Zelta dēls

5 . PAMESTS

Es drīz miršu.

Šādu domu nesu sev līdzi, kamēr mūsu transporta kuģis slīd prom no Augusta flagmaņa un manevrē caur Sceptera armādu. Es sēžu starp šķēpnešiem, tomēr neesmu viens no viņiem. Viņi to zina. Līdz ar to neviens ar mani nesarunājas. Saiknei, ko viņi varētu nodibināt, nav nozī­mes. Man nav nekāda politiska kapitāla. Noklausos, kā Taktam tiek pie­dāvāts saderēt uz to, cik ilgi izdzīvošu bez Augusta aizsardzības. Viens no šķēpnešiem saka, ka trīs dienas. Takts dedzīgi apstrīd šo skaitli, patiesā gaismā parādīdams lojalitāti, ko no viņa esmu izpelnījies Institūtā.

„Desmit dienas,” viņš paziņo. „Vismaz desmit dienas.”

Viņš bija tas, kurš palaida glābšanas kabīni bez manis. Vienmēr esmu zinājis, ka viņa draudzība nav beznosacījuma. Tomēr ievainojums iesniedzas dziļi un grebj manī vārdos neizsakāmu vientulību. Vientulību, ko, būdams starp šiem zeltiem, esmu jutis vienmēr, tomēr pamanījies pie­mānīt sevi un to aizmirst. Es neesmu viens no viņiem. Tādēļ sēžu klu­sēdams un lūkojos ārā pa logu, kamēr slīdam garām flotei, un gaidu, kad redzēšu parādāmies Lunu.

Mans līgums beidzas Samita pēdējā vakarā, kad visas valdošās ģimenes būs sapulcējušās uz Lunas, lai risinātu steidzamas un nenozīmī­gas problēmas. Tas ir triju dienu logs, kas man sniegts, lai uzlabotu savas izredzes un liktu citiem domāt, ka arhiGubernators mani novērtē par

zemu un esmu gatavs stāties dienestā no jauna. Lai cik vērtīgs, tomēr es esmu izbrāķēts. Es kādam piederēju, bet nu esmu aizsviests prom. Kurš gan gribēs šādu lietotu preci?

Tāds ir mans liktenis. Par spīti manai Zelta sejai un daudzajiem talantiem, esmu prece. Gribas izraut no delmiem savas nolāpītās zīmes. Ja jābūt vergam, n an vajadzētu kā tādam arī izskatīties.

Lai visu padarītu vēl ļaunāku, par manu galvu izsludināta atlī­dzība. Protams, ne oficiāli. Tas ir pretlikumīgi, jo neesmu valsts ienaid­nieks. Tomēr mans ienaidnieks ir daudz bīstamāks. Daudz nežēlīgāks par jebkuru valdību. Tā ir sieviete, kas aizsūtīja uz Akadēmiju Kārnu un Kagniju.

Stāsta, ka ik vakaru, kopš laupīju Džuliana dzīvību Pārejā, viņa māte Jūlija au Bellona apsēžas pie garā galda viņu ģimenes nama lielajā zālē pie Olimpa kalna vulkāna un paceļ pusapaļu sudraba paplātes vāku, ko tai atnesuši sārtie kalpotāji. Katru vakaru trauks joprojām ir tukšs. Un katru vakaru, pār galdu lūkodamās uz savu lielo ģimeni, viņa skumjās nopūšas tikai tāpēc, lai atkārtotu tos pašus nosodošos vārdus: „Ir skaidrs, ka neesmu mīlēta. Ja es būtu mīlēta, šeit būtu sirds, kas remdētu manas slāpes pēc atriebes. Ja es būtu mīlēta, mana zēna slepkava vairs nedva­šotu. Ja es būtu mīlēta, mana ģimene godātu savu brāli. Tomēr es neesmu mīlēta. Viņš nav. Viņi nemīl. Ko gan esmu nogrēkojusies, lai būtu pelnī­jusi tik naidpilnu ģimeni?” Tad varenā Bellonas ģimene noskatās, kā viņu kundze izvijas no sava krēsla, ķermenim dilstot badā un tā vietā barojo­ties no naida un atriebības alkām vien, un viņi klusē, kamēr māte pamet telpu — drīzāk rēgs, nevis sieviete.

Manai sirdij uz viņas šķīvja neļāva nonākt arhiGubernatora ieroči, nauda un vārds. Politika, ko tik ļoti neieredzu, ir ļāvusi man dzīvot. Tomēr pēc trim dienām šī aizbildniecība būs vien blāvas atmiņas, viss, kas mani pasargās, būs skolotāju sniegtās mācības.

„Tā būs divkauja,” saka viens no šķēpnešiem. Tad skaļāk. „No tās izvairoties, savu godu ilgi nesaglabāsi. Ne tad, ja Kasijs pats to piedāvās.”

„Vecajam zēnam Pļāvējam ir vēl pāris trumpji kabatā,” stāsta Takts. „Jūs varbūt tur nebijāt, bet Apolonu viņš nenogalināja ar smaidu vien.”

„Izmantoji slāti, vai ne, Derov?” izsmējīgā tonī jautā vēl viens šķēp­nesis. „Pēdējā laikā neesmu redzējis tevi paukošanās zālē.”

„Tur tu viņu nekad neesi redzējis,” saka vēl kāds. „Elfs izvairās no tā, kas nepadodas, vai ne?”

Man blakus dusmīgi knosās Roks. Uzlieku roku viņam uz delma un lēni pagriežos, lai uzlūkotu vainīgo šķēpnesi. Izklaidīgi noraudzī­damās šai ainā, viņam blakus sēž Viktra.

„Es nepaukojos,” saku.

„Nepaukojies? Vai neproti?” kāds smiedamies prasa.

„Lieciet viņam mieru! Slātes skolotāji ir dārgs prieks,” piebilst Takts, viltīgi smīnēdams.

„Ak tad tā, Takt?” noprasu.

Viņš novaikstās. „Ak, nu izbeidzi Tikai pavelku tevi uz zoba. Tik nolādēti nopietns! Kādreiz tu biji nebēdnīgāks.”

Roks pasaka kaut ko, likdams Taktam drūmi paglūnēt un novērsties, bet es neklausos. Esmu iegrimis atmiņās par laiku, kad šī Zelta spēle šķita tik vienkārša. Kas ir mainījies? Mustanga.

„Tu esi kas vairāk par šo” viņa čukstēja, kad devos no viņas prom, lai iestātos Akadēmijā. Viņas acīs riesās asaras, tomēr balss nenotrīsēja. „Tev nav jābūt slepkavam. Tev nav jāved karš.”

„Kāda man ir izvēle?” vaicāju.

„Izvēlies mani! Es esmu otra iespēja. Paliec manis dēļ. Paliec tā dēļ, kas varētu būt! Institūtā tu par sekotājiem ieguvi zēnus un mei­tenes, kuri nekad nebija pazinuši uzticību. Ja dosies uz Akadēmiju, tu to atstāsi aiz muguras, lai kļūtu par mana tēva karakungu. Tu tāds neesi. Tāds nav vīrietis, ko es…” Mustanga nenovērsās, tomēr viņas seja pārvērtās, teikumam pagaistot un lūpām noslēdzoties ciešā līnijā.

Mīlu? Vai to mēs izveidojām tai gadā pēc Institūta?

Ja tā, vārds iestrēga viņai rīklē, jo Mustanga tāpat kā es zināja, ka neesmu viņai atdevis sevi visu. Es neesmu dalījies savā esībā. Esmu mantkārīgi paturējis noslēpumus. Un kā gan tāda sieviete kā viņa, kurai ir tik liela pašvērtība, var atkailināties un mest savu sirdi pakaļ vīrietim, kurš pretī dod tik maz? Tādēļ viņa aizvēra savas zeltainās acis, iegrūda man rokās slāti un teica, lai eju.

Es viņu nevainoju. Mustanga izvēlējās politiku, valsts pārvaldi, mieru, jo domā, ka tas vajadzīgs viņas tautai. Es izvēlējos asmeni, jo tas ir vajadzīgs manai tautai. Zinot, ka Mustangai ar mani pietiktu, bet Ēo ar mani allaž bija par maz, pārņem savāds tukšums. Rokam bija taisnība. Es viņu atgrūdu.

Sevro es neatgrūdu. Es aicināju viņu stāties dienestā vienā garni­zonā, bet viņš pēkšņi tika nosūtīts uz Plutonu, tāpat kā daudzus citus gaudoņus nosūtīja aizsargāt tālas celtniecības operācijas no sīkiem pirātu sirotājiem. Tagad man ir aizdomas, ka tur savu pirkstu pielika Plīnijs.

Mans ceļš vēl nekad nav šķitis tik vientuļš.

„Tu netiksi pamests,” pieliecies tuvāk, saka Roks. „Citas ģimenes gribēs tevi sev. Neņem Taktu galvā. Bellonas neizdarīs gājienu pret tevi.”

„Protams, ka nē,” meloju. Viņš joprojām jūt manas bailes.

„Citadelē vardarbība nav atļauta, Derov. It sevišķi asinsnaids. Ja vien atļauju nav devusi pati Valdniece, pat divkaujas ir pretlikumīgas. Vien­kārši paliec Citadelē, līdz esi jaunā namā, un viss būs kārtībā. Nogaidi, dari, kas tev jādara, un pēc gada, kad būsi augstu kāpis kāda cita aizbild­niecībā, arhiGubernators jutīsies kā muļķis. Uz virsotni ved vairāk nekā tikai viens ceļš. Vienmēr atceries to, brāl’.”

Viņš satver manu plecu.

„Tu taču zini, ka es lūgtu māti un tēvu solīt par tevi… bet viņi neies pret Augustu.”

„Es zinu.” Viņi varētu iztērēt miljonus un pat neievērot to iztrū­kumu, tomēr Roka māte divdesmit gadus nav Senatore tādēļ, ka nodar­bojas ar labdarību. Viņas ļaudis iedalāmi pie Augusta kontingenta Senātā. Viņa atbalsta visu, ko arhiGubernators vēlas.

„Viss būs labi. Tev taisnība,” saku, kamēr, apklusinādama adjutan­tus un pildīdama mani ar drūmām priekšnojautām, logā parādās Luna. Zemes pavadoņpilsēta. Orbītā riņķojoši satelīti un instalācijas ieskauj to kā tērauda eņģeļa nimbs, kas aptīts pret sauli turētam dzintara gabalam. „Viss būs labi.”