Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODALA

Čūska noslīdēja lejup pa klints sienu ātrāk par domu.

Tā saoda sienāžu un paparžu smaržu. Tā juta, kā tekalē skudras un cirslīši. Gaiss, lapas, ūdens, medījums, gaisma čūska neko neņēma vērā. Saimniece to bija sūtījusi pēc bagātīgāka medījuma.

Klintis bija uzkrājušas rietošās saules karstumu, kuru, slīdēdama tām pāri, sevī uzņēma odze. Tā bez trokšņa izlocījās starp akmeņiem, ienira ūdenī un atvēsinājās Ezerā.

Čūska manīja šīs pārmaiņas, taču tas arī viss. Tā nejuta ne prieku, ne satraukumu, ne vēlēšanos, ne bailes. Šādas jūtas piemita medījumam, kuru odze pieveica un kurš, sadrebinot zemi, nogāzās kā siltas gaļas blāķis, čūskai tās nebija pazīstamas.

Tāpēc rāpuļa dvēseles bija ļoti stipras pilnas apņē­mības un jūtu nenomāktas. Toraks nebūtu ticējis, ka tik šmaugā ķermenī var slēpties tāds spēks. Puiša dvēseles bija saindētas; viņš nevarēja čūsku novirzīt no mērķa.

Kad tā kā nāvējoša bulta steidzās pāri Ezeram, viņš tās mazajā, aukstajā galviņā spēja vienīgi drebēt.

Viņš juta, kā ķermeņa izliekumiem pāri slīd ūdenszāļu vēsums un ūdens. Acis, kurām nebija plakstiņu, redzēja zivju šaudīšanos un lēkāšanu. Pēc brīža viņš jau bija kar­stumā krastā un ar mēli saoda priežu sveķu spēcīgo aro­mātu. Smiltis bija raupjas un lipa pie viņa zvīņām. Pacēlis savu čūskas galvu, viņš saoda kraukļu smaržu.

Niknais putns šāvās lejup, gaiss slāpēja tā ķērcienus, taču, kad krauklis pieskārās zemei, tie atskanēja griezīgi un skaļi. Čūska iespruka alā un gatavojās aizstāvēties.

Toraks dzirdēja, kā krauklis lēkā alas priekšā. Tas viņu saoda, taču nespēja aizsniegt. Putns neapmierināts knābāja sakni, kura pasargāja čūsku. Kad tas aizlidoja, nodrebēja zeme.

Kad briesmas bija garām, odze rāpās laukā. Tā uzlīda sūnainā paugurā un paslīdēja zem ērgļpapardēm, kas bija garākas par kokiem. Beidzot tā saoda nosvīdušu vīrieti, bet viņam aiz muguras vēdīja patīkamāka sievietes smarža.

Toraka dvēseles centās atbrīvoties, novirzīt čūsku no mērķa, taču tā nepielūdzami slīdēja tālāk. Un, kad tā palīda zem lapām un akmeņiem, viņš sajuta karstuma viļņus, kas nāca no aizmigušas miesas.

"Kod, kod!" čūskas prātā skanēja saimnieces balss.

Daļa, kas bija Toraks, no jauna centās mūdzi apturēt, taču muskuļi neklausīja.

"Kod, kod!"

Odze apvijās ap kailu potīti un slīdēja augšup pa baltu lielu; pāri mīkstai aļņādai un pāri raupjam zāļu pinumam tā sasniedza siltas kraukļa spalvas, kas cilājās miegā. Toraka čūskas galva atsprāga no tetovējumiem uz plaukstas locītavas tie bija tik līdzīgi viņa paša zīmēm -, un tālāk viņa šķeltā mēle sataustīja neaizsargātu miesu.

"Nē!" viņš iesaucās aukstajā čūskas prātā. "Nē! Tā ir Rena!

Rāpulis atpleta muti, un no tā aukslējam izlīda zobi, kas mērķēja lejup, tie bija indes pilni un gatavi uzbrukt.

Kod, kod!"

Toraks pamodās.

Virs galvas riņķoja mākoņi, un viņš nogrima nelabuma jūrā. Pēc brīža viņš saprata, ka dzird avota čalas. Blakus nekustēdamās sēdēja Odžu burve, un viņas seja bija balta

kā kauls. Čūskas bija pazudušas.

- Kārtībā? Sešru jautāja.

Viņš pamāja ar galvu.

Burve izpūta aizturēto elpu. Piecēlusies kājās, viņa raudzījās pāri Ezeram. Pēc tam tā pagriezās, un Toraks redzēja, ka sieviete skatās viņam cauri uz spēku, kuru nu varēja iegūt.

- Līdz šim brīdim, burve teica, pat es neapzinā­jos garagājēja spēku. Viņa piegāja pie Toraka, nometās ceļos, un, kad Sešru nolieca galvu, garie mati glāstīja zēna krūtis. Grūti pat iedomāties, ko es spētu iesākt ar šādu varu. Es uzzināšu vistumšākos noslēpumus. Visi, pilnīgi visi, pakļausies manai gribai!

Toraks aizvēra acis. No tā kļuva vēl sliktāk. Viņš centās apsēsties, bet, kaut gan dzīvība locekļos bija atgriezusies, viņš jutās vārgs kā jaunpiedzimis putnēns.

Sešru atglauda no puiša pieres piesvīdušos matus.

- Tā ir Pasaules Gara griba! Tāpēc viņš man atsūtīja šādu velti! Ar garagājēju un uguns opālu es valdīšu pār visiem! No manis baidīsies un man pakļausies ikviena radība un visi dēmoni!

Toraku pieveica nelabums. Viņš neveikli pieslējās uz

elkoņa un sāka rīstīties.

»

Sešru ar ledainu roku piespieda viņu pie savām krū­tīm.

- Liela vara ir iegūstama ar ciešanām, es zinu. Taču tagad tu saproti. Tu piederi man.

Puisis spēku izsīkumā atspiedās pret burvi.

- Atzīsti, viņa čukstēja, un viņas elpa bija karsta un dvakojoša. Atzīsti, ka tu piederi man!

Toraks pacēla skatienu un nodomāja, ka Sešru ir ļoti skaista. Skaists bija pat viņas melnais smaids. Viņš sacīja:

- Es piederu tev.