpināja knābāt doma par kraukļiem un no gulēšanas nekas nesanāca.

Vilks pielēca kājās. Tas nebija labi. Vajadzēja pārlieci­nāties vēlreiz.

Slaikā Bezastaina midzenis bija sasniedzams ātri. Vilks ieslīdēja ērgļpapardēs un uz vēdera līda tuvāk.

Drīz vien no migas izlīda Slaikais Bezastainis viņš staipījās un sarunājās pats ar sevi. Viņa balss bija kļuvusi zemāka un rupjāka, taču smarža nebija mainījusies.

Bija sāpīgi atrasties tik tuvu un nespēt sasveicināties. Vilkam briesmīgi gribējās luncināt asti. Viņš vēlējās sajust, kā neasie nagi kasa viņam sānus.

Vilks prātoja, vai nevajadzētu pavisam klusi iesmilk­stēties, taču tad šī doma viņu pameta.

Uz zemes nosēdās kraukļi, un Slaikais Bezastainis tos bezastainu valodā sveicināja.

Vilks sastinga.

Slaikais bezastainis notupās un glāstīja kraukļu spār­nus. Viņš saudzīgi saņēma priekšķepā lielākā putna knābi un to maigi papurināja; krauklis iegrudzinājās.

Vilka sirdi zobos sagrāba greizsirdība. Slaikais Bezastai­nis mēdza aiz purna satvert viņu, un tad abi vārtījās pa zemi, viens otram rotaļīgi koda un ņurdēja.

Tad Slaikais Bezastainis gar lielā ūdens malu aizgāja medīt un kraukļi, riņķodami gaisā, viņu pavadīja tieši tāpat kā savulaik Vilks tecēja viņam blakus laimīgs un lepns par to, ka var būt Slaikā Bezastaina barabrālis.

Tomēr Vilks joprojām uzkavējās papardēs. Saodis, ka visi patiešām ir gabalā, viņš ieskrēja midzenī un mocīja sevi, ieelpodams mīļoto smaržu, kas tagad viņu tik ļoti sāpināja.

Pēkšņi viņš izdzirdēja spārnu vēdas, bet pēc tam nepa­tīkamu ķērkšanu. Kad Vilks līda laukā no midzeņa, viņam pa degunu trāpīja priedes čiekurs. Kraukļi bija atgriezu­šies. Tie sēdēja uz zara un par Vilku smējāsl

Vilks lēca tiem virsū, un putni pacēlās gaisā, bet pēc tam nolaidās zemāk, taču tieši tik daudz, lai Vilks neva­rētu tos aizsniegt: tie viņu kaitināja.

Vilks nogaidīja, līdz kraukļi veic vēl vienu loku, viņš palēcās, sakampa astes spalvas un saplosīja tās driskās. Kraukļi, nikni ķērkdami, pacēlās debesīs. Mežonīgi vēci­nādami spārnus, tie riņķodami nāca lejā kā viesulis. Vilks, locīdamies un klabinādams zobus, lēkāja kā negudrs, līdz piespieda tos meklēt patvērumu kokā, kur tie, ķērkdami un apmētādami Vilku ar sprunguļiem, apsēdās uz zara. "Šis ir mūsu midzenis! Lasies projām!"

Vilks rūca un trīcēja no deguna līdz astes galam. Uz­brukt vēlreiz kraukļi vairs neiedrošinājās.

Ar niknumā saboztu spalvu Vilks nokoda vītola zaru un saplosīja to driskās. Pēc tam viņš pagriezās un ieskrēja Mežā. Locekļi smeldza no asinskāres, un spalva uz skausta bija sacēlusies gaisā.

Tā. Tad tā tam vajadzēja beigties.

"Nekad neatstāj mani," Slaikais Bezastainis tika lū­dzies. Pēc tam viņš bija Vilku padzinis ar spožo-zvēru-kaskarsti-kož un atradis sev jaunu baru kraukļus.

Labi, lai tā būtu! Arī Vilkam tagad ir cits bars.