Zelta dēls

29. VECA VĪRA DUSMAS

Lamatas biju sagatavojis, pirms vēl devos prom no flotes. Visi noslē­pumi tā vai citādi tiek iečukstēti Plīnija ausīs, it sevišķi pēc tam, kad izprovocēju viņu arhiGubernatora sapulcē, no manis viņš nevēlas neko vairāk kā drīzu došanos uz viņsauli. Tādēļ savu darbu viņš paveica. Plīnijs vērpa intrigas un plānoja, līdz sabiedroto pret lielo, ļauno Dcrovu au Andromedu atrada pašas Valdnieces personā — būšu priecīgs pēc iespē­jas ātrāk padalīties šajos jaunumos ar Augustu.

Valdnieces kuģi tika noslēpti pamestas kosmosa stacijas drupās, kas reiz izmantota par teraformācijas operāciju bāzi. Kellans au Bellona bija prātīgs, tomēr paredzams. Mani apjomīgie papildspēki — Telemanu kuģu vienība, ko esmu noslēpis aiz cita mazāka pavadoņa, — pēc seš­desmit sekundēm uzbruks Bellonu spēkiem no slēpņa un, izmantojot pavadoņa gravitāciju, lai uzņemtu ātrumu, izšausies no pavadoņa tumšās puses. Tā kā mans komandieris ir Roks, desmit Bellonas kuģi tiks pievie­noti manai personīgajai armādai, pirms vēl šī diena būs galā.

„Tu zināji,” Loms klusi pārmet; viņa druknā roka sagrābj manas formas apkakli un sakrata mani. „Tu zināji!” Un vecais vīrs saprot, ko tas nozīmē viņam. Tā nav vienkārši mana uzvara. Viņš ir zaudējis. Tā vai citādi, bet viņam būs jākļūst par kāda sabiedroto. Es esmu atvieglojis viņa izvēli.

„Ja esi lapsa, tēlo zaķi. Vai tad tu man to nemācīji? Tomēr izskatī­sies, ka tu zināji, ka esmu izlicis viņai lamatas. Ka liki man saprast viņas

nodomu iedzīt mani stūrī.” Kad viņš mani atlaiž, pieskaros viņa plecam. „Man žēl, draugs. Patiešām. Bet tu esi daļa šī kara.”

Viņš griež zobus, bet neko nesaka.

„Kad būšu prom, Valdniece vēlreiz sūtīs savus prētoriešus uz Eiropu,” saku. „Tikai šoreiz viņi ieradīsies pēc tevis un tavējiem. Viņu melni violetie kuģi apšaudīs tevi no orbītas, līdz tavas salas un pilsētas arhipelāgos, uz sauszemes un dienvidu kalnos pārvērtīsies stiklā un tās apris jūras. Ūdeņi sēros par taviem sagrautajiem torņiem un tavu namu, nepaliks nekas, tikai kapenes dzelmē. Tā nenotiks, ja mēs uzvarēsim.” Lorna skatiens meklē manī ko tādu, kas dotu viņam laiku. Tomēr tā vietā viņš redz tikai to, kas lika viņam paņemt mani savā paspārnē — viņš saskata sevi. Vairums vīru atdotu jebko, lai to kādā redzētu, tomēr šeit un tagad Lorns gribētu redzēt jebko citu.

„Es apdraudu savu ģimeni, lai palīdzētu tev izbēgt. Es pieņēmu tevi, skoloju tevi. Un tu mani nodod tāpat kā pārējie. Kā Aja.”

„Tu meklē līdzjūtību? Tu ļāvi man nākt šurp, Lorn. Sniegdams man bēgšanas ceļu, tu būtu nolēmis manus draugus tur augšā spīdzināšanai un nāvei. Taču mani draugi nebūs gūstekņi.”

Norādu uz ugunīgajām astēm naksnīgajās debesīs, kur mani papild­spēki traucas ap Eiropu.

„Nīsti mani, bet cīnies man līdzās!” saku Arkām. „Tas ir vienīgais tavas ģimenes glābiņš.” Sniedzu savam bijušajam skolotājam roku. Viņš izvelk slāti.

„Man vajadzētu tevi nogalēt.”

„Vai varu nākt un to veco dīvaini nošaut?” rācijā prasa Scvro. „Gaidi,” atbildu viņam.

„Tu aizmirsti.” Lorns izvelk no kabatas savu planšeti. „Es varētu likt savai flotei tavējo iznicināt, zēn.”

„Ne pirms manējā sagrābj Valdnieces kuģus.”

„Tomēr tad viņa zinātu, kā pusē ir Arka nams. Viņa zinātu, ka tu mani piemuļķoji. Ka mans nams tajā visā nepiedalās.”

„Tad dari tā,” saku Lornam. „Palaid savus kuģus, ja uzskati, ka cīnos par ļaunumu. Nokauj mani, ja domā, ka esmu briesmonis.” Speru soli viņam tuvāk. „Tomēr tu pazīsti manu dvēseli. Tu zini, kāda sirds te pukst. Izvēlies mani. Vai izvēlies to tumsu.” Norādu lejup no uzkalna virzienā, no kura ienācām meža dārzā. Caur stikla durvīm, pa kurām ienācām, izskrien divpadsmit obsidiānu prētorieši. Milzīgi viri un sie­vietes melni violetās bruņās ar galvaskausu ķiverēm, kas sedz to sejas. Tikai viens aptraipītais — šis ir slaidāks par pārējiem, viņš ir kā ziemas odze, kas draudīgi pacēlusi galvu no zemes. Viņa bruņas ir baltas un kā nošķiestas ar asinīm dažādās krāsās.

Viņi atrodas mazāk nekā piecdesmit metru attālumā. Kopā ar tiem īsāka par pārējiem, tomēr jo cildenāka savās zelta bruņās izskrien Veidmaiņas bruņiniece. Viņas slāte mirdz miglāja krāsās, un bruņas ņirb kā viļņi, kas sitas pret Lorna salas baltajiem krastiem. Aja palūkojas nakts debesīs, kur ierauga, kā aizcērtas mans slazds. Viņa ļauj ķiverei ieslīdēt bruņās.

„Un tad nodevēji jau bija divi,” viņa sauc. „Arī Arka nams pieslējies nodevējiem. Lorn! Tu esi lauvu pusē?”

„Arka nams nav nevienā pusē,” Lorns atsauc.

„Nevienā?” Kvinnas slepkava piešķiebj galvu tā, ka redzu divkauju atstātās rētas kakla labajā pusē. Meklēdamas lamatu pazīmes, viņas kaķa acis nopēta mežu. „Tas nav iespējams.”

„Es tiku maldināts tāpat kā tu, Aja!” Lorns sauc. „Derovs zināja, ka tu esi šeit. Es nezinu kā. Bet es neesmu tavs ienaidnieks. Es tikai gribu, lai mani liek mierā!”

„Tāda iespēja nekad nav pastāvējusi!” Aja sauc. „Tu to zini labāk par visiem. Vai nu tu esi ar mums, vai pret, Lorn.”

„Aja. Nē. Man šajā strīdā nav nekādas daļas! Nekādas!”

„Stiprajiem vienmēr ir kāda dala" es nomurminu.

„Es nepieļaušu, ka tieku piespiests!” Viņš uzmet man niknu ska­tienu. „Man nav iemesla cīnīties ne ar vienu no jums. Es tagad esmu miera pusē.”

„Tad kāpēc esi izvilcis asmeni?” Aja smaida. „Dari, kā zini. Nāc lejā un runā ar mani, skolotāj. Mums nevajadzētu klaigāt. Vai tad tā tu nemā­cīji man, kad mēdzu niknumā pacelt balsi?” Viņa uzmet skatu grifam, kas nu rūc mums līdzās. Tas ir lielāks par četriem zirgiem kopā liktiem. Prā­toju, ko tā nagi varētu nodarīt viņu bruņām.

„Viņa ir zaudējusi kuģus,” čukstu Lomam. „Ko Oktāvija liks viņai darīt?”

„Nogalēt mūs. Par spīti.”

Es runāju klusā balsī. „Tad tev nav izvēles.”

„Tā izskatās.”

Aja noskatās, kā pietupstos pie zemes un paņemu saujā slapjo smilti. Viņa ir mani pētījusi. Viņai vajadzētu zināt, ko tas nozīmē. Un viņa noteikti prāto, kas man ir padomā. Kādēļ esmu ieradies viens. Ja tiešām noorganizēju uzbrukumu no slēpņa debesīs, vai tāds pats viņu negaida uz zemes? Grasos viņai kaut ko uzsaukt, kad caur vārtiem Ajai piebiedrojas vēl viens stāvs. Viņš ir slaids. Tumšāku ādu nekā man. Gar­laikotajā patricieša sejā ir smīns. Takts. Prētoriešu bruņās tērpts. Kā vio­leti melna ēna viņš slīd uz priekšu un bažīgi palūkojas debesīs, bet tad velta man mirdzošu, greizu smaidu.

„Par nodevējiem runājot,” saucu. „Sveiks, Takt! Glītas bruņas!” „Pļāvēj, manu labo cilvēk!” Takts dūdo un parāda man nepieklājīgu žestu. „Kur tad Sevro?” Viņš pieliecas, lai pateiktu kaut ko Ajai. Viņa izslējās un vēlreiz nopēta apkārtējos kokus. Ajas vīri sastājas aizsardzības pozīcijā. Takts brīdina viņus par maniem trikiem. Viņi zina — kaut kas nav lāgā. Mirdzēdamas pār rokām ieslēdzas viņu egīdas.

Lorns aizver acis un nolaiž kreiso roku, juzdams, kā mūs pluina vētras vēji. „Atstāj Aju man. Pret aptraipīto tavas izredzes būs labākas.” „Nē. Viņi visi ir mani. Sevro, pacelieties!”

No jūras aiz pils sienām iznirst gaudoņi. Kamēr viņi klusi pārlido simt metrus augstajam mūrim, no gaudoņu bruņām pil ūdens, un tās spīd kā melnu vaboļu spārni. Uz katra krūšu bruņām uzgleznota zelta lauva. Uzplaiksnot zibenim, zelts iemirdzas. Viņi klusēdami nolaižas ap mums.

„Mani vētrasdēli,” saku Lomam. No gaudoņu ģimenēm un Telemanu rindām viņiem piebiedrojušies divdesmit jauniesauktie. Sevro vadīja viņu pārbaudījumus. Dzirdēju, ka esot gājis nolāpīti jautri. Biju­šas iesaistītas čūskas, alkohols un sēnes. Tas ir viss, ko viņi man atklāja.

„Goblin! Kāpēc tu vienmēr slēpies?” uzsauc Takts. Viņa balss skan nebēdnīgi, tomēr skatiens atkal uztraukti pievēršas debesīm. „Vismaz šoreiz ir labāk nekā zirga vēderā.”

Sevro izvelk savu dīrājamo nazi — to pašu, ko pirms vairākiem gadiem izmantoja, kad kopā ar Harpiju medīja skalpus. Tam ir izliekts asmens. Viņš uzsit ar to pa kājstarpi un norāda uz Taktu. Viņa acis zibe­nīgi pievēršas Ajai.

„Tu nogalināji gaudoni, Aja,” viņš saka. „Kļūdains gājiens.”

Kā jau gaidīju, gaudoņu parādīšanās Aju un Taktu iedrošina. Viņiem tas šķiet loģiski — biju paslēpis karavīrus. Tagad viņi ir atklājušies. Cīņa uz nāvi. Gods. Lepnums. Viens spēks pret otru. Obsidiāna prētorieši sāk skan­dēt savu šausminošo rīkles dziesmu. Viss, ko šie cilvēki grib, ir cildens gals. Lai ar zobeniem rokās viņi varētu piebiedroties saviem radiniekiem smejo­šajās Valhallas zālēs. Pēc Ajas komandas viņi dodas uz priekšu. Nāvējošākie vīrieši un sievietes Saules sistēmā, turklāt starp viņiem ir viens aptraipītais.

Un es ņemu lappusi no Ivijas grāmatas.

Pārliecinājies, ka Aja nav aizsegā, uzspridzinu kājnieku mīnu dze­loņus, ko izkaisīju, kamēr abi ar Lornu ienācām šajā mežā. Pietiekami apķērīgs ir vienīgi Takts. Viņš no mugurpuses sagrābj Aju un spēcīgi parauj viņu atpakaļ — tik spēcīgi, ka brīdī, kad sāļo gaisu sarausta pir­mais sprādziens, zemajā gravitācijā abi pa durvīm ieveļas atpakaļ mājā.

Eksplozijas ir viļņveidīgas. Sākumā nāk trieciens, kas pārslogo pulsLaukus un izsvaida prētoriešus pa gaisu. Tad seko gravBedre, kas pievelk viņus atpakaļ pie eksplozijas avota kā vakuums, kas iesūc mušas; pēc tam seko trešais vilnis — tīra kinētika, kas iznicina bruņas, kaulus un miesu, izsviezdama karavīrus gaisā, izkaisīdama zemajā gravitācijā viņu gabalus, tāpat kā uzpūsta elpa izdzenā pieneņu pūkas. Locekļi lēni nolai­žas uz zemes. Asins šļakatas un spīdīgas lāses piešķiedušas zemi. Sprā­dziens sabojā kupoljumtu virs mūsu galvām, un pār dārzu, apdzēsdams uguni un saskalodams asinis divos dučos bumbu krāteru, atkal līst lietus. Izdzīvojuši tikai trīs prētorieši. Viņu stāvoklis nav labs.

„.Neļauj viņai aizbēgt!" man ausīs dzeļ Roka balss. Viņš holotiešraidē no kuģa vēro, kas notiek dārzā.

Mani gaudoņi vēl nav pat pakustējušies.

Lorns ir nikns uz mani un runā kaut ko par godu.

„Ko?” vīpsnāju. „Tu domā, ka es cīnos godīgi?”

„Dcrov…” Sevro iešņācās, kad joprojām gaidu. „Derov…” „Gaidiet.”

„Viņa aizbēgs!” Mani izbiedē Roka balss. Tā ir pilna dusmu, kādas drauga balsī nekad agrāk neesmu dzirdējis. „Derov/”

Noņurdu, lai pievēršas savam uzdevumam šajā kaujā.

„Derov…” Sevro lūdzas. „Nu jau būs gana ilgi.”

Iespējams, ka, sācis saprast manu nolūku, Lorns visā noskatās klusējot.

Uzsitu knipi. „Medībās!”

Gaudoņi metas uz priekšu kā no būra izlaisti vilki un dodas pabeigt sprādziena iesākto. Viņi tiek vaļā no palikušajiem prētoriešiem. Kad viņi ieskrien pilī, meklēdami Aju un Taktu, gaudām pa vidu Sevro sauc Takta vārdu.

„Derov, kas tās par spēlītēm?" rācijā man prasa Roks. Ļauju viņa sejas hologrammai parādīties savas ķiveres informatīvā displeja stūrī. Viņš griež zobus. „Ja Kvinnas slepkava izbēgs…”

„Pabeidz savu uzdevumu,” saku Rokam, kad ieraugu ziņojumu par milzīgajiem bojājumiem, kas skāruši vienu no mūsu dedzesKuģiem. Aja novērsusi viņa uzmanību. „Tur augšā mirst cilvēki. Koncentrējies uz savu darbu!” Atslēdzu sakaru kanālu.

Uz ma'fia displeja parādās Harpijas seja. „jūras zirdziņš ir prom.” „Labi. Un Takts?”

„Ne miņas.”

„Skaidrs.” Slēdzu savienojumu.

„Aja nozudusi jūrā. Tomēr no Takta nav ne miņas,” pēc vairākām minūtēm ziņo Sevro, kad gaudoņi, skriedami no telpas uz telpu, pārmeklē pils iekšieni. „Viņš slēpjas. Ja vien nav teleportējies.” Par tādu zinātnisko fantastiku viņš nospļaujas uz grīdas. „Paprasi vecajam dīvainim, kur šie ir.” Manā prātā ielavās drūmas priekšnojautas. Pagriežos pret Lornu. „Ko Luna liktu viņiem darīt, ja neizdotos nogalināt mūs abus? Ja viņa uzskatītu kādu par nesvarīgu spēlētāju, ko viņa pavē­lētu tam darīt?”

Mirkli viņš stāv lietū. Tad Lorna seja nobāl. „Bērni…” Arks pagrū­žas man garām un pār bumbu atstāto asinspirti ieskrien pa sasistajām stikla durvīm. „Viņi nogalinās manus mazbērnus!” viņš sauc pār plecu.

„Kur ir bērni?” es prasu Sevro.

„Kādi bērni? Mēs nevienu neatradām.”

Lādēdamies metos pakaļ Arkām.

„Es viņus paslēpu,” skriedams pa pils gaiteni, viņš pār plecu man saka. Par spīti tam, ka ir vecs vīrs, Lorns ir ātrs, bet gravitācija mūs kavē tik ļoti, ka sākam ar rokām atsperties pret sienām un griestiem un garo gaiteņu pārvarēšanai izmantojam gravZābakus. Apskrienam vienu stūri pēc otra. Kad Lorns pieskaras kāda akmens grifa galvai un tērauda siena atklāj slepenu eju, es saožu asinis. Ejas otrā galā guļ divi līķi. Viens pelē­kais, otrs obsidiāns. Pagrūžos garām Arkām un lidoju uz priekšu. Izman­todams griestos iestiprinātus rokturus, kāpju lejup pa vairākām kāpnēm, līdz attopos pie divām durvīm. Atveru vienas no tām. Parasta saimniecī­bas telpa. Atveru otras un ļauju slātes kātam ieslīdēt plaukstā.

„Takt,” lēni viņu uzrunāju.

Viņš stāv ar muguru pret mani. Ap viņu guļ trīs obsidiānu līķi, to asins peļķes mērcē viņa zābakus. Rokā izvīta slāte, kas sacietē, kad, nolai­dis galvu, Takts pieceļas kājās telpā, kas pilna ar bērniem un sievietēm. Pa kustīgo asmeni rit asinis.

Kad ierados, Arks noslēpa bērnus no manis šeit — daži no viņiem ir zelta, citi sudraba, sārtie un brūnie. Pirms mēs paspētu viņu sasniegt, Takts varētu pusi no viņiem nokaut ar vienu laisku slātes vēzienu.

„Takt, atceries savus brāļus!” saku viņam un skatos uz bērniem.

„Mani brāļi ir mēslu gabali.” Viņš skarbi iesmejas, un balss skan savādi. „Teica, ka man vajadzētu tikt laukā no tavas ēnas. Māte sauc mani par Vareno kalpotāju. Vai tu to zināji?”

Stūrī šņukst bērni. Kāda meitenīte iespiež seju mātes klēpī. Sievie­tes nav apbruņotas. Viņas nav karotājas kā Viktra un Mustanga. Brūno auklīte piesedz zelta bērna acis. Dzirdu, kā tunelī aiz manis tuvojas Arks.

„Lunas pavēles ir aplamas,” saku Taktam.

„Viņa man jautāja, vai varēšu aizpildīt tavu vietu, Pļāvēj,” Takts klusi saka. „Viņa nedomā, ka es to spētu. Teica — esmu tik ilgi bijis tavā ēnā, ka viņa nav droša, vai jebkad būšu kas vairāk par tavu atbalsi. Es viņai atbildēju, ka spēju visu to pašu ko tu.”

„Takt, viņa ir ļauna.”

„Vai tiešām?” Viņš izspļauj zemē asinis un joprojām neskatās uz mani. „To pašu viņi teica par tevi. Viņi brīnās, ko esi no sevis iedomā­jies, tā izrīkodamies. Izaicinādams cilvēkus, kurus izaicini. Viņi nesa­prot, kādas tev uz to tiesības.”

„Mums visiem ir tiesības izaicināt. Tur jau slēpjas tā jēga.”

„Jēga. Vai ir bijusi jēga?” viņš prasa. „Man neviens neko nav teicis. Tu uzskatīji, ka esmu pats par sevi saprotams. Nekad man neko nestās­tīji.” Gluži tāpat kā izrīkojos ar Roku. „Vienmēr sačuksties ar citiem. Neņem mani vērā kā tādu muļķi. Tu esi tāds pats kā viņa…”

„Tava māte?”

Viņš neatbild. Man blakus nostājas Arks. Izstiepju roku, lai viņu apturētu.

„Vai tu viņus nogalinātu, ja Augusts tev liktu?” nedaudz pagriezies, jautā Takts.

„Nē,” saku. „Es labāk mirtu pats.”

„Tā jau man likās. Viņai bija taisnība. Es esmu Varenais kalpotājs.”

Ieplešu rokas. „Es nezinu, ko man tagad darīt, Takt.”

„Tā laikam būs pirmā reize.” Viegli šļupstēdams, viņš rūgti iesmejas.

„Ne tuvu. Es nezināju, ko darīt, kad tevi nopēru,” saku. „Institūtā. Tavu talantu dēļ es negribēju izslēgt tevi no savas armijas. Bet es nedrīks­tēju tevi nesodīt.”

„Talanti. Talanti. Talanti. Lūk, kur atšķirība starp mums,” Takta balss kļūst vēl drūmāka. „Jo, ja tā būtu bijusi mana armija, es būtu tavu iedomīgo pakaļu sodījis ar nāvi.” Viņš pagriežas vēl nedaudz, un es sāku nojaust, kā sprādziens sadragājis viņa seju.

„Vai zini, kas notiks, ja kādu no viņiem nogalēsi?”

Viņš paloka galvu manā, tad Niknā bruņinieka priekšā, it kā teiktu, ka viņu piebeigs vai nu viens, vai otrs. „Vai zini, man nav žēl, ka aizvedu Lisanderu.”

„Man liekas, ka tu parasti neko daudz nenožēlo.”

„Nenožēloju.” Viņš iesmejas un iemērc purngalu asins lāmā sev pie kājām. „Bet man liekas, ka man nevajadzēja to darīt. Institūtā es tevi pār­baudīju. Bet… es gribēju redzēt, ko tu darīsi. Vai ir vērts tev sekot.”

„Un vai bija?”

„Tu zini atbildi.”

„Vai joprojām ir?”

Viņš paloka galvu. „Vienmēr,” Takts to izdveš tik nožēlojami, ka šķiet — mana sirds iestrēgusi rīklē. Viņš ir nodevējs, melis un krāp­nieks. Tomēr, skatoties uz viņu, redzu draugu. Es gribu viņam palīdzēt un likt laboties. Ko es daru? Man viņš jānogalē. Tomēr tā esmu darījis jau iepriekš ar Titu. Šis cikls mūs saēd. Nāve, kas nes nāvi un vēl vairāk nāves.

„Ja nu es jauju tev dzīvot?” pēkšņi jautāju, likdams Taktam uzmest man apjukušu, izbiedētu skatienu. Protams, ka viņš nesaprot piedošanu, „ja nu ļauju tev atgriezties?”

„Ko?”

„Ja nu es tev piedodu?”

„Tu melo.” Takts pagriežas vēl vairāk, un es pilnībā ieraugu, ko sprādziens viņam nodarījis. Viņa deguns ir salauzts līks. Pārējā seja izskatās kā ķirsis, kam novilkta miza. Mans draugs…

„Es nemeloju.” Vienreiz es Taktam neticēju un viņu pazaudēju. Tagad es ticēšu. Speršu to pašu soli, ko lūdzu no viņa. Speru soli uz priekšu. „Es zinu, ka tevī ir labais. Es redzēju tavu seju, kad noslē­guma svinībās tika nogalināti tie bērni. Tu neesi briesmonis. Atgriezies pie manis! Tu atkal būtu viens no maniem leitnantiem, Takt. Es dotu tev leģionu, ko komandēt, kad mēs ieņemtu Marsu. Tu nestu vienu no maniem karogiem. Bet šīs neglītās bruņas tu nedrīksti nēsāt.”

„Tās ir neērtas,” viņš iesēcas, viegli smaidīdams. „Bet Sevro, Roks, Viktra…”

„Viņiem tevis pietrūkst,” meloju. „Nomet savu slāti un atgrie­zies manā armijā! Es apsolu, ka būsi drošībā.” Slāte viņa rokā nolaižas. Viens no bērniem zagšus cerīgi pasmaida saviem jaunākajiem brāļiem un māsām. „Vienkārši liec bērniem mieru, un viss tiks piedots.”

Es nemeloju. Dziļi sirdī es nemeloju.

„Mēs visi kļūdāmies,” Takts saka.

„Mēs visi kļūdāmies. Vienkārši atgriezies. Es tev pāri nedarīšu.” Nometu savu slāti. „Tāpat kā Arks.” Skatos uz Arku, līdz viņš piekrītoši pamāj ar savu veco galvu.

„Es gribu atgriezties mājās,” sāpju pilnā balsī klusi murmina Takts. „Es gribu atgriezties mājās.”

„Tad atgriezies mājās!”

Takta slāte grabēdama nokrīt uz grīdas, un viņš nokrīt uz ceļa manā priekšā. Viņš elso no sāpēm. Telpu pārpludina atvieglojums. No mokošās pārejas starp nāves bailēm un cerību izdzīvot bērni atkal sāk raudāt. Asaru sašvīkātām sejām auklītes apskauj savus aprūpējamos. Pie­eju pie Takta un sniedzu viņam roku, lai palīdzētu piecelties. Viņš dru­džaini mani apskauj un raud man pie pleca. Augums trīs, un asiņainā seja notraipa manas bruņas.

„Piedod!” viņš saka dučiem reižu. Takts no sirds raud man pie pleca un nelaižas vaļā. Viņa seja ir tā sadragāta! Un es apskauju viņu. Manī ieplūst pārgurums. Viņa bēdas ir kā nasta, kas arī mani gandrīz noved līdz asarām. Tomēr mani pacilā savādās izjūtas, apzinoties, ka viņš ir atgriezies, stāv man līdzās, tur mani. Apziņa, ka cilvēks nevar bez tevis dzīvot, ka viņš nevēlas neko citu kā tikai grēku atlaišanu, lai gan ir tevi nodevis, iedveš pazemību. Kad viņš apķer manu muguru, apskauju viņa bruņotos plecus un pats cenšos neraudāt. Pat nežēlīgie jūt sāpes. Pat nežēlīgie spēj mainīties. Es ceru, ka tas viņu izmainīs. Ja vien mācītos, Takts spētu paveikt tik daudz!

Daudzējādā ziņā mans draugs ir savas rases iemiesojums. Tādēļ, ja var mainīties Takts, to spēj arī Zelts. Viņi noteikti ir salauzti, tomēr viņiem jādod iespēja. Es domāju, ka galu galā Ēo gribēja tieši to.

Kad elsas beidzot mitējušās un mēs atraujamies viens no otra, Takts stāv man līdzās uzticams kā kucēns un neuzkrītoši gaida no manis

pieķeršanās izpausmes. Viņa rokas trīc no brūču sagādātajām sāpēm, tomēr Takts klusēdams kopā ar mani un Arku noskatās, kā īsāki un garāki bērni līdz ar savām aprūpētājām visi kā viens izsteidzas no tel­pas. Lejā nonāk Olis, lai nebēdnīgi pavēstītu mums, ka Roks liek punktu kaujai kosmosā. Ieraudzījusi Takta brūces, viņa nobāl. Saku viņai, lai aiz­skrien pēc kāda dzeltenā.

Drīz vien Loms, Takts un es esam pagrabā palikuši vieni.

Lorns uz mums paskatās. „Nu, kad bērni ir prom, sekas.” Viņa rokas zib ātrāk par kolibri spārniem. Parādās jonDuncis, kas četras reizes tiek ietriekts Takta padusē, kur bruņas ir visvājākās. Es steidzos Lornu apturēt, bet tas jau ir izdarīts. Viņš griež asmeni, it kā izgrieztu dvieli, tā pārraudams artēriju — vecs vīrs nogalina jaunu. Takta izpostītā seja savelkas sāpēs; viņš noelšas, it kā būtu zinājis, ka galu galā viņu piemek­lēs taisnīga atmaksa.

Lorns dodas prom. Un es turu draugu savās rokās, kamēr viņš mirst, kamēr viņa skatiens aizklīst kādā tāltālā vietā, kur, iespējams, viņš atradīs to mieru, ko Roks viņam allaž novēlēja.