Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODALA

Rena redzēja, kā tie, saukdami viņas vārdu, skrien uz krastmalu. Meitenei saļodzījās ceļgali, un viņa sabruka. Beils satvēra Renu aiz pleciem. Toraks paņēma loku un bultu maku.

- Tas tuvojas! viņa elsoja.

Renu sagrāba klepus lēkme, un viņa izvēma Ezera rāvaino ūdeni.

- Kur tu biji? Beils prašņāja.

Viņa centās atbildēt, taču klepus nemitējās. Nebija laika aprakstīt briesmīgo mirkli, kad viņai parādījās tuvo­jošās nelaimes vīzija, stāstīt par neprātīgajiem centieniem brīdināt ģintis un par to, kā laiva darīja visu griezās, šūpojās un beidzot pārmeta Renu pār bortu -, lai viņas plāni neizdotos. Un tagad Beils, neko nezinādams par gaidāmo postu, bija nometies viņai blakus uz ceļiem, bet Toraks tikmēr ar zāles kumšķi slaucīja viņas loku un vai­rījās ieskatīties Rēnai acīs.

- Tagad tu esi drošībā, Beils mierināja.

- Neviens nevar justies drošs! Viņa satvēra jaunekļa roku. Klausieties! Tuvojas plūdi!

Abi puiši skatījās uz Renu.

- Ledus upe, viņa dvesa. Visu pavasari tā krāja izkusušā ledus ūdeni! Tāpēc ledus siena bija tik zila, tāpēc Ezers sāka izžūt! Rena no jauna sāka klepot. Tāpēc es nepārstāju redzēt dvīņus. Divi ezeri, vai saprotat? Šis un vēl viens aiz ledus sienas. Sešru nozaga svēto mālu un padarīja Ezeru slimu. Tuvojas vētra, un Pasaules Gars gatavojas sadragāt ledu! Plūdi iznīcinās mūs visus!

Rena pagriezās pret Toraku.

- Lai ko tu par mani domātu, tev man jātic! Tev jābrī­dina Ūdri! Aizved tos uz kalniem, vai arī viņiem nav izre­džu palikt dzīviem!

Joprojām neskatīdamies viņai acīs, puisis nolika zemē loku.

- Šeit nav tikai Ūdri.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Rietumkrastā deg ugunskuri, Beils paskaidroja. Droši vien Mežakuiļu ģints dzenas pakaļ Torakam. Var­būt arī citas.

Meitene iekoda pirkstu kauliņos.

- Kraukļi. Finkedīns būs devies meklēt mani. Viņi visi noslīks!

Toraks vērsās pie Beila:

- Mēs ņemsim smailīti. Tā mēs pie viņiem nokļūsim visdrīzāk.

Jauneklis pamāja ar galvu.

- Taču, lai ātrāk tiktu uz priekšu, mēs nebrauksim visi; turklāt Rēnai tas nav pa spēkam.

- Ir gan! meitene iesaucās.

- Nav vis, Beils teica. Tad viņš sacīja Torakam: Šī nogāze nav pārāk krauja, es viņu uzvēdīšu augšā, kur mēs būsim drošībā. Bet tu ņem laivu. Brīdini ģintis.

- Lai es sēstos tavā laivā? Tu nekad neesi ļāvis nevie­nam…

- Torak, Beils viņu pārtrauca. Šī tev ir iespēja pie­rādīt, ka tu neesi dvēseļēdājs!

- Ja vien tie vispirms nepagūs viņu nošaut, Rena piebilda.

Toraks vinu nenēma vērā.

Pēc neilga brīža Beila laiva šūpojās ūdenī un Toraks bija gatavs braukt, taču pēkšņi viņš izlēca no smailītes un aizskrēja atpakaļ pie Rēnas. Zēns noraisīja nazi kopā ar maksti un iespieda to meitenei rokās.

- Paglabā to, viņš nomurmināja.

- Bet tas ir tavs, tev tas noderēs!

- Nav laika skaidrot, Beils tev izstāstīs. Pametis ska­tienu pār plecu, Toraks piebilda: Sešru grib iegūt savā varā gan mani, gan uguns opālu, taču abus viņa nedrīkst dabūt!

&

Kamēr Toraks smailītē traucās pāri ūdeņiem, Pasaules Gars dienas gaismu pārvērta par krēslu. Ierūcās pērkons. Gaiss brīdinoši sprakšķēja. Jebkurā mirklī varēja sākties plūdi.

Toraks iztēlojās, kā Meža un Ezera iemītnieki cenšas paglābties. Aļņi, brieži un zirgi meklē patvērumu kalnu korēs; bebri un ūdri, cik spēka, drāžas augšup pa nogā­zēm; vāveres un caunas glābjas stiprākajos ozolos. Pat zivis slēpjas Ezera dibenā.

Bet vilki? Droši vien tie bija nelaimi jau nojautuši un tāpēc pametuši salu. Toraks cerēja, ka tie būs mazuļus uzveduši pietiekami augstu un kopā ar viņiem ir Vilks.

Austrumu pusē mutuļoja negaisa mākoņu vāli. Drīz vien zibens satrieks ledus sienu un izlaidīs brīvībā trako­jošu ūdens gūzmu. Toraks ar gara acīm redzēja, kā plūdi aprij Ezeru: noposta salas, aizskalo Ūdru apmetni un visu citu savā ceļā.

Vējš pieņēmās spēkā, bet viņš turpināja airēt. Kad pui­sis sasniedza rietumu piekrasti un piestāja krastā tikai nedaudz uz dienvidiem no Cirvjupes iztekas, viņa spēki gandrīz bija galā. No laivām un cilvēkiem nebija ne vēsts. Vējā gandrīz līdz zemei locījās vienīgi niedres.

Atstājis smailīti krastā, Toraks paugura pakājē ieslīdēja biežņā. Koki vaidēja un gainīja viņu atpakaļ. Puisis zināja vienīgi to, ka nogāze var būt kā nosēta ar medniekiem, kas viņu neizlaiž no acīm, bet viņam bija vienīgi cirvis. Pret bultām un pīķiem no tā bija maz jēgas.

Zēns bija nomocījies, un drīz vien viņam nācās apstā­ties, lai atvilktu elpu. Viņš prātoja, uz kuru pusi doties, kad kaut kas izlēca no kadiķu krūmiem un notrieca To­raku no kājām.

Beidzot Vilks bija Slaiko Bezastaini atradis!

Acumirklī skumjas par to, ka Slaikais Bezastainais pametis baru, bija padzītas, un viņš pārklāja barabrāļa seju ar slapjām bučām.

"Es nespēju tevi pamest!" Vilks darīja zināmu Slaika­jam Bezastainim. "Esmu atgriezies un nekad tevi nepa­metīšu tieši tā, kā tu vēlējies!"

Taču Slaikā Bezastaina sveicieni bija sasteigti un pa­virši, un Vilks apjauta viņa garastāvokli. Barabrālim bija pielipusi Cūskasmēles smaka. Vilks saoda lielas bažas un briesmas. "Kā es varu palīdzēt ?" viņš jautāja.

"Atrodi Kraukļus," Slaikais Bezastainis atbildēja.

Tas Vilku sadusmoja. "Kādēļ?"

"Nē," barabrālis paskaidroja. "Ne jau putnus. Bezastai­nus, kas ož pēc kraukļiem. Atrodi bara vadoni!"

Tagad Vilks saprata. Lai to pavēstītu Slaikajam Bez­astainim, viņš pabikstīja to ar degunu un aizlēkšoja starp kokiem.

Līdz lielajam bezastainu midzenim nebija tālu jāskrien, un drīz vien Vilks jau sēdēja ērgļpapardēs tā malā. Viņš piesardzīgi virzījās uz priekšu, lai sameklētu vadoni.

Midzenis bija piesūcies ar niknumu, un Vilks meža­kuiļu, vilku un kraukļu baros saklausīja dusmīgu ņur­dēšanu. Pēc tam viņš izdzirdēja kraukļu vadoņa kluso, stingro balsi. Šis bezastainis nekad skaļi neķiukstēja. Šim tas nebija vajadzīgs. Pārējie viņu cienīja.

Piesardzīgi likdams ķepas, Vilks līda tuvāk.

Suņi kļuva nemierīgi, taču pa ceļam Vilks bija izvār­tījies sumbra mēslu čupā, tādējādi viņš tuvojās nesaosts. Nonācis tik tuvu, cik iespējams, viņš pieplaka zemei un sāka gaidīt.

Drīz vien viņa skatienu pamanīja kraukļu vadonis.

Ak, viņš bija saprātīgs! Viņš kā īsts vilks uzmeta Vil­kam skatienu, bet tūlīt novērsās, lai citi nepamanītu. Pēc brīža bara vadonis klusītēm, lai neradītu aizdomas, pameta midzeni.

Kad Vilks saprata, ka tas seko, viņš devās atpakaļ pie Slaikā Bezastaina.

Kad Toraks pamanīja cauri ugunspuķēm soļojam Fin­kedīnu, viņam ne prātā nenāca slēpties. Zēns piecēlās kājās un stāvēja izslējies visā augumā. Kraukļu vadonis pamanīja Toraku, un viņa seja atdzīvojās. Torakam sāka kūleņot sirds. Viņš pēc Finkedīna ilgojās vairāk, nekā bija domājis.

- Torak! Finkedīns satvēra puiša plecu. Viņš palūko­jās Torakam aiz muguras. Nāc! Mēs atrodamies pārāk tuvu nometnei, un, tevi meklēdams, apkārt ložņā Aki.

Viņi iegāja ar vēja nolauztiem zariem piesvaidītā biežņā, bet Vilks tecēja viņiem pakaļ. Kraukļu vadoņa modrās acis pakavējās pie Toraka sejas un pamanīja arī rētu uz puiša krūtīm.

- Kur ir Rena? viņš vēlējās zināt.

- Drošībā ziemeļu piekrastē kopā ar Beilu. Finkedīn, tev mani jāuzklausa!

Toraks īsos vārdos izstāstīja Kraukļu vadonim par gai­dāmajiem plūdiem. Finkedīns, neuzdodams jautājumus un viņu nepārtraukdams, klausījās.

- Tev jāaizved ģintis uz augstāku vietu, Toraks sacīja. Tūlīt pat! Plūdi var sākties jebkurā mirklī!

Kraukļu vadoņa seja bija neizdibināma kā vienmēr, taču pēc mirdzošajām acīm Toraks noprata, ka viņa domas auļo.

- Visi sēž nometnē, viņš teica, un strīdas par to, kā labāk noķert tevi. Tas atvieglos uzdevumu šos izkustināt no vietas.

- Manā rīcībā ir smailīte, Toraks sacīja. Es atradīšu Ūdru apmetni un viņus brīdināšu.

•Nē. Viņi tevi nošaus, pirms būsi paspējis kaut ko pateikt.

- Bet kādam taču tas jādara!

- Es par to parūpēšos.

- Un kas būs ar ģintīm?

- Es aizvedīšu tās uz Cūkmuguras kalnu. Viņš pameta ar galvu uz augstieni, kas slējās aiz muguras. Un arī tu rāpies augšā, cik ātri vien spēj. Centies sasniegt dienvidu nogāzi, tur būs mazāk cilvēku.

Toraks pamāja ar galvu. Taču, kad viņš jau gāja pro­jām, Finkedīns puisi pieturēja aiz rokas.

- Kur ir Odžu burve? viņš jautāja.

- īsti nezinu. Man šķiet, uz ziemeļu klints.

Finkedīns izskatījās drūms.

- Šī ar tevi vēl nav nokārtojusi rēķinus. Es viņu pazīstu, Torak. Nekad nenovērtē viņu par zemu. Neaizmirsti, ka viņa var būt tuvāk, nekā tu domā!

Toraks nebija pastāstījis par uguns opālu; tā vietā, kad Kraukļu vadonis pagriezās, lai aizietu, viņš sacīja:

- Finkedīn! Tu esi šeit briesmās manis dēļ. Piedod!

Pār vīrieša seju pārlaidās ēna.

Es tevi padzinu. Tev nevajadzētu atvainoties. Viņš aizskāra Toraka roku. Uzrāpies tik augstu, cik vari. Ej!

Vilks skrēja pa priekšu, bet Torakam, cīnoties augšup kalnā, ausīs gaudoja vējš. Mežā valdīja tumsa kā naktī, un koki stenēja un vaidēja.

Puisis bija ticis līdz pusceļam, kad viņam nācās apstā­ties. Smagi elsodams un dziļi saliecies, viņš atspiedās pret priedi un lika Vilkam ceļu turpināt vienam.

Vilks vilcinājās.

Uzliesmoja zibens. Tieši virs galvas nogranda pērkons. Uz lapām plīkšķēja lietus lāses, un drīz vien sāka gāzt kā ar spaiņiem.

Toraks redzēja, ka Rips un Reka ir patvērušies ozolā. Jā. Jārāpjas kokā. Nekam citam vairs nebija laika. Varbūt Mežs viņu paglābs.

"Ej!" viņš vēlreiz uzsauca Vilkam, un tas, sapratis, ko Toraks gatavojas darīt, pagriezās un aizsteidzās uz dro­šāku vietu.

Tālumā caur pērkona dārdiem bija dzirdama zema rūkoņa duna, kādu Toraks bija dzirdējis Tālajos Zieme­ļos. Tā radās no lūstoša ledus.

Toraks steberēja uz ozola pusi viņš paklupa un ar seju iegāzās dubļos. Zibens apgaismoja pēdas nospiedumu blakus viņa rokai. Aiz muguras nolūza zars. Puisis pavēlās sānis, un saknē, uz kuras bija atradusies Toraka galva, ietriecās Aki cirvis.

- Beidzot noķēru! jauneklis no Mežakuiļu ģints auroja.

Ar veselo roku viņš satvēra cirvi, kas bija iestrēdzis saknē.

- Aki, vai tu esi traks? Toraks sauca vējā. Tuvojas plūdi! Mums jātiek augšā kokos!

- Es apsolīju tevi notvert un savu solījumu esmu turē­jis! Aki kliedza.

Visapkārt zibsnīja zibens un dārdēja pērkons. Pāri Eze­ram rēkdama tuvojās ledus upe.

Piesvempies kājās, Toraks saprata tikai to, ka Aki nevada naids, bet gan bailes izrādīties par neveiksminieku tēva priekšā, un tāpēc censties viņam kaut ko ieskaid­rot bija bezjēdzīgi. Atstājis pretinieku ņemamies ar cirvi, Toraks aizskrēja līdz tuvākajam ozolam un pievilkās pie zemākā zara. Izmisums puisim piešķīra spēku, un drīz vien viņš atradās jau desmit soļus virs zemes.

- Aki! Toraks sauca. Liec mieru cirvim un rāpies augšā!

Ledus upe nodunēja vēlreiz un pēkšņi Aki palaida vaļā cirvja kātu un metās pie ozola. Taču viņš bija sma­gāks par Toraku un nespēja aizsniegt tuvāko zaru.

- Ņem manu roku! Toraks noliecās, cik zemu vien spēja.

Taču ar to bija par maz. Un Aki nespēja aptvert koka stumbru.

Toraks caur lietusgāzi saskatīja, ka Mežakuiļu jau­nekļa labā roka ir piesaitēta viņam uz krūtīm: tā bija roka, kuru Toraks bija viņam salauzis, kad abi cīnījās pie krā­cēm.

Viņš nosprauslājās, nolēca no koka un salika rokas kā kāpsli.

- Ātri! Rāpies!

Aki bija pārsteigts. Tad viņš uzlika kāju uz puiša plauk­stām un Toraks ar pēdējiem spēkiem palīdzēja viņam tikt kokā.

No jauna atskanēja rēkoņa, un Toraks saprata, ka tas vairs nav ledus, bet gan ūdens. Labu gabalu tālāk viņš to redzēja: tā bija milzīga ūdens siena, kas, noslaucīdama salas un ar saknēm izraudama kokus, brāzās pāri Ezeram uz viņa pusi.

Aki kliedza un liecās lejup, lai pasniegtu viņam roku, taču šoreiz tas bija Toraks, kas nespēja to satvert. Zars bija nesasniedzams.

Pēdējā mirklī, pirms visu pārklāja ūdens, zēns pama­nīja tuvojamies Vilku. Toraks klumburēja viņam pretim un apķērās barabrālim ap kaklu…

…un vilnis aiznesa viņus abus.

-r

I oraks atjēdzās guļus uz muguras, un viņa seju patagoja lietus.

Virs viņa bērza zarā karājās beigta zivs. Vētra bija bei­gusies. Plūdi viņu bija aiznesuši uz akmeņainu nogāzi, kur mētājās salauzti kociņi. No Vilka nebija ne miņas. Toraks lūdzās, kaut barabrālis būtu atradis drošu patvērumu.

Zēns pieslējās uz elkoņa. Viņš bija sadauzījies vienos zilumos, taču citādi neskarts.

Viņš bija arī ielenkts.

Aiz pīķu meža, kas bija vērsts pret viņu, Toraks redzēja Mežakuiļus, Vilkus un Kraukļus varbūt kādus astoņdes­mit spēcīgus vīrus. Dažus viņš pazina tur stāvēja Tulls, Rauts, Mehīgans -, taču viņi skatījās uz Toraku kā uz sve­šinieku. Tie bija netīri, nobijušies un gatavi nogalināt.

Blakus puiša gurnam dubļos ieurbās bulta. Toraks pie­cēlās. Viņš bija viens un neapbruņots. Plūdi bija aiznesuši pat cirvi.