Zelta dēls

6 . IKARS

Nolaižamies netālu no Citadeles. Lipīgs, piesārņots vējš loka ap mūsu nosēšanās platformu sastādītos augstos kokus. Aiz manas augstās apkakles žigli parādās sviedru lāses. Man jau nepatīk šī neglītā vieta. Par spīti tam, ka nolaižamies šeit, Citadeles teritorijā, kas tālu no tuvākajām pilsētām izvietota mežu un ezeru ielenkumā, Lunas gaiss ir biezs un līp plaušās.

Pie horizonta, tepat aiz Citadeles rietumu teritoriju slaikajiem tor­ņiem, zila un uzblīdusi karājas Zeme; esmu tik tālu prom no mājām. Gravitācija šeit ir mazāka nekā uz Marsa — tikai viena sestdaļa Zemes gravitācijas — un liek justies nemierīgi un neveikli. Šķiet, ka ejot karājos gaisā. Un, lai gan koordinācija strauji atgriežas, mans ķermenis pārdzīvo savu vieglumu, liekot just savādu klaustrofobiju.

Ziemeļos nosēžas vēl viens kuģis.

„Izskatās pēc Bellonu sudraba,” saulrietā samiedzis acis, klusi saka

Roks.

Es iesmejos.

Viņš pār plecu paskatās uz mani. „Kas ir?”

„Tikai iztēlojos, kā būtu, ja tagad pa rokai gadītos kāda pulsRaķete.”

„Nu, no tavas puses tas ir vienkārši… piemīlīgi.” Viņš dodas tālāk. Es sekoju, skatiens kavējas pie gaisakuģa. „Man patīk Lunas saulrieti. It

kā mēs atrastos Homēra pasaule. Debesis ir karstā svaigi kaltas bronzas » toni.

Svešās debesis virs mūsu galvām ilgā saulrietā kļūst par nakti. Dienasgaisma šajā mēness daļā neatgriezīsies divas nedēļas. Divas nedē­ļas ilga nakts. Caur šo savādo dienas nogali lēni slīd greznas jahtas, bet izveicīgi, zilo vadīti ločSpārni traucas garām, patrulēdami kā no sašķai­dīta melnkoka salīmēti sikspārņi.

Vienu sestdaļu lielā gravitācija ļauj šiem lunasdzimušajiem būvēt pēc sirds patikas. Un to viņi arī dara. Aiz Citadeles teritorijas horizontu dursta torņi un pilsētas panorāma. Visur stiepjas kāpCeļi, kas palīdz iedzīvotājiem viegli pārvietoties pa gaisu. Kāpņu tīkls plešas starp aug­stajiem torņiem kā efejas un savieno debesis ar apakšRajonu ellēm. Pa to kā skudras pa vīteņaugiem lodā tūkstošiem cilvēku, kamēr ap maģistrā­lēm dūkdamas lidinās pelēko partuļlaivas.

Augusta namam piešķirta villa, ko ieskauj trīsdesmit akri priežu meža Citadeles teritorijā. Tā ir skaista vieta — viena no pārējām skaista­jām vietām cēlajā Citadelē. Te ir dārzi, takas, mazos, spārnotos akmens zēnos iekaltas strūklakas. Un citas tamlīdzīgas blēņas.

„Vai nevēlies kravates sesiju?” vaicāju Rokam, ar zodu norādīdams uz treniņzāli pie villas. „Mans prāts ņem kājas pār pleciem.”

„Es nevaru,” saviebies saka Roks, palaizdams garām pārējos šķēp­nešus un viņu kalpotājus, kas dodas villas virzienā. „Man jāiet uz konfe­renci par Pārvaldes laikmeta kapitālismu.”

„Ja tu gribēji nosnausties, esmu pārliecināts, ka villā ir gultas.”

„Vai tu joko? Galveno runu teiks Regula ag Sans.”

Nosvilpjos. „Pats Dzīvsudrabs. Tad tu grasies iemācīties, kā no grants iegūt briljantus? Esi dzirdējis runas, ka viņam pieder divu olim­pisko bruņinieku līgumi?”

„Tās nav runas. Katrā ziņā ne pēc manas mātes domām. Atsauc atmiņā to, ko Augusts teica Valdniecei kronēšanas dienā. „Vīrs nekad nav par jaunu, lai nogalinātu, nekad par viedu, nekad par spēcīgu, bet pārāk bagāts viņš var kļūt sasodīti ātri.””

„To teica Arks.”

„Nē, esmu drošs, ka tas bija Augusts.”

„Es pakratu galvu. Pārbaudi faktus, brāl’. To teica Lorns au Arks, bet Valdniece pagriezās un atbildēja: „Niknais bruņiniek, tu aizmirsti, ka esmu sieviete.””

Vismaz manai paaudzei Arks ir dzīvs mīts. Viņš bija Marsa Zobens un Niknais bruņinieks vairāk nekā sešdesmit gadus, bet nu dzīvo noslēg­tībā. Iezīmētie bruņinieki no visām Sabiedrības malām ir piedāvājuši viņam veselu pavadoņu dāvinājuma zīmes apmaiņā pret nedēļu ilgu sko­lošanu viņa kravates formā „Vītolceļš”. Viņš bija tas, kurš nosūtīja man gredzenNazi, kas nogalināja Apolonu, un tad piedāvāja man vietu savā namā. Toreiz es no tās atteicos, vecā vīra vietā izvēlēdamies Augustu.

„Tu aizmirsti, ka esmu sieviete,” Roks atkārto. Viņš šos impērijas stāstus tur dārgā piemiņā, tāpat kā es biju iemīļojis teikas par pļāvēju un ieleju. „Kad atgriezīšos, parunāsim. Bez ierastajām pļāpām.”

„Tu gribi teikt, ka negvelzīsi par bērnības mīlestību, nesadzersies pārāk daudz vīna un poētiski neapdziedāsi Kvinnas smaida formu un etrusku apbedījumu daili, līdz atlūzīsi?” es vaicāju.

Drauga vaigi piesarkst, bet viņš uzliek plaukstu uz krūtīm. „Zvēru pie sava goda.”

„Tad atnes muļķīgi dārga vīna pudeli un parunāsim!”

„Atnesīšu trīs.”

Noskatos, kā viņš aiziet, mans smaids ir siltāks nekā skatiens.

Kopā ar Roku uz konferenci dodas vēl vairāki citi šķēpneši. Pārē­jie iekārtojas villā, kamēr Augusta pelēko apsardzes komandas pār­meklē teritoriju. Zeltiem kā ēnas seko obsidiānu miesassargi. Pastāvīgā straumē villā ierodas graciozi sārtie, kurus no Citadeles dārza pasūtījuši arhiGubernatora nama personāla locekļi, kas noguruši no ceļa un vēlas nedaudz izklaidēties.

Sārto Citadeles pārvaldnieks aizved mani uz manu istabu. Iegājis pa durvīm, es smejos. „Iespējams, ir notikusi kāda kļūme,” saku, aplūko­dams mazo istabiņu ar tai pievienoto vannasistabu un sienas skapi. „Es neesmu slota.”

„Es nesa—”

„Viņš nav slota, tādēļ neietilps šajā kambarī,” stāvēdama durvīs aiz mums, paskaidro Teodora. „Tas neatbilst viņa stāvoklim.” Viņa pave­ras visapkārt, nosodījumā vīzdegunīgi ostīdama gaisu. „Šis nederētu par skapi pat manam apģērbam uz Marsa.”

„Šī ir Citadele. Nevis Marss.” Pārvaldnieka sārtās acis ievēro grum­bas Teodoras novecojušajā sejā. „Šeit nav tik daudz vietas bezjēdzīgām lietām.”

Teodora mīļi pasmaida un norāda uz rozā kvarca koka piespraudi pie vīrieša krūtīm. „Paskat tik! Vai tā ir Driopas dārza melnā papele?” „Pieļauju, ka šī ir pirmā reize, kad skati to savām acīm,” viņš augst­prātīgi saka un pievēršas man. „Es nezinu, kā viņi audzina jūsu sārtos Marsa dārzos, dominus, bet uz Lunas jūsu verdzenei vajadzētu pacensties izturēties mazāk aizgrābti.”

„Protams. Cik nepieklājīgi no manas puses,” Teodora atvainojas. „Es vienkārši domāju, ka būsiet pazīstams ar Matronu Kārenu.” Pārvaldnieks apmulst. „Matronu Kārenu…”

„Dārzos kopā bijām meitenes. Nododiet viņai sveicienus no Teodoras un pasakiet, ka ar prieku apmeklēšu viņu, ja viņai būs kāds brīvāks brīdis.” „Jūs esat Roze.” Viņa seja nobāl kā krīts.

„Biju. Visas ziedlapas reiz novīst. Ak, bet pasakiet man, lūdzu, savu vārdu! Es tik ļoti vēlētos viņai uzslavēt jūsu viesmīlību!”

Viņš nomurmina kaut ko diezgan nesaklausāmu un dodas prom, Teodorai paklanījies dziļāk nekā man.

„Vai bija jautri?”

„Vienmēr ir prieks nedaudz izrādīt varu. Pat tad, ja viss pārējais jau sācis zust.”

„Izskatās, ka mana karjera beidzas, bet tavējā sākas.” Drūmi iesmē­jos un pieeju pie holoDispleja, kas novietots pie gultas.

„Es neieteiktu,” viņa saka.

Iekožu apakšlūpā — tas ir mūsu signāls, ka telpā ir izspiegošanas ierīces.

„Nu, protams, arī tas. Tomēr holoTīkls… nav tā vieta, kur tu šobrīd vēlētos atrasties.”

„Ko par mani runā?”

„Viņi prāto, kur tevi apglabās.”

Nepagūstu atbildēt, kad kāds jau klauvē pie manu durvju aplodas. „Dominus, lēdija Julii lūdz jūsu klātbūtni.”

Sekoju Viktras sārtajam uz viņas istabas privāto terasi. Izskatās, ka viņas vanna vien ir lielāka par manu gultu.

„Tas nav godīgi,” aiz ziloņkaula bālā lavandas koka stumbra saka kāda balss. Pagriežos un ieraugu Viktru, kas spēlējas ar krūma ērkšķiem. „Tas, ka tevi palaiž vaļā kā tādu pelēko algotni.”

„Kopš kura laika tev rūp, kas ir godīgi, Viktra?”

„Vai tev vienmēr jāmeklē kašķis ar mani?” viņa vaicā. „Nāc, apsē­dies!” Par spīti rētām, kas atšķir viņu no māsas, Viktras slaidajā augumā un starojošajā sejā nevar atrast nevienu īstu trūkumu. Viņa sēž, smēķē­dama kaut kādu dizaineru radītu smēķi, kas smaržo pēc saulrieta pār izcirtumu mežā. Viņas kaulu struktūra ir smagnējāka nekā Antonijai, Viktra ir garāka un šķiet kā no kausēta metāla izlieta būtne — kā stū­rainā formā dziestošs šķēpa uzgalis. Viņas acīs mirdz aizkaitinājums. „Es neesmu tava ienaidniece, Derov.”

„Kas tad tu esi? Draugs?”

„Cilvēkam tavā stāvoklī draugi noderētu, vai ne tā?”

„Man labāk noderētu ducis aptraipīto miesassargu.”

„Kuram gan ir nauda tādām lietām?” viņa smejas.

Es saraucu uzacis. „Tev.”

„Nu, tie nespētu pasargāt tevi no tevis paša.”

„Es tomēr vairāk raizējos par Bellonas slātēm.”

„Raizējies? Vai to es redzēju tavā sejā, kad nosēdāmies?” Viņa ļauj līksmai nopūtai pasprukt no lūpām. „Interesanti. Zini, es biju iedomāju­sies, ka tās ir bailes. Šausmas. Visas patiešām apbēdinošās izjūtas. Jo tu zini, ka šis mēness kļūs par tavu kapu.”

„Tu ari par to pašu? Man likās, ka mēs vairs nekašķējamies,” saku. „Tev taisnība. Vienkārši tu man liecies ārkārtīgi savāds. Vai vismaz savādi man šķiet draugi, ko esi izvēlējies.” Viņa apsēžas man blakus uz

strūklakas apmales. Papēži skrāpē seno akmens gridu. „Tu vienmēr esi turējis mani pa gabalu, kamēr pielaid sev klāt Taktu un Roku. Roku es saprotu, lai gan viņš ir mīksts kā sviests. Bet Takts? Tas ir kā diegot zobus ar čūsku un gaidīt, ka netiksi sakosts. Vai tu viņu uzskati par savu draugu tādēļ, ka viņš bija viens no taviem vīriem Institūtā?”

„Draugs?” es smejos par šādu iedomu. „Pēc tam, kad Takts pastās­tīja man, ka bērnībā viņa brāļi salauzuši viņa mīļāko vijoli, es liku Teodorai iztērēt pusi mana bankas konta par Stradivari vijoli no Dzīvsudraba izsoļu nama. Takts nepateica man pat paldies. It kā es būtu iedevis viņam akmeni. Viņš jautāja, kam viņam tā. Es teicu: „Lai tu varētu to spēlēt.” Viņš prasīja, kāpēc. „Jo mēs esam draugi.” Viņš vēlreiz uz to palūkojās un aizgāja. Pēc divām nedēļām es uzzināju, ka viņš to ņēmis un pārdevis, lai iztērētu naudu par narkotikām un sārtajām. Viņš nav mans draugs.”

„Viņš ir tāds, kādu viņu padarīja paša brāļi,” Viktra vilcinādamās piebilst, it kā šaubītos, vai atklāt man šo informāciju. „Kā tev šķiet, kad viņš ir kaut ko saņēmis, par ko viņam nekas netiek prasīts pretī? Tu liki viņam justies neērti.”

„Kā tev šķiet, kāpēc es esmu piesardzīgs attiecībā uz tevi?” Pieliecos tuvāk. „Tas tādēļ, ka /«vienmēr kaut ko gribi, Viktra. Gluži tāpat kā tava māsa.” „Ak. Man jau likās, ka tā varētu būt Antonijas vaina. Viņa vienmēr visu sabojā. Kopš brīža, kad tā vilcene izgrauzās laukā no manas mātes klēpja un nozaga cilvēku drēbes. Labi, ka es piedzimu pirmā, citādi viņa būtu varējusi nožņaugt mani šūpulī. Turklāt viņa ir tikai mana pusmāsa. Dažādi tēvi. Māte nekad nav uzskatījusi, ka monogāmijai būtu liela jēga. Tu taču zini, ka Antonijas uzvārds ir Severa, nevis Julii. Tas tikai tāpēc, lai uztaisītu mātei uz galvas. Kašķīgā sīkaļa. Un viņas morālā bagāža tiek uzkrauta man! Smiekli nāk.”

Viktra spēlējas ar daudzajiem nefrīta gredzeniem, kas rotā viņas pirkstus. Man tie šķiet savādi, jo veido kontrastu ar viņas skarbo, rētaino spartietes seju. Tomēr Viktra vienmēr ir bijusi kontrastu sieviete.

„Kāpēc tu ar mani runā, Viktra? Es nevaru neko tavā labā izdarīt. Man nav nekāda stāvokļa sabiedrībā. Nav armijas, ko komandēt. Man nav naudas. Un man nav reputācijas. Visu to lietu, ko tu turi augstā vērtē.”

„Ak… Es turu vērtē ari citas lietas, dārgumiņ. Bet reputācija gan tev ir. Plīnijs ir par to parūpējies.”

„Tātad viņš tomēr ir piedalījies tenkošanā. Biju domājis, ka Takts vienkārši brūķē muti.”

„Piedalījies? Derov, viņš ir karojis pret tevi, kopš lieci ceļus Augusta priekšā!” Viņa iesmejas. „Pat vēl pirms tam. Viņš ieteica Augus­tam nogalināt tevi turpat uz vietas vai vismaz tiesāt tevi par Apolona slepkavību. Vai tad tu nezināji?” Redzēdama manu izbrīnīto skatienu, viņa nogroza galvu. „Tas, ka tu to aptver tikai šobrīd, parāda, cik slikti esi sagatavots spēlēt šo spēli. Un tieši tādēļ tiksi nogalināts. Tāpēc es ar tevi runāju. Es gribētu, lai tu atrodi kādu alternatīvu, nevis skumsti savos drausmīgajos apartamentos. Citādi atnāks Kasijs au Bellona un ar nazi ieurbsies, lūk, šeit…” Viņa noglāsta manas krūtis, ar garu nagu iezīmēdama manas sirds kontūru, „…un pasniegs savai mātei pirmo īsto maltīti šo gadu laikā.”

„Ko tad tu iesaki?”

„Iesaku tev pārstāt pinkšķēt.” Viņa pasmaida un sniedz man datuSloksni. Negribīgi satveru plānās metāla sloksnes galu, bet Viktra nelaiž to vaļā un pievelk mani pie strūklakas apmales, sev starp kājām. Viņas lūpas paveras, mēle pārslīd pār virslūpu, bet acis pēta manu seju augšup un augšup, līdz mūsu skatieni sastopas, un viņa vēlas iedegt manās acīs uguni. Tomēr tur nekā nav. Ar kaķenes nopūtu viņa palaiž datuSloksni. Pārslidinu to pār savu personīgo viedpulksteni, un displejā parādās kāda kroga reklāma.

„Tas neatrodas Citadeles teritorijā,” saku.

„Nu un?”

„Ja es došos prom, tiks atklāta medību sezona, kas var prasīt manu galvu.”

„Tad neliec manīt, ka dodies prom.”

Soli atkāpjos. „Cik daudz viņi tev samaksāja?”

„Tu domā, ka tās ir lamatas!”

„Vai tā ir?”

„Nē!”

„Kā lai zinu, ka tu saki patiesību?”

„Vairums cilvēku nevar atļauties patiesību. Es varu.”

„Ak, pareizi. Aizmirsu. Tu nekad nemelo.”

„Es esmu no gens Julii.” Viņa lēni pieceļas, dusmas izvijas kā slāte. „Mana ģimene nodarbojas ar tirdzniecību tādā mērogā, ka varētu nopirkt kontinentus. Kurš varētu atļauties nopirkt manu godu? Ja… kādudien es kļūšu par tavu ienaidnieci, es tev to pateikšu. Un pateikšu arī, kāpēc.” „Visi ir godīgi, līdz tiek pieķerti melos.”

Viņas smiekli ir aizsmakuši un liek man justies mazam un zēnis­kam, atgādinot, ka Viktra ir septiņus gadus vecāka par mani. „Tad paliec, Pļāvēj. Paļaujies uz gadījumu. Paļaujies uz draugiem. Slēpies šeit, līdz kāds nopirks tavu līgumu, un lūdz dievu, lai tas nebūtu izdarīts tikai tāpēc, lai pasniegtu tevi Bellonām uz paplātes kā sivēna cepeti.”

Es apsveru savas izredzes un pasniedzu roku, lai palīdzētu viņai piecelties. „Nu, ja tu to pagriez tā…”

„Pulkvedis Valentīns?” Viktra vaicā īsākajam no diviem pelēkajiem, kas sagaida mūs uz kuģa trapa. Tā ir īsta sūdu bundža. Viens no neglītā­kajiem lidaparātiem, kādus esmu redzējis. Kā āmurzivs galva. Noraizējies pametu skatu uz garāko no pelēkajiem.

„Jā, domina,” saka Valentīns, pamādams savu betona ķieģeļa galvu stīvā precizitātē, kas apgūta, kāpjot arvien augstāk pa dienesta kāpnēm. „Vai esat droši, ka netikāt izsekoti?”

„Droši kā nāve,” nosaka Viktra.

„Tad mums vajadzētu ātri doties.”

Nopētījis klajumu aiz mums, sekoju Viktrai uz lidaparāta klāja. Kolīdz izgājām no Augusta villas, apvilkām rēgSegus. Pēc duča apslēptu gaiteņu un sešiem gravLiftiem ieradāmies putekļainā, reti izmantotā Citadeles nolaišanās platformu zonā. Tur palika Teodora. Viņa gribēja nākt tālāk, bet tur, kurp dodamies, es viņu līdzi neņemšu.

Kuģa traps aiz mums aizslīd ciet. Transporta lidaparāta nelielo pasažieru salonu aizņēmuši divpadsmit skarba paskata pelēkie. Sie nav parādes kareivji. Tikai sava tumšā aroda meistari.

Lai gan pastāv standarti, cilvēku ģenētikas un Sabiedrības ekosis­tēmu dažādības dēļ krāsu toņi mēdz būt dažādi. Venēras pelēkie bieži mēdz būt tumšāki un sīkāka auguma nekā tie, kas dzimuši uz Marsa, bet ģimenes var pārcelties uz dzīvi ari citur. Talanta līmeņi katrā krāsā var būt vēl daudzveidīgāki nekā izskats. Vairumam pelēko nav lemts nekas cits kā vien patrulēt iepirkumu centros un pilsētu ielās. Daži dienē armijā. Citi nonāk raktuvēs. Bet ir arī īpašs pelēko paveids, kas piedzimst sevišķi neganti un viltīgi un visu mūžu tiek trenēti medīt savu saimnieku Zelta ienaidniekus. Kā šie, ar kuriem sēžam kopā lidaparātā. Viņus dēvē par dzinējiem kā jaukteņu suņus, ko uz Zemes audzēja neparasti zaglī­gus, drošus un ātrus tikai vienam nolūkam — nogalināt dzīvniekus, kas lielāki par pašiem.

„Mēs dodamies uz Zudušo pilsētu, un jūs esat tikai divpadsmit?” vaicāju.

Es zinu, ka viņu ir pietiekami. Man vienkārši nepatīk pelēkie. Tāpēc kaitinu tos.

Viņi mani uzlūko ar klusu atturību kā ģimene, kas uz lielceļa sasta­pusi svešinieku. Valentīns ir tēvs. Viņš ir veidots kā drukns netīra ledus bluķis, no kura ar sarūsējušu asmeni izgrebts cilvēks; vēja aprautā seja ir tumša, skatiens — šaudīgs. Viņa leitnante Suņ-hva paliecas uz mūsu pusi, viņa ir cieta un mezglaina kā olīvkoka stumbrs.

Spriežot pēc viņu kontinentāli etniskajiem vaibstiem, abi dzimuši uz Zemes. Šie pelēkie uz sava civilā apģērba nenēsā Sabiedrības leģiona trijstūra nozīmes. Tas nozīmē, ka viņi ir nokalpojuši savus obligātos div­desmit gadus.

„Mums ir uzdots jūs aizsargāt, dominus,” saka Valentīns, kamēr Suņ-hva pielādē savas kreisās plaukstas locītavas iekšpusē piestiprinātu eksotisku ieroci. Izskatās balstīts uz plazmas stariem. „Mana komanda ir sagatavojusi drošu ceļu. Paredzamais laiks ceļā — divdesmit četras minūtes.”

„Ja Plīnijs uzzinās, kurp dodos, vai ja Bellonas zina, ka esmu ārpus Citadeles robežām…”

„Dzinēji par situāciju ir informēti,” saka Viktra.

„Es neredzu Zelta nozīmi. Algotņi?”

„Tas nozīmē, ka esam gana labi, ja reiz tik ilgi nodzīvojām, dominus,” Valentīns neizteiksmīgi paskaidro. „Esam sagatavojušies iespēja­miem scenārijiem. Ir noorganizēti risinājumi un atbalsts neparedzētiem gadījumiem.”

„Cik liels atbalsts?”

„Pietiekams. Mēs esam tikai pārvadātāji, dominus” Viņa mute sagriežas smlniņā, un es ticu viņa teiktajam. „Lielāka problēma par Bellonām ir trešās puses, kas nodomājušas, ka tām ceļā patrāpījusies laba iespēja. Tur, kur dodamies mēs, trešo pušu būs ellīgi daudz, dominus. Tas apgrūtina iespējas sasniegt pozitīvu operācijas rezultātu. Suņ-hva?”

„Uzvelciet šīs.” Suņ-hva pamet man somu ar vienkāršu apģērbu. Viņas balss turpina skanēt monotonā dūkoņā. „Jūs esat garš, tur ne sūda nevar padarīt, bet mēs ātri piekrāsosim ar šo un Šo, un šo.” Viņa pamet Viktrai citu somu. „Pārjums priekšnieks jau teica, ka būsiet saģērbusies pārāk grezni.”

Par to Viktra smejas.

„Uzgaļus nost, zēni!” Valentīns iesaucas, kad kuģis nodreb un pace­ļas gaisā. „Esam gaisā!” Ietrenētās rokās nozib dullinātāji un svilinātāji. Stakato — tērauds pret tēraudu. Kā metāla kauliņi, kas noklab, kad pis­toles kamerā ieslīd aptvere. Dzinēji apslēpj ieročus pieguļošās makstīs, kas uzsprādzētas virs ciešām skarabĀdas bruņām. Trijiem no viņiem ir nelegāli plaukstas locītavas ieroči. Lūkojos uz tiem, ieslīdēdams savā skarabĀdā. Bruņas it kā aprij gaismu — savāda acu zīlīšu melnuma krāsa. Drīzāk krāsas nav, nevis tā ir melna. Tās ir labākas par rūdītajām bru­ņām, ko nēsājām Institūtā; tās apturēs dažus asmeņus un tādus šaujam­ieročus kā parasti svilinātāji.

Kuģis nodreb, kad galvenie dzinēji pārņem vertikālo dzinēju funkciju.

„Putnanag un Minotaur, ziņoju! Ikars ir ceļā,” Valentīns raupjā balsī saka rācijā. „Atkārtoju. Ikars ir ceļā.”