Zelta dēls

4 . KRITIS

Stāvu sava kunga priekšā, bet viņam vienalga.

Kabineta sienas sedz koka paneļi, bet uz grīdas izklāts sens paklājs, ko viņa dzelzs sencis ieguvis kādā pilī pēc tam, kad tika sagrauta Indi­jas impērija, viena no pēdējām lielvalstīm, kas stājās pretī Zeltam. Kādas šausmas tie dabiski dzimušie cilvēki jutuši, redzot iekarotājus krītam no debesīm! Pilnveidoti cilvēki, kas nesa važas, nevis cerību.

Stāvu pretī Augusta rakstāmgaldam, kailai koka un dzelzs virsmai, tikai soli no septiņsimt gadu vecā asins traipa, ko atstāja pēdējais Indijas imperators, kad veikls Zelta slepkava nocirta viņa galvu.

Nero au Augusts izklaidīgi glāsta galvu lauvam, kas apgūlies pie viņa galda. Abi atgādina divas skulptūras. Viņiem aiz muguras plešas visums. Plašs skatu logs paver skatu tumsā, kur kā šausminošā miegā iegrimuši milži dus Sceptera armādas kuģi. Slīdam tiem garām pēdējā triju nedēļu ceļojuma posmā uz Marsu.

Augusts ielūkojas galda virsmā, kur pār koku slīd projicēta infor­mācijas plūsma.

Šķiet, ka pagājusi vesela mūžība, kopš viņš vadāja mani pa Marsu, izrādīdams savus valdījumus — no valdības vergu saimniecībām, kur virsSarkanie kopa ražas laukus, līdz milzīgajiem polārajiem plašumiem, kur viduslaiku izolācijā dzīvo obsidiāni. Tolaik viņš bija mani iemīļojis, turēja mani tuvu un mācīja man lietas, ko paša tēvs bija mācījis viņam.

Es biju viņa favorīts; labāks bija vienīgi Leto. Tagad Augusts man ir sve­šinieks, bet es viņam — apkaunojums.

No dienas, kad Kārns Akadēmijā mani piekāva, pagājuši divi mēneši. Lai gan mani mati atauguši un lauztie kauli sadzijuši, mana reputācija ir sagrauta. Tādēļ, maigi izsakoties, mana atrašanās arhiGubernatora Augusta dienestā karājas mata galā. Ar katru dienu ienaid­nieku kļūst arvien vairāk. Tomēr šie jaunie pretinieki dod priekšroku čukstiem, nevis slātēm.

Esmu arvien vairāk pārliecināts, ka Arēja dēli izvēlējušies nepa­reizo cilvēku. Es neesmu radīts aukstajam politikas karam. Tāpat kā neesmu radīts smalkām viltībām. Pie velna, es varu paslēpt zēnu beigta zirga vēderā kaut rīt, bet pienācīgi piekukuļot cilvēku es nespētu pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

ArhiGubernatora kabinetu pilda maiga, silta, puspatiesībām radīta balss. „Trīs rafinēšanas fabrikas. Divi naktsklubi. Un divi pelēko policijas priekšposteņi. Uzspridzināti, kopš pametām Marsu. Septiņi uzbrukumi, mans kungs. Piecdesmit deviņi Zelta bojāgājušie.”

Plīnijs. Slaids kā salamandra, āda gluda kā sārtajam. Šis politiķis nav iezīmētais, nekad nav pat gājis Institūtā. Viņa mirdzošās acis raugās caur skropstām, kas darītu kaunu pat pāva astei. Plānās lūpas klāj neuz­krītoša pomādes kārta. Mati sacirtoti un iesmaržoti. Viņa stāvs ir slaids, bet muskuļots skatam patīkamā, tomēr cīņai pilnīgi nederīgā manierē un iespīlēts pārlieku ciešā izšūta zīda tunikā. Katrs bērns varētu šo skaisto kaķēnviru piekaut zili zaļu. Tomēr ar kādu smaidiņu šeit, ar kādu tenku šur vai joku tur viņš ir bijis spējīgs pielikt punktu veselām dzimtām. Viņa vara ir citāda. Kamēr es esmu kinētiskā enerģija, viņš ir potenciālā.

Esmu dzirdējis, ka viņš ir atbildīgs arī par manas reputācijas sagrau­šanu. Takts pat lika noprast, ka Plīnijs varētu būt pamudinājis Kārnu uz vardarbību dārzā vai vismaz noorganizējis holoKameru, kas šo lepno notikumu iemūžināja.

Plīnijam līdzās stāv ceturtais virs šajā telpā — Leto. Viņš ir desmit gadus vecāks par mani, šķēpnesis ar gaišu galvu, bizē sapītiem matiem un pusmēness smaidu. Viņš ir arī īsts dzejnieks ar slāti, daži saka —jaunāks

Lorns au Arks. Visticamāk, ka arhiGubernatora bērnu — Mustangas un Šakāļa — vietā Augusta īpašumus mantos Leto. Jāsaka, ka man viņš diezgan labi patīk.

„Arēja dēli kļūst pārāk pārdroši,” murmina Augusts.

„Jā, mans kungs,” Plīnijs samiedz acis. „Ja teroraktus patiešām organizē viņi.”

„Kādas vēl skudras mums kož?”

„Neviena, ko zinām. Tomēr pasaulēs ir zirnekļi, ērces un žurkas. Spridzināšanas ir pārāk primitīvas, nešķirojošas un Arējam neraksturīgi nežēlīgas. Nesaistītas ar viņa profilā iepriekš novēroto tehniskās sabotā­žas un propagandas darbu. Arējs nav nepastāvīgs, tādēļ man grūti noti­cēt, ka šie varas darbi ir viņa pirksts.”

Augusts sarauc pieri. „Kādi tādā gadījumā ir tavi priekšlikumi?” „Mans kungs, iespējams, pastāv vēl kāda teroristu grupa. Ja iedzī­votāju kopskaits ir astoņpadsmit miljardi dvēseļu, diez vai ir iespējams, ka terorisma monopols ir viena vīra rokās. Vai pat noziedznieku sindikāta. Esmu izveidojis datubāzi, ar ko varu padalīties…”

Plīnijam ir taisnība. Terorakti, kas nomocījuši Marsu un citas pla­nētas, šķiet pavisam nesaprotami. Dejotājs runāja par taisnu tiesu, nevis atriebību. Šie uzbrukumi ir maziski un atbaidoši — tiek spridzinātas barakas, modes veikali, tirgi, virsKrāsu kafejnīcas un restorāni. Arējs tādus uzbrukumus nekad nepieļautu. Tie piesaista pārāk daudz skatienu, panākot pārāk niecīgu rezultātu, un izaicina zeltus satriekt Arēja dēlus. Esmu sūtījis Dejotājam ziņas holoKastē. Nekā. Klusums. Vai viņš varētu būt miris? Vai varbūt Arējs pametis mani un devis priekšroku šai spridzi­nāšanas stratēģijai?

Plīnijs nožāvājas. „Varbūt Arējs mainījis taktiku. Viņš ir glums kā zutis.”

„Ja Arējs ir vīrietis,” piebilst Leto.

„Interesanti.” Augusts strauji pagriežas krēslā. „Kas tev liek domāt, ka Arējs nav vīrietis?”

„Kāpēc mēs pieņemam, ka tā ir? Tā varētu būt sieviete. Ko gan mēs zinām — tā varētu būt personu grupa, un tas krietni palīdzētu izskaidrot šo jauno uzbrukumu nepastāvīgo dabu.” Leto pagriežas pret mani, ar skatienu iekļaudams mani sarunā. „Derov, kā tev šķiet?”

„Nemulsini Derovu ar sarežģītiem jautājumiem!” Plīnijs atgaiņājas. „Viņš saprot tikai tādus, uz kuriem var atbildēt ar jā vai nē.” Plīnijs uzzibina man žēluma pilnu smaidu un līdzjūtīgi paspiež plecu. „Aiz šiem šar­mantajiem smaidiem slēpjas godīgs, vienkāršs zvērs. Tev taču vajadzētu to zināt.”

Es stāvu un paciešu to visu.

Viņš novēršas. „Katrā gadījumā, Leto, tu aizmirsti, ka sarkano kultūru mēs veidojām tā, lai tā balstītos uz spēcīgu patriarhātu. Viņu identitātes cen­trā ir centieni vākt resursus, kas veicinātu Marsa teraformēšanas sākumsta­dijas. Fiziski smags, nogurdinošs darbs, ko veic vīrieši. Uzdevumi, ko, bals­toties uz Noslāņošanās protokolu, neļaujam veikt viņu sievietēm pat tad, ja viņas ir spējīgas to darīt. Lūk, tāpēc tā nevar būt sieviete, jo neviens rūs­gano rupeklis nesekos sievietei vai vīram, kas nekad nav jājis uz nagUrbja.” Leto gudri smīn. ,Ja Arējs ir sarkanais.”

Plīnijs un Augusts iesmejas. „Varbūt viņš ir psihiski nelīdzsvarots violetais, kurš pacēlis savu aktierspēli jaunā līmenī,” piedāvā Plīnijs.

„Vai Vara brokeris, kuram apnicis aprēķināt provinciāļu nodokļu atmaksu,” piebilst Leto.

„Nē! Obsidiāns, kurš, ja drīkst izteikties, beidzot pārvarējis savas bailes no tehnikas un izkopis prasmi rīkoties ar holoKameru?” Plīnijs uzsit sev pa stilbu. „Es atdotu vienu no savām Rozēm, lai tikai redzētu—” „Mani labie cilvēki! Pietiek,” ar pirkstiem bungodams pa galdu, viņu pārtrauc Augusts. Plīnijs un Leto sasmaidās un pievēršas Augus­tam. „Tavi ieteikumi, Plīnij?”

„Protams.” Plīnijs nokāsējas. „Atšķirībā no viņu propagandas un kiberuzbrukumiem, šādu brutalitāti apkarot ir diezgan vienkārši. Arējs vai nē, bet atbilde ir vienkārša. Mūsu iznīcinātāju komandas ir gatavas taktiskiem uzbrukumiem vairākām teroristu treniņbāzēm zem Marsa virsmas. Mums vajadzētu uzbrukt tagad. Ja gaidīsim, baidos, ka Vald­nieces prētorieši ņems šo problēmu risināšanu savās rokās. Uz Lunas dzi­mušie Marsu nesaprot. Viņi tur visu sajās.”

„Muļķis plūc lapas. Lempis nocērt stumbru. Viedais izrok sak­nes.” Augusts ietur pauzi. „Lorns au Arks reiz tā teica manam tēvam. Tas ir iegravēts Jauntēbu Asmeņu zāles sienā. Uzbrukums treniņnomet­nēm neko nepanāks, izņemot holoTīkla pieblīvēšanu ar skaistām sprā­dzienu bildītēm. Politiskas izrādes mani nogurdina. Mums jāmaina stra­tēģija. Ar katru teroraktu Valdniece arvien vairāk nogurst no manas administrācijas.”

„Jūs pārvaldāt Marsu” saka Leto. „Ne Venēru un ne Zemi. Uz mūsu planētas nevalda miers. Ko gan viņa gaida?”

„Rezultātus.”

„Ko esat iecerējis, mans kungs?” vaicā Plīnijs.

„Esmu iecerējis saindēt Arēja dēlu saknes. Es gribu teroristus paš­nāvniekus, nevis pelēkos. Atrodiet neglītākos, riebīgākos Marsa sarka­nos, saņemiet viņu ģimenes gūstā un piedraudiet nogalināt viņu dēlus un meitas, ja tēvi atsakās pildīt mūsu pavēles. Koncentrējiet spridzinātājus virszemes teritorijās ar lielu jauniešu īpatsvaru, kā arī divās raktuvēs pēc izvēles. Nelieciet spridzināt sievietēm. Es gribu radīt šķelšanos. Sievietes pret vardarbību.”

Cik mazā vērtē šeit ir dzīvība. Tikai tukša skaņa gaisā.

„Arī pilsētās,” viņš turpina. „Ne tikai brūnos, sarkano raktuvju strādniekus un laukstrādniekus. Es gribu mirušus zilo un zaļo bērnus skolās vai pasāžās pie Arēja dēlu ģerboņiem. Un tad palūkosim, vai pārē­jās krāsas joprojām gribēs dziedāt tā skuķa nolādēto dziesmu.”

Mana sirds uz mirkli pamirst. Ēo dziesma izplatījās tālāk, nekā viņa bija sapņojusi — tā sasniedza holoTīklu un atbalsojās visā Saules sis­tēmā, kur, pateicoties anarhistu hakeru grupējumiem, tā tika no jauna augšupielādēta vairāk nekā miljards reižu. Laiku pa laikam baidos, ka tikšu atpazīts. Varbūt kāds zelts pārmeklēs ierakstus un atklās, ka arī Ēo vīra vārds bija Derovs. Tomēr to kaulaino, bālo zēnu tik tikko atpazīstu pat es. Un kā ar vārdiem? īsta zemSarkano vārdu datubāze nemaz nepa­stāv. Man bija kāda oficiāla Vara administratora piešķirts kārtas numurs. L17L6363. Un L17L6363 tika sodīts ar nāvi pakarot, bet pēc tam viņa līķi nozaga nezināms likumpārkāpējs, kurš, visticamāk, to apglabāja raktuvēs.

„Jūs plānojat atsvešināt sarkanos no pārējām krāsām un pēc tam atsvešināt sarkanos no Arēja dēliem.” Plīnijs smaida. „Mans kungs, daž­kārt es brīnos, kādēļ vispār esmu jums nepieciešams.”

„Iztiksim bez familiaritātes, Plīnij. Tas nepiedien ne man, ne tev.” Plīnijs paklanās. „Patiesi. Atvainojos, mans kungs.”

Augusts pievēršas Leto. „Tu dīdies kā kucēns.”

„Es uztraucos, ka tas visu padarīs vēl ļaunāku.” Leto sarauc pieri un runā, it kā viņš skaļi domātu. „Jā, šobrīd Arēja dēli ir traucēklis. Tomēr tālu no mūsu galvenajām rūpēm. Ja tā darīsim, varam ieliet eļļu ugunī. Un, kas vēl ļaunāk, būsim tikpat vainīgi kā viņi. Būsim teroristi.”

„Vainas nav.” Plīnijs izklaidīgi lūkojas viedpulksteņa datu straumē. „Ne tad, ja tiesnesis esi pats.”

Leto šāda atbilde neapmierina. „Mans kungs, mums ir tiesības val­dīt, jo esam piemērotākie cilvēces vadoņi. Mēs esam Platona filozofijas karaļi. Mūsu mērķis ir kārtība. Mēs nodrošinām stabilitāti. Dēli ir anar­histi. Viņu mērķis ir haoss. Par savu ieroci mums vajadzētu izmantot to. Nevis pelēkos nakts aizsegā. Nevis spridzinātājus bērnu vidū.”

„Mums vajadzētu tiekties uz augstāku ideālu?” vaicā Plīnijs.

„Jā! Varbūt izveidot plašsaziņas līdzekļu kampaņu pret Arēja dēliem. Derov, vai tu nepiekrīti?”

Atkal neatbildu. Un neatbildēšu, kamēr arhiGubernators neizrādīs, ka ir ievērojis manu klātbūtni. Nekaunību un nepieklājību viņš vērtē aug­stu tikai tad, ja tā viņam ir izdevīga.

„Ideālisms,” Plīnijs nopūšas. „Lai arī maldīgs, bet jauniešos tas ir apbrīnas vērts.”

„Labu veiksmi, politiķi, mēģinot būt aizbildnieciskam pret mani” Leto norūc, meklēdams Plīnija smīnošajā sejā trūkstošo iezīmētā rētu.

„ArhiGubernator, jūsu plānam nevajadzētu būt tik brutālam. Lūk, ko es vēlējos pateikt.”

„Brutalitāte.” Augusts ļauj vārdam karāties gaisā. „Tā nav ne ļauna, ne laba. Tas vienkārši ir vārds, ar ko apzīmēt kādu lietu, bet šajā gadī­jumā — darbību. Tev vajadzētu domāt par šīs darbības dabu. Vai apturēt teroristus, kas uzspridzina nevainīgus cilvēkus, ir labi vai ļauni?”

„Domāju, ka labi.”

„Tad kāda nozīme mūsu metodēm, ja nodarām pāri mazā­kam nevainīgo skaitam, nekā to darītu viņi, ja mēs ļautu tiem turpi­nāt iesākto?” Augusta plaukstas ar slaidajiem pirkstiem atdusas uz galda. „Tomēr pamatā šis nav filozofijas jautājums. Runa ir par politiku. Arēja dēli mūs neapdraud. Nepavisam. Viņi ir tikai mūsu politisko ienaidnieku, proti — Bellonu, ierocis, kas tiek izmantots kā iegansts apgalvojumiem, ka es nespēju pārvaldīt Marsu.”

„Cirtotie jau meklē iespējas, kā man atņemt gubernatora vietu. Kā jums zināms, vienīgā, kas var atstādināt mani no amata pat bez Senāta balsojuma, ir Valdniece. Ja viņa vēlas, var atdot Marsu kādam citam namam — Bellonām, mūsu sabiedrotajiem Julii, pat kādam bez Marsa izcelsmes. Neviens no šiem namiem nevaldīs pār Marsu tik efektīvi kā es. Un, kad Marss tiek pārvaldīts efektīvi, iegūst visi — gan augsti, gan zemi. Es neesmu despots. Tomēr tēvam jārauj savi bērni aiz ausīm, ja tie mēģina aizdedzināt viņa māju; ja vispārīga labuma vārdā man jāno­galina daži tūkstoši, lai plūstu hēlijs-3 un šīs planētas pilsoņi turpinātu dzīvi kara neplosītā pasaulē, es to darīšu. Un tas mūs noved pie Derova au Andromeda.”

Tikko pasūtījis tūkstoš nevainīgu cilvēku nāvi, tagad viņa saltais skatiens pievēršas man, un es nespēju savaldīties un saraujos, kamēr krū­tīs briest melns naids. Pieliecu galvu pieklājīgā godbijībā.

„Mans kungs. Vai izsaucāt mani?”

„Jā. Un tavs apmeklējums būs īss. Kad paņēmu tevi no Institūta savā dienestā, tu biji gambīts. Vai tu to zini?”

Ja.

„Es uzskatīju tavus panākumus par pietiekamiem, un tava skolas puiku sāncensība ar Kasiju au Bellonu man šķita uzjautrinoša. Tomēr starp jums pasludinātais asinsnaids ir sācis apgrūtināt gan manas ekono­miskās, gan politiskās intereses.” Viņš pamet skatu uz Plīniju. „Līdz ar tarifu pieaugumu Serdē, kur atrodas Bellonas atbalstītāji, esam piedzī­vojuši būtiskus zaudējumus. Pie darījumu galda nami, kas pirms vairā­kiem gadiem devuši solījumus, nu vilcinās izpildīt savas saistības. Tādēļ, izrādot samierināšanās žestu šīm neapmierinātajām pusēm, esmu nolē­mis pārdot tavu līgumu kādam citam namam.”

Iekšēji nodrebu.

„Mans kungs…” cenšos iebilst. Tas nedrīkst notikt. Ja viņš atņems manu vietu, gandrīz trīs gadi darba būs bijuši velti. „Ja drīkstu—”

„Nē, tu nedrīksti.” Viņš atver rakstāmgalda atvilktni un izklai­dīgi pamet savam lauvam gaļas gabalu. Pirms ēšanas dzīvnieks pagaida, kad Augusts uzsitīs knipi. „Lēmums tika pieņemts pirms mēneša. Vārdu apmaiņai ar mani nav jēgas. Es neesmu Dzīvsudrabs, kas kaulējas par litija cenu nākotnē. Plīnij…”

„Detaļas ir diezgan vienkāršas, Derov. Tādēļ tām vajadzētu būt viegli uztveramām.” Plīnijs nav novērsis skatu no manis. „ArhiGubernators ir bijis pārmēru dāsns, ievērojot līguma nosacījumus un savlaicīgi brīdinot tevi par tā laušanu.”

„Manā līgumā teikts, ka brīdinājums man jāizsaka sešus mēnešus iepriekš.

„Ja atminies astotā punkta C apakšpunkta ceturto paragrāfu, sav­laicīgu brīdinājumu sešus mēnešus iepriekš tu esi tiesīgs saņemt tad, ja rīkojies atbilstoši… augsti godātā Augusta nama šķēpneša pozīcijai.”

„Vai tas ir joks?” Es paskatos uz Leto un Augustu.

„Vai izskatās, ka mēs smejamies?” Plīnijs manierīgi noprasa. „Nē? Pat neiesmejamies un neiespurdzamies?”

„Es biju otrais no visiem šķēpnešiem Akadēmijā! Tu pat netiki cauri Institūtam!”

„Ak, vaina nav tajā\ Tavs sniegums bija labs… gana.”

„Kas tad?”

„Pie vainas tava nepārtrauktā klātbūtne HK sarunu šovos.”

„Es nekad neesmu bijis HK! Es to pat neskatos!”

„Lūdzu, tikai nevajag. Tu izgaršo savu slavu. Lai gan tie tevi izsmej, tu gozējies starmešu gaismās un apkauno šo namu. Mēs zinām tava viedpulksteņa meklējumu vēsturi. Mēs redzam, kā tu apbrīno sevi HK, it kā tas būtu tavs personīgais spogulis. Tiek pārraidīti sižeti par tevi un arhiGubernatora meitu—”

„Mustanga ir galmā uz Lunas!”

„Un tu, visticamāk, pamudināji viņu turp doties. Vai tu lūdzi viņu pievienoties Valdnieces galmam? Vai tā ir daļa no tava plāna nošķirt meitu no tēva?”

„Tu runā pilnīgu bleķi, Plīnij.”

„Bet tu cel neslavu Augusta vārdam. Tu cel traci ar Bellonām avo­tos, kas paredzēti atpūtai un pārdomām. To mēs nepacietīsim.”

Es pat nezinu, ko teikt. Viņš visu izgudro. Patiesības ir tikai tik daudz, lai būtu vērts to pieminēt, bet viņš melo vienkārši tāpēc, lai iespļautu man sejā, lai demonstrētu, ka esmu viņa varā.

Plīnijs turpina. „Līgums tiks lauzts pēc trim dienām.”

„Trim dienām,” atbalsoju.

„Līdz tam laikam tu pavadīsi mūs uz Lunas virsmu un paliksi Augusta nama Samita rezidencē, lai gan no šī brīža vairs neesi šī nama šķēpnesis. Tu nepārstāvi arhiGubernatoru un nedrīksti izmantot viņa vārdu, lai gūtu pieeju apartamentiem vai labumiem vai izpelnītos jaunu dāmu vai kungu labvēlību lieloties, kaut ko solot vai draudot. Tiks kon­fiscēts tavs nama viedpulkstenis. Tavu šķēpneša identifikācijas kodu sta­tuss jau pazemināts, un tu pārtrauksi un atturēsies no dalības visos pro­jektos, kuru veikšana tev uzticēta.”

„Man tika uzticēti vienīgi būvniecības projekti.”

Plīnija lūpas izstiepjas reptiļa smaidā. „Tad šī pāreja nebūs sarežģīta.” „Kam es tieku pārdots?” izdvešu. Mani pamezdams, Augusts neskatās man acīs. Viņš glauda lauvas galvu. Varētu padomāt, ka es pat neatrodos šajā istabā. Leto blenž grīdā. Viņam ir kauns. Viņš ir cildenāks par šo cirka izrādi, bet Augusts ir gribējis, lai viņš būtu šeit un noskatītos, iemācītos amputēt pūstošu locekli.

„Tu netiec pārdots, Derov. Par spīti tavai izcelsmei, es gaidīju, ka zināsi savu vietu. Mēs neesam sārtie vai obsidiāni, ko pārdod verdzībā. Tavi pakalpojumi tiek izsolīti vairāksolīšanā,” Plīnijs skaidro.

„Nolādēts, tas ir tas pats,” es šņācu. „Jūs mani pametat. Tas, kurš iegādāsies manus pakalpojumus, nespēs mani pasargāt no Bello­nām. Tie čirkainie suņabērni sadzīs man pēdas un nogalinās mani.

Vienīgais iemesls, kādēļ viņi to neizdarīja pirms diviem mēnešiem, bija…”

„Jo tu biji augustiešu pārstāvis?” Plīnijs vaicā. „Bet arhiGubernators tev nav neko parādā, Derov. Vai tie ir tie maldi, kas jauc tavu galvu? Patiesībā tu esi parādā viņam! Tava aizsardzība mums maksā naudu. Tās cena ir iespējas, līgumi, tirdzniecība. Un šī cena ir izrādījusies pārāk augsta. Mums jārada tēls, kas uztur ar Bellonām mieru. Valdniece vēlas mieru. Tu? Tu esi berzes izraisītājs, sāpīgs dadzis mūsu tēlainajā sānā un kararīks. Tagad mēs savu zobenu pārkalsim lemesī.”

„Tomēr vispirms ar to nocirtīsiet man galvu.”

„Derov, nelūdzies.” Plīnijs nopūšas. „Izrādi nedaudz pašcieņas, jauno cilvēk! Jā, tavs laiks šeit ir iztecējis, bet tev ir drosme. Tev ir jauna vīra spars. Tagad iztaisno savu muguru un dodies prom ar tāda zelta paš­cieņu, kurš zina, ka centās, cik spēja.” Viņa acis smejas par mani. „Tas nozīmē — dodies prom no šī kabineta. Tagad, manu labo cilvēk, pirms Leto izmet tevi ar spērienu pa tavu absurdi muskuļoto pēcpusi.”

Es blenžu uz arhiGubernatoru.

„Vai par to jūs mani uzskatāt? Kaut kādu puņķainu bērnu, ko nogrūst stūrī?”

„Derov, būtu labāk, ja—” Leto iesāk.

„Stūrī mūs esi iegrūdis tu,” Plīnijs atbild, uzlicis roku man uz pleca. „Ja uztraucies, ka nesaņemsi kompensāciju, tad velti. Tu saņemsi pietie­kami naudas, lai—”

„Pēdējoreiz, kad kāds no arhiGubernatora kalpotājiem man pieskā­rās, es iegrūdu viņa galvā nazi. Sešas reizes.” Palūkojos uz viņa plaukstu, kas tiek strauji atrauta. Iztaisnoju plecus. „Es neatbildu elfu nīkulim bez rētas. Es esmu iezīmētais. Marsa Institūta 542. klases arhiPirmais. Es atbildu vienīgi arhiGubernatoram.”

Speru soli pretī Augustam, likdams Leto ieņemt brīdinošu stāju. Mans temperaments šeit netiek piemirsts. „Mans kungs, Pārejā jūs ieli­kāt Džulianu au Bellonu kopā ar mani.” Mans skatiens kvēlo viņa vir­zienā. „Es viņu tur nogalināju jūsu dēļ. Es karoju pret Kārnu jūsu dēļ. Es turēju savu muti ciet, savu vīru mutes ciet pēc tam, kad mēģinājāt

Institūtā nopirkt sava dēla uzvaru.” To izdzirdējis, Leto saraujas. „Es pār­veidoju ierakstus. Es pierādīju, ka esmu labāks nekā jūsu asins manti­nieki. Tagad, mans kungs, jūs sakāt, ka esmu apgrūtinājums.”

„Tu esi iezīmētais,” vērodams informāciju galda virsmā, piekrīt arhiGubernators. „Tomēr mazrozīmīgs. Tava ģimene ir mirusi. Viņi neatstāja tev ne zemi, ne resursus vai rūpniecības akcijas, ne vietu valdībā. Kad tika piedzīti viņu parādi, tika konfiscēts viss, ieskaitot viņu godu. Sargā pārpalikumus, ko tev devuši par tevi augstāki. Atceries, kādu lab­vēlību baudīji.”

„Es domāju, ka jūs dodat priekšroku darbiem, nevis tituliem. Mans kungs, Mustanga jūs pameta. Nepieļaujiet kļūdu, atgrūzdams no sevis arī mani.”

Beidzot viņš paceļ galvu, lai uz mani palūkotos. Necilvēcīgas acis, kas iederētos kaut kur citur, atsvešināts, bezjūtīgs aprēķins, ko baro bries­mīgs, nedabisks lepnums. Lepnums, kas sniedzas tālāk par viņu un ietie­cas laikā līdz cilvēka pirmajiem nestabilajiem soļiem melnajā visumā. Tas ir dučiem paaudžu tēvu un vectēvu, māsu un brāļu lepnums, kas nu kon­centrēts vienā nevainojamā nesējā, kurš nepacieš neizdošanos un nepa­kļaujas nevienam likumam.

„Mani ienaidnieki tevi apkaunoja. Tādējādi viņi apkaunoja arī mani, Derov. Tu man teici, ka uzvarēsi. Bet tad tu zaudēji. Un tas maina pilnīgi visu.”