Zelta dēls

2 . KORIDORS

Taktiskā izvietojuma displejā vēroju, kā seši viegli manevrējamie iznīcinātāji pārvietojas ap manu vienīgo karakuģi. Aktivizējot kaujas funkcijas, zilo apkalpe rēgaini klusē. Līmenī, kurā šobrīd ceļo viņu prāti, vārdi ir lēnāki nekā aisbergi. Mani leitnanti uzrauga flotes darbību. Jeb­kurā citā dienā viņi būtu savos personīgajos iznīcinātājos vai vestu vīrus kaujā dēlesKuģos, bet vēlos, lai uzvaras mirklī mani biedri būtu tuvumā. Tomēr pat šobrīd, kad leitnanti stāv man līdzās, jūtos no viņiem nošķirts, jūtu dziļo plaisu, kas šķir viņu pasauli no manējās.

„Šāviņu signāli,” ziņo sakarZilais. Uz komandtilta nesākas dru­džaina rosība. Brīdinājumu gaismas neizraisa apkalpē paniku. Klusumu nepārtrauc saucieni. Zilie ir ledaini eksemplāri, kas kopš dzimšanas tiek audzināti komunālās sektās, kur tiem tiek iemācīta loģika un efektīva savu funkciju izpilde bez emocijām. Bieži saka, ka viņi drīzāk ir datori, nevis cilvēki.

Tumšā visuma aina aiz mana skatu loga svaigi izplaukst biezā mikrosprādzienu plīvurā. Mūsu zenītartilērijas uguns izšaujas milzīgā pelēkbaltu mākoņu aizsegā. Pāragri detonēti, eksplodē mūsu zenītartilērijas pārtvertie ienaidnieka šāviņi. Viens tiek cauri, un mūsu tālākajā spārnā viens no iznīcinātājiem nodreb simulētā atomsprādzienā. No tā birtu cil­vēki. Izplūstu gāzes. Eksplozijas izsistu metāla korpusā caurumus, pa kuriem izvirstu degošs skābeklis kā asinis no ievainota vaļa sāniem, lai

tikai vienā mirklī pagaistu melnumā. Tomēr šī ir kara spēle, un īsti atomlādiņi mums netiek doti. Šeit nāvējošākie ieroči ir paši studenti.

Elektromagnētiskā lielgabala zalvēm iztriecoties caur zenītartilērijas uguni, krīt vēl viens kuģis.

„Derov…” Viktra sāk raizēties.

Es stāvu un ar īkšķi izklaidīgi berzēju vietu, kur reiz bija Ēo gredzens.

Viktra pagriežas pret mani. „Derov… ja neesi pamanījis, viņš plosa mūs gabalos.”

„Dāmai taisnība, Pļāv’,” piebalso Takts, viņa sejā atspīd displeja zilā gaisma. „Lai kas tev padomā, nekautrējies un klāj vaļā.”

„Sakari, pavēliet Uzšķērdēja un Putnanaga eskadriļām atklāt uguni pret ienaidnieku.”

Taktiskā izvietojuma displejā redzu, kā eskadriļas, ko pirms stun­das izsūtīju, abās pusēs traucas no asteroīdu aizsega un uzbrūk Karnam no flanga. No šejienes to nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci, tomēr displejā tie pulsē kā zeltaini punkti.

„Apsveicu, mans draugs,” čukst Roks, pirms vēl viss ir galā. Viņa balsī skan savāda godbijība, pirmītējais satraukums nu kā ar roku atņemts. „Līdz ar šo viss mainīsies.” Viņš pieskaras manam plecam. „Viss.”

Es noskatos, kā aizkrīt lamatas, ko izliku, un jūtu, kā sasprin­gums izgaro no maniem pleciem. Mana komandtilta pelēkie sper soli uz priekšu. Pat obsidiāni paliecas tuvāk, lai redzētu displeju, kamēr Karna kuģis uztver manu eskadriļu signālus. Viņš mēģina bēgt, triekdams dzi­nējus pilnā jaudā, lai izrautos no tā, kas viņu gaida. Tomēr leņķi nav viņam labvēlīgi. Manas eskadriļas palaiž raķetes, pirms Kārns pagūst iedarbināt zenītartilērijas vairogu vai izšaut savu uguni, lai pārtvertu manējo. Viņa pēdējo kuģi satriec trīsdesmit simulētas kodoleksplozijas. Šajā spēles posmā sagrābt viņa kuģi vairs nav nozīmes, tādēļ zilie iznīci­nātāju piloti izbauda nedaudz pārmērības.

Un līdz ar to esmu uzvarējis.

Uz mana komandtilta atskan pelēko un oranžo tehniķu prieka sau­cieni. Zilie enerģiski saberzē plaukstas. Obsidiāni, kas nedzīvo saskaņā ar šo augsto tehnoloģiju pasauli, neizdod ne skaņas. Mana personīgā sulaine Teodora uzsmaida saviem jaunākajiem aizbilstamajiem komand­tilta sulaiņu zonā. Kā bijusi Rožu kurtizāne, nu jau būdama krietni gados, Teodora savā mūžā ir dzirdējusi pietiekami daudz noslēpumu un nu kalpo par manu sabiedrisko attiecību padomnieci.

Uzvaras mirklis tiek pārraidīts holoekrānos visā kuģī — no dzinējtelpām līdz virtuvēm. Sī nav tikai mana uzvara. Katrs cilvēks uz šī kuģa to piedzīvo savā veidā. Tāda ir Sabiedrības shēma. Lai tu dzīvotu lab­klājībā, tev tā jānodrošina augstākstāvošajiem. Tāpat kā es atradu savu aizbildni Augusta personā, zemKrāsām jāatrod aizbildnis manī. Tā tiek ieaudzināta zeltiem nepieciešamā lojalitāte, ko krāsu sistēma nespēj radīt ar parastas diktatūras palīdzību.

Tagad uzausīs mana zvaigzne un līdz ar to celsies ari visi, kas kalpo uz šī klāja.

Sajā kultūrā godā tiek celta vara un solījumi. Nemaz ne tik sen, kad arhiGubernators paziņoja, ka sponsorēs manas mācības Akadēmijā, HK kanālus pāršalca dažādu pieņēmumu vilnis. Vai varētu uzvarēt kāds, kurš ir tik jauns un no tik nožēlojamas ģimenes? Paskat, ko es izdarīju Insti­tūtā! Es salauzu visu spēli. Es iekaroju proktoru pili, nogalināju vienu no viņiem un pārējos sagūstīju kā mazus bērnus. Bet vai tas bija tikai zibsnis naktī? Tagad tie tarkšķošie nelieši zina atbildi.

„Stūrmani, kurss uz Akadēmiju! Mums tur ir lauri, ko plūkt,” es paziņoju, atbildot gavilēm. Lauri. Pats vārds atbalsojas caur manu pagātni, atstājot mutē rūgtu garšu. Par spīti smaidam, nejūtu lielu prieku par šo uzvaru. Tikai drūmu apmierinātību.

Vēl viens solis, Ēo. Vēl viens solis uz priekšu.

„Prētors Derovs au Andromeds.” Takts spēlējas ar titula nosau­kumu. „Bellonas aptaisīsies. Es prātoju, vai ar šo varēšu pacelties līdz komandierim vai man vajadzēs pievienoties tavai flotei? Nekad nevar zināt. Nolādētā birokrātija ir tik nogurdinoša. Vari, ko ieeļļot. Zelti, ko lobēt. Dabīgi, ka mani brāļi gribēs mums sarīkot svinības.” Viņš man piebiksta. „Brāļu Rātu ballītē beidzot varētu tapt guldīts pat tu!”

„It kā viņš būtu ar mieru pieskarties tavām draudzenītēm.” Viktra paspiež manu roku, un pirksti uzkavējas, it kā viņai mugurā būtu vakarkleita, nevis bruņas. „Lai cik žēl to atzīt, Antonija par tevi teica taisnību.”

Jūtu, kā Roks saraujas, un atceros skaņu, ar kādu Antonija pār­grieza Leas rīkli, kad Institūtā mēģināja izvilināt mani no paslēptuves. Es toreiz paliku ēnās un noklausījos, kā mana trauslā draudzene sabruka mitrajā zālē. Roks bija mīlējis Leu pa savam.

„Esmu tev jau teicis, lai nepiemini savas māsas vārdu mūsu klāt­būtnē!” saku Viktrai, un viņas seja saskābst no strupā atraidījuma.

Pievēršos Rokam.

„Esmu pārliecināts, ka man kā prētoram ir pilnvaras iekļaut savā flotē sev vēlamo personālu. Varbūt mums vajadzētu uzaicināt atgriez­ties dažus senus draugus. Sevro no Plutona, gaudoņus no kaktiem, uz kuriem tie aizsūtīti, un varbūt… Kvinnu no Ganimēda?”

Kad pieminu Kvinnas vārdu, Roka vaigos iezogas sārtums.

Personīgi es visvairāk vēlos satikt Sevro. Ne viens, ne otrs no mums nav īpaši centīgs, uzturot sakarus holoTīklā, it sevišķi es, jo man nav bijis tam pieejas kopš Akadēmijas pirmās dienas. Lai nu kā, bet viņš savu artavu ieguldījis, sūtot man neatkārtojami perver­sus vienradžus un videoklipus, kuros viņš redzams lasām vārdu spē­les. Plutons noteikti padarījis viņu vēl dīvaināku. Un, iespējams, vēl vientuļāku.

„Dominus.” StūresZilais pievērš manu uzmanību displejam.

„Kas par lietu?” vaicāju.

Viņa skatiens ir stiklains. Attālināts, pieslēgts kuģa sensoriem, kur redz jēlos displeja datus, kamēr es saskatu tikai attēlu. „Nav skaidrs, dominus. Sensoru traucējumi. Dubultošanās.”

Galvenā displeja lielajā lodē asteroīdi redzami zilā krāsā. Mēs esam zeltaini. Ienaidnieki — sarkani. Nevienam nevajadzētu palikt pāri. Tomēr šobrīd hologrammā mirgo sarkans punkts. Roks un Viktra pie­iet tuvāk. Roks novēcina roku, un informācija tiek pārkopēta viņa viedpulkstenī. Drauga priekšā nu rotē sīka hologrammas lode. Viņš palielina attēlu un aplūko to caur analīzes filtriem.

„Radiācija?” min Viktra. „Gruži?”

„Metāli, ko satur asteroīds, varētu izraisīt mūsu signāla spoguļveida refrakciju,” saka Roks. „Vaina nevarētu būt programmatūrā… Tas pazuda.”

Sarkanais punkts pagaist, bet komandtiltu pārņēmusi spriedze. Visi lūkojas displejā. Nekā. Tur ārā nav neviena, izņemot manus kuģus un Karna sakauto flagmani. Ja vien…

Roks pagriežas pret mani ar šausmu pārvērstu seju.

„Bēdz!” viņš pagūst bilst, pirms sarkanais signāls iedegas atkal.

„Pilnu jaudu dzinējiem!” ierēcos. „Trīsdesmit grādus plus mūsu viduslīniju!”

„Atlikušās raķetes palaist pret asteroīda virsmu!” komandē Takts.

Par vēlu.

Viktra noelšas, un ar neapbruņotu aci ieraugu to, ko mūsu mērins­trumentiem neizdevās pamanīt. No kādas iedobes asteroīdā parādās iznī­cinātājs, kas slēpies ēnās. Biju domājis, ka šo kuģi sakāvām pirms trim dienām. Gaidot tā dzinēji bijuši izslēgti. Tā priekšgals ir sadauzīts un nomelnējis no šāviņu nodarītajiem bojājumiem. Tagad tā dzinēji liesmo pilnā jaudā. Un trajektorija nes to tieši virsū manam kuģim.

Tas mūs taranēs.

„Evakuācijas tērpos un kabīnēs!” iekliedzos. Kāds kliedz, lai tura­mies, jo būs sadursme. Steidzos uz komandtilta malu, kur sienā iebūvēta manas komandas glābējkabīne. Tā atveras, atsaucoties uz manu balsi. Takts, Roks un Viktra skriešus metas tajā. Es kavējos, kliegdams zila­jiem, lai atvienojas no kuģa. Par spīti izslavētajai loģikai, savu kuģu dēļ viņi ir gatavi mirt.

Riņķoju pa komandtiltu, kliegdams uz viņiem, lai aktivizē glābējlūkas. Stūrmanis tā arī dara, nospiezdams pogu, kas atver apkalpes boksa grīdā caurumu. Viens pēc otra viņi atvienojas no kuģa vadības sistēmas un pa gravitācijas caurulēm tiek iesūkti glābšanas kabīnēs.

„Teodora!” saucu, kad ieraugu savu sulaini raustām kādu jaunu zilo, kurš joprojām ar bailēs balti nokaitētiem pirkstu kauliņiem ieķēries savā vadības panelī. „Kāp nolādētajā kabīnē!” Viņa neklausās. Un zilais neat­laiž paneli. Speru soli viņu virzienā brīdī, kad sadursmes tuvuma detek­tors brīdinoši iekaucas pēdējo reizi.

Viss palēninās.

Komandtilta gaismas mirgo spilgti sarkanā krāsā.

Lecu Teodoras virzienā un sargājoši apskauju viņu.

Un iznīcinātājs taranē manu flagmani tieši viduslīnijā.

Piespiedis Teodoru pie krūtīm, tieku aizmests trīsdesmit metrus pār komandtiltu un ietriekts metāla sienā. Pa dzīstošā lūzuma šuvēm kreisajā rokā atbalsojas baltas sāpes. Tumsa mani iepļaukā. Tajā dejo gais­miņas — sākumā kā zvaigznītes, pēc tam kā vēja nestas baltu smilšu strēles.

Caur plakstiem iespiežas sarkana gaisma. Kāda vāra roka rausta manu apģērbu. Atveru acis. Esmu saliecies ap kādu elektroinstalācijas kolonnu, bet kuģis nodreb, vaidēdams kā tāds pirmatnējs, mirstošs mil­zis, kas grimst melnā dzelmē. Kolonna, nežēlīgi drebēdama, dauza manu vēderu, kamēr iznīcinātājs līdz galam iegriežas mūsu viduslīnijā. Tas mūs uzšķērž lēnā nežēlībā.

Kāds izkliedz manu vārdu. Skaņas atgriežas esībā. Tiltu pārplu­dina gaismas, mijas slepkavnieciski sarkanā toņi. Brīdinājuma sirēnas. Kuģa gulbja dziesma. Teodoras vārgās rokas rausta mani kā putns, kas mēģina piecelt apgāztu statuju. Man asiņo piere. Lauzts deguns. Izslauku no acīm kodīgās asinis un apveļos uz muguras. Man blakus dzirksteļo kāds salauzts ekrāns. Uz tā ir manas asinis. Vai tas uzkrita man virsū? Tam blakus mētājas stienis, un mans skatiens aizklīst līdz Teodorai. Viņa to novēlusi nost. Bet viņa ir tik smalka! Teodora satvērusi manu seju plaukstās.

„Celies! Dominus, ja tu gribi dzīvot, tev jāceļas!” Vecās sievietes rokas bailēs trīc. „Lūdzu celies!”

Novaidos un pieceļos. Manas komandas glābšanas kabīne ir prom. To droši vien iedarbinājusi sadursme. Vai arī viņi atstājuši mani šeit. Tāpat izmesta arī zilo glābējkabīne. Pārbiedētais zilais pārvērties traipā uz sienas. Teodora nespēj atraut acis no šī skata. Asaras skatienu padara stiklainu.

„Manās istabās ir vēl viena kabīne,” murminu. Tad ieraugu, kādēļ Teodora saraujas. Ne no bailēm, bet gan sāpēm. Viņas kāja ir sadragāta, tā izšķaidīta sānis kā mitra, sadrupināta krita švīka. Sārtie netiek radīti, lai izturētu tādus triecienus. „Es neizdzīvošu, dominus. Ej! Tūlīt pat!”

Notupstos uz ceļa un pārmetu viņu pāri veselās rokas plecam. Kad tiek izkustināta viņas kāja, Teodora šaušalīgi ieraudas. Jūtu, kā klab viņas zobi. Un metos skriet. Pār iznīcināto komandtiltu skrienu pretī brūcei, kas nogalina manu kuģi, pa komandtilta gaiteņiem metos haosa virpulī. Lielajos gaiteņos mudž cilvēki, kas pametuši savas pozīcijas un pienāku­mus, lai skrietu uz evakuācijas kabīnēm un transporta kuģiem priekšējā angārā. Cilvēki, kas cīnījās manis dēļ, — elektriķi, apkopēji, kareivji, pavāri, sulaiņi. Viņi nekad nenokļūs drošībā. Ieraudzījuši mani, dau­dzi maina virzienu. Viņi metas uz priekšu un panikas vājprātā ķeras pie manis, cerēdami rast drošību. Viņi rausta mani, kliedz un lūdzas. Es grūžu viņus prom, līdz ar katru, ko atstāju aiz muguras, zaudēdams arī daļiņu savas sirds. Es nespēju viņus izglābt. Nespēju. Kāds oranžais saķer Teodoru aiz veselās kājas, un pelēko seržante sit viņam pa pieri, līdz tas nokrīt zemē kā akmens.

„Dodiet ceļu!” plecīgā pelēkā auro. Viņa izvelk no maksts svilinātāju un izšauj gaisā. Viņai piebiedrojas un ceļu haosā metas izbrīvēt vēl viens pelēkais, kurš atcerējies par savu pienākumu vai varbūt saskatījis manī biļeti laukā no šīm nāvīgajām lamatām. Drīz vien ar ieročiem rokās ceļu izbrīvē jau vēl divi pelēkie.

Ar viņu palīdzību nonāku līdz saviem apartamentiem. Saskaroties ar manu DNS, durvis šņākdamas atveras, un mēs ejam iekšā. Aiz mums atmuguriski ienāk arī pelēkie, notēmējuši ieročus uz trīsdesmit izmisu­šām dvēselēm, kas ielenkušas ieeju. Durvis iešņācās, lai aizvērtos, kad kāda obsidiāna izlaužas caur pūli un nostājas durvīs, neļaudama tām aiz­slīdēt ciet. Viņai piebiedrojas kāds oranžais. Tad zemas pakāpes zilais. Pelēko seržante nevilcinādamās iešauj obsidiānai galvā. Viņas biedri nošauj oranžo un zilo un izgrūž tos pa durvīm, ļaujot tām noslēgties. Piespiežu sevi novērsties no asins lāmas uz grīdas un noguldu Teodoru uz viena no saviem dīvāniem.

„Dominus, cik vietu ir glābšanas kabīnē?” man vaicā pelēko seržante, kad pieeju pie kabīnes ieejas paneļa. Viņas mati noskūti kā karavīram.

No apkaklītes rēgojas tetovējuma mala uz nosauļotās kakla ādas. Mani pirksti lido pār ieejas kontroles prizmu, ievadot paroli ar roku kustībām. „Četras. Jums tiek divas. Vienojieties paši.”

Telpā esam seši.

„Divas?” salti pārjautā seržante.

„Bet sārtā ir verdzene!” nošņāc viens no pelēkajiem.

„Nav ne sūda vērta!” piebilst otrs.

„Viņa ir mana verdzene,” ierūcos. „Dariet tā, kā saku!”

„Man pajāt!” Tad klusumu jūtu tikpat labi, kā dzirdu, un zinu, ka viens no viņiem ir nomērķējis man mugurā stobru. Lēni apgriežos. Ple­cīgais, vecais pelēkais nav nekāds muļķis. Viņš ir atkāpies, lai es nevarētu viņu aizsniegt. Esmu neapbruņots, man ir tikai slāte. Es varētu mēģināt viņu nogalināt. Pārējie prasa, ko, pie velna, viņš iedomājies.

„Es esmu brīvs cilvēks, dominus. Man vajadzētu būt tiesībām uz glābiņu,” pelēkais saka drebošā balsī. „Man ir ģimene. Man ir tiesības iet!” Viņš pamet skatu uz saviem biedriem, pār kuriem skalojas neglītā, sarkanā trauksmes uguņu gaisma. „Viņa ir tikai palaistuve! Uzkalpojusies palaistuve!”

„Marsel, nolaid ieroci!” saka tumšādainais kaprālis. Viņa skatiens smagi nomēra draugu. „Atceries savu zvērestu! Mēs vilksim lozes.”

„Tas nav godīgi! Viņai pat nevar būt bērni!”

„Un ko šobrīd par tevi padomātu tavi bērni?” noprasu.

Marsela acīs sariešas asaras. Svilinātājs platajā plaukstā nodreb. Tad atskan šāviens. Kad lode no seržantes svilinātāja izskrien caur viņa galvu un ietriecas metāla sienā, Marsela ķermenis bez dzīvības stīvi noveļas uz klāja grīdas.

„Izlemsim pēc dienesta pakāpes,” seržante paziņo, ielikdama ieroci makstī.

Ja es joprojām būtu tas cilvēks, ko pazina Ēo, es būtu stāvējis kā iemiets no šausmām. Tomēr šī cilvēka vairs nav. Viņa nāvi es apraudu katru dienu. Arvien vairāk aizmirstu, kas es biju, kādus sapņus loloju, ko mīlēju. Tagad manas skumjas neko nejūt. Un es turpinu ceļu uz priekšu, par spīti ēnai, ko tās pār mani met.

Nodun magnētiskā slēdzene, un atveras evakuācijas kabīne. Dur­vis šņākdamas ieslīd griestos. Paceļu Teodoru no dīvāna un iesprādzēju vienā sēdeklī. Drošības jostas ir pārāk platas, tās paredzētas zeltiem. Tad puskilometru tālāk mana kuģa vēderā atskan dobjš un šausminošs rēciens. Uzsprāgusi mūsu torpēdu noliktava.

Pagalam mākslīgā gravitācija. Pagalam stabilās sienas ap mums.

Gravitācija ir tikai mānīga sajūta. Viss griežas. Ietriecos glābšanas kabīnes grīdā, griestos? Es nezinu. Kuģī krīt spiediens. Kāds apvemjas. To drīzāk saožu, nevis dzirdu. Kliedzu, lai pelēkie kāpj kabīnē. Kad ser­žante un kaprālis ievelk sevi kabīnē, aiz viņiem paliek tikai viens, kuram ir klusa un nopietna seja. Abi piesprādzējas man pretī. Iedarbinu palai­šanas mehānismu un salutēju pelēkajam karavīram, kurš paliks uz kuģa. Viņš atbild sveicienam, būdams lepns un lojāls, par spīti klusumam, ar kādu sagaida savas dzīves pēdējos mirkļus, par spīti skatienam, kas rau­gās tālumā, domājot par kādu jaunības mīlestību, kādu neizdarītu izvēli vai varbūt par to, kādēļ viņš nav piedzimis par zeltu.

Tad durvis aizveras un viņa manā pasaulē vairs nav.

Kad evakuācijas kabīne tiek izspļauta no mirstošā kuģa, ar triecienu iegrimstu sēdeklī.

Kabīne raujas cauri atlūzām. Tad atkal esam bezsvara stāvoklī un, inerces bloķētājiem ieslēdzoties, dreifējam prom no briesmām. Pa ilumina­toru redzu, kā no mana flagmaņkuģa parādās zili un sarkani liesmu pušķi. Pie mana karakuģa dzinējiem aizdegas pārstrādātais hēlijs-3, kas darbināja abus kuģus, un izraisa ķēdveida eksploziju, kas sarauj kuģi gabalos. Pēk­šņi aptveru, ka, pametot kuģi, pret manu glābšanas kabīni nesitās atlūzas. Tie bija cilvēki. Mana apkalpe. Simtiem zemKrāsu, ar ko piekaisīts visums.

Man pretī sēž pelēkie.

„Viņam bija trīs meitiņas,” adrenalīna vilnim atkāpjoties, drebē­dams saka tumšādainais kaprālis. „Vēl divi gadi, un viņš būtu prom pen­sijā. Bet tu iešāvi viņam galvā.”

„Pēc mana ziņojuma tas gļēvulis nesakasīs pat kritušā pabalstu,” smīkņā seržante.

Kaprālis neticēdams samirkšķina acis. „Tu bezsirdīgā kuce.”

Viņu balsis pagaist, man ausis dun pulss. Tā ir mana vaina. Es pār­kāpu Institūta noteikumus. Es mainīju paradigmu un iedomājos, ka viņi tam nepiemērosies. Ka manis dēļ viņi nemainīs savu stratēģiju.

Un tagad esmu zaudējis tik daudz dzīvību, ka to īsto skaitu varu neuzzināt nekad.

Vienā acumirklī ir gājis bojā vairāk cilvēku nekā visā Institūta gadā, un viņu nāve uzplēš man vēderā melno caurumu.

Rācijā mani sveic Roks un Viktra. Viņi izsekojuši manu viedpulksteni un zina, ka esmu drošībā. Tik tikko dzirdu draugu balsis. Manī virmo bie­zas un ļaunas dusmas, liekot rokām drebēt un sirdij dunēt spēcīgā ritmā.

Nesaprotamā veidā Karna kuģis turpina ceļu pēc tam, kad ir sadalī­jis manējo divās daļās — tas ir bojāts, bet ne sagrauts. Atsprādzējis sēdekļa drošības jostas, stāvu savā kabīnē. Evakuācijas kabīnes tālākajā galā atro­das spļāvējCaurule ar vienu zvaigžņCaulu — mehanizētu tērpu, ar kura palīdzību cilvēks var kļūt par dzīvu torpēdu. Tas veidots, lai izšautu zel­tus uz asteroīdiem vai planētām, jo atkārtotu ieiešanu atmosfērā glāb­šanas kabīne nespēj izturēt. Tomēr es to izmantošu atriebībai. Es aiz­šaušu sevi līdz tā Bellonu suņabērna nolāpītajam komandtiltam.

Teodora vēl nav pamodusies. Man prieks par to.

Lieku kaprālim man palīdzēt uzvilkt tērpu. Pēc divām minūtēm jau esmu metāla bruņu čaulā. Paiet vēl divas minūtes, lai datorā aprē­ķinātu manu trajektoriju tā, lai tā šķērsotu Karna kuģa ceļu brīdī, kad varēšu izsisties caur viņa komandtilta logiem. Neesmu dzirdējis, ka kāds jebkad būtu darījis ko līdzīgu. Neesmu redzējis līdzīgus mēģinājumus. Tas ir vājprāts. Tomēr Kārns samaksās par nodarīto.

Sāku atskaiti.

Trīs… Ienaidnieka kuģis augstprātīgi slīd garām simt kilometrus no mums. Tas ir kā tumša čūska ar zilu asti, acu vietā spīd komandtilta gais­mas. Starp mums kā pret sauli pasviestu rubīnu sauja mirguļo simt glābšanas kabīņu. Divi… Lūdzu dievu, lai es varētu atrast ieleju, ja neizdosies izdzī­vot. Viens. Mans vadības panelis izdziest, un ap ķiveri pulsē sarkana gaisma. Proktori pārņēmuši mana datora vadību un nobloķējuši visus taustiņus.

„NĒ!” auroju, noskatīdamies, kā Karna kuģis pazūd tumsā.