Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT CETURTĀ NODALA

Ja vien viņam pie rokas būtu cirvis! Kādēļ gan viņš to bija atstājis būdā? Palikt bez pārtikas, cirvja un posa…

Bez posa.

Uguns zvēru būtu aizbaidījusi. Bija taču iespējams paņemt līdzi mazliet sauso piepju. Vecais Toraks tas, kurš vēl nebija sajucis prātā, šādu kļūdu nekad nepie­ļautu.

Puisi sagrāba vēl viena klepus lēkme. Kad tā pārgāja, viņam sāpēja ribas un acu priekšā lēkāja melni punkti.

Lūsis slēpās ēnā, kur nebija Torakam sasniedzams. Zēns redzēja tā bezkaislīgās, sudrabotās acis un saoda netīkamo kaka smaku.

Tad Toraks ieraudzīja kaut ko tādu, no kā viņam iekņu­dējās pakrūtē. No migas ieejas tieši priekšā lūsim parādī­jās divi strupi purniņi.

Toraks brīdinoši ierējās: "Uf!" Briesmas!

Vilcēni atkāpās atpakaļ alā.

Lūsis pamanīja šo kustību un pagrieza galvu.

Šeit! Šeit! zēns kliedza, lai novērstu tā uzmanību.

Viņš bļaustījās, mētāja akmeņus un virzījās tālāk no midzeņa.

Lūsis atņirdza zobus un viņam uzšņāca. Taču pēkšņi tas pagriezās un sāka rēkt uz melnu zibens šautru, kas šāvās lejup no debesīm. Rips apdullinoši skaļi ieķērcās un pacēlās augstāk, bet Reka metās uzbrukumā. Abi, riņķo­dami un snaikstīdami knābjus, apstāja laupītāju. Lūsis lēkāja un centās tos notvert, bet kraukļi, ķērkdami aiz­smakušā balsī, patvērās uz priedes zara.

Lūsis, asti kulstīdams, aizslīdēja atpakaļ pie beigtā vilka.

Toraks stāvēja ar ļenganām kājām un trīcēja bailēs. Brūce atkal bija atvērusies, un no tās viņam pār krūtīm plūda siltums.

Vilku mazuļi nebija manāmi, taču viņš zināja, ka drīz tie no jauna līdīs laukā.

Un, kad tas notiks, no lūša vairs nebūs glābiņa.

Vilks lēkšoja cauri Mežam. Viņš pazina šos ķērcienus! Ko gan pie midzeņa dara kraukļi?

Vējš iegriezās no citas puses un atnesa lūša, vilka mie­sas un Slaikā Bezastaina smaržu. Vilks pielika soli, un viņam sekoja bars.

Vilcenes bija ātrākas un sasniedza migu pirms viņa. Vilks redzēja, kā vadone uzbrūk lūsim un ietriec to Mežā, bet Tumšais Kažoks un pārējās metas to vajāt.

Vilks spēji apstājās. Viņš redzēja, ka blakus midzenim bez elpas guļ Baltķepa. Viņš redzēja Slaiko Bezastaini, kas priekšķepā žņaudzīja lielo nagu. Vilks pēkšņi saprata, kas atgadījies. Viņā cīnījās dusmas un bēdas.

Kokā ķērca kraukļi, taču Vilks tos neņēma vērā. Noras malā viņš pamanīja izplūdušu vilka apveidu. Viņš veltīja tam iedrošinošu skatienu, un tas, kas bija palicis pāri no Baltķepas, staigājošā elpa vēl mirkli pakavējās, bet tad, pārliecinājies par to, ka kucēni ir drošībā, ietecēja Mežā.

Melnā Auss, Zaglīgais un vadonis ar saboztiem skaus­tiem vēroja Slaiko Bezastaini.

Vilku pārņēma trīsas no vēlmes viņam tuvoties, taču izlemt, vai Slaikais Bezastainis ir bara draugs vai ienaid­nieks, bija vadoņa ziņā.

Bara vadonis aizgāja un apskatīja to, kas bija palicis pāri no Baltķepas, un tad smagā gaitā tuvojās Slaikajam Bezastainim.

Tas, novērsis skatienu, mierīgi stāvēja kā jau pieklājas svešiniekam. Vilks satraukts pamanīja, ka viņš zvārojas.

Vadonis, kuram joprojām bija sabozts skauts, Slaiko Bezastaini apostīja.

Midzeņa ieejā smilkstēdami parādījās mazuļi, taču laukā tie nenāca. Vilcēni vēroja, kas notiks.

Bara vadoņa spalva uz skausta izlīdzinājās, un viņš paberzēja sānus gar Slaikā Bezastaina kāju. Pēc tam viņš aizskrēja sasveicināties ar kucēniem.

Zaglīgais un Melnā Auss pašāvās garām Slaikajam Bezastainim, lai darītu to pašu, un barabrālis, kurš, kā Vilks priecīgs ievēroja, nelikās zinis par kraukļiem, noslīga zemē.

Vilks, ausis pieglaudis, luncināja asti.

"Barabrāl," Slaikais Bezastainis izdvesa.

Vilks iesmilkstējās un metās viņam klāt.