Zelta dēls

23 . UZTICĪBA

Atrodu Sevro kopīgajā dušas telpā. Viņš ir nopelnījis vienu no kajī­tēm, uz kurām pārējie piesakās ceļam atpakaļ uz Marsu, bet viņa domu gājiens ir citāds. Viņš joprojām ir zēns, kurš slēpās zirgā. Lai gan šķiet, ka nē. Tomēr ne vairs zēns.

„Tu viņai biji dārgs, Sevro.”

Viņa rokas, vasarraibumainas un tievas, ir sakrustotas priekšā. Viens dvielis aptīts ap vidukli, bet otrs uzmests plecos. Zeltiem kailums ir vienaldzīgs, bet ar Sevro tā nekad nav bijis. Kopš pēdējās reizes, kad viņu redzēju, draugs ir ticis pie tetovējuma. Liela, pelēki melna vilka pār muguru. Gaudoņi viņam ir viss. Reiz viņi man bija tikai līdzeklis, ar ko sasniegt savus mērķus; tagad uzskatu viņus par ko vairāk. Tomēr kāda gan tam nozīme, ja tāpat viņus izmantoju? Viņš lūkojas uz ūdeni, kas aiz­tek dušas notekā. Tas virpuļo lejup, lejup.

„Galu galā esmu drošs, ka man patiks karš,” viņš saka. „Drusku jānorūda mugurkauls. Jāsastrādā rokas. Suņabērni stāsta mums, ka tur ir vienīgi rozes un triumfs.” Viņš paceļ galvu. „Pļāvēj, vai tad nejūti, kā smaržo pēc rozēm?”

Apsēžos viņam blakus uz sola. „Vai tu dzirdēji, ko es teicu?” „Skaidrs, ka nolādēti dzirdēju. Man trūkst acs, nevis auss.” Viņš uzsit ar kaulainu pirkstu pa biomehānisko aci. „Protams, es zinu, ka viņai rūpēju. Tikai ne tā, kā es būtu gribējis. Viņa bija pelnījusi dzīvot. Ja kāds

no mums, neglītajiem sūdbambuļiem, bija to pelnījis, tā bija Kvinna. Viņā nebija ne smakas no nežēlības. Nemaz. Bet tam nebija nozīmes. Nav nozīmes, vai esam ļauni vai labi. Viss paliek nejaušības ziņā.”

„Tā bija nejaušība, ka vispār viņu pazini,” saku. „Nejaušība, kas atveda viņu uz Marsa namu.”

„Nē. Tur bija vainīgs mans tēvs,” Sevro saka. „Viņš viņu iesauca, apmainījās ar Junonu, lai viņu dabūtu.” Sevro nošūpo galvu. „Tikai tāpēc, ka domāja — Kvinna mūs savaldīs, mazinās mūsu dusmas. Ja viņš nebūtu Kvinnu izvēlējies, mēs nebūtu viņu satikuši, un viņa jopro­jām būtu dzīva.”

„Varbūt,” atbildu, domādams par Eo. „Tomēr viņa izvēlējās te ieras­ties. Izvēlējās sekot man. Sekot tev.”

„Tāpat kā Pakss.”

Pieskāries savam Pegaza kulonam, pamāju.

„Tas viss ir mēsli. Vai ne?” Sevro vaicā. „Vienalga, cik smuki viņi to pasniedz. Mēs joprojām esam spēlē. Vienmēr būsim tajā sasodītajā spēlē. Nospļauties par viņu impēriju. Nospļauties par visiem tiem mēsliem. Es atnācu pie tevis, jo viņš man pateica, kas tu esi.”

Es lūkojos drauga sejā, nespēdams saprast.

„Kā tu to domā?” vaicāju, nervozi iesmējies.

„Ieslēdz to,” Sevro saka. „Es zinu, ka tev ir līdzi. Tu esi rūpīgs, Pļā­vēj. Allaž esi bijis rūpīgs.”

„Kāpēc tu izturies tik—”

„Aizveries un ieslēdz to!”

Pamāju un aktivizēju kabatā ielikto ierīci. Ap mums izplešas slāpLauks. Es neesmu tik lepns kā Valdniece un neaizmirstu iespēju, ka mūs kāds varētu noklausīties. Sevro uz mani skatās, līdz neomulīgi sagrozos.

„Kas tad es esmu?” vaicāju.

„Pat šobrīd?” viņš prasa, kratīdams galvu. „Tu esi iedzīts stūrī. Pasaki, kurš mani atsūtīja!”

„Tevi atsūtīja Mustanga. Tu man teici, ka viņa atvedusi tevi no Novidus. Tāpat kā pārējos gaudoņus.”

„Tieši tā. Viņa mani ataicināja. Kamēr atkūlāmies no Plutona, pagāja seši mēneši. Tomēr uzmini, kas mani uzrunāja, kamēr uz Tritona gaidījām pārsēšanos. Aiziet, Pļāv’! Uzmini!”

„Loms?” Viņa lūpas savelkas nicīgā smīnā. „Fičners?”

Sevro iespļauj man sejā, tieši zem acs. „Mini nepareizi vēlreiz, un es tevi pametīšu, lūk, tā.” Viņš uzsit knipi. „Es neatgriezīšos. Es tev nepalī­dzēšu. Es neliešu asinis tevis dēļ. Neupurēšu savus draugus tāda vīra dēļ, kuram nerūpu kaut tik daudz, lai viņš vienu vienīgu reizi manis dēļ ris­kētu ar savu kaklu. Uzticība ir abpusēja padarīšana, Derov. Šoreiz jālec tev.” Viņš neblefo. Un es zinu, ko gribu teikt. Bet kā gan tas var būt? Sevro ir zelts. Nolāpīts zelts. Viņš dzirdēja, kā Apolonam saku „nolā­pīts”. Viņš to piesedza. Vai ne? Vai varbūt tā bija kļūda. Vai viņš dzen mani lamatās? Nē. Nē, ja tās ir lamatas, spēle jau ir galā. Ēo sapnis nekad nepiepildīsies. Kurš man ir tuvāks par viņu? Kurš mani mīl vairāk par šo savādo, nejauko atkritēju? Neviens.

Tāpēc ieskatos viņa duļķaini zeltainajās acīs. „Tevi atsūtīja Arējs.” Starp mums ir klusums.

Šausminošas piecas sekundes. Sešas. Septiņas. Viņš pieceļas un aizslēdz durvis, tad izvelk no savu saburzīto bikšu kabatas mazu, melnu kristālu. „Tikai tavai elpai.”

„Čukst Akmens…”

Zinādams, cik daudz tas maksā, uzmanīgi to paņemu un uzpūšu tā virsmai. Mana elpa liek tam nodrebēt un sašķīst. Gaisā kā jāņtārpiņi no zāles vēlas vasaras novakarē paceļas sīki melnas gaismas puteklīši. Tie savienojas. Lidojumā izveido graudainu hologrammu, kas paliek gaisā starp Sevro un mani. Arēja zobainā ķivere.

„Mans dēls,” monotoni atskan viņa balss. „Piedod. Harmonija ir nodevusi mani un uzsākusi kampaņu, kas ir pretrunā mūsu principiem. Viņas nolūkus attiecībā uz tevi es atklāju pārāk vēlu. Tomēr tu biji gudrs. Tieši tāpēc es tevi izvēlējos. Tiek veikti pasākumi, kas ierobežos viņas centienus. Tev jāturpina savējie. Jānoskaņo Augusts pret Rellonām, lai viņi lauž Pax Solaris.”

Es mēģinu uzdot jautājumu, bet tas ir ieraksts.

„Es saprotu, ka tas ir smagi. Jau tāpat esmu no tevis prasījis pārāk daudz. Tomēr tev jāturpina. Nes haosu! Novājini viņus! Tev ir daudz iemeslu mani apšaubīt. Līdz šim ar tevi nesazinājāmies, jo tevi novēroja Plīnijs, Šakālis un Valdnieces spiegi. Nemiera cēlāji piesaista interesi. Tomēr arī es esmu tevi vērojis un lepojos ar tevi. Es zinu, ka Eo arī lepotos. Gadījumam, ja apšaubi šī ziņojuma patiesumu, ar tevi vēlas apsveicināties kāds draugs.”

Arēja ķivere pagaist, un man uzsmaida Dejotājs. „Derov, es gribu, lai zini, ka mēs esam kopā ar tevi. Tava ģimene ir sveika un vesela. Beigas ir tuvu, mans draugs. Drīz varēsi mums piebiedroties. Līdz tam brīdim uzticies cilvēkam, ko sūtīja Arējs; es pats viņu uzrunāju. Sarauj važas!"

Attēls izšķīst, melnā gaisma pazūd gaisā. Un es palieku raugāmies dušas telpas grīdā.

„Par spīti visām tām operācijām, tu izskaties labi,” saka Sevro. Viņa smaids ir ne mazāk nejauks kā parasti. „Arējs atsūtīja pie manis to kropli. To, kurš iekārtoja tevi Institūtā. Dejotāju.”

Neko vairāk viņš nepagūst pateikt, jo es raudādams viņu apskauju. Šņukstu un drebēdams turos pie Sevro, izbiedēdams viņu. Viņš nepa­kustas, tikai paplikšķina man pa galvu. No maniem pleciem noveļas viss svars. Kāds zina! Viņš zina un ir šeit! Viņš zina un ieradās man palīdzēt. Palīdzēt man. Es nespēju beigt drebēt un pateikties. Eo bija taisnība. Man bija taisnība. „Tu esi mans draugs,” izstostu kā bērns. Redzēdams mani šādu, ari Sevro gandrīz apraudas.

Patiess draugs.

„Protams,” viņš saka tonī, kas liek manīt, ka man jārimstas. „Bet tikai tad, ja tu beigsi pinkšķēt, cilvēk. Mēs joprojām esam zelti.”

Nokaunējies atraujos no viņa un slauku seju piedurknē. Šķiet, ka nomurminu atvainošanās vārdus. Mans skatiens ir miglā tīts. Nošņaukājos. Viņš pasniedz man dvieli, kurā izšņaucu tekošo degunu. Sevro saviebjas.

„Kas ir?”

„Tas bija domāts tavām acīm.”

Kopā smejamies, bet tad sēžam neveiklā klusumā. Pēc kāda brīža vaicāju, cik ilgi viņš zinājis. Sevro atbild, ka aizdomas viņam bijušas kopš

Institūta, kad viņš izdzirdējis, kā saku Apolonam „nolāpīts”. Mana balss esot bijusi dziļa un skarba. Tad Dejotājs parādījis viņam manas grebšanas videoierakstus.

„Nezinu, kā viņi zināja, ka vari man uzticēties pat tad, ja tu to nedarīji, tukšpauri. Tā vienmēr ir bijis. Un vienmēr būs.”

„Tas tev… netraucē?” prasu viņam. „Tas, kas esmu?”

„Traucēt. Tas ir sīks, mazs vārdiņš lielai, nolādētai padarīšanai.” Viņš pakasa savu skūto galvu. „Mani traucē izsitumi kājstarpē. Mani traucē sabojājusies zivs uz mana šķīvja. Mani traucē iedomīgi suņabērni. Šis…” Viņš parausta plecus. „Piekāst to! Mana pieeja tev patīk labāk nekā jebkuram citam čurugalvam šajās pasaulēs. Iedomājos, ka varētu atdarīt ar to pašu pat tad, ja īstenībā esmu lielāks par tavu rūsgano pakaļu.”

Par to es smejos. Mans sarkanā augums blakus viņam būtu izska­tījies pēc pundura. „Tu noteikti zini, ko esmu ieradies šeit darīt. Tā nav tikai iefiltrēšanās. Tā novedīs pie Sabiedrības gāšanas.”

„Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens.”

„Tas ir viss?” neticīgi pavaicāju. „Tu esi ar mums?”

Viņš nosprauslājas. „Lai tevi sasniegtu, es pavadīju sešus mēne­šus dedzesKuģī. Trīs mēnešus no Tritona pēc tam, kad Dejotājs man atklāja patiesību. Vai biju apjucis? Sasodīts, jā. Tik un tā kāpu uz kuģa un varēju visu apdomāt trīs mēnešus. Tomēr esmu šeit. Tāpēc man šķiet, ka laiks, kad apšaubīju savu apņemšanos, ir pagājis. Lai nu kā, bet mani zelta „brāļi” ir mēģinājuši mani nobendēt, sākot ar dzimšanas brīdi.” Viņš palūkojas visapkārt, juzdamies neērti pat pēc visa, ko esam viens otram atklājuši, pat par spīti slāpLaukam. „Vienīgie cilvēki, kuri izturējušies pret mani ar cieņu, ir tie, kuriem nav bijis iemesla to darīt. ZemKrāsas. Tu. Es domāju, ka pienācis laiks atdarīt arī viņiem ar to pašu.”

„Un kā ar pārējiem?” dedzīgi jautāju. „Oli? Klaunu?”

„Ne mans noslēpums, lai ar to dalītos. Kvinna būtu sapratusi,” kaut ko apspiezdams, viņš klusi saka. „Pārējie varētu piebiedroties. Dadzis to nedarīs. Roks to nedarīs. Pat ne pēc miljons gadiem. Pārāk iemīlējušies paši savā sugā. Par garo, augstprātīgo nezinu.”

„Viktra. Un Mustanga?” es vaicāju.

„Es mīlas padomus nesniedzu, sūdbambuli.” Viņš pieceļas. „Klau, tas, ka esmu revolucionārs, taču nenozīmē, ka man jāatsakās no sārtās sniegtas masāžas, vai ne? Tas būtu galīgi draņķīgi.”

„Es nezinu,” iesmejos. „Godīgi sakot, pats joprojām mēģinu saprast.” „Pajāt. Es gribu masāžu. Mugura liekas nolāpīti salauzta.” Viņam iesmejoties, zib greizie zobi. „Laba sajūta. Tā es zinu, ka tas ir pareizi, Pļāv’. Par spīti visiem tiem mēsliem. Laba sajūta šeit.” Viņš uzsit pa šaura­jām krūtīm. „Ir… kā bija jāsaka… nolāpīti laba sajūta.”

Pēc tam, kad esmu atvadījies no Sevro, mani uzmeklē Viktra. „Augusts lika pateikt, ka Pelnu valdnieka kajīte ir tava.”

„Augusts atdod man vislielāko dzīvokli?”

„Viņš teica, ka tas ir tavs kuģis un tava trofeja. Tu jau zini, cik ļoti viņam patīk ievērot kārtību.”

„Es ceru, ka tu zini, kā turp aiziet. Es jau esmu apmaldījies.”

Viņa pamāj, lai sekoju. Klusēdami ejam pa gaiteņiem. Esmu saguris, tomēr gana laimīgs tagad, kad zinu, ka, ja Sevro ir ar mani, Arējs joprojām paļaujas uz mani un Dejotājs ir dzīvs. Tas remdē sāpes par Kvinnas nāvi.

„Pieņemu, tu zini, ka mana ģimene ir nodevusi arhiGubernatoru,” viņa iesāk.

„Esmu dzirdējis. Bet tu joprojām esi ar mums.”

„Kā jau teicu. Es daru to, ko vēlos. Atšķirībā no Antonijas, mani vai manus kontus māte nekontrolē.” Viņa pasmīn, ieslīpi vērodama mani. „Man patīk, kad esi šāds.”

„Sāds?” Nenoturos neiesmējies. „Kā tu to domā?”

„Es nezinu. Tu liecies mierīgs. Nesaspringts. Par spīti tam, kas notika.”

„Un tu liecies īpaši laipna,” saku.

„Laipna? Dīvaini maldi. Mēs abi zinām, ka ne tuvu neesmu laipna.” Ejam klusēdami, līdz sasniedzam manas kajītes durvis. Pametu skatu pār plecu un ieraugu Ragnāru sekojam mums gaitenī. Ja nebūtu daudzo pārsēju, es viņu vispār nebūtu ievērojis. Ar žestu lieku viņam doties prom.

Pie durvīm pētoši veros Viktras augstprātīgajās acīs. „Tu būtu varē­jusi atsūtīt kādu zem Krāsu pateikt man par kajīti.”

„Bet tad es nebūtu tevi satikusi.”

„Vai tas ir vienīgais iemesls?” vaicāju.

Viņa nebēdnīgi pasmaida. „Es domāju, ka paturēšu savus noslēpu­mus pie sevis.” Pēc brīža viņa paceļ acis. „Tomēr es par tevi uztraucos.” „Par mani?” Nogrozu acis. „Kas tev aiz ādas, Viktra?”

„Nekas,” viņa aizvainoti saka. „Tu esi tāds liekulis, Derov!”

„Es?”

„Atceries to reizi, kad Takts atbrīvojās no tavas vijoles, jo viņam bija aizdomas, ka no viņa kaut ko gribi? Tagad tu tāpat izturies pret mani. Tāpat kā toreiz, kad atnācu pie tevis uz Lunas dārziem. Vai ir tik grūti noticēt, ka esmu tavs draugs un raizējos par tevi?” Viņa sarauc degunu. „Tu padari mani emocionālu, un man tas derdzas.”

„Piedod,” saku. „Tu vienkārši esi…” Mēģinu atrast pareizos vārdus, ar kādiem raksturot šo slaido sievieti. Tādu nav. Tādēļ paraustu plecus un saku: „Ir grūti, zinot, ka esi Antonijas māsa. Tas arī viss.”

„Bet es neesmu viņa.”

„Es to sapro—”

„Vai tā ir?” Viņa pasniedzas un pieskaras manai sejai. Meklējoši paveras viņas lūpas. Atceros, kā bija just tās piespiestas manējām, pirms izšāvos no spļāvējCaurules. Tobrīd ļāvu viņai mani noskūpstīt. Pat tad, ja Viktrai ir salta sirds, kaut kur tajā ir vieta man. Citāda nekā Ēo. Citāda nekā Mustanga. Saudzīgi atkāpjos un pakratu galvu.

„Tu esi savāds vīrietis,” viņa saka ar klusu nopūtu, visa viņas ievainojamība nu pagaisusi. Plēsējas nagi atkal izlaisti. Viņa atspiež muguru pret pretējo sienu, saliec kāju, atbalsta zābaku pret sienu, un acīs dzirkst smiekli par mani. Lūk, Viktra, kuru pazīstu.

„Tev patīk sievietes, tomēr tu mūs neizbaudi.” Viņas lūpas viegli paveras, un mutes kaktiņos iesēžas smaida līnijas. Pašam negribot, mans skatiens slīd gar viņas kakla slaidajām līnijām, spēcīgajiem, smalkajiem pleciem un krūšu kontūrām. Viņas skatiens svilina. „Ko baudīt ir daudz. Vai tu maz zini, cik maiga ir mana āda?”

Es nokrekšķinu smieklus. „Tu mani izzobo.”

„Kā vienmēr.”

Viktra ir aprēķinātāja. Tā viņa radusi. Tomēr uz mirkli viņa bija ievainojama. Un redzot to… redzot to, manas domas mainījās. Noslāpēju seksuālo spriedzi, cik labi vien protu.

„Arlabunakti, māsiņ,” saku un noskūpstu viņu uz pieres.

„Māsiņ? Māsiņ?” viņa neticēdama smejas, kad dodos prom. Paiet kāds mirklis, tomēr viņa mani pasauc.

„Vai tas tāpēc, ka, tavuprāt, esmu ļauna?”

Pagriežos pret viņu. „Ļauna?”

„Vai tāpēc nekad neesi mani gribējis?” Viņa pieklust, rūpīgi izvēlē­damās vārdus. „Tāpēc, ka skaties uz mani no augšas?"

„Kāpēc tu tā domā?” maigi vaicāju.

Viktra parausta plecus un, savādi vilcinādamās, palūkojas visap­kārt. „Es ne…” Viņa pakrata galvu, mēģinādama atrast pareizos vārdus. Viņa norāda uz sevi. „Es tā izdzīvoju, vai saproti? Tā mani mācīja māte. Vienīgi tas strādā.”

„Ko tu teiktu, ja mēs pamēģinātu ko jaunu?” piedāvāju un eju atpa­kaļ pie viņas. Sniedzu sveicienam roku. „Derovs. Pretēji vispārzināmām baumām, es neēdu stiklu. Man patīk mūzika, dejošana un ļoti garšo svaigi augļi, īpaši zemenes.”

Viņa nosprauslājas. „Cik stulbi. Mēs iepazīstamies no jauna?” „Nekādu bruņu. Tikai divi cilvēki. Es gaidu!” rotaļīgi viņai saku. Nogrozījusi acis un pārbaudījusi, vai pa gaiteni neviens netuvojas, viņa sper soli uz priekšu. Apspiezdama bērnišķīgu smaidu, viņa saņem manu plaukstu. „Viktra. Man patīk, kā pirms lietus smaržo akmens.” Viņa piesarkušiem vaigiem novaikstās. „Un… nesmejies. Es patiesībā neieredzu zelta krāsu. Manai sejas ādai labāk piestāv zaļā.”

Nespēju aizmigt. To ļaužu līķi, kurus atstāju aiz muguras, nu peld tumsā man nopakaļ. Pamostos kādu duci reižu, manus sapņus plosa eks­ploziju uzliesmojumi un zobenu cirtieni. Esmu pelnījis šīs bezmiega nak­tis. Es zinu to, tieši tādēļ tās ir vēl smagākas.

Pieceļos un riņķoju pa savu jauno dzīvokli, klīstu pa tā plašumiem. Sešas istabas. Neliela treniņu zāle. Liela pirts. Kabinets. Tas viss piederē­jis vīram, kurš nodedzināja pavadoni. Fūriju tēvam. Kā lai aizmiegu šādā istabā? Izņemu no kabatas Pegaza piekariņu, gandrīz aizmirsis, ka tā ir rādija bumba.

Kā rēgs klīzdams pa kuģa gaiteņiem, raugos pār plecu un prātoju, vai man seko Ragnārs. Teicu viņam, lai dodas pie miera, tomēr neko nezinu par viņa noskaņām, to, kā viņš domā un ko dara naktīs. Vēl daudz jāmācās.

Caur krēslainajiem gaiteņiem eju garām oranžo tehniķiem un zilo sistēmoperatoriem, kas apklust un paklanās, kamēr pa metāla ejām dodos dziļāk kuģa iekšienē, kur zelti nekad nesper kāju. Griesti ir zemāki, tie paredzēti sarkano strādniekiem un brūno apkopējiem. Šis kuģis ir pil­sēta, sala. Šeit ir visas krāsas. Atceros sarakstu. Tūkstošiem darba vietu. Miljoniem kustīgu detaļu. Pētu kādu tehniskās apkopes pulti. Ja nu šeit strādājošais oranžais pārslogotu pulti? Kas tad notiktu? Es nezinu. Pie­ņemu, ka to zinātu tikai nedaudzi zelti. Iegaumēju to.

Turpinu, un izsalkums ved mani uz ēdnīcas zāles pusi. Ēdienu viegli varētu piegādāt uz manām istabām, bet man vēl nav neviena sulaiņa. Lai nu kā, bet man nepatīk, ja kādam mani jāgaida. Ēdnīcā sastopu vēl kādu bezmiega māktu dvēseli, kura sēž pie gara metāla galda.

Mustanga.