Zelta dēls

30 . BRIEST VĒTRA

„Cik vēl ilgi, līdz sasniegsim galamērķi?” uz komandtiltiņa jau­tāju Orionam. Ja neņem vērā mūsu kalpotājus, pie Pakša skatu logiem esam vieni, vērojam, kā mani kuģi šķērso visuma plašumus. Mūsu mazās armādas jaunākie papildinājumi ir nokrāsoti balti, un uz to sāniem rotā­jas Lorna violetais grifs ar nikno seju. Līdzās tiem lido melnie, zilie un sudrabotie karakuģi, kas kaujā virs Eiropas atņemti Kellanam au Bellonam. Pa metāla briesmoņu ārpusi ložņā oranžie un sarkanie, kas labo dēlesKuģu radītos caurumus un gatavo tos Marsa aplenkumam.

„Līdz Hildas stacijai trīs dienas. Pārējie kuģi būs mūs apsteiguši, dominus.”

No mugurpuses pienāk Kavakss un Dakšo. Pagriežos pret viņiem un pa salabotajiem logiem norādu uz desmit Kellana au Bellonas kuģiem.

„Paldies par dāvanām!” saku viņiem.

„Tavs plāns, tavs laupījums,” paziņo Kavakss.

„Protams, mēs paņemsim kādus procentus,” izliekdams savas bie­zās, zeltainās uzacis, veikli kā allaž piebilst Dakšo. „Piecdesmit pro­centi — atradēja tiesa.” Uzjautrināts pametu skatu uz viņu. „Labi, trīs­desmit, jo tu patiki Paksam.”

„Desmit procenti!” nodārdina Kavakss.

Piešķiebju galvu. „Kaulēšanās nav tava stiprā puse, prētor.”

Viņš draudzīgi parausta plecus un priecīgi norāda uz želejas konfek­tēm, kas izbērtas uz grīdas. Kavakss izlaiž no rokām Sofoklu un mudina dzīvnieku tās visas apēst.

„Divdesmit.” Dakšo iepleš rokas; viņa kustības allaž šķiet piederī­gas kādam slaidākam un inteliģentākam vīram. „Tā būs godīgi, ne? Mēs zaudējām simt sešdesmit nama pelēkos un trīspadsmit obsidiānus.”

„Tad trīsdesmit procenti, lai kompensētu jūsu zaudējumus. Draugiem.”

„Trīs kuģi! Kas par ķērienu!” izsaucas Kavakss. „Kas par ķērienu. Dažkārt cilvēkam vajag tā labi pakaulēties.” Viņš uzsit man pa muguru, atkal likdams nokrakšķēt locītavām. „Ja vien mēs būtu notvēruši Aju. Tas tik būtu laupījums, kuru dalīt!”

„Diemžēl viņa aizbēga jūrā.” Norādu uz Ragnāru, kurš stāv komandtilta malā. „Dzirdēju, ka viņa sniegums bijis labs.” Bālais un garais aptraipītais turpina manī lūkoties no savas bārdas un rūnu teto­vējumiem, izskatīdamies tikpat bezkaislīgs, cik Kavakss un Dakšo emo­ciju pilni.

„Viņa iekarotāju vienības vadonis tika nogalināts. Tāpat kā leit­nanti. Tika sašķaidītas daudzas galvas. Viņi uzskrēja virsū dažiem Kellana draugiem,” Kavakss drūmi stāsta, kamēr kabatās meklē vēl kādu kārumu savai nepacietīgajai lapsai, kas skrāpē viņa kāju, prasīdama vēl. „Man vairāk nav, manu mazo princiViņš cerīgi uzsmaida man. „Varbūt tev ir želejas konfektes?”

„Nē. Atvaino.”

„Ragnārs uzņēmās vienības vadību. Viņa sniegums bija labs,” stāsta Dakšo.

„Uzņēmās vadību?” pārvaicāju.

Kavakss paskaidro. „Uzradās Iezīmēto nāves vienība. Pusducis Bellonas zobendejotāju, īsti cildenu zēnu; tie uzšķērda visus mūsu zeltus un vairumu obsidiānu. Tas aptraipītais savāca atlikušos pelēkos un dažus obsidiānus un pamanījās sagrābt kuģi.”

„Vai kāds no tiem zobendejotājiem izdzīvoja?”

„Nē.”

Ragnārs atkal lūkojas zemē, it kā gaidītu aizrādījumu.

„Labi paveikts, manu labo cilvēk!” tā vietā saku.

Izdzirdējuši tādu familiaritāti, gan Kavakss, gan Dakšo samiedz

acis.

Tas bija tā vērts, jo Ragnārs pārsteidz mani ar smaidu. Platu, dzel­tenu smaidu.

„Vai jums šķiet, ka viņš varētu spēt vēl vairāk?” vaicāju.

Dakšo vilcinās ar atbildi. „Kā tu to domā?”

„Vai viņš varētu vadīt bez zelta klātbūtnes?”

Dakšo un Kavakss noraizējušies saskatās. „Kāds no tā būtu labums?” Dakšo vaicā.

„Es varētu viņu sūtīt uz tādām vietām, kur nevaru sūtīt zeltus.” „Tādu vietu nav.” Kavakss sakrusto rokas uz krūtīm. Es atļaujos pārāk daudz.

Pasmaidu, lai viņus nomierinātu. „Protams! Tā ir tikai teorija. Domas šad tad aizklīst neceļos.” Uzsitu Kavaksam pa plecu, un abi Telemani kopā dodas uz savu kuģi.

„Tu aizgāji par tālu,” saka Orions.

„Kā lūdzu?”

„Tevi noklausās.”

Palūkojos lejup un nopētu bāli zilos tetovējumus viņas ādā, it kā tajos lasāmā matemātika glabātu atslēgu uz norisēm viņas prātā. „Būdama zilā, tu esi ļoti vērīga.”

„Tāpēc, ka zinu, kā pasaule darbojas ārpus manas digitālās sinhro­nizācijas? Tas nāk no darba dokos, dominus. Kad esi apakšā, tev jāievēro

Y>

VISS.

„Kuros dokos?” vaicāju.

„Fobosā. Tēvs bija ārpus sektām dzimis dokers. Nomira, kad biju maza. Mazai meitenei jāstaigā uz pirkstgaliem, ja viņa grib Pūžņa doku pilsētās izaugt liela. Tas ir vienīgais veids, kā uzveikt briesmoņus.”

„Tas nav vienīgais veids,” es saku.

„Nē?” viņa pārsteigti jautā.

„Vienmēr ir iespēja arī pašam kļūt par briesmoni.”

Orions novērš skatu no loga un ielūkojas man sejā. Aiz viņas arktis­kajām acīm kvēlo dzīva gudrība. „Un, lūk, kur visuma skaistums. Mil­jards ceļu, kurus izvēlēties.”

Atbildi man aiztaupa sakarZilais, kas ziņo no boksa.

„Dominus, mums ir ienākošs triecienkuģis. Tā ir Virdžīnija au Augusta.”