Zelta dēls

42. KĀDA ZELTA NĀVE

Uz mani skatās seši pilnīgi bruņoti prētorieši. Kopā ar viņiem ir Kārns. Un Aja. Un plecīgais Fičners, kurš, mani ieraugot, iepleš acis. Valdniece stāv savu prētoriešu priekšā slaida, tomēr tik tikko sniedzas tiem līdz pleciem.

Nolāpīts! Es nebiju domājis, ka viņi visi joprojām būs kravas nodalījumā.

„Derov?” gandrīz novaidas Fičners.

„Ko?” Kārns smejas un lūkojas visapkārt, lai pārliecinātos, ka arī pārējie ir pamanījuši, cik absurdi smieklīga dāvana tikko iekritusi viņu klēpjos. „Ko? Andromed, no kurienes tu uzradies? Izskatās, ka tevi tikko izdirsis pats Jupiters.”

Palieku uz ceļiem, elsoju, no manis pil asinis, lietus, sviedri un

dubļi.

„Varam izmantot viņu kā gūstekni,” aši piebilst Fičners, kamēr kuģis ceļas arvien augstāk debesīs.

„Nē,” atbild Valdniece. „Par Ahileju neviens izpirkuma naudu nebūtu prasījis, jo, saņemts gūstā, viņš zaudē to, kas padara viņu par Ahi­leju.” Viņa velta man saltu mirkli. Izspļauju uz grīdas gļotas. „Aja, nocērt viņam galvu!”

Aja soļo manā virzienā. „Stulbais zeņķis. Bez draugiem. Bez armi­jas. Bez cerībām.”

Drūmi iesmejos. „Kam vajadzīgas cerības, ja man ir pulsGranāta?” Paceļu munīciju, ko norāvu no pelēkā jostas. Viņi atraujas.

„Ko tu gribi, Andromed?” lēni jautā Valdniece.

„Pierādīt, ka jūs neesat neievainojama. Lieciet kuģim nosēsties!” Oktāvija pasmaida un ierunājas savā rācijā. „Pilot. Apmet kūleni.” Pilots apgriež kuģi par 360 grādiem. Bez gravZābakiem zaudēju pamatu zem kājām, ietriecos griestos, tad nokrītu atpakaļ uz grīdas, un granāta izkrīt man no rokām. Mani ienaidnieki stāv uz vietas kā pielipuši. Aja izsper pulsGranātu pa atvērto lūku. Tā eksplodē kaut kur tālu lejā. Lūkojos ārā naktī, kur tikko pagaisa mans plāns.

„Lepnums.” Oktāvija smaidīdama saka. „Droši vien tas mūs visus padara par muļķiem.”

Nemaz nesteidzos atkal palūkoties uz viņu un aptveru, cik liels muļķis biju, iedomādamies, ka varēšu kontrolēt visus apstākļus. Tagad man paslīdējusi kāja.

„Jūs neizbēgsiet,” saku.

„Tu zini, ka izbēgšu gan. Kādēļ vēl lai es riskētu un sēstos savā kuģī?” Viņa pamāj vienam no olimpiskajiem bruņiniekiem, un, pirms aprimst, gaisā divreiz atbalsojas savāds, spalgs troksnis. RēgSegs. Aprī­kot ar to visu kuģi ir neiespējami dārgi. Mani draugi nenāks mani glābt.

Oktāvija pagriežas pret Fičneru. „Niknais bruņiniek, vai tev ir nanoKamera?” Viņš paloka galvu un izvelk gredzenu. „Ieraksti, kā Aja nogalina Pļāvēju.”

Fičners nobāl.

„Ļaujiet man viņu nogalināt!” lūdzas Kārns. „Manu Valdniec, ļau­jiet man viņu nogalināt manas ģimenes vārdā! Tās ir manas tiesības.”

„Tavas tiesības?” viņa pārsteigta pārjautā. „Tava ģimene zaudēja man Marsu. Tev nav nekādu tiesību.”

„Viņš būtu labāks gūsteknis.” Fičners sper soli Valdnieces virzienā. „Ļaujiet man ar viņu parunāt! Viņš ir mans audzēknis. Jau reiz gribējāt, lai viņš jums kalpo, Oktāvij. Ļaujiet viņam atteikties no savas spītības un darīt tā vēlreiz. Tas parādīs jūsu varas spēku — to, ka varat piedot pat šādam sīkam mīzalniekam.”

Valdniece lēni pagriežas, lai paskatītos uz Fičneru, un nopēta viņu. Tad viņš saprot, ka ir pieļāvis kļūdu. „Pagaidi, Aja!” Viņa pasmaida. „Es gribu, lai viņu nogalina Fičners.”

Neglītais vīrs spēj tikai blenzt. Tā ir viena no pirmajām reizēm, kad redzu, kā Fičners paliek bez valodas.

„Nogalini savu audzēkni,” Valdniece saka. „Vai varbūt tu neesi uzticams?”

„Protams, ka esmu uzticams. Esmu to jau pierādījis.”

„Tad pierādi vēlreiz. Atnes man viņa galvu!”

„Jābūt kādai citai iespējai.”

„Viņš ir noskaņojis pret tevi tavu dēlu,” Oktāvija turpina. „Un tu zini, ka nepaturu savā tuvumā cilvēkus, kuriem nevaru uzticēties. Tāpēc nokauj viņu!”

„Jā, mana kundze.” Fičners koncentrējies saviebj seju. Viņa bronzas acīs virmo savādas skumjas. Vai ir tik šausmīgi redzēt, kā mirst viņa god­algotais audzēknis? Vai varbūt pie vainas tas, ka esmu viņa dēla draugs? Vai varbūt tās ir raizes par Sevro?

„Sevro ir dzīvs,” izstāstu viņam. „Viņš lietū izdzīvoja.”

Fičners pateicībā paloka galvu un pieskaras savai slātei. Tad, Karna pagrūsts, klūp sānis. Milzīgais Bellona metas man virsū. Naidā saviebta mute, milzīgie pleci ietērpti bruņās, kas liecina par viņa ģimenes diže­numu. Viņš auro manu vārdu.

Kārns izdara māņkustību, it kā cirstu pa augšu, un pa diagonāli triec man virsū slāti, būdams žigls kā čūska. Paveļos sānis zem viņa vēziena un iegrūžu uzbrucēja vēderā savu slāti. Atlaižu rokturi un apeju viņam apkārt, kamēr Kārns sabrūk uz ceļiem. „Jo augstāk kāpsi, jo sāpī­gāks kritiens,” nočukstu, aiz asā gala izvilkdams savu slāti no viņa mugu­ras, un nocērtu viņam galvu.

Man virsū skrien kāds prētorietis. Metu viņam ar slāti. Tā trāpa viņam krūtīs, un karavīrs noveļas uz grīdas. Izvelku asmeni no viņa krū­tīm un atkāpjos no prētoriešiem, kas mani vēro.

„Idioti!” nomurmina Valdniece.

„Vai man turpināt to ierakstīt?” Fičners pakasa pakausi.

Kuģis atkal nodreb un pamatīgi sasveras, tad iztaisnojas. Man gar acīm metas tumšs, un es nokrītu uz viena ceļa. Ar roku atbalstos pret grīdu. Iztaisnojos. Jūtu siltumu, kas pil gar manu muguru un vēderu. Es nemetīšos ceļos. Ne jau viņas priekšā. Ne jau tirānam par prieku. Nedroši pieceļos. Kārns gandrīz netrāpīja. Bet tikai gandrīz. No brūces starp manu kaklu un kreiso plecu, kur savu mērķi atrada viņa slāte, plūst asinis. Tā pārcirtusi manu atslēgas kaulu. Mans ķermenis atslābst.

„Kas par radījumu.” Oktāvijas au Lunas saltās acis vēro brūci man pie kakla. „Aja, iztēlojies, kāds būtu šis zēns, ja būtu veidots manā namā.” Viņa šūpo galvu un lūkojas manī bez mazākās izpratnes. Ievēro manas pārējās brūces. Asinis. Pārgurumu. Manu jaunību. Tomēr esmu paveicis daudz. Man pie kājām ir divi līķi. Aiz muguras triecienā ieņemta pilsēta. Vēl vairāk pilsētu ieņemts visapkārt uz Marsa. Mana flote satriekusi Bellonas. Sabiedrība ir uz šķelšanās robežas. Viņa nesaprot un nekad nesa­pratīs. Tomēr šķiet, ka Fičners saprot. Acis miklas. Dūres sažņaugtas.

„Jūs nevarētu mani izveidot,” murminu. To varēja tikai sarkanie. Tikai ģimene, tikai mīlestība varēja dot man šo spēku. Tomēr tagad tas gaist. Tobrīd uz priekšu šaujas Aja. Pēc trim kustībām viņa ir pasitusi manu asmeni sānis un iesitusi man ar dūri krūtīs tik spēcīgi, ka man šķiet — esmu jau miris. Viņa triec mani pret griestiem kā lupatu lelli. Un, savu padarījusi, Aja atgriežas pie Valdnieces, bet es vaidu un grimstu sāpēs.

„Atnes man viņa galvu, Fičncr,” nokomandē Valdniece.

Fičners bezpalīdzīgi palūkojas uz mani un izstiepj roku, gandrīz aizskardams Valdnieci. „Mums vajadzētu nofilmēt viņa nāvessoda izpildi holoKanālam. Propaganda. Pilns pakāršanas process. Likuma piespriesta nāve.”

„Fičner…” Valdniece izliec uzacis, līdz druknais vīrs nolaiž roku. „Pietiek!” Sakodusi zobus, viņa prāto. „Es gribu, lai viņa vairs nav. Vairs nekādu mainīgo lielumu. Tūlīt pat. Paglabā galvu mietam. Nofilmēsim

, » to.

Fičnera šaurajās acīs briest skumjas. Dzimis starp zemākajiem zel­tiem, viņš kāpis tik augstu tikai savu nopelnu dēļ. Kas par vīru. Un es kādreiz iedomājos, ka viņš ir vājš!

Šeit, visa noslēgumā, es zinu, ka mēs iekarosim Marsu. Augusts tiks atbrīvots. Karš turpināsies. Zelts zaudēs spēkus. Un sarkanie sacel­sies. Varbūt, tikai varbūt viņi sacelsies un radis savu brīvību. Esmu izdarī­jis visu, ko prasīja Arējs. Es sacēlu haosu. Pārējais būs atkarīgs no citiem. Ēo būtu apmierināta.

Viegli pasmaidu un jūtu, kā ļimst kājas. Esmu noguris. Esmu uz ceļiem. Pa kuru laiku atkal nokritu uz ceļiem? Vienalga. Cik jauki būs atpūs­ties ielejā, kamēr citi īstenos Ēo sapni. Tikai vēlos, kaut pirms nāves būtu redzējis Mustangu. Pateicis viņai, kas es esmu, lai viņa beidzot saprastu.

„Tavs zēns dega spilgti. Un ātri,” no mana redzesloka ēnām Fičneram saka Aja. „Paturi galvu. Bet ķermeni vari guldīt zemē pēc marsiešu paražām.”

Aja atkal atver izlādes rampu. Vaid metāls. Jūtu sejā ielejas vēju. Jūtu vēso miglu. Lietus smaržu. Es došos gulēt. Drīz pamodīšos līdzās Ēo. Pamodīšos mūsu siltajā gultā, mani pirksti būs sapinušies viņas matos. Es pamodīšos mīlestībai un zināšu, ka pasaulē pirms tās darīju visu, ko spēju.

Tevis gan man pietrūks, Mustanga. Vairāk nekā līdz šim brīdim esmu sev atzinis.

Mana redze ir migla un ēnas. Uz mirkli rūsas smarža liek noti­cēt, ka esmu raktuvēs. Vai esmu aizmidzis? Dzirdu metāla zābakus. Caur miglu nāk kāds vīrs. Neredzu viņa seju. Tomēr manī ceļas nemiers. Tēvs? Nē, tas nav tēvs. Samiedzu acis.

„Tēvoci Nerol.”

„Nē, tas esmu es, Fičners, puis’.”

Viņa balss nežēlīgi ierauj mani atpakaļ kuģa kravas telpā. Kā makšķerāķis, kas plēš zīdu virzienā, kurā tas negrib irt.

yy A. Man prieks, ka tas esi tu,” klusi saku, radis gana spēka, lai paceltu smaguma pielijušo galvu un ielūkotos viņa acis. Tajās ir asaras. Viņš krekšķēdams iesmejas. Man aiz muguras svilpo vējš. Te nav ieleja. Tikai Marss. Te nav miglas. Tikai mākoņi. Rampa ir nolaista, lai viņi varētu izgrūst laukā manu ķermeni. Jau teicu Arkām, ka man nav lemts nosirmot.

Nespēju noturēt galvu. Izspļauju asinis. Man ir nelabi, zūd samaņa. „Pasaki Mustangai… Eo, ka es viņas mīlu.” Dziļi nožāvājos.

„Tu nolāpītais muļķi" viņš dobji čukst un šūpo galvu. „Es pirmīt visu kontrolēju.”

„Es ne…” Miglā mirkšķinu acis. „Ko?"

„Tas esmu es,” viņš saka. „Tas vienmēr esmu bijis es, puis’.”

Migla pagaist. Paskatos uz viņu. Paskatos uz Arēju, kad viņš nolaiž pār seju savu Niknā bruņinieka ķiveri un izšauj pulsDūri uz prētoriešiem, kas pakrīt kur kurais. Viņš aiz sevis pamet skaņas viļņa granātu.

„Fičner!” auro Valdniece. „NODEVĒJ!”

Eksplozija. Kaut kas trāpa man pa krūtīm, un es krītu. Veļos pa gaisu. Lidoju? Jūtu aukstumu. Mani koda saraustīts vējš. Vēders sakāpis rīklē. Griežos. Tad jūtu zem savējās stingru roku. Ceļos. Gar ausīm sitas vējš. Tomēr, pirms mani aprij tumsa, dzirdu vēl kaut ko.

Fičners — Arējs, noziedznieku pasaules teroristu pavēlnieks — iegaudojas kā vilks un nogādā mani drošībā.