Zelta dēls

41 . ahilejs

Nav laika sērot. Mani spēki ir sarukuši, tomēr mums jāsadalās vēl vairāk. Ārpusē mana armija triecas pret necaursitamām sienām un gaida palīdzību no iekšpuses. Viņi nav to saņēmuši. Mani legāti meklēs manu signālu un prātos, vai es varētu būt miris. Tādas baumas var likt mums šajā kaujā zaudēt.

Sūtu Ragnāru kopā ar atlikušajiem obsidiāniem atvērt pilsētas vār­tus maniem legātiem, kas gaida mūs kopā ar tūkstošiem rezerves pelēko un obsidiānu.

„Es nedošu tev nevienu zeltu,” saku Ragnāram. „Vai tu saproti, ko tas nozīmē?”

„Saprotu.”

„Tas var būt jauns sākums,” es klusi saku. Pieliecos un paceļu sūco­šajos dubļos nomestu slāti. „Cilvēka pienākums ir pašam izvēlēties savu likteni. Izvēlies savējo!” Sniedzu viņam ieroci.

Ragnārs pār plecu pamet skatu uz obsidiāniem. Viņu bruņas ir cie­tušas, kamēr tie tika izgriezti no zvaigžņCaulām. Viņi ir klāti ar dub­ļiem. Mazāki par Ragnāru. Daži ir pakļāvīgi un klusi. Citi lieli un nepa­cietīgi mīņājas no vienas kājas uz otru. Visiem ir melnas acis un balti mati. Viņi apbruņoti ar ieročiem, kas paņemti no pelēkajiem un obsidi­āniem, ko nogalināju. To tik tikko pietiek visiem, turklāt no tiem nebūs liela labuma, ja vienība uzskries virsū zeltiem.

Ragnārs izvēlas. Viņš pastiepj roku. Man aiz muguras gatavojas gaudoņi, un Dadzis joprojām met uz milzi ļaunus skatus. „Es izvēlos tev sekot,” viņš saka. „Un izvēlos viņus vadīt.”

Ielieku slāti viņa plaukstā.

„Derov!” noelšas Dadzis. „Ko tu dari?”

„Aizveries!” uzsauc Sevro.

„Viņš nedrīkst tā darīt!” Dadzis slāj uz priekšu un mēģina izraut slāti no Ragnāra rokas. Viņš nelaiž to vaļā. „Atdod to, vergsl Atdod man asmeni!” Viņa izvelk savu slāti. „Atdod man asmeni, vai arī nogriezīšu roku, kurā to turi!”

„Tad es sacirtīšu tevi, Dadzi,” novelk Sevro.

„Sevro?” Acis iepletusi, viņa pagriežas pret draugu. Tad palūko­jas uz mani un pārējiem gaudoņiem, kas stāv klusēdami un nesaprot, kas tikko notika. „Vai jūs esat sajukuši? Tas nav pareizi. Tā ir mūsu! Viņš nav…

„To pelnījis?” Sevro prasa. „Kas tu tāda esi, lai to izlemtu?”

„Es esmu zelts!” viņa iekliedzas. „Klaun, Oli…”

Olis klusē. Klauns piešķiebj galvu. „Derov, ko tas nozīmē?”

„Šī ir mana armija,” es saku. „Tu atceries Institūtu. Tu atceries, kā lēju savas asinis par tiem, kas man seko. Kā neņēmu vergus. Kāpēc tagad tas tevi pārsteidz? Tāpēc, ka viss notiek pa īstam?”

„Tas ir bīstams lēmums, tas arī viss.” Klauns palūkojas uz visapkārt mutuļojošo karu. „Pat šeit.”

„Tev taisnība. Tā ir.” Noliecos un atrodu vēl vienu slāti, kas iemesta dubļos. Šo pasviežu vienam no obsidiāniem — ļauna paskata sievietei, kas ir uz pusi mazāka par mani. Viņa tur to kā indīgu čūsku un izbailēs paskatās uz mani. Viņi ir auguši, ticēdami, ka esam dievi. Ja man iedotu Tora veseri… kā es to turētu? Sevro pastaigā gar līķiem un atrod vēl vai­rākus ieročus. Viņš pamet slātes obsidiāniem.

„Nesagriezieties,” viņš saka.

„Es uz jums paļaujos. Tagad ejiet!” uzsaucu tiem. Obsidiāni pazūd, vieglā riksītī ieskrējuši tumsā, kas briest milzīgā mūra ēnā. Pievēršos gau­doņiem. „Vai ir kādi iebildumi?” Visi, izņemot Dadzi, aši pakrata galvas.

„Dadzi?” pārjautā Sevro.

Klauns viņai piebiksta. Meitene sabozusies nogroza galvu. „Nekādu iebildumu.”

Tomēr iebildumi ir. Pēc šī viņa man vairs nesekos. Jau tagad jūtu, kā draugi no manis novēršas. Un viņi nezina pat niecīgāko daļu patiesī­bas. Par to būs jādomā citudien.

Mums jākustas ātri. Tomēr uz visiem palicis tikai viens pāris strā­dājošu gravZābaku. Iedodu tos Sevro. Mēģinām pārbaudīt, vai viņš var mūs pacelt tāpat kā toreiz, kad uznesa Olimpā gaudoņus, tomēr, kad saķeramies pie zābakiem, tie raustās un dzirksteļo. Var panest tikai Sevro svaru. Sabojājušies cīņā un glābjot upē iekritušos. Nolāpīts!

Tā nu būs jāskrien kājām. Un mēs nedrīkstam kavēties.

Norādu uz atPlāksnes bruņām, kas sargā tos, kuriem paveicies pēc zvaigžņČaulu sagriešanas. „Bruņas nost!”

„Ko?” iešļupstas Dadzis.

„Bruņas. Nost. Izņemot skarabAdas.”

„Neapbruņotiem iet pret prētoriešiem?” iegaudojas Dadzis. „Vai gribi, lai mirstam mēs visi”

„Mums jākustas ātri. Ja vairogs tiks nolaists, pirms nokļūsim Cita­delē, Valdniece aizbēgs. Ja viņu nenotversim, viņai radīsies iespēja atkal sakopot spēkus. Viņa piebiedrosies savam Pelnu valdniekam. Sasauks visu Sabiedrību, un viņi ieradīsies šeit ar desmitreiz lielākiem spēkiem, lai mūs sakautu. Mēs uzvarēsim kaujā, bet zaudēsim karā.”

„Bet, ja saņemsim viņu gūstā…” man blakus nostājies, daudzsološi ierūcas Sevro.

„Mēs te runājam par Valdnieci,” iebilst Klauns. „Pie viņas sāniem būs olimpiskie bruņinieki. Prētorieši…”

„Un?” prasa Sevro. „Mums esam mēs.”

„Mēs esam seši.” Kad paskatāmies uz viņu, Klauns muļķīgi parausta plecus. „Es tikai iedomājos, ka kādam vajadzētu uz to norādīt.”

„Mums kājām jāmēro piecpadsmit kilometri,” saku. Gaudoņi pamāj. „Manā gaitā.” Tad viņi apmainās ar raižpilniem skatieniem un sāk vilkt nost bruņas. „Ja atpaliekat, atrodiet vietu, kur paslēpties.” Viena trešdaļa Zemes gravitācijas. Lieliski trenēti skrējēji. Tik un tā būs grūti. It sevišķi tagad, kad pats ar savu slāti esmu sapostījis sev roku.

Sevro man blakus velk zābakus, bet gaudoņi velk nost bruņas. Dzirdu viņu šausmas drebošām rokām novilktu bruņu un ieroču šķin­doņā, redzu tās, kad viņi drudžainām kustībām nosmērējas ar dubļiem, lai maskētu savu gaišo ādu.

„Viņi ir bijuši kopā ar tevi no paša sākuma, Derov.” Sevro lūkojas uz vēja šūpoto parku, tālo Citadeli un zibenīgajiem kuģiem debesīs. „Mūsu jau ir uz pusi mazāk nekā tad, kad aizvedām tevi no Lunas. Varbūt esi aizvietojis Pakšu ar Ragnāru, bet tu nevari aizstāt viņus. Vai mani.”

„Es domāju, ka tu esi ar mani.”

„Es esmu tava sirdsapziņa. Es velkos tev pakaļ visur, kur tu ej. Tāpēc neesi āmurgalva.”

„Skaidrs. Man pakaļ!” iesaucos.

Nometuši bruņas, klusi dodamies ceļā. Esam bruņoti tikai ar slātēm un skarabAdām. GravZābaku vietā pēdas sedz viegli apavi ar gumi­jas zoli. Atstājuši sienu aiz muguras, gar upi dodamies dziļāk pilsētā. Skrienam caur vairākiem akriem zaļojošu parku un mežu, kas nošķir pil­sētu no sienas, aiz kuras plosās mehānikas pārsātināts karš. Garām rēk­dami traucas kuģi, kas tricina koku zarus un pa gaisu šķiež lapas. Tālu pa labi zib zemes tramvaji, kas ved kareivjus uz fronti. Tālumā dārd sprā­dzieni. Aiz lielā vairoga, kas klāj pilsētu, debesis aprijuši mākoņi. Arī tajos zib eksplozijas.

Ja ir dzīva, Mustanga tagad noteikti tuvojas vairoga ģeneratoriem.

Nav joka lieta ātri noskriet piecpadsmit kilometrus. Man sānā duras sāpes. Muskuļi izslāpuši pēc skābekļa. Un labā roka sāp no asiņojo­šās šāviena brūces bicepsā un grieztajām brūcēm ap bicepsu un plaukstas locītavu. Esmu izdzēris pusi stimulantu paciņas, tādēļ roku varu izman­tot. Sāpes nepadara aklu. Tās liek koncentrēties. Novērš manas domas no mirušajiem.

Kad sasniedzam mežmalu, neapstājamies, lai atpūstos, bet gan izskrienam tirdzniecības rajona bruģētajās ielās un turpinām ceļu starp ēkām, kas ietiecas debesīs vairāk nekā kilometra augstumā. Skrienam caur tukšiem zemKrāsu rajoniem un tirgu, kur līkumaini gaiteņi ved mūs cauri skarbām ielām un garām grafīti nosmērētām sienām. Sad tad kāds brūnais, sārtais vai sarkanais mūk, lai dotu mums ceļu, vai noskatās uz mums pa logiem vai no šķērsielām. Pat šeit, viņu varas centrā, redzu grafīti, kas attēlo Eo nāvi. Viņas mati deg tāpat kā sašautie iznīcinātāji, kas sašvīkā debesis aiz Agejas caurspīdīgajiem vairogiem. Kāds man aiz muguras vemj. Tomēr nepārtrauc skriet. Nelabuma smaka mums seko.

Pie mums atgriežas Sevro un nolaižas man blakus. „Priekšā pelēko vads. Ejiet vienu kvartālu uz dienvidiem, tad atkāpieties, lai no tā izvairī­tos.” Un viņš atkal ir prom. Ievērojam viņa norādījumus.

Pēkšņi debesīs redzama ievērojama kustība, mēs palēninām gaitu līdz lēnam skrējienam, lai redzētu, kas notiek. Olis izmanto iespēju sabrukt uz bruģa un smagi elsojot atpūsties. Augstu virs mums, tomēr zem vairoga, pulks transportkuģu ved karavīrus no mazākās sadursmes pie dienvidu sienas, kur cīnās Loms, uz ziemeļu sienu, kurp devies Ragnārs ar saviem obsidiāniem. Dučiem kuģu ar rezerves spēkiem paceļas no piestātnēm angāros un ostās, kas izraibinājušas septiņus kilomet­rus augstās Marinera ielejas klinšu sienas gan austrumos, gan rietumos. Tur atrodas vairums kazarmu, kā ari rūpnīcas, kurās virsSarkanie vergo, lai izgatavotu bruņojumu un tirdzniecībai paredzētas patēriņa preces. Noslēpjamies no kuģa. Pie ziemeļu sienas kaut kas ir noticis. Atkal doda­mies tālāk. Olis novaidas. Dadzis palīdz viņai piecelties un palikt ierindā.

Pēc dažām minūtēm mums atkal piebiedrojas Sevro; viņa kreisā roka ļengani nokarājas gar sānu. Paraugos uz to. Viņš neliekas ne zinis par manām raizēm.

„Ragnārs atvēra nolādētos vārtus.” Viņa seja atplaukst smaidā. „Viņi divpadsmit pret visu mūri. Mūsu zēni gāžas iekšā. Un …” Viņš stāv un smīn.

„Un kas?”

„Un Ragnārs nogalināja Vēja bruņinieku un gandrīz uzveica Kasiju.”

„Olimpisko?” Klauns noelšas.

„Sacirta viņu visas armijas priekšā. Obsidiāni armijā jūk vai prātā.”

Tad Sevro ir prom un mēs dodamies tālāk. No slēpņa mums uzglūn pelēko policistu vienība. Kamēr viņu raidītās lodes sacaurumo ietves, paslēpjamies, bet pēc tam novirzāmies kādā sānieliņā, lai no viņiem izvairītos.

Noskrienam vēl četrus kilometrus, līdz sasniedzam galamērķi.

Klepodami, elsodami, klupdami un krizdami ieskrienam Citadeles teritorijā. Tur paslēpjamies kokos kā tāds izraidītu, noplukušu dēmonu bars. Caur plāno pamežu aiz augstas sienas redzamas sarežģītās Cita­deles torņu smailes. Tās ir nevis zeltītas, bet sarkanbaltas un izrotātas ar Augusta lauvu statujām, lai gan vēsmā virs lauvas tēlā kalta vējrāža plīvo Bellonas zili sudrabotie karogi. To sudrabotais ērglis šķiet tik lepns, līdz Sevro mums pamāj no vējrāža, nogriež kādu karogu un palaiž to pa vējam. Tie negaidīja, ka ielauzīsimies tik dziļi pilsētas iekšienē.

Citadele ir ne tikai skaista, bet arī cietokšņa nosaukuma vērta. Tāda cietokšņa, ar kuru es jokus negribu dzīt. Mēs ietu no telpas uz telpu un, pieņemot, ka tajā vēl ir karavīri, nonāktu ienaidnieka ielenkumā, tiktu pienagloti pie tās dārgajām sarkanozola sienām un nogalēti uz tās mar­mora grīdām. Citadeli neslēpj vairogs, tomēr tālu ap to pazemi caurvij bunkuru tīkls. Es uztraucos, ka tieši tur slēpjas Valdniece. Ja viņa paliktu tur, šis uzbrukums pārvērstos aplenkumā. Līdz mēs viņu izkvēpinātu — ja tas vispār izdotos —, paietu vairākas dienas. Tādēļ dodu viņai bēgša­nas ceļu. Tas tagad gulstas uz Mustangas pleciem — vairogam jākrīt sav­laicīgi. Mums viņa jāizvilina laukā.

No klusajiem Citadeles dārziem mūs šķir dekoratīva siena, tāda, kas gravZābakos prasītu pāris soļus lēcienā. Visapkārt ir parks. Koki. Strūklakas. Balti laukumi, kuros zelti un sudrabi dzer pēcpusdienas tēju, nu tic ir tukši. Šeit, vētras centrā, ir tik kluss. Sevro nolaižas lejā, lai man piebiedrotos.

„Vai vari pārcelt mūs pāri sienai?” es vaicāju.

„Tie verķi ir gandrīz izlādējušies,” viņš ņurd. „Pamēģināsim.” Apskaujamies, un Sevro, sāpēs viebdamies un saudzēdams savu ievai­noto roku, paceļ mani gaisā. Zābaki raustās un spļauj drebelīgas dzirkste­les. Mēs divas reizes zaudējam augstumu. Tad esam pāri sienai. Nostājos uz sienas malas, bet Sevro atkal nolaižas, lai paceltu nākamo gaudoni. Pēc kāda brīža viņa galva uz mirkli parādās virs sienas malas, bet tad pazūd, jo zābaki sākuši dzirksteļot un īdēt. Atskan vēl pēdējais mehānis­kais parkšķis, zābaki izslēdzas, un Sevro kopā ar gaudoni krīt no desmit metru augstuma, līdz atsitas pret zemi.

Kaut kur pilsētā atskan varens sprādziens. Tālumā ceļas dūmi.

Mustangai ir izdevies izpildīt savu uzdevumu.

Izslēdzas caurspīdīgais vairogs, kas nošķīra šo pasauli no kuģu val­stības. Tas noņirb un, greizos atspulgos parādījis ugunsgrēkus pilsētā un zibeņus debesīs, sašķist prizmatiskā miglā. Sašķīst viena astotdaļa vairoga; sakrājušies lietusūdeņi gāžas pār to pilsētas daļu kā varens, pelēks palags.

„Nenostrādāja/" aiz sienas ievaimanājas Olis.

Tomēr nostrādāja gan. Viens pēc otra pārslodzi piedzīvo vairogu uzturošie savienojumi. Tā ir kā ķēdes reakcija ar negaisa nestajām lietus­gāzēm, kas beidzot gāžas pār Ageju. Ja Roks uzvar, viņš atsūtīs papild­spēkus. Pilsēta ir tikpat kā ieņemta. Un pat tagad Valdnieces miesassargi izvedīs viņu no bunkuriem, lai viņa var aizbēgt no zaudētās planētas. Tomēr transportkuģu nolaišanās platformas atrodas divus kilometrus tālāk, otrā Citadeles teritorijas pusē. Visam vajadzēja būt citādi. Man vajadzēja būt bruņās, ar simts obsidiāniem aiz muguras un duci manu labāko zeltu. Tā vietā esmu ievedis gaļasmašīnā pulciņu savu draugu. Man jāmaina paradigma, bet ar viņiem es neriskēšu. No sienas augstu­miem paskatos lejup uz Sevro, kurš uzreiz saprot, ko šis skatiens nozīmē.

„Nē, Derov,” viņš iesāk. „Padomā par savu misiju!” Viņš mani lūdz, lēkā gar sienu un mēģina pa to uzrāpties, kamēr aizgriežos. „Nedari to, Derov! Pagaidi! Viņi tevi nogalinās!”

Nolecu sienas otrā pusē un esmu Citadeles dārzā.

Dažu cilvēku dzīves pavedieni ir tik izturīgi, ka tie nodeldē un pārplēš citus ap sevi. Draugi jau gana maksājuši par manu karu. Šoreiz uzstājos es.

„DEROV!" viņš šausmīgi, izmisīgi kliedz. „APSTĀJIES!”

Nekad iepriekš neesmu skrējis tik ātri kā tagad. Valdniece no manis neaizbēgs. Šodien es darīju visu, lai viņu noķertu. Saņemtu viņu gūstā un sagrautu Sabiedrību. Mēs sacelsimies. Mēs varam uzvarēt. Es pārlecu apstādījumu rindām, joņoju ap strūklakām, raujos cauri rožu krūmiem. Gar manu roku tek asinis. Es nejūtu savu ķermeni. Lidoju pār zemi. Ar sirpjAsmeni rokā.

Tur!

Apskrienu ap Citadeles stūri. Aiz rožu dārza atrodas balts pagalms, ko ar melniem pleķiem izraibinājuši personīgo jahtu dzinēji. Nosēšanās zonā, kurā satilptu simts kuģu, stāv četri vientulīgi lidaparāti. Visi kuģi ir melni, tos rotā milzīgi zelta pusmēneši, bet lielākais no tiem, kuram ir jaudīgākie dzinēji un īpaši nodrošināts korpuss, pieder Valdniecei. Pārē­jie ir aizsegi, gandrīz tikpat pamatīgi, gandrīz tikpat bruņoti. Gaisā tie nebūs atšķirami.

Bez šaubām, sensori mani jau uztvēruši. Man pakaļ nāk pelēko dzinēji. No kādām apslēptām kazarmām izsūtīti obsidiānu miesassargi, lai mani nogalinātu. Viņi mani noķers tikai tad, ja apstāšos. Nepalēninu gaitu, pat izpētīdams nosēšanās laukumu. Sagatavodami tos lidojumam, ap melnajiem kuģiem rosās oranžie. Neesmu nokavējis. Tomēr no Cita­deles durvīm līdz kuģim ir ejams daudz īsāks ceļš nekā tas, kas jāpārvar man.

Viņi iznāk steigā. Valdnieci neredzu. Tikai brāzmu un lietus pluinītus violetus apmetņus. Viņi vējā paceļ galvas un palūkojas debesis, kur Dzelzs lietus sliedes mirdz aiz negaisa mākoņiem, likdamas tiem izskatī­ties kā smēdē lēni karstošam tēraudam. Tur nāk mani titāni.

Prētorieši steidzas un kopā ar Valdnieci pa garu rampu saskrien kuģa vēderā. Kad viņa pieliekusies iekāpj kuģī, pamanu Valdnieces seju. Redzu starp viņas pavadoņiem Aju. Un Kārnu. Un to neglīto, nodevīgo suņabērnu Fičneru. Skrienu ātrāk. Kājas nejutīgas no pārguruma. Plau­šas smeldz. Ielieku šajā mirklī visu, kas esmu. Manu dzīvi raktuvēs, stun­das, ko cietu kopā ar Harmoniju, šausmas Institūtā. Visu mīlestību, ko esmu ieguvis, pazaudējis un kuras dēļ joprojām vēlos dzīvot, ļauju tam visam kvēlot manī…

Kamēr iedegas kuģa gaismas un ierēcas dzinēji, puse svītas paliek, gaidot uz bruģa. Māņu kuģi atdarina tā darbības. Kad tuvojos, pagriežas kāds Bellonu zelts. Viņš iepleš acis, un es skrējienā sacērtu viņu, kad tam pasprūk nepabeigts kliedziens. Pagriežas vel citi — sievietes, vīrieši, karavīri, politiķi, zelti un sudrabi, kurus pazīstu no dienām, ko pavadīju līdzās Augustam.

Viņi aptver manu klātbūtni kā vilnī. Ienaidniekam būtu jābūt pie pilsētas vārtiem, nevis starp viņiem, tādēļ, mani ieraudzījuši, dau­dzi saraujas. Kad viņi aptvēruši, kas jādara, esmu jau garām to bruņoto roku tvērienam. Izvairos no kāda pelēkā izstieptajām rokām un paķeru no viņa jostas mazu munīcijas maciņu. Atmuguriski novēzēju slāti un trāpu miesā.

Kliedzieni. Tiek tverts pēc slātēm. Gar manu galvu traucas lodes un pulsa ieroču stari. Transporta kuģim ceļoties, tiek ievilkta rampa.

Iekliedzos un lecu no visa spēka, kas man jebkad bijis. Ar ievai­noto labo roku pieķeros pie rampas malas. No pārpūles un sāpēm pirkstos acis sprāgst no pieres ārā. Kuģis turpina celties. Grabinādama sirdi pret ribām, mani piepilda dzinēju rēkoņa. Rampa turpina vērties ciet. Izmi­sīgi iestenos un velku sevi augšup, kas savādajā leņķī ir ļoti neērti, bet zemajā gravitācijā tomēr ir iespējams. Ieveļos kravas nodalījumā, nome­tos ceļos un, piespiedis sirpjAsmeni pie grīdas, elsoju. Kad durvis aiz­veras un noslēdzas, dzinēju troksnis pagaist. Viss, ko dzirdu, ir mana saraustītā elpa un nāvējošā, bēgošā kuģa graboņa.

Paceļu galvu.