Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODALA

Brīdinādams Toraku, lai tas neiet tālāk, Vilks ierējās: "Uf!" Taču Toraks tobrīd vairs nevarēja griezties atpakaļ un Vilks nevarēja sekot.

Puisis veltīja viņam uzmundrinošu skatienu un, lēk­dams no ciņa uz cini, turpināja lauzties caur niedrēm. Saule slīdēja aizvien zemāk, taču, par laimi, dziedinošo ezeru bija iespējams sasniegt līdz krēslai.

Līdz rītam gaidīt viņš nedrīkstēja. Ievainojums uz krū­tīm dega kā ugunī, un no tā bija sākušas sūkties dzeltenas strutas. Dvēseļēdāji atgādināja par savu spēku no jauna.

"Uf!" Vilks mežmalā ierējās vēlreiz.

"Ej atpakaļ!" zēns uzsauca vilku valodā. Viņš caur nied­rēm redzēja, kā Vilks met lokus un smilkst.

Klints siena bija tieši tāda, kādu viņš to atcerējās: stāva, ar ūdenskritumu, kas tina miglā papardes, tomēr vilinoša. Tā bija klāta ar parocīgiem krūmiem un ērtiem kāju atbalstiem, tāpēc tajā bija pārsteidzoši viegli rāpties,

taču drīz vien Toraka apģērbs bija caurcaurēm piesūcies ar ūdenskrituma radīto miglu.

"Uf!"

Pametis skatienu lejup, zēns izbijies ieraudzīja, ka Vilks viņam tomēr seko. Taču klints tam bija par stāvu. Dzīv­nieks lēca ar nagiem noskrāpēja granītu un iekaucies nogāzās atpakaļ. Vēl sliktāk šķita tas, ka uz klints dzegas bija apsēdušies Rips un Reka, kas par viņu smējās.

"Ej atpakaļ!" Toraks atkārtoja. "Es būšu pie midzeņa gaismā." Citiem vārdiem viņš nespēja to pateikt, jo vilku valodā nav nākotnes.

Kad zēns paskatījās nākamo reizi, Vilks bija aizgājis.

Sākdams pagurt, Toraks rāpās augstāk. Viņš pavirzījās garām būtnēm, kuras, iecirstas klintī, bija ievērojis jau agrāk. Zēns bija tām tik tuvu, ka spēja atšķirt pat atseviš­ķas detaļas aļņa nošļaupto degunu, čūskas šķelto mēli -, taču saoda to valgo, mālaino smaržu un visiem spēkiem centās tām nepieskarties.

Beidzot viņš tika līdz virsotnei. »

Tā nebija smaile, bet gan klinšains dobums vietā, no kuras bija atdalījies un noripojis lejā klintsbluķis.

Toraka priekšā gulēja dīķis ar gaismas pielietu, zaļu ūdeni tik spilgti zaļu kā dižskābarža lapas, kurām cauri spīd saule. Tam apkārt zaļajā mālā tajā pašā, kuru Toraks bija redzējis uz Ūdru sejām, auga purpursarkanas orhidejas un melnas vistenes. Pie akmens bluķiem, kas apņēma avotu, pulcējās tādi paši akmenī kalti sargi, kādi bija redzami uz klints sienas. Akmens aļņi ar izslietām galvām un ragiem, akmens ūdensputni lido akmens debesīs vai metas virsū akmens līdakām, kas sastingušas mūžīgā peldējumā.

Pašu avotu Toraks nevarēja redzēt, taču dzirdēja to atbalsojamies klintīs un juta tā spēku. Tas nelikās ne labs, ne ļauns: avots bija pastāvējis jau ilgi pirms labā un ļaunā.

Puisim bija skaidrs, ka viņš nezina pareizos ritus, un viņš juta pret sevi vērstus slēpņļaužu skatienus. Noliecies pār ūdenskrātuvi, Toraks tai piedāvāja velti, kuru bija atnesis līdzi: tas bija diždadža lapās ietīts medņa spārns, kuru viņš paslēpa zem akmens gadījumam, ja atgrieztos Rips un Reka.

Tad Toraks nometās uz ceļiem, pasmēla plaukstās ūdeni un apslacīja krūtis, vienlaikus lūgdamies, lai avots viņu izdziedina. Ūdens bija ledains. Tas patīkami atsvaidzināja degošo miesu.

Viņš piesardzīgi padzērās. Ūdens garšoja pēc māla. Tā­pat kā vistenes, kas ziedēja ar dīvainiem, pelēcīgiem zie­diem.

Zēns prātoja par to, ka vajadzētu kādu nieku zaļā māla uzziest uz krūtīm, taču pārdomāja. Tas bija redzēts uz sejas vienīgi Ūdriem un dīvainajiem tēliem starp niedrēm. Māls piederēja Ezeram. Toraks bija no Meža. Tā rīkoties šķita nepareizi.

Skaļi ieķērkdamies, blakus nolaidās Rips, un Toraks salēcās. Ar tādu pašu ķērcienu un uztraukumā saboztām spalvām blakus nometās Reka. Pēdējos rietošās saules staros ūdens pilieni uz putnu spārniem vizēja sarkani kā asins lāses.

Kas noticis? Toraks jautāja. Vai vēlaties mazliet ogu?

Viņam par pārsteigumu, kraukļi no tām atteicās un, nikni knābādami visteņu krūmus, uz visām pusēm mētāja to zariņus. Zēns putnus aizdzina, pirms tie bija paspējuši sastrādāt lielākus nedarbus.

Pasaulē, kas atradās klints pakājē, iebaurojās alnis un savu vakara dziesmu uzsāka vilki.

Toraks nožāvājās. Krūtis vairs nesāpēja, un viņam sāka mākties virsū nepārvarams bezspēks. Zēns saritinā­jās papardēs un aizvēra acis.

Torakam virs galvas tumšzilās debesīs sudrabotu gais­mu lēja mēness un zvaigznes. Viņš jutās apreibis un nogu­ris ļoti, ļoti noguris.

Zēns dzirdēja, kā ugunskurā sprakšķ un sīc ogles, kā avots burzguļo dziesmu, kurai nav gala. Tai pievienojās balss, kas čukstēja vārdus, kurus viņš nesaprata. Izklau­sījās, ka tā varētu būt Rena.

Tā bija Rena.

Viņa sēdēja ar muguru pret Toraku, noliekusies pie ugunskura. Viņš tumsā saskatīja baltas rokas un garus, brīvi plandošus matus.

Lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis, zēns nedroši pastiepa roku un satvēra viņas plaukstu.

Jā, tā bija īstenība. Viņas kauli bija mazi un trausli.

- Es zināju, ka tu mani atradīsi, viņš teica.

Taču šie vārdi nespēja paust visu, ko Toraks juta.

Viņas āda bija silta un gluda, un puisis negribēja laist

vaļā viņas roku.

Gluda.

Bez zigzagveidīgajiem tetovējumiem.

- Es arī zināju, ka tevi atradīšu, sacīja Sešru, Odžu burve.