Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODALA

• Kopš aurodams atnāca lielais ūdens, viss bija mainī­jies. Pērkongrāvējs bija nomierinājies, un lielais ūdens atkal atradās savā vietā, turklāt tas bija paaudzies, bet, visdīvainākais, koku zaros karājās zivis. Slēpņļauži uzve­dās rāmi, jo bija atguvuši savu salu, un bezastaini vairs nemedīja Slaiko Bezastaini, bet gan aicināja viņu atpakaļ. Vilks nesaprata kāpēc.

Slaikais Bezastainis arī bija pārvērties. Pēdējo gaismu un tumsu laikā viņa smarža bija mainījusies un rupjāki kļuvuši kaucieni. Tam nu gan Vilks zināja iemeslu. Pre­tēji vilku kucēniem bezastainu mazuļi aug ārkārtīgi ilgi, taču galu galā arī tie izaug lieli. Slaikais Bezastainis bija gandrīz pieaudzis.

Tieši tobrīd viņš kopā ar citiem bezastainiem gulēja savā bezgala ilgajā miegā. Vilks vēlējās, kaut barabrālis pamostos un liktu manīt, ka Vilks viņam ir vajadzīgs.

Taču viņš nemodās.

Laiks doties atpakaļ, Finkedīns teica, un Rena, kas bija apmetusies uz akmens pie dziedinošā avota, pamāja ar galvu, taču palika sēžam.

Netālu bariņš Ūdru, mazgādami seju, atdeva Ezeram svēto mālu. Beils, iegrimis domās, stāvēja uz klints malas, bet Toraks papardēs meklēja savu apzīmēto oli.

Rena labprāt būtu palīdzējusi, taču nespēja saņemt drosmi. Kopš nāca gaismā patiesība par viņas māti, Toraks ar meiteni tā arī nebija runājis. Rena nebija pārliecināta, vai abi joprojām ir draugi vai arī viss ir mainījies.

Ūdri savās niedru laivās bija ieradušies rītausmā. Izrā­dījās, ka brīdināt viņus par plūdiem nav bijis nepiecie­šams, jo viņu burvis pats tika izlasījis zīmes un aizvedis

ļaudis drošā vietā. Un Joluns tika sūtīts uz Meža ģinšu nometni brīdināt pārējos.

Ūdri nebija pārsteigti arī tad, kad Finkedīns tiem pa­stāstīja par Odžu burvi. Viņi šo ziņu uztvēra tikpat bez­kaislīgi kā plūdus, kas bija nopostījuši viņu mitekļus, un mierīgi sagatavojās bēru rituāliem.

Nogādājuši līķi tālīnā līcī Ezera ziemeļu piekrastē, viņi to nomazgāja, uzlika uz atvadu paaugstinājuma un pār­klāja ar kadiķu zariem, lai tas neaizbēgtu. Pēc tam visi devās uz avotu, lai attīrītos. Viņi smalkjūtīgi uzstāja, ka Rēnai jāturas drusku nomaļus, jo meitene bija uz nedzīvā ķermeņa zīmējusi nāves zīmes un tādēļ turpmākās trīs dienas skaitījās aptraipījusies. Viņa neiebilda. Tas drīzāk bija atvieglojums. Vismaz Rena par to sevi centās pārlie­cināt.

- Nekādu pēdu, likdams viņai salēkties, sacīja Toraks.

Puisis stāvēja uz akmens bluķa Rēnai aiz muguras. Viņa seja nebija redzama žilbinošās saules dēļ.

- Tev neizdevās atrast oli? Rena jautāja.

Toraks papurināja galvu.

- Ko lai es par to domāju?

Rena ievēroja, ka viņš sacīja "es", nevis "mēs", un prā­toja, ko tas varētu nozīmēt. Taču skaļi viņa pateica:

- Mēs to pajautāsim Seiunai. Viņa zinās atbildi.

Kraukļu burve bija palikusi jaunajā nometnē Cūkmu-

guras kalnā, un, kaut gan Rena to negribēja atzīt, apziņa, ka viņa ir tuvumā, radīja drošības izjūtu. Ja nāktos izman­tot burvestības, Seiuna to nokārtotu.

Toraks lūkojās pāri Ezeram.

- Es atradu vienīgi viņas čūsku grozu. Tas bija tukšs, viņš mirkli paklusēja, bet tad turpināja: Šīs čūskas man nešķita ļaunas. Varbūt tām iepatiksies brīvība.

Rena noplūca papardi un sāka to plucināt.

"Kādēļ es to nespēju pateikt?" viņa prātoja. "Torak, piedod, ka es tev nepastāstīju. Tas taču neko nemaina, vai ne? Tā taču ir?"

Taču Toraks nomurmināja kaut ko par palīdzēšanu Beilam labot laivu un prom bija, un Rena īsto mirkli atkal bija nokavējusi.

Viņai blakus apsēdās Finkedīns.

Rena sacīja:

- Viņš zina par Sešru. Es gribēju teikt par mani.

- Jā, Toraks man stāstīja.

- Tiešām? Ko viņš teica?

>

- Tikai to, ka viņš zina.

Rena saplēsa papardi driskās un aizmeta.

Finkedīns jautāja, kurš vēl par to zina, un Rena at­bildēja, ka vienīgi Beils. Finkedīns sacīja, ka, pēc viņa domām, daži no vecākajiem Kraukļiem Odžu burvi, par spīti zaļajam mālam, ir pazinuši un, kad tracis noklusīs, Rēnai vajadzētu viņiem visu izstāstīt, un meitene viņam piekrita.

Kraukļu vadonis vaicāja:

- Vai tev viņas žēl?

- Nē… Es nezinu. Rena sarauca uzacis. Es tik ilgi viņu neieredzēju, un tagad viņa ir pagalam. Dīvaini, bet es jūtos vēl sliktāk.

Finkedīns pamāja ar galvu.

Viņš izskatījās noguris. Rena redzēja sirmos pavedie­nus, kas caurauda tēvoča tumši rudo bārdu, un grumbas ap acīm. Pēkšņās bailēs meitene saprata, ka viņš noveco. Gadījās, ka nomira vēl jaunāki cilvēki. Taču viņš bija Fin­kedīns, viņš nedrīkstēja mirt.

- Kāpēc viss nevar palikt pa vecam? Rena gaudās.

Finkedīns ar skatienu pavadīja ūdensmērītāju, kas, tik tikko pieskardamies virsmai, aizslīdēja pa ūdeni.

- Tāpēc, ka tā iekārtots. Viss nepārtraukti mainās. Lie­lākoties tu to pat nemani. Viņš pagriezās pret meiteni. Tev jāatceras, Rena, ka ne visas pārmaiņas ir sliktas.

Viņa ievilka elpu un iešņukstējās.

- Toraks bija izraidītais, Finkedīns turpināja. Tagad viņš vairs tāds nav. Tās ir labas pārmaiņas. Taču paies laiks, līdz puisis pie tā pieradīs. Kraukļu vadonis atbal­stījās pret nūju un piecēlās. Tagad iesim atpakaļ. Tu esi pārguruši.

- Nē, neesmu, Rena meloja.

Finkedīns nosprauslājās.

- Kad tu pēdējo reizi esi kārtīgi paēdusi?

Tonakt ļaudis sarīkoja dzīres par godu tam, ka bija izdzīvojuši plūdos.

Neizskaidrojamā kārtā Ezerā bija atgriezušās zivis, un, kaut gan Ūdri, baidīdamies aizbaidīt laimi, neuzdrošinājās par to skaļi runāt, kad tie šaudījās apkārt, vadīdami saga­tavošanās darbus, viņu kustībās bija manāms vieglums.

Torakam un Beilam, tāpat kā visiem citiem, vajadzēja palīdzēt, taču Rēnai, kas skaitījās aptraipījusies, tas nebija ļauts. Cenzdamās neizskatīties lieka, viņa klīda pa nometni un beidzot nolēma sameklēt Vilku. Tas neizde­vās, taču viņa dzirdēja gaudošanu. Tā izklausījās bēdīga. Rena prātoja, ka Vilks ilgojas pēc sava bara, un, lai viņu iepriecinātu, nolēma pietaupīt cienastu. • Pirms sākās dzīres, viss labākais tika salikts niedru laivā un kā ziedojums nogādāts Ezeram; pēc tam visi apsēdās ieturēties. Nakts bija vēsa un mierīga, un cilvēki pulcējās ap lielu ugunskuru: Ūdri, Mežakuiļi, Vilki un Kraukļi. Visi, izņemot Renu, kurai nometnes malā tika sakurts pašai savs mazs ugunskurs.

Ēdiens bija labāks, nekā meitene bija cerējusi, un Finkedīnam izrādījās taisnība viņa bija izbadējusies. Bija pieejama sautēta aļņa gaļa un uz alkšņa malkas kūpināti plauži, grauzdētas foreļu žaunas un ar saldu, lipīgu niedru sīrupu pārlieti niedru putekšņu plāceņi, kā arī visbiezākā un smaržīgākā stagaru eļļa, kuru Ūdri bija paņēmuši līdzi no savas nometnes. No šā cienasta Rena atturējās, bet Toraks, kas to vēl nekad nebija baudījis, pēc pirmā kumosa darīja visu, lai nesaviebtos.

Viņš sēdēja goda vietā kopā ar ģinšu vadoņiem un, at­razdamies uzmanības centrā, izskatījās apmulsis. Rena skatījās, kā puisis nedroši tausta izraidītā tetovējumu uz pieres, taču Renu viņš neredzēja vai arī vairījās uz viņu paskatīties. Meitene nolēma to neņemt vērā.

Netālu no Toraka sēdēja Beils. Viņš notvēra Rēnas ska­tienu un gribēja pasmaidīt, taču savaldījās. Vadoņi jau­nekļa rīcību vēl nebija apsprieduši, tāpēc, visticamāk, Beils nezināja, kā Rena jūtas. Viņa tam uzsmaidīja, un izskatījās, ka puisi pārņem atvieglojums.

Kad visi bija paēduši, Ūdri savāca asakas, kas bija pārāk mazas, lai tiktu izmantotas saimniecībā, un aiznesa tās uz Ezeru, kur tām vajadzēja pārdzimt par jaunām zivīm. Pēc tam kājās piecēlās abi Ūdru burvji un sāka dziedāt.

Viņu dziesma lija uzmanīgo klausītāju pūlī kā tīra ūdens tērce. Rena iztēlojās pirmsākumu tumsību, kad visa pasaule sastāvēja no ūdens. Tad līdz dibenam ienira nirējputns un knābī uznesa virspusē dubļu piku tā radās zeme.

Pēc tam viņi uzsāka jaunu dziesmu. Šoreiz Rena iztēlē redzēja čūsku, kas bija nozagusi svēto mālu un padarījusi slimu Ezeru. Tas meklēja palīdzību pie Pasaules Gara, kas atbrīvoja ledājos ieslēgtos ūdeņus un aizskaloja projām ļaunumu. No zemes virsas varēja tikt aizmēzti arī Meža cilvēki, ja vien tos nebūtu brīdinājis kāds klejotājs, kas nepiederēja ne pie vienas ģints. Jauneklis no Roņu ģints nogalināja odzi, un atgriezās miers.

Kad dziesma bija galā, ikviens palocījās Toraka priekšā, un puisis nosarka. Mežakuiļu vadoņa paklanīšanās bija negribīga, taču Aki to darīja no visas sirds. Sacelšanās pret tēvu viņam bija piešķīrusi ticību sev, un viņš izskatī­jās apmierināts. Mehīgans un Vilku ģints ļaudis palocījās viszemāk.

Tuvojās rītausma. Rena lēsa, ka svētkiem drīz vaja­dzētu beigties. Ēdamais bija devis viņai drosmi. Viņa vien­kārši pieies Torakam klāt un pateiks, kas sakāms.

Taču Ūdru vadonis sāka apdāvināt klātesošos, un viņai atkal nācās gaidīt.

Beils dabūja amuletu, kas bija pagatavots no nirējputna naga, lai viņš, tāpat kā šis visprasmīgākais ūdensdzīv­nieks, spētu allaž noturēties virspusē.

Torakam tika aļņa ādā ietverta no līdakas apakšžokļa veidota aproce, lai viņš būtu tikpat veiksmīgs mednieks kā līdaka. Arī viņa nazis bija salabots: dobumā, kur tika gulē­jis uguns opāls, bija ievietots rūpīgi noslīpēts nefrīts.

Kad Rena jau sāka justies aizmirsta, pie viņas pienāca Joluns un kaut ko nolika pie meitenes kājām. Vīrs pakla­nījās un pateicās par piedalīšanos viņa dzimtā Ezera glāb­šanā. Dāvana izrādījās no bebra priekšzoba pagatavots nazītis, kura rokturis bija izgrebts zivs astes veidā.

• Uzlēca saule, un ļaudis beidzot devās pie miera. Pēkšņi Rēnai tuvojās Toraks.

Viņa pielēca kājās un nometa zemē karoti un bļodu, par kuru bija aizmirsusi, ka tā joprojām ir viņai klēpī.

Toraks palīdzēja pacelt mantību un neveikli pamāja ar galvu.

- Rena…

- Ko? viņa jautāja skarbāk, nekā būtu gribējusi.

- Ak, Torak! sacīja Finkedīns, kas bija pienācis nema­nīts.

Pirmo reizi dzīvē Rena nepriecājās ieraudzīt tēvoci.

- Nāc man līdzi! Kraukļu vadonis teica nesatricināmā balsī.

Toraks atvēra muti, taču tūlīt pat to aizvēra.

- Uz kurieni mēs iesim? Rena apjautājās.

Finkedīns ar žestu viņu apsēdināja vietā.

- Nē, Rena, viņš iejūtīgi teica. Man vajadzīgs tikai Toraks. Ar tevi tam nav nekāda sakara.

Puisis uzmeta Rēnai daudznozīmīgu skatienu. Pēc tam viņš sekoja Kraukļu vadonim uz Mežu.