Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT TREŠA NODALA

Kad Toraks atgriezās pie mītnes, viņš tūdaļ saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

Kraukļi sēdēja savā priedē un izskatījās tramīgi un apvainojušies, turklāt lielākajam astē trūka spalvu.

Kas noticis? viņš jautāja, taču putni bija pārāk nomākti, lai laistos zemē.

Būdā viņš atklāja, ka priežu skuju cisās ir izveidojušies dīvaini iedobumi apmēram dūres lielumā. Toraks juta, ka tam kaut ko vajadzētu nozīmēt, taču neko nesaprata. Viņa prāts joprojām atveseļojās, pēddziņa iemaņas atgrie­zās lēni, turklāt pēdējās dienās viņu mocīja drudzis un klepus, un arī tas nenāca par labu.

Ārpusē puisis atrada sapluinītu zaru. Saplosītu kraukļa spalvu kušķi. Ķepu nospiedumus.

Saraucis uzacis, Toraks notupās, lai tos izpētītu.

Saule noslīdēja aiz kokiem, un Ezers kļuva tumšpelēks kā vilks. Kā vilks…

Zēns lēnām pieslējās kājās.

- Vilks, viņš skaļi sacīja.

Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem puisis spēja sakarīgi domāt. Iztēlē viņš redzēja, kā Vilks visu šo laiku, kopš abi bija šķīrušies un Toraks sadraudzējies ar kraukļiem, ierodas viņu pieskatīt. Viņš redzēja, kā Vilks metas virsū kraukļiem un izrauj tiem spalvas, kā viņš izgāž niknumu un sāpes uz koka zaru.

Toraka prātu pārņēma apskaidrība. Vilks viņu nebija pametis. Viņš bija pametis Vilku. Vilku uzticamo barabrāli, kas medīja Torakam līdzās un sargāja viņu no bries­mām. Un kā viņš to tika atmaksājis? Viņš dzina Vilku projām ar degošām pagalēm; viņš aizvietoja to ar krauk­ļiem.

Vainas apziņa bija gandrīz nepanesama.

- Man viņš jāatrod! Toraks iekliedzās. Man tas jā­vērš par labu!

Viņš nebija gājis uz Mežu, kopš sajuka prātā, un tas šķita biedējoši tumšs un kluss. Toraks baiļojās, ka Mežs, tāpat kā Vilks, uz viņu ļaunojas par to, ka viņš to pame­tis.

Taču kokus, kuri dzīvo ilgāk par cilvēkiem, ir grūti saniknot. Mežs aicināja Toraku atpakaļ. Tas deva viņam sulīgas zemenes, kas atveldzēja slimo rīkli, un, kad odi kļuva pārāk uzmācīgi, arī pelašķu lapas, ar kurām ieber­zēt ādu. Par posās materiālu tas piedāvāja sausas piepes, bet vislabākais bija tas, ka Mežs Torakam parādīja Vilka pēdas: uz kazenājiem uzķērušos vilnu, no koku stumbriem noskrāpētas sūnas.

Ceļš veda kalnup garām mazajam ezeriņam, kuru To­raks bija ievērojis jau agrāk un kurā tagad vakara saulē kvēloja zeltainas ūdensrozes.

Vietu midzenim vilki bija izvēlējušies ar apdomu: no­gāzē uz rietumiem no ezeriņa, kur to sargāja modras prie­des. Migas ieeja atradās blakus sarkanam akmens bluķim, kas bija gandrīz tikpat liels kā Toraks, un zeme tam bla­kus bija klāta ar kaulu šķēpelēm, un to bija noblīvējušas neskaitāmas ķepas.

Taču vilku tur nebija. Nebija pat mazuļu, kaut gan Toraks redzēja milzums mazu ķepiņu nospiedumu. Tad viņš saprata, kas par vainu. Vilcēni droši vien midzenī guļ, bet bars devies medībās un nebūs atpakaļ līdz rītausmai. Torakam priekšā bija ilga gaidīšana.

Kad zēns ieelpoja spēcīgo, saldeno vilku smaržu, viņu pārņēma ilgas un sirdēsti. Vilki Toraku bija izglābuši, kad viņš bija zīdainis, taču nu jau ilgāku laiku viņš no tiem baidījās kā no badīgiem briesmoņiem.

Aiz akmens ar pārsteidzošu pēkšņumu parādījās liels vilks. Tuvodamies tas atņirdza zobus.

Tik tikko uzdrošinādamies elpot, Toraks kāpās atpakaļ. Bars kādu bija atstājis sargāt mazuļus. Par to vajadzēja padomāt laikus.

Vilcēnu sargs devās Torakam virsū.

Puisis novērsa skatienu un žēli iesmilkstējās: "Piedod! Neuzbrūc!"

Sargs ierēcās: "Lasies!"

Toraks lēnām virzījās uz Ūdensrožu ezera tālāko malu. Viņam gribēja uzbrukt vilks! Jā, viņš ne tuvu vēl nebija izveseļojies.

Kamēr zēns gaidīja, iestājās īsā vasaras nakts. Nied­rēs kurkstēja vardes. Virs ūdens galvu izbāza ūdrs, kas palūkojās Torakā, bet pēc tam, mazliet sašūpodams pel­došās ūdensrožu lapas, atkal ienira.

Toraks iesnaudās.

Viņa sapņus iztraucēja dīvaina gaudošana, un puisis spēji pamodās. Toraks bija sakarsis un apdullis, un rīkle sāpēja tā, ka bija grūti norīt siekalas.

Nakts bija neparasti klusa.

Pārāk klusa.

Nesapratis, kas viņu pamodinājis, Toraks, neņemdams vērā to, ka vēl nebija rīts un bars vēl nevarēja būt atgrie­zies, nolēma pārbaudīt midzeni.

Apkārtne izskatījās tikpat vientulīga kā iepriekš, taču, paturēdams prātā mazuļu sargu, puisis midzenim tuvojās piesardzīgi. Viņš tumsā saskatīja bērzu, kuram vienā pusē bija pamatīgi saskrāpēta miza. Ievainojums bija par aug­stu, lai to būtu nodarījis bebrs, un par zemu, lai vainotu lāci.

Toraks juta, ka viņam starp lāpstiņām dursta kā ar adatiņām. Viņš pazina šo sajūtu; tā ir zināma visiem cil­vēkiem, kas dzīvo Mežā. Tāda rodas, ja tiec novērots.

Izvilcis nazi, zēns virzījās uz priekšu tik klusi, cik vien to atļāva smagā elpa.

Akmens bluķa pakājē kaut kas gulēja.

Vilcēnu sargs. Sāni tam bija saplosīti, un rīkle pārvēr­tusies par asiņainu masu. Lai aizstāvētu vilku mazuļus, tas bija zaudējis izmisīgā cīņā.

Toraks nometās ceļos un uzlika roku uz baltās ķepas.

Ej mierā, viņš novēlēja. Atrodi Pirmo Koku un medī mūžīgi zem tā zariem.

Zemē apkārt beigtajam vilkam viņš atrada pēdas; tās bija apaļākas nekā vilkiem, un to malas bija izplūdušas no kuplu spalvu nospiedumiem.

Lūsis.

Toraks, sliedamies kājās, skatījās apkārt.

Nekas nebija redzams. Droši vien viņš to bija aizbai­dījis.

Taču šķita dīvaini, ka lūsis uzbrūk pieaugušam vilkam. Parasti tas ķer zaķus un vāveres, un pat vilku mazuļus, ja vien tie gadās pa ķērienam. Lūsis droši vien bija nācis pēc vilcēniem, taču sargs meties tos aizstāvēt.

Smilksti midzeņa dzīlēs lika domāt, ka tas savu uzde­vumu ir veicis godam. Iebāzis nazi makstī, Toraks rāpās iekšā.

Ala bija tieši tik plata, lai viņš spētu virzīties uz priekšu. Ieelpodams zemes un vilku smaržu, Toraks atgriezās lai­kos, kad tēvs viņu kā zīdaini ielika vilku migā. Barabrāļi ņaudēdami rāpās viņam pāri, un māte sildīja ar savu augumu un pirms zīdīšanas bikstīja ar degunu. Viņš ērti iekārtojās pie tās mīkstajiem sāniem, un piens bija sātīgs un silts.

Toraks bija pieveicis eju un nonācis paplašinājumā, kur pasaulē nākuši vilcēni. Kad acis aprada ar tumsu, viņš redzēja, ka miga ir gandrīz tik plaša kā Kraukļu mitek­lis, vienīgi kājās tajā varēja piecelties tikai vilks. Zēns pamanīja spīdam acis. No viņa vairījās pūkainu vilcēnu bariņš.

Lai iedrošinātu kucēnus, Toraks iesmilkstējās, taču tie bija pārbijušies. Viņš bija svešinieks, un vilcēni nule bija zaudējuši tēvoci.

Toraks atmuguriski izrāpās no midzeņa… un ierau­dzīja, kā no beigtā vilka atsprāgst liela ēna.

Pazūdi! viņš, rokas vēcinādams, uzkliedza.

Kliedziens beidzās ar klepus lēkmi, kas Toraku salieca līkumā.

Lūsis uzlēca kokā un, kulstīdams asti, palika sēžam.

Toraks izvilka nazi un ieņēma vietu akmens pakājē bla­kus mirušajam vilkam. Viņš bija apņēmies sargāt mazu­ļus, līdz atgriežas bars.

Tomēr šķita dīvaini, ka viņa ierašanās nav aizbaidījusi lūsi. Tie reti uzbrūk cilvēkiem un parasti medī jaunus vai slimus dzīvniekus.

Torakam sākās vēl viena klepus lēkme. Kad tā beidzās, viņš bija caurcaurēm nosvīdis. Zēna elpa izklausījās pēc sausu lapu čabēšanas.

Tad viņš saprata. Lūsis zināja, ka viņš ir slims. Tas neveselību saklausīja Toraka balsī un saoda uz viņa ādas.

Tāpat kā vilku mazuļi, viņš bija parasts medījums.

Lūsis bez trokšņa nolēca no zara un sāka lavīties tuvāk.

Toraks mēģināja gaudot, lai sasauktu Vilku, taču spēja vienīgi gārgt.

Nakts bija silta, un nogalinātā mazuļu sarga smaka puisim ķērās rīklē. Līķis gulēja tik tuvu, ka viņš to varēja aizsniegt ar roku.

Tas bija pārāk tuvu. To vajadzēja aizvilkt tālāk, lai lūsis varētu netraucēti ieturēties. Lai tas ņem beigtos un liek mierā dzīvos.

Taču, kamēr Toraks ar to nodarbotos, lūsis varētu uz­brukt mazuļiem. Zēns iztēlojās, kā, ostīdamas savus nedzī­vos ķermeņus, apkārt klīst mazās dvēselītes. Viņš ciešāk satvēra naža spalu.

Aiz muguras atskanēja troksnis. Toraks spēji pagrie­zās. Bija redzams vienīgi lielais akmens. Taču lūši lieliski prot rāpties kokos: tie lec virsū medījumam no augšas.