Zelta dēls

49. KĀPĒC MĒS DZIEDAM

Nekad iepriekš neesmu jutis tādas bailes.

Naktī Likosā ir tumšs. Visas gaismas izslēgtas, lai sarkanie mūžigā dienā nesajuktu prātā. Naktsmaiņas strādnieki kaut kur tin zīdu un svīst raktuvēs. Bet šajā plašajā tunelī nav nekādu kustību, nevienas skaņas, izņemot tālu iekārtu dūkoņu un HK murdoņu, kur tiek rādītas vecas teraformācijas hologrammas. Šeit ir vēss, bet es svīstu.

Mustanga man blakus klusē. Viņa nav bildusi ne vārda, kopš savos gravZābakos nolaidāmies līdz Kopzmes grīdai; rēgSegi padarīja mūs gandrīz neredzamus vēl palikušajiem dzērājiem, kas guļ pie galdiem vai cieši aizmiguši uz karātavu kāpnēm. Dzirdu viņas klusumā spriedzi un prātoju, par ko viņa domā.

Kad ieejam Lambdas ciemā, kur no zēna izaugu par vīru, mana sirds krūtīs joņo tik skaļi, ka Mustanga to noteikti dzird. Ciems izska­tās mazāks. Griesti zemāki. Virves tilti un trīšu sistēmas šķiet kā bērnu rotaļlietas. HK, kurā reiz mirdzēja Oktāvijas au Lunas seja, ir sena relik­vija ar iztrūkstošiem pikseļiem. Atslēgusi rēgSegu, Mustanga lūkojas vis­apkārt. Viņas skatiens dejo no tiltiņa uz tiltiņu, no mājas uz māju, it kā viņa redzētu kaut ko brīnišķīgu. Man pat neienāca prātā, ka zeltam tik vienkārša vieta kā šī varētu šķist interesanta.

Tāpat kā būdams zēns, pa akmens pakāpieniem uzkāpju līdz til­tam, kas ved uz manām vecajām mājām. Tikai tagad manas kājas ir par lielu. Aizmirsu, ka man ir gravZābaki. Ari Mustanga savējos neizmanto. Viņa seko man aiz muguras un nopurina no plaukstām putekļus, kad esam tikuši līdz laukumiņam, no kura sienā iekaltas plānas metāla durvis ved uz manām vecajām ģimenes mājām.

„Derov,” viņa ārkārtīgi klusi jautā, „kā tu zini, kur mēs ejam?”

Man trīc rokas.

„Tu teici, lai ielaižu tevi.” Paskatos uz viņu.

„Es teicu, bet…”

„Cik tālu tu gribi iet?”

Es zinu, ka Mustanga jūt, kas sekos. Prātoju, cik ilgi viņa to jau jutusi. Manu svešādību. Savādos žestus. Citādo dvēseli.

Viņa paskatās uz savām rokām, kas akmens pakāpienu putekļos nosmērētas sarkanas. „Līdz galam.”

Sniedzu viņai holoKubu. „Ja tu to domā nopietni, tad noskaties un pēc tam nāc iekšā. Ja tu dosies prom, es sapratīšu.”

„Derov…”

Vēl pēdējo reizi cieši noskūpstu viņu. Mustanga ieķeras man matos, jo jūt, ka tad, kad šķirsimies, kaut kas mainīsies. Attopos un atraujos no viņas. Saņemu pirkstos viņas zodu. Viņas aizvērtie plakstiņi paveras, kad atkāpjos un pagriežos pret durvīm.

Atgrūžu tās vaļā.

Lai ieietu, man jāpieliecas. Mājā ir šauri. Kluss. Pirmais stāvs ir tāds pats, kādu to atceros. Mazais metāla galds nav mainījies. Tāpat kā plastmasas krēsli, mazā izlietnīte, māla trauki, kas pie tās žūst, vai mātes slavenā tējkanna, kas silst uz plīts. Uz grīdas jauns paklājs. Tas ir iesācēja darbs. Pie kāpnēm, kur savus zābakus mēdza likt tēvs un arī es, nu stāv citi apavi. Paga. Tie ir mani zābaki. Tomēr novalkāti un apdiluši vairāk nekā manā laikā. Vai manas pēdas tiešām bija tik mazas?

Māju sargā klusums. Guļ visi, izņemot viņu.

Kad uzvārās ūdens, sāk šņākt tējkanna. Burbuļojošais ūdens drīz sāk murmināt. Izdzirdu uz akmens kāpnēm soļus. Gandrīz izskrienu no telpas. Tomēr, kamēr viņa nāk arvien tuvāk, šausmas liek man stā­vēt kā iemietam. Arvien tuvāk, līdz viņa ir telpā kopā ar mani, uz pēdējā pakāpiena mirkli apstājusies, pēda nepabeigtā, aizmirstā soli palikusi gaisā. Mūsu skatieni sastopas. Viņa neatraujas no manām acīm. Nemaz nepaskatās uz manu zelta stāvu. Kad viņa klusē, jūtu paniku. Ieelpa. Trīs. Desmit. Viņa mani nepazīst. Esmu viņas mājā ienācis slepkava. Man nevajadzēja šurp nākt. Viņa mani nepazīst. Esmu apmaldījies zelts, kas ziņkārē pabāzis galvu aiz durvīm. Es varu iet prom. Tagad aizbēgt. Manai mātei nav jāuzzina, par ko kļuvis viņas dēls.

Tad māte pabeidz savu soli un pienāk pie manis. Slīdošā gaitā. Pagājuši četri gadi. Viņa izskatās novecojusi par divdesmit. Plānas lūpas, vaļīga, grumbu tīklota āda, matos sodrēju pelēkas šķipsnas, rokas izturīgas kā ozolkoks un mezglainas kā ingvera sakne. Kad viņas labā roka sniedzas, lai pieskartos manai sejai, man jāmetas ceļos. Viņas acis joprojām ir piekaltas manējām. Tagad tās ļauj ritēt asarām. Tējkanna uz plīts spiedz. Viņa pieliek man pie sejas otru plaukstu, bet nespēj pavērt pirkstus un pieskarties. Tā paliek sagriezusies un savilkta kā mana sirds.

„Tas esi tu," viņa klusi saka, it kā es varētu pazust kā naksnīga vīzija, ja šie vārdi tiks izteikti pārāk skaļi. „Tas esi tu.” Mātes balss ir citāda, tā šļupst.

„Tu mani pazīsti?” izmisis izstostu.

„Kā gan lai es nepazītu?” Viņas smaids ir greizs, kreisais plakstiņš noslīdējis pār aci. Pret viņu dzīve nav bijusi tik laipna kā pret mani. Mātei bijusi trieka. Redzot, kā mātes ķermenis viņu pieviļ, man lūst sirds. Zinot, ka nebiju viņai līdzās. Zinot, ka viņas sirds bija salauzta. „Es tevi pazītu… jebkur.” Viņa noskūpsta manu pieri. „Mans zēns. Tu esi mans Derovs.”

Asaras atstāj uz maniem vaigiem siltas takas. Ļauju tām tecēt. „Māt!”

Joprojām nometies uz ceļiem, apskauju viņu un ļauju ritēt klusām asarām. Ilgi neko nesakām. Viņa smaržo pēc eļļas, rūsas un hemantes aromāta muskusa. Viņa noskūpsta manus matus tāpat kā agrāk. Viņas rokas glāsta manu muguru, it kā viņa to atcerētos tieši tik platu un spē­cīgu kā tagad.

„Man jānoceļ tējkanna,” viņa saka. „Pirms kāds pamostas un ierauga tevi šādā…”

„Protams.”

„Tev būs jāpalaiž mani vaļā.”

„Piedod!” Smiedamies par sevi, tā ari daru.

„Kā..?” viņa man jautā, skatās uz zīmotnēm manās rokās un šūpo galvu. „Kā tā var būt? Tu… tavs akcents. Viss.”

„Mani izgreba. Tēvocis Nerols mani izglāba. Es varu visu paskaidrot.”

Šūpojot galvu, viņa tik viegli trīs, ka droši vien domā, ka es to nemanu. Tējkanna svilpj vēl skaļāk. „Apsēdies.” Māte uzgriež man muguru un noceļ no plīts tējkannu. Viņa noliek uz galda vēl vienu krū­zīti. To, kas uz augstākā plaukta. Atceros, ka no tās reiz dzēra mans tēvs. Ar rokām veidoto mālu klāj putekļi. Viņa mirkli klusē, piespiedusi to pie krūtīm un iegrimusi mirklī, kas nav domāts man, un atceras tos rītus, kad viņi abi kopā gatavojās jaunai dienai. Dziļi ieelpojusi, māte ieber krūzītē tējas lapiņas un uzlej tām karstu ūdeni. „Vai gribi vēl kaut ko? Mums ir tie cepumi, kas tev garšoja.”

„Nē, paldies.”

„Un es paņēmu savu daļu no šīvakara dzīrēm. Tas ir smalks zeltu ēdiens. Vai tu to izdarīji?”

„Es neesmu zelts.”

„Ir arī pupiņas. Svaigas, no Leoras dārza. Vai atceries viņu?” Iemetu skatu savā viedpulkstenī. Mustanga ir prom; noskatījusies holoKubu, viņa dodas atpakaļ uz kuģi. No tā es baidījos. Lasu ziņu no Sevro. „Apturēt viņu?” draugs jautā. Divas iespējas. Ļaut Sevro un Ragnāram Mustangu noķert un noturēt uz vietas, līdz varēšu ar viņu runāt. Vai arī uzticēties viņai un ļaut pašai pieņemt lēmumu. Bet, ja viņai uzti­cēšos, viņa var doties prom, atklāt savam tēvam, kas es esmu, un visam var pienākt gals. Tomēr iespējams, ka viņai tikai vajadzīgs laiks. Viņai ir tik daudz, ko aptvert. Ja Ragnārs un Sevro notvers viņu pirms laika, tas var Mustangu noskaņot pret mani. Vai ari viņi var rīkoties uz savu roku un viņu nogalināt.

Mēmi nolamājies, ātri uzrakstu atbildi.

„Es atceros visus.” Pacēlies galvu, saku savai mātei. „Tas joprojām esmu es.”

To izdzirdot, viņa apstājas, joprojām pagriezusies pret plīti. Kad māte pagriežas, viņas triekas izpostītajā sejā vīd nelīdzens smaids. Viena no krūzītēm gandrīz izkrīt no rokas, bet viņa pagūst to noturēt.

„Vai tev ir iebildumi pret krēsliem?” viņa asi prasa, ievērojusi, ka redzēju, cik viņas roka ir neveikla.

„Baidos, ka viss ir gluži otrādi…” Paceļu vienu no krēsliem. Tas labāk piemērots zelta bērnam, nevis iezīmētajam, kurš ir nedaudz garāks par septiņām pēdām un sver tikpat, cik trīs sarkanie kopā. Atskan viņas klusie, tumšie smiekli, kas bērnībā lika man domāt, ka nu māte sastrā­dājusi kaut ko īpaši negantu. Viņa veikli saliec kājas un apsēžas zemē. Sekoju viņas piemēram, šeit juzdamies izstīdzējis un neveikls. Māte noliek kūpošās krūzītes starp mums.

„Tu neizskaties pārāk pārsteigta mani ieraudzīt,” es saku.

„Tu tagad runā tik jocīgi.” Viņa ietur tik ilgu pauzi, ka neesmu drošs, vai viņa turpinās. „Nerols teica, ka tu esi dzīvs. To, ka esi ņēmis un iemērcies zeltā, gan nepieminēja.” Viņa malko savu tēju. „Varu saderēt, ka tev ir jautājumi.”

Iesmejos. „Biju domājis, ka tev to būs vairāk.”

„Man būs. Bet es pazīstu savu dēlu.” Viņa uzmet skatu manām zīmotnēm. „Esmu pacietīgāka. Sāc tu.”

„Nerols… vai viņš…?”

„Ir miris? Jā. Miris.”

Noelšos.

„Cik sen?”

„Pirms dieviem gadiem,” viņa iesmejas. „Kopā ar Lorenu iekrita raktuvju šahtā. Viņu līķi netika atrasti.”

„Pie velna, kāpēc tu smejies?”

„Tavs tēva brālis allaž bija saimes melnā avs.” Viņa iemalko tēju. Man tā vēl ir par karstu. „Domāju, ka būtu pilnīgi saprotams, ja nobeigt viņu būtu tikpat grūti kā prusaku. Tāpēc tam, ka Nerols ir miris, es ticēšu brīdī, kad satikšu viņu ielejā. Viltnieks tāds.” Viņa runā lēni kā vairums sarkano. Triekas radītie šļupsti ir tikko manāmi, tomēr jūtami. „Es domāju, ka viņš devās no šejienes prom un paņēma Lorenu līdzi.” Tas, kā māte to saka, liek noprast, ka viņa zina to, ka šeit nepastāv tikai raktuves. Varbūt viņa nezina visu patiesību, tomēr daļu no tās gan. Var­būt mans tēvocis un brālēns nav miruši. Varbūt viņi devās prom, lai pie­biedrotos Arēja dēliem.

„Un kā ar Kīrenu? Leannu? Dīo?”

„Tava māsa apprecējusies no jauna. Dzīvo kopā ar savu vīru viņa ģimenes mājās Gammas ciemā.”

„Gammas?" nicīgi novelku. „Tu ļāvi viņai—” Apklustu, kolīdz ieraugu mātes lūpas sašķiebjamies jaunā grimasē. Varbūt esmu ģērbies zeltu parādes tērpā, bet par viņas meitu man labāk muti turēt ciet.

„Viņai ir divas meitas, kas vairāk izskatās pēc tevis nekā viņas vai jebkura gammas, ko esmu redzējusi. Un Kīrenam klājas labi.” Viņa pie sevis pasmaida. „Tu ar viņu taisni vai lepotos. Viņš vairs nav tas šņuks­tošais bērnelis, kas, ja atceries, miegā runāja un neprata lāga veikt mājas soli. Nama saimnieks. Maiņas virsBrigadieris pēc tam, kad bedrē ievēlās Nerols. Viņa sieva Kora gan nomira dzemdībās. Pirms dažiem mēnešiem viņš apņēma citu.”

Mans nabaga brālis.

„Un kā klājas Dīo? Ēo vecākiem?”

„Viņas tēvs ir miris. Atņēma sev dzīvību neilgi pēc tam, kad to pašu mēģināji tu.”

Nokaru galvu. „Tik daudz nāves.”

Viņa pieskaras manam celim. „Tāda ir dzīve.”

„Tas nenozīmē, ka tā būtu jābūt.”

„Pēc tam, kad jūs ar Ēo mūs pametāt, gāja grūti. Bet Dīo klājas labi. Taisnību sakot, viņa augšstāvā guļ.”

„Augšstāvā? Ko tu gribi… Vai viņa apprecēja Kīrenu?”

„Tā gan. Un viņa ir gaidībās. Es ceru uz meiteni, bet, zinot, kā man veicas, tas būs puika, kurš gribēs līdz kapa malai izvairīties no zemesčūskām un tvaika apdegumiem. Tas ir, ja viņam būs tāda iespēja.”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Mums iet smagi. Viss ir mainījies. Raktuves vairs nedod mums tik daudz, cik vajadzētu. Daži vīri sačukstas, ka šis pasaules nostūris varētu būt izsmelts. Un tas liek viņiem sākt baidīties — kas notiks ar kalnra­čiem, ja vairs nebūs nekā, ko rakt? Viņi cer, ka teraformācija uzņems apgriezienus, pirms mūsu hēlija krājumi izbeigsies.”

„Ar jums nekas slikts nenotiks. Es apsolu, ka pasargāšu šīs raktu­ves. Lai ko tas prasītu.”

„Kā?”

„Es vienkārši to izdarīšu.”

„Mana kārta.” Viņa palūkojas uz mani pār krūzes malu. „Kur tu biji, bērns?”

„Es… es pat nezinu, ar ko sākt.”

„Domāju, ka vari sākt ar Ēo nāvi.”

Saraujos. Mana māte allaž bijusi tieša. Tādēļ Kīrens raudāja visu savu bērnību. Bet šis tiešums padara mūs izturīgākus pret tulznām. Tādēļ esmu viņai atbildi parādā. Sākdams ar mirkļiem pēc Ēo nāves un beigdams ar solījumu, ko devu arhiGubcrnatoram, izstāstu visu.

Kad esmu beidzis, mūsu tēja sen jau izdzerta.

„Tas ir diezgan iespaidīgs stāsts,” viņa saka.

„Stāsts? Tā ir patiesība.”

„Viņi — pārējie — tev neticēs.”

„Tu taču tici?”

„Es esmu tava māte.” Viņa saņem manu plaukstu un ar saviem mez­glainajiem pirkstiem noglāsta zīmotnes, kas no manu plaukstu mugurpu­ses tiecas viscaur apakšdelmiem, un pasmīn, kad sasniedz metāla spārnus, kas iegravēti manu apakšdelmu ārpusē. „Man Ēo nekad nav patikusi,” māte klusi saka.

Pagriežu galvu, lai uz viņu palūkotos.

„Ne tev. Viņa prata manipulēt. Šo to no tevis slēpa…”

„Es zinu par bērnu,” saku. „Es zinu, ko viņa uz ešafota pateica Dīo.” Māte apsēžas man tuvāk un, saņēmusi manas plaukstas, piespiež manus pirkstus sev pie lūpām. Viņa nekad mūs nemierināja. Arī tagad tas

sanāk neveikli. Bet man nav iebildumu. Tēvs viņu mīlēja tā paša iemesla dēļ, kādēļ mīlu es. Māte visu dara no sirds. Viņā nav ne kripatiņas mākslīguma. Viņa nepieviļ. Tāpēc, kad viņa saka, ka mīl mani, es zinu, ka tas ir teikts no visas sirds.

„Vai zini, Ēo nebija nežēlīga meitene,” viņa saka, atrāvusies, lai var ieskatīties man acīs. „Viņa mīlēja tevi ar visu, kas viņai bija. Un tādēļ es mīlēju viņu. Tomēr es vienmēr baidījos, ka viņa liks tev izcīnīt viņas kau­jas. Un vienmēr baidījos no tā, cik ļoti viņai patika cīnīties.”

Tā īsti nav Ēo, kuru atceros. Tomēr nemeklēju mātes vārdos noso­dījumu. Es nespēju. Katrs ar savām acīm redz citādāk.

„Māt, tomēr Ēo bija taisnība par šo. Par Zeltu.”

„Es esmu tava māte. Man vienalga, kāda ir taisnība. Man esi sva­rīgs tu, bērns.”

„Kādam viss ir jāvērš par labu,” es saku. „Kādam ir jāsarauj važas.” „Un šis kāds esi tu?”

Kādēļ viņa mani apšauba? „Jā! Esmu. Es neesmu muļķis. Es varu izvest mūs no šejienes. Atbrīvot no verdzības.”

„Un kur mēs ietu? Virszemē?” Viņa runā par to tā, it kā būtu zinā­jusi patiesību par Marsu nevis dažas minūtes, bet jau gadiem. Varbūt tā arī ir. „Un ko mēs tur darīsim? Raktuves ir viss, ko mēs zinām. Viss, ko protam, ir rakt un vākt zīdu. Ja tu saki taisnību un uz Marsa ir simtiem miljonu sarkano, kā mums visiem tur augšā pietiks māju? Kā mums pie­tiks darba? Pat tad, ja zinās, vairums nepametīs raktuves. Tad tu redzēsi. Viņi vienkārši paliks kalnrači. Arī viņu bērni būs kalnrači. Un viņu bērnu bērni, tikai zudīs mūsu mērķa cēlums. Vai par šīm lietām tu domā?” „Protams, ka domāju.”

„Un vai tev ir atbilde?”

„Nē.”

„Vīrieši.” Viņa paberzē savu labo potīti. „Tavs tēvs bija no tiem, kas lec neskatoties.” Mātes sejas izteiksme pavēsta, ko viņa par to domā. „Visi ellesnirēji domā, ka nodrošina klanu labklājību. Nē. To dara sievietes.” Viņa iepleš rokas. „Visu, ko tu te redzi, ir radījušas sievietes rokas. Bet tu jau zini, kā veidot pasauli, vai ne? Zini, kādai tai vajadzētu būt.”

„Nē, es nezinu,” iebilstu. „Ne jau man ir atbildes.” Tās ir Mustangai. Bija Eo. Ir mātei. „Nevienam cilvēkam nav atbilžu uz visiem jautā­jumiem. Lai atbildētu uz to, ko man jautāji, vajadzēs tūkstoti, miljonu spožu prātu. Tur jau tā jēga. Viss, ko varu darīt es, viss, ko es protu, ir gāzt tos, kas grib šos prātus turēt iekaltus važās. Tāpēc es esmu šeit. Tāpēc es dzīvoju.”

„Tu esi mainījies,” māte saka.

„Zinu.” Paņemu no grīdas putekļus un paberzēju tos starp plauks­tām. Putekļi uz šīm plaukstām izskatās savādi. „Kā tev šķiet… Vai ir iespējams mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi?”

Pirms māte pagūst atbildēt, kāpnēs atskan soļi.

Māte pagriežas, lai paskatītos.

„Vecomātf” miegaini sauc sīka balstiņa. „Vecomāt, Danlovs neguļ savā gultā"

Uz kāpnēm stāv maza meitenīte, viņas naktskrekls velkas pa grīdu. Viena no Kīrena meitām. Viņai ir trīs, varbūt četri gadi. Pie­dzimusi drīz pēc manas aiziešanas. Sirdsveida sejiņa. Sarkanie mati biezi un rūsgani kā manai sievai. Māte paskatās uz mani, raizēdamās, kā izskaidros, kas es esmu. Tomēr es ieslēdzu rēgSegu, tiklīdz izdzir­dēju troksni.

„Ai, viņš droši vien izlavījies ārā, lai darītu blēņas,” atbild mana

māte.

Paspiežu viņas roku un lavos uz izejas pusi. Mans laiks šeit ir galā, bet es joprojām vilcinos. Mazā meitene, uzmanīgi likdama vienu kāju aiz otras, sper soļus lejup pa kāpnēm un berzē miegainās acis.

„Ar ko tu runāji?”

„Es lūdzos, bērniņ.”

„Ko tu lūdzi?”

„Aizlūdzu par kāda vīra dvēseli, kurš tevi ļoti mīl.” Māte pieliek pirkstu pie mazmeitas degungala.

„Papu?”

„Nē. Tavu tēvoci.”

„Tēvoci Derovu? Bet viņš ir miris.”

Māte paceļ meiteni uz rokām. „Mīļā, mirušie vienmēr mūs dzird. Kā tev šķiet, kāpēc mēs dziedam? Mēs gribam, lai viņi zina, ka tik un tā rodam prieku pat tad, ja viņi ir aizgājuši no mums.” Aijādama manu brāļameitu, māte pagriežas, lai paskatītos uz mani, kad ir uzkāpusi uz pirmā pakāpiena. „Tas ir viss, ko viņi mums novēlētu.”