Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

ASTOŅPADSMITĀ NODALA

Murdā spārdījās un plātīja muti liels plaudis. Labs loms ja vien tam nebūtu divas galvas. Otra bija bez mutes un kroplīga: tā bija uzblīdusi kā augonis un cīnījās pret savu dvīni ar briesmīgu spēku.

- Kas tad tas? Beils ar sašķobītu seju brīnījās.

- Nogalini to! Rena sacīja.

- Nē! pavēlēja kāda balss viņiem aiz muguras. Laid to atpakaļ ūdenī. Nepieskaries tai!

Viņi pagriezās un sastapās ar skarbām sejām un asiem žebērkļiem.

Beils aizvirzījās Rēnai priekšā, taču viņa pagāja sānis. Uzlikusi uz krūtīm plaukstas, meitene vērsās pie sievietes, kas, spriežot pēc ūdrādas aproces, bija vadone.

- Es esmu no Kraukļu ģints, Rena stādījās priekšā,

- bet mans draugs ir Ronis. Mēs vēlam jums labu.

- Klusēt! sieviete pavēlēja. Viņa vērsās pie pārējiem:

- Atdodiet šo mošķi Ezeram. Svešiniekus mēs vedīsim uz nometni.

- Bet, Ananda, kāpēc? iebilda kāds virs. Šādos lai­kos…

- Šādos laikos, Jolun, vadone viņu pārtrauca, mēs šos nedrīkstam laist vaļā: būs vēl sliktāk.

Vīrietis, vārdā Joluns, saknieba lūpas un apklusa, bet divi citi vīri salauza murdu un izlaida brīvībā monstru.

Pēc tam viss noritēja ātri. Rena un Beils tika sagrābti un steigšus iegrūsti niedru laivā kopā ar Jolunu un vēl kādu vīru. Kad jaunieši mēģināja pretoties, pie viņu mugu­rām tika piespiesti naži. Abi varēja vienīgi nolūkoties, kā viņu mantas tiek iesviestas laivā, kas bija piesieta pie citas, un aizvilktas.

Viņi devās uz dienvidiem. Rena juta, kā Beils viņai blakus trīc no niknuma. Meitene veltīja biedram ciešu skatienu un papurināja galvu. Pretošanās bija bezjēdzīga. Ūdriem bija milzums nefrīta žebērkļu un bultu ar nirējputnu knābju uzgaļiem. Mēģināt bēgt būtu pašnāvība. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi netika sasieti, bija tas, ka nebija vajadzības.

Rena nopētīja Jolunu, kas, apsēdies laivas priekšgalā, iemērca ūdenī airi. Viņa kamzolis pie apkakles un apakš­malas bija sakrokots tā, ka atgādināja niedru biezokni. Acis viņam bija apvilktas ar okeru, lai imitētu nirējputna sarkanos redzokļus. Vīrs nemitīgi meta pār plecu piktus skatienus, taču zem viņa naidīguma Rena jauta vēl arī kaut ko citu.

Beils pieliecās un iečukstēja viņai ausī:

- Viņu laiva ir smaga un lēna. Ja sasniegtu manu smai­līti, mēs spētu aizbēgt.

- Uz kurieni? meitene atčukstēja. Viņi pazīst Ezeru, bet mēs ne. Starp citu, man šķiet, ka viņi ir vairāk izbi­jušies nekā dusmīgi.

- Tas dara šos vēl bīstamākus.

Beilam bija taisnība.

Niedru laivai varbūt nebija tāds ātrums kā smailītei, taču Ūdri bez bažām nomaldīties līkumoja starp salām, kas bija izmētātas Ezerā, un vienmērīgi virzījās uz priekšu. Kad iestājās gaišā vasaras nakts, kļuva redzama viņu no­metne.

Rena, gluži tāpat kā Beils, kaut ko tādu redzēja pirmo reizi. Meitene noelsās tāpat kā viņš.

- Kāpēc viņi tā dzīvo? Beils nomurmināja.

- Lai būtu tuvāk Ezeram, Joluns paskaidroja. Ezers mums ir kā māte un tēvs. No tā nāk visa dzīvība. Un tajā visam dzīvajam jāatgriežas. Viņa īgnums bija jūtams atkal. Mēs neceram, ka svešinieki ir spējīgi to saprast.

- Es neesmu svešiniece, Rena iebilda. Esmu no Skrajā meža tāpat kā tu.

- Tu neesi no Ūdru ģints! vīrietis atcirta. Pietiek pļāpāt.

Ūdru nometne slējās virs Cirvjezera un tinās zaļganos dūmos, un to ar sauszemi savienoja viena vienīga šaura taciņa.

- Tā celta uz koka balstiem! Beils izbrīnīts sacīja.

Ezerā bija iestatīts vesels mežs baļķu, un uz tiem gulēja

koka platformas, kas turēja daudzus zemus niedru kupo­lus. Viņiem pretim vēdīja rūgts dūmu aromāts, piesātināts ar stipru zivju smārdu. Uz paliktņiem gruzdēja pagales; vīrieši un sievietes ar platām acīm zaļi nokrāsotajās sejās vēroja atbraucējus.

Rena bija apjukusi. Ūdri bija pazīstami ar dzīvesprie­cīgu un rotaļīgu raksturu, kas bija gluži tāds pats kā viņu ģints aizbildnim. Kaut kas bija mainījies.

Un visiem sejas bija noziestas ar zaļo mālu. Rena līdz šim to nekad nebija redzējusi, taču zināja, ka Ūdriem tas ir svētums, kuru tie iegūst kādā slepenā vietā Ezera ziemeļu piekrastē un jauc kopā ar zivju eļļu. Bet parasti tas tika izmantots, lai aizsargātu slimos un mirstošos. Meitene brīnījās, kāpēc to tagad ievajadzējies visai ģintij.

Joluna biedrs piesēja laivu pie viena no tuvākajiem pāļiem, un virs viņiem atvērās lūka. Tika nolaistas virvju kāpnes, un Joluns pavēlēja rāpties augšā.

Viņi ienira kodīgā dūmakā. Rena ieraudzīja, ka tās, ko viņa bija noturējusi par pagalēm, patiesībā bija mušmiru kaudzītes, kas acīmredzot tika dedzinātas, lai atbaidītu odus. Ūdri joprojām vēroja svešiniekus.

Rena un Beils tika grūšus aizgrūsti uz lielāko mitekli piedūmotu būdu, kuru apgaismoja meldru sveces. Iekš­pusē viņi ieelpoja pūstošu zivju smaku. Ūdrus tā, šķiet, neuztrauca, un arī Beils vienīgi tik tikko manāmi sarauca degunu. Lai neizskatītos nepieklājīga, Rena izlikās dvingu nemanām.

Kad visi bija ierāpušies būdā, Ananda lika atnest pār­tiku. Pamanījusi Rēnas pārsteigumu, viņa sacīja:

- Mums ir teiciens: "Svešinieks ir mans viesis, līdz nav pierādījis, ka ir mans ienaidnieks."

Joluns nosprauslājās tā, it kā pierādījumu viņam jau būtu gana.

- Mēs neesam ienaidnieki, Beils paziņoja.

- Tā tu tikai saki, teica Ananda. Ēd!

Kamēr kāds zēns un jauna sieviete atnesa zivs formā cieši sapītas grīšļu bļodas ar niedru putekšņu putru un grozu ar ceptām niedru saknēm, kas ārpusē bija nedaudz apsvilušas, bet iekšpusē miltainas, valdīja klusums.

Rena pazina jauno sievieti: tā bija no Kraukļu ģints un iepriekšējā vasarā tika draudzējusies ar vienu no Ūd­riem.

- Dairati?

Sieviete vairījās uz Renu paskatīties.

- Ēd, Dairati uzaicināja un uzlēja Rēnas putrai pelē­kus taukus. Tie izskatījās līdzīgi biezam medum, taču no puvušās zivs smakas Rēnai acīs saskrēja asaras.

- Stagaru eļļa, Dairati paskaidroja. Ēd!

- Ēd! Joluns pavēlēja. Vai arī tu noniecini mūsu pārtiku?

Visi viņu vēroja.

Rena pabikstīja smirdīgo masu un juta, kā vēderā kaut kas ceļas uz augšu.

Beils nāca viņai talkā.

»

- Meitene nav pieradusi pie laivām, droši vien viņai nav labi ap dūšu.

Pārlicis Rēnas porciju savā bļodā, viņš izrādīja lielisku ēstgribu, un Ūdri nomierinājās.

- Kā tu to spēji Rena čukstēja.

- Man garšo, Beils, paraustījis plecus, noburkšķēja. Mēs līdzīgu ēdienu gatavojam salās, tikai no mencām.

- Jūs droši vien brīnāties, kāpēc mēs nepiedāvājam zivis? jautāja Ananda. Pat šī eļļa glabājas no pērnā pavasara. Viņa nopētīja gūstekņu sejas. Kāds ir pada­rījis Ezeru slimu.

Ūdri sāka šūpoties un gausties, un daudzi aizskāra ūdra spalvu kušķīšus, kas karājās tiem pie auss.

- Nesen, Ananda turpināja, saslima kāds bērns, un burvis mūs sūtīja pēc svētā māla. Mēs uzzinājām, ka ir aplaupīts dziedinošais avots. Svešinieks bija paņēmis to, kam pieskarties drīkst vienīgi Ūdrs. Un tad sākās nelaimes. Viņa paraustīja plecus. Cilvēki ieslīga nāvei līdzīgā miegā un, murgos kliegdami, pamodās no dēmonu kodieniem. Pēc tam beidzās lomi.

Joluns purināja galvu.

- Agrāk reizēm zivju bija tāda pārpilnība, ka zvejnieks varēja izkāpt no laivas un pa to mugurām aiziet līdz pašam krastam. Taču šopavasar pa kādai zivtiņai. Un kas gan būtu noticis? Lāsts.

- Katru pavasari, Ananda skaidroja, ledus upe no austrumiem sūta Cirvjezeram daudz ūdeņu. Tas ir lielas svētības laiks, kad ūdens paceļas tik augstu, ka tā balss zem mitekļiem ieaijā mūs miegā. Taču šopavasar notika citādi. Ezera līmenis kļūst aizvien zemāks un zemāks.

- Nelaimes vienmēr nāk no rietumiem! Joluns iesau­cās, pievērsis ar sarkano okeru apvilktās acis ceļiniekiem.

- Mēs dzirdējām stāstu par izraidīto, kas dodoties uz Ezeru. Pēc tam mēs viņu ieraudzījām. Viņš nozaga svēto mālu, viņš atnesa postu! Un tagad šie svešinieki ir iera­dušies, lai viss būtu vēl sliktāk!

Izdzirdējuši pieminam Toraku, Rena un Beils sastinga. Viņi neiedrošinājās skatīties Ūdriem acīs.

Vadone to tūdaļ pamanīja.

- Jūs pazīstat izraidīto. Kas jūs esat?

- Es esmu Beils no Roņu ģints, Beils lepni teica.

- Un es esmu Rena no Kraukļu ģints. Esmu Finkedīna brāļameita. Dairati mani pazīst.

Dairati sakrustoja rokas uz krūtīm un neteica ne vārda.

Rena visiem parādīja delma sargu.

- Vai redzat? Tas ir taisīts no nefrīta. Finkedīns to pagatavoja pa Ūdru modei viņš to iemācījās, kad dzīvoja jūsu ģintī.

Kāds vecs vīrs pārstāja ēst un pavērsa asarojošās acis pret Renu.

- Es atceros, viņš teica. Dusmīgs, jauns cilvēks, taču viņš godāja Ezeru.

- Pat ja meitene ir tā, par ko uzdodas, sacīja Joluns,

- kā ar jaunekli? Ronis uz Ezera? Tas nudien nav pareizi.

- Viņš ir prasmīgs laivinieks, Rena steigšus iejau­cās. Un paskatieties, kādas niedres viņam uztetovētas uz rokām!

Beila tetovējumos patiesībā bija attēlotas jūraszāles, taču puisim radās sajūta, ka labāk vajadzētu klusēt.

- Nekam no tā visa nav nozīmes! Joluns iesaucās. Jūs visi redzējāt, kā šie uzvedās, kad es pieminēju izrai­dīto!

Vadone pētīja Beila seju.

- Vai jūs pazīstat izraidīto? viņa jautāja.

Beils izslēja zodu.

- Jā, bet tas nav noziegums.

- Palīdzēt viņam ir noziegums, Joluns noņurdēja.

Beils saspringa.

- Redzat? Joluns iekliedzās. Šie ar to sadarbojas un tāpēc arī ir uzskatāmi par izraidītajiem! Ananda, mums viņi jānogalina, citādi nelaimes kļūs vēl ļaunākas!

- Nē, Rena iebilda. Mums ar jūsu postu nav nekāda sakara. Bet… bet vai jūs zināt, kas to izraisa?

- Kā tu to vari zināt? Kas tu tāda esi? Ananda pie­liecās tuvāk. Viņai bija dīvainas, pelēkzaļas acis, un izska­tījās, ka tajās mīt Ezera gaisma.

Rēnas sirds sāka auļot. Ja viņa melotu, vadone to pamanītu. Ja Rena atklātu viņu ierašanās mērķi…

- Ļaunums, par kuru jūs runājāt, Rena sacīja, rūpīgi izvērtēdama vārdus, iznīkušās zivis, plēsīgie dēmoni tie izplatīsies arī Mežā, ja netiks apturēti. Viņa mirkli klusēja, bet tad turpināja: Pie Ezera dzīvo dvēseļēdāja. Tādēļ tas viss notiek. Tādēļ mēs esam ieradušies.

Būdā iestājās klusums. Vienīgās skaņas bija lāpu sprak­šķēšana un ūdens šļakstēšana lejā.

- Viņa melo, sacīja Joluns. Dvēseļēdāja? Kur ir pie­rādījumi?

Vadone nenovērsa no Rēnas skatienu.

- Meitene runā patiesību, Ananda beidzot teica. Ta­ču ne visu. Viņa noraidoši papurināja galvu. Burvis atklās pārējo.