Zelta dēls

14. V A L D N IE C E

„Reiz dzīvoja stipras gribas ģimene,” viņa saka lēnā balsī, nosvērtā kā pulksteņa svārsts. „Tās locekļi viens otru nemīlēja. Tomēr visiem kopā tiem piederēja saimniecība. Šajā saimniecībā bija suņi un kuces, piena govis un vistas, gaiļi, aitas, mūļi un zirgi. Ģimene šos zvērus pārval­dīja. Un, pateicoties tiem, tā bija bagāta, resna un apmierināta. Savu­kārt dzīvnieki paklausīja, jo zināja, ka ģimene ir spēcīga un ka nepaklau­sība nozīmē viņu visu dusmas. Bet kādudien, kad viens no brāļiem iesita otram pa aci, gailis teica vistai: „Dārgā, mātišķā vistiņ, ja tu pārstātu dēt viņiem olas, kas patiesībā notiktu?””

Viņas skatiens svilinādams sastopas ar manējo. Neviens no mums nenovēršas. Minimāli apmēbelētajā telpā valda klusums; to pārtrauc vie­nīgi lietus lāses, kas sitas pret viņas debesskrāpja logiem. Esam starp mākoņiem. Miglā aiz logiem kā klusas, spīdīgas haizivis garām slīd kuģi. Iečīkstas āda, un viņa paliecas uz priekšu, salikdama piramīdā savus garos pirkstus, kuru nagi nokrāsoti sarkani, tā ir vienīgā krāsas lāse šajā telpā. Tad viņas lūpas savelkas augstprātīgi labvēlīgā smīnā un viņa uzsver katru zilbi, it kā es būtu Agejas ielu bērns, kurš vēl tikai mācās viņas valodu. „Daudzējādā ziņā tu man atgādini manu tēvu.”

To, kuram viņa nocirta galvu.

Tad man tiek veltīts apburošākais smaids, kādu es jebkad varētu būt redzējis. Valdnieces acīs danco nebēdnīgas uguntiņas, ko apspiež un

pieklusina auksti varas slazdi. Kaut kur viņas dziļumos ir deviņus gadus vecā meitene, kas sāka nemierus, pa gaisa auto logiem izsēdama dimantus.

Stāvu viņas priekšā. Viņa sēž uz dīvāna pie kamīna. Šeit viss ir spartisks. Ciets. Auksts. Zelta sieviete no dzelzs un akmens. Visa šī vien­muļība, lai parādītu, ka viņai nav vajadzīga ne greznība vai pārticība, bet gan tikai vara.

Viņas sejā vīd vieglas krunkas, bet tā nav izbalojusi no laika pirk­sta. Ap simt gadu, tā vismaz esmu dzirdējis, bet viņa nav saplaisājusi zem amata pienākumu spiediena. Ja tas ir viņu ietekmējis, tad tikai padarot līdzīgu tiem dimantiem, ko viņa kaisīja bērnībā. Nesalaužama. Mūžam jauna. Un, ja tēlnieki turpinās šūnu atjaunošanas terapiju, vecums viņu neskars vēl kādu laiku.

Tur jau tā problēma. Viņa turēsies pie varas daudz par ilgu. Kara­lis valda un tad mirst. Tā tas notiek. Tā jaunie izskaidro to, ka jāklausa vecajie; viņi zina — kādudien pienāks viņu kārta valdīt. Bet ja vecie nedodas prom? Ja viņa valda četrdesmit gadu un varbūt valdīs vēl simtu? Ko tad?

Valdniece pati ir atbilde uz šo jautājumu. Šī nav sieviete, kas manto­jusi Rīta troni. Šī sieviete atņēma to Valdniekam, kuram pietrūka smalk­jūtības laicīgi nomirt pašam. Citi mēģinājuši to viņai atņemt četrdesmit gadus. Tomēr te nu viņa sēž. Mūžīga kā tie teiksmainie dimanti.

„Kādēļ tu man nepaklausīji?” viņa prasa.

„Jo es varēju.”

„Paskaidro!”

„Saules gaismā nepotisms saraujas melns un neglīts. Kad pārdomā­jāt, lai pasargātu Kasiju, pūlis atteicās no jūsu morālās un tiesiskās auto­ritātes. Nerunājot jau par to, ka nonācāt pretrunā pati ar sevi. Tā ir vājība. Tādēļ es to izmantoju, zinādams, ka varēšu panākt sev vēlamo, nerēķi­noties ar sekām.”

Krēslā pie loga sēž Valdnieces iemīļotākā slepkava Aja — spēcīga sieviete pantera ar dūmakaināku ādu nekā viņas māsām un vertikālām acu zīlītēm kā kaķim. Viņa ir viena no olimpiskajiem bruņiniekiem, pre­cīzāk sakot — Veidmaiņas bruņiniece. Viņa bija Loma pēdējā skolniece

pirms manis. Tomēr viņš tai neiemācīja visu. Viņas bruņas ir zelta un pusnakts zilā krāsā un ņudz no jūrasčūsku mezgliem.

No blakus telpas ienāk mazs zēns un apsēžas Ajai blakus. Viņu uzreiz atpazīstu. Tas ir Valdnieces vienīgais mazdēls Lisanders. Ne vecāks par astoņiem gadiem, bet tik mierīgs. Tieviņš kā šalle un kara­liski kluss. Bet viņa acis! Viņa acis ir vairāk nekā zeltītas. Gandrīz varētu teikt, ka tās izstaro gaismu kā dzeltens kristāls. Aja noskatās, kā lūkojos uz zēnu. Viņa sargājoši paņem to klēpī un atiež spilgti baltos zobus, kas izceļas uz tumšās ādas fona. Kā liels, rotaļīgi sveicinošs kaķis. Un pirmo reizi, ko varu atcerēties, es novēršu skatienu no draudiem. Pēkšņi un kar­sti manī iedegas kauns. Tikpat labi būtu varējis viņas priekšā nomesties ceļos.

„Bet sekas ir vienmēr,” saka Valdniece. „Mani māc ziņkārība. Ko tu ar šo divkauju gribēji panākt?”

„To pašu, ko Kasijs au Bellona. Izgriezt sava ienaidnieka sirdi.”

„Vai tu viņu tik ļoti ienīsti?”

„Nē. Bet mans izdzīvošanas instinkts… nezaudē modrību. Cik es zinu, Kasijs ir stulbs puika, ko izkropļojusi audzināšana. Viņa veiksmei ir robežas. Viņš runā par godu, bet pats liecas nekrietnību priekšā.”

„Tātad tas nebija Virdžīnijas dēļ?” viņa vaicā. „Tas nebija tādēļ, lai iegūtu viņas roku vai apmierinātu tavas greizsirdības dusmas?”

„Es esmu dusmīgs, bet neesmu mazisks,” aizsvilstos. „Turklāt Virdžīnija nav no tām sievietēm, kas tādas lietas paciestu. Ja es to būtu darījis viņas dēļ, būtu viņu pazaudējis.”

„Tu esi viņu pazaudējis,” malā norūc Aja.

„Jā. Es saprotu, ka viņai ir jaunas mājas, Aja. Ir grūti to nepamanīt.” „Vai tu mani izaicini, manu labo cilvēk?” Aja pieskaras savai slātei. „Mana labā kundze, es izaicinu.” Lēni viņai uzsmaidu.

„Viņa uzšķērdīs tevi kā cūku, puis’,” aši saka Fičners. „Pie kājas, ka Lorns tev iemācīja noslaucīt pakaļu. Padomā divreiz, ko tu šeit aizvaino. Patiesie Sabiedrības zobeni neduelējas sporta pēc. Tāpēc pievaldi savu nolādēto mēli.”

Es pieskaros savai slātei.

Viņš nošņaukājas. „Vai tev šķiet, ka tie ļautu to paturēt, ja uzskatītu tevi par draudu?”

Paloku galvu Ajas priekšā. „Varbūt citreiz.” Izsliedamies pievēršos Valdniecei. „Varbūt mums vajadzētu apspriest to, kādēļ jūs turat manu namu bruņotu spēku apsardzē. Vai esam arestēti? Vai es esmu arestēts?” „Vai redzi važas?”

Paskatos uz Aju. „Jā.”

Valdniece iesmejas. „Tu esi šeit, jo es tā vēlos.”

Man prātā ienāk kāda doma. Pūlos nesmaidīt. „Mana kundze, man vajadzētu atvainoties,” skaļi saku. Viņi gaida, kad turpināšu. „Labas uzvedības normas allaž bijis mans… klupšanas akmens. Tādēļ saprotu, ka veids, kā rīkojos, gandrīz vienmēr novērš uzmanību no manas rīcī­bas mērķa. Galvenais fakts ir tāds, ka Kasijs au Bellona bija pelnījis bar­gāku izrēķināšanos, nekā es sniedzu. Tas, ka nepaklausīju jums, nebija domāts kā manā vai arhiGubernatora nolūkā izrādīts apvainojums. Ja viņš nebūtu zaudējis samaņu jūsu suņa dēļ,” es saku, pamezdams skatu uz Fičneru, „domāju, viņš būtu darījis visu iespējamo, lai atlīdzinātu.” „Atlīdzinātu,” viņa atkārto. „Par…”

„Par starpgadījumu.”

Valdniece palūkojas uz Aju. „Viņš saka — „starpgadījumu”. Starp­gadījums ir tad, ja tu nomet uz grīdas šķīvi, Andromed. Starpgadījums ir tad, ja saisties ar cita vīra sievu. Nogalināt manus viesus un nocirst olim­piskā bruņinieka roku nav starpgadījums. Vai tu zini, kas tas ir?”

„Vai jautrība, mana kundze?”

Viņa paliecas uz priekšu. „Tā ir nodevība.”

„Un tu zini, kas pie mums notiek ar nodevējiem,” saka Aja. „Mans tēvs māsām un man to iemācīja.” Viņas tēvs Pelnu valdnieks. Rejas dedzi­nātājs. Lorns viņu nicina.

„Ar tavu atvainošanos vien nepietiks,” Valdniece saka. „Atvainošanos?” vaicāju.

Valdnieci pārsteidz mans negaidītais tonis.

„Es teicu, ka man vajadzētu atvainoties. Tomēr lieta tāda, ka es to nevaru, jo jums vajadzētu atvainoties man.”

Klusums.

„Tu mazais kvankšķi!” rūc Aja, lēni pieceldamās.

Valdniece viņu aptur, un viņas vārdi griež gaisu asi un salti. „Es neatvainojos savam tēvam, kad paņēmu viņa galvu. Es neatvainojos savam mazdēlam, kad viņa mātes kuģi iznīcināja sirotāji. Es neatvaino­jos, kad nodedzināju planētas pavadoni. Tad kādēļ man būtu jāatvaino­jas tev?”

„Tādēļ, ka jūs pārkāpāt likumu,” atbildu.

„Varbūt tu neklausījies. Es esmu likums.”

„Nē. Jūs neesat.”

„Tātad tu tomēr esi Loma skolnieks. Vai viņš tev izstāstīja, kādēļ pameta savu vietu? Savu pienākumu?” Viņa paskatās uz Lisanderu. „Kādēļ viņš pameta savu mazdēlu?”

Nezināju, ka šis zēns ir Lorna mazdēls. Mana skolotāja došanās pensijā pēkšņi kļūst gluži saprotama. Viņš vienmēr runāja par Sabiedrī­bas dziestošo varenību. To, kā cilvēki aizmirsuši, ka ir mirstīgi.

„Tas tādēļ, ka viņš redzēja, par ko esat kļuvusi, mana kundze. Jūs neesat imperatore. Lai arī ko jūs domātu, šī nav impērija. Mēs esam Sabiedrība. Mūs saista likumi un hierarhija. Neviens nestāv augstāk par piramīdu.” Paskatos uz viņas slepkavām. „Fičner un Aja, jūs aizsargā­jat Sabiedrību. Jūs nodrošināt mieru. Jūs burājat uz Sistēmas tālākajiem galiem, lai izskaustu haosa nezāles. Tomēr kāds ir divpadsmit olimpisko bruņinieku mērķis, kas stāv augstāk par visu?”

„Aiziet,” Aja saka Fičneram. „Piedalies šī kumēdiņu rādītāja farsā. Es to nedarīšu.”

Fičners novelk: „Nodrošināt, ka tiek ievērots Nolīgums.” „Nodrošināt, ka tiek ievērots Nolīgums,” atkārtoju. „Un Nolīgumā ir teikts: „Reiz uzsākta, divkauja netiek atrisināta, līdz nav pienācīgi izpil­dīti tās nosacījumi.” Nosacījums bija nāve. Tomēr Kasijs nav miris. Ar viņa roku nepietiks. Es turu godā dzelzs senčus, un manas tiesības nav pār­kāpjamas. Tādēļ atdodiet to, kas ir mans. Dodiet man Kasija au Bellonas nolādēto galvu. Vai arī noliedziet mūsu tautas mantojumu.”

„Nē.”

„Tad mums vairāk nav, par ko runāt. Varēsiet atrast mani uz Marsa.” Pagriežos uz papēža un dodos uz durvīm.

„Lauva zaudē spēkus!” uzsauc Valdniece. “Atrodi jaunas mājas.

Šeit.”

Apstājos. Šie ļaudis ir tik nolāpīti paredzami. Viņi visi grib to, ko nevar dabūt. „Kādēļ?” nepagriezies jautāju.

„Tādēļ, ka varu sniegt tev pieeju tādiem resursiem, kādiem Augusts nespēj. Tādēļ, ka Virdžīnija jau zina, ka saku taisnību. Tu taču vēlies būt kopā ar viņu, vai ne?”

„Kam jums cilvēks, kurš tik viegli met kažoku uz otru pusi?” Pagriežos un ieskatos acīs Fičneram. „Tāds vīrs nav daudz vairāk vērts kā parasta palaistuve.”

„Augusts tevi pameta, pirms tu pameti viņu,” Valdniece atgādina. „Viņa meita to redzēja pat tad, ja tu nespēj. Es tevi nepametīšu. Pajautā manām fūrijām. Pajautā viņu tēvam. Pajautā Fičneram. Es dodu iespēju tiem, kas izceļas. Pievienojies man! Vadi manus leģionus, un es padarīšu tevi par olimpisko bruņinieku!”

„Es esmu izcilais.” Nospļaujos uz grīdas. „Es neesmu nekāda trofeja.”

Eju prom.

„Ja tevi nedabūšu es, tad nedabūs neviens.”

Tad ienāk viņi. Pa durvīm iesoļo trīs aptraipītie. Katrs pēdu garāks par mani. Katrs tērpts violetā un melnā un bruņots ar pulsCirvjiem un pulsAsmeņiem. Viņu sejas apslēptas aiz galvaskausu maskām. Manī lūkojas Zemes un Marsa arktiskajos apgabalos audzētu slepkavu acis. Tās mirdz melnas kā nafta. Izvelku slāti un ieņemu kaujas stāju. Zem mas­kām dūc viņu rīkles dziedājuma kara vārsmas — kā miruša dieva izva­dīšanas dziesma.

„Aiziet! Uzdziediet saviem dieviem!” Iemēģinādams izvēcinu slāti. „Es jūs pie viņiem aizsūtīšu.”

„Pļāvēj, lūdzu pārtrauc!” skaļi iesaucas Lisanders. Pagriezies ieraugu, ka zēns nāk pie manis, žēli nokāris rokas. Viņam mugurā vien­kāršs, melns mētelītis. Augumā viņš ir man līdz vidum.

Viņa balss svārstās. Dreb kā trausla putna dziesma.

„Esmu redzējis visus tavus video, Pļāvēj. Sešas, varbūt septiņas reizes. Pat Akadēmiju. Mani skolotāji uzskata, ka tu esi dzelzs zeltiem līdzīgākais vīrs kopš Akmenssāna Lorna au Arka.”

Tad es saprotu, kādēļ zēns izskatījās tik satraucies. Gandrīz iesmejos. Esmu šī mazā smurguļa bērnības varonis.

„Nav vajadzības pieredzēt, kā tu šovakar mirsti. Vai tu neva­rētu atrast šeit mājas, tāpat kā radi tās kopā ar Sevro? Ar Roku, Taktu, Pakšu, gaudoņiem un visiem saviem diženajiem karotājiem? Arī mums ir karotāji. Cēli. Tu varētu viņus vadīt. Bet…” Viņš atkāpjas. „Ja tu cīnī­sies, tad mirsi, jo kļūdaini tici, ka taisnīgums paceļ tevi pāri manas vec­māmiņas varai.”

„Tā ir,” es saku.

„Pļāvēj, nekas nav augstāks par viņas varu.”

Lūk, kā tas notiek. Tie dod viņiem varoņus. Izaudzina melos un vardarbībā un tad ļauj kļūt par briesmoņiem. Kāds šis zēns būtu bez to izpalīdzīgās rokas?

„Viņš gribēja tevi redzēt,” saka Valdniece. „Es viņam jau teicu, ka leģenda nekad nesakrīt ar patiesību. Labāk savus varoņus nesatikt.”

„Un kā tu domā?” prasu mazajam Lisanderam.

„Tas viss atkarīgs no tā, ko tu izvēlēsies,” viņš klusi saka.

„Piebiedrojies mums, Derov,” novelk Fičners. „Tagad šī ir tava vieta. Ar Augustu ir cauri.” Iekšēji smaidīdams, nolaižu asmeni. Lisanders priecīgs savelk plaukstu dūrītē. Spēlēdams līdzi, tomēr vēl nepaslu­dinādams uzticību, kopā ar zēnu atgriežos pie viņa vecmāmiņas.

„Tu vienmēr saki, lai klanos,” garāmejot saku Fičneram.

Viņš parausta plecus. „Tas tāpēc, ka negribu, lai tu salūsti, puis’.”

„Lisander, atnes man manu kasti,” saka Valdniece. Zēns priecīgs izskrien no istabas, bet es apsēžos pretī viņa vecmāmiņai. „Baidos, ka Institūts būs tev iemācījis maldīgu pārliecību, ka cenšoties vari pārvarēt visas grūtības. Tā nav taisnība. īstajā pasaulē tev jāpeld pa straumi. Tev jāsadarbojas un jāmeklē kompromisi. Tu nevari izlocīt pasaules atbilstoši savai morālei.”

„Vai jūs būtu mani pamanījusi, ja es nebūtu mēģinājis?”

Viņa pasmaida. „Droši vien nē.”

Pēc kāda brīža, nesdams nelielu koka šķirstiņu, atgriežas Lisanders. Viņš pasniedz to vecmāmiņai un pacietīgi gaida viņai pie sāniem, ēzdams Ajas sniegto augļu pīrādziņu. Valdniece noliek kasti uz galda.

„Tu turi vērtē uzticamību. Tāpat kā es. Uzspēlēsim kādu spēli, kurā nav ne ieroču, ne bruņu. Nekādu prētoriešu. Nekādu melu. Nekā samāk­slota. Tikai mēs un mūsu kailās patiesības.”

„Kādēļ?”

„Ja tu uzvarēsi, varēsi man lūgt jebko. Ja uzvarēšu es, varēšu lūgt jebko no tevis.”

„Ja es lūgšu Kasija galvu?”

„Es to nozāģēšu pati ar savām rokām. Tagad atver lādīti!”

Es paliecos uz priekšu. Krēsls iečīkstas. Logos sitas lietus. Lisanders smaida. Aja vēro manas rokas. Un Fičneram, tāpat kā man, nav ne jausmas, kas atrodas nolāpītajā kastītē.

Es to atveru.