Zelta dēls

35 . LAUNAGS

Mūsu maskēšanās ar kamieļKuģi izdodas, un tuvojamies ap Hildas staciju noenkurotajai flotei ar mērķi nonākt Augusta flagmanī, kas nu pieder Plīnijam. Nepakļaujamais. Mums garām klusi lido ločSpārni, kas pieprasa pieejas kodus. Mūsu pilots tos nosūta, un tiekam pavadīti līdz apgādes kuģu rindai, kas plūst Nepakļaujamā angārā kā tirgoņu karavā­nas, kas savirknējušās pie kādas tuksneša citadeles varenajiem vārtiem. Kamēr tuvojamies, kuģa kustībai seko lielgabalu stobri.

Ar būkšķi nosēžamies. Pilots atver kuģa pakaļgala durvis, un es kopā ar savējiem no klāja nolecu uz angāra grīdas. Brūno nesēju vietā, kas šādā situācijā būtu gaidāmi, pacēlusi acis no sava viedpulksteņa, oranžo dokere ierauga pilnībā apbruņotu kaujinieku vienību. Apbruņoti līdz zobiem. Negribēdama iesaistīties, viņa nekavējoties apsēžas.

Sevro smej un pliķē viņai pa galvu. „Gudrāka par zeltu!”

Piestātnē rindojas kuģi. No augstajiem griestiem spīd gaismas. Vis­apkārt rosās oranžie un sarkanie. Pie korpusiem šņācošas metināšanas iekārtas met dzirksteles. Cilvēki sasaucas. Mani biedri caur angāru seko man uz liftu, pa kuru iegūsim pieeju pārējām kuģa daļām.

Kamēr ejam, ap mums kā mežu ugunsgrēks plešas klusums. Meti­nāšanas degļi mitējas sprēgāt. Ļaudis vairs nesasaucas. Viņi vienkārši ska­tās. Soļoju priekšā kopā ar Lornu. Mums līdzās iet Mustanga un Kavakss au Telemans. Tad seko Roks kopā ar Sevro un Dakšo. Nākamā kopā ar

gaudoņiem iet Viktra. Aiz viņiem visiem kā tāds bāls, milzīgs gans nāk Ragnārs.

Viņš atgriezās no saldētavas un izvēlējās mums piebiedroties. Mēs saskatījāmies, un no viena galvas mājiena bija skaidrs, ka man ir jauns sacelšanās ģenerālis. Manī aug pašpārliecinātība.

Lai gan, spriežot pēc mūsu apģērba, ir redzams, ka nenākam uz mierīgām pārrunām, mums ceļā nestājas neviena dvēsele. Manas bru­ņas ir melnas. Izrakstītas ar rēcošām lauvām. Virs tām mirguļo smalks pulsLauks. Aktivizēju kreisajā rokā egīdu; tās zilā virsma uzsūc gaismu. Ap otru roku apvīta mana baltā slāte. Mūsu soļi grab kā krusa uz metāla klāja. Nosūtu Oli ar viņas zaļo vienībām pārņemt kuģa sakaru sistēmu.

Mūs ierauga kāds varš, kas izliekas, ka spēlējas ar savu viedpulksteni. Pie viņa vieglā gaitā pieiet Ragnārs un pieskaras tā plecam pietiekami spēcīgi, lai nospiestu uz ceļiem. „Nē.”

Ieejam liftā un nonākam kuģa iekšienē; nav atskanējis pat viens šāviens. Uzbraucam vienu klāju augstāk par kuģa komandstāvu. Lifta durvis atveras, un esam aci pret aci ar pelēko kājnieku vienību.

„Kapteini, jūs pavadīsiet Virdžīniju au Augustu uz inženieru daļu,” uzrunāju pelēko. Skatienā redzams, ka viņš pilnībā izprot situācijas nopietnību; teju vai mirkli vilcinājies, pelēkais paceļ roku pie cepures. Viņa apjukušie vīri steidzīgi dodas līdzi Mustangai un Telemaniem.

Sāk gaudot kuģa sirēna.

Gaudoņi dodas uz dzinējtelpām un kuģa dzīvības apgādes sistēmtelpām, bet mani spēki turpina ceļu trīs klājus augstāk, nevis uz komand­stāvu, kur Plīnijs uzņēmis savus jaunos sabiedrotos, bet gan uz aresta telpu. Roks, Viktra, Loms, Sevro un Ragnārs ielavās pa durvīm un atbruņo sargus, pirms vēl esmu iegājis telpā.

Mazās rūdītā stikla kamerās ieslodzīti gūstekņi — četrdesmit Augustam lojāli iezīmētie. Sevro paiet garām katram no viņiem un atbrīvo visus ar datatslēgu.

„Saki paldies Pļāvējam!” viņš saka katram no tiem un kādai stal­tai, vecai iezīmēto sievietei atkārto šos vārdus četras reizes, līdz ieslodzītā saprot, ka netiks ārā, līdz neuzspēlēs viņa mazo spēlīti. Katrs ieslodzītais nogroza acis un pateicas. „Kāda laba, nenormāli gara un sagrabējusi iezī­mētā tu esi! Lieliski!” Sevro nopriecājas un izlaiž sievieti no kameras. „Lorn! Atradu tev potenciālu gultas biedreni!” Nonācis pie Šakāļa stikla būra, Sevro apstājas.

„Ko tad te mana actiņa redz?” viņš laimīgs iedziedās. „Pagaidiet! Man atkal ir divas!”

„Laid mani laukā,” Šakālis bez izteiksmes atbild. „Goblin, es tavu spēli nespēlēšu.”

„Saki paldies Pļāvējam! Un mani sauc Sevro. Es zinu, ka tu zini.” Šakālis nogroza acis. „Paldies, Pļāvēj.”

„Paklanies kā uzticams kalps!”

„Nē.”

„Laid taču viņu ārā,” purpina Lorns.

„Viņam jāspēlē mana spēle!” iebilst Sevro. „Šitais sūdagalva netiks ārā, līdz nespēlēs kā mīļais. Labāk uzdošu viņam mīklu. Kas ir manā kabatā?” Man šī spēle apnīk, tādēļ Sevro aiz muguras norādu uz savu aci. „Acābols,” novelk Šakālis.

„Nolādēts, kurš viņam pateica?”

Roks izrauj atslēgu no Sevro rokām un noskenē to kameras vadī­bas pultī. Šakālis mums piebiedrojas. „Pieņemies prātiņā, Sevro,” Roks nomurmina.

„Kas, ellē, tev nepatīk?” Sevro noprasa. „Mums tik un tā jānovil­cina laiks. Nevarat ļaut man nedaudz papriecāties?”

Nesteidzamies, lai Plīnijs var sākt bīties no tā, ko darām. Viņš noteikti nopratīs, ka lielākā daļa apkalpes būs mums lojāla. Tomēr nešau­bos, ka viņam uz klāja ir savs uzpirktu karavīru kontingents. Visticamāk, ka tie ir algotņi. Aiz tiem viņš slēpsies kā aiz vairoga.

„Kur ir tavs tēvs?” prasu Šakālim.

„Es nezinu,” viņš saka. „Nedomāju, ka uz šī kuģa. Vai mana māsa nonāca pie tevis bez starpgadījumiem?”

„Viņa mūs atrada.”

„Labi,” viņš saka un ātri pagriežas, lai sveicinātu Lornu. „Prieks jūs satikt, Ark. Bērnībā tēvs aizliedza lasīt par jūsu varoņdarbiem. Tik un tā pamanījos to izdarīt. Vccā Akmcnssāna stāsti neļāva man aizmigt līdz rīta agrumam.”

„Tāpat kā tavs sniegums Institūtā,” viegli man uzsmaidījis, atbild Lorns. „Noskatījies tavu kampaņu, baidījos naktīs aizvērt acis.”

Šakālis iesmejas. „Izskatās, ka tava misija uz Eiropas izvērtusies veiksmīgi, Derov.”

„Kā cerējām, viņi ieskrēja lamatās. Un Aja izbēga.”

„Tad iesim, labosim šo kļūmi, lai varam turpināt savu karu.”

Roks lūkojas te uz mani, te uz Šakāli un, šķiet, ievēro, ka šī ir sabied­roto saruna. Vēl viena lieta, ko neesmu viņam izstāstījis. Plaisa plešas.

Ap pusdienlaiku sastopam Mustangu zemKrāsu atpūtas telpā. Simtiem oranžo matrožu un elektriķu sarunājas ar sarkanajiem rūp­nīcu strādniekiem un brūnajiem apkopējiem. Kolīdz zālē ienāk Ragnārs, sarunu murdoņa un plastmasas trauku klaboņa pret metāla galdiem apsīkst. Nāves klusums, ko pārtrauc kāds pārmēru sabijies brūno apko­pējs, kurš kliedz, cik nu plaušas ļauj. Biedri ātri aizspiež viņam muti.

Ragnārs iznāk telpas vidū un pārbīda vienu no galdiem, nepagaidījis, kad zemKrāsas no tā piecelsies. Norāvis ar metāla skrūvēm pie grīdas piestiprināto galdu, viņš to čīkstošu aizvelk līdz ar visām zemKrāsām, kas sasēdušas uz galdam piestiprinātajiem soliem. Viņi nekustas, to acis ir ieplestas un izbiedētas, redzot manu piecdesmit zeltu lielo svītu, ska­tienos vīd pilnīgs apjukums.

Ragnāram seko Telemani, kas nes metru biezu, apaļu metāla iekārtu divu metru diametrā — pēc tās viņi bija devušies uz inženieru spārnu. Rokas sedz bruņas, bet asinsvadi uz viņu kakliem izspiedušies no nastas svara. Lūkodamās savā viedpulkstenī, viņus vada Mustanga. „Šeit,” viņa saka. Telemani nomet iekārtu norādītajā vietā. Viņiem, nesdami milzīgu akumulatoru, seko pelēkie, kas noliek to uz tuvākā galda.

„Gaudoņi, saceliet troksni!” saku savā rācijā.

„Atvainojiet! Piedošanu! Palaidiet, lūdzu!” vicinot savas mazās, strupās roķeles, sauc Olis. Viņa paķer akumulatora kabeli un savieno to ar diskveidīgo iekārtu.

Sprakšķēdami ieslēdzas kuģa skaļruņi. „Plinij," atskan kāda salda balss. Meklēju Sevro un ieraugu viņu terminālī kopā ar diviem zaļajiem. „Sevro!” abi ar Mustangu izsaucamies.

Viņš paceļ pirkstu, lai pagaidām.

„Viņš runā rācijā,” saka viens zaļais, it kā no sirds atvainotos. „Vienu mirklīti!”

„Dārgo Plīnij,” rācijā iedziedas Sevro.

,Ja tava sirsniņa sitas kā grāvējs un kaut kas silts tek gar kāju, tas tāpēc, ka atnācis Pļāvējs, pēc tava parāda atnācis mājās!"

Viņš nodzied to trīs reizes, līdz Ragnārs iemet pultī galdu. Pašķīst dzirksteles. Sevro lēni paceļ galvu un palūkojas uz galdu, kas ietriecies sienā virs viņa. Līdz viņa galvai trūkst dažu collu. Viņš metas riņķī. „Kas, nolādētā ellē un ratā, nav kārtībā ar tavu smadzeņpodu, tu nenormālais kalnu trolli?”

„Atskaņas… nnngh.” Ragnārs sakaunējies novaidas.

„Tu viņu atradi,” kad saskatāmies, nomurmina Mustanga.

„Kuru no viņiem?” jautāju, kamēr Sevro lād aptraipīto visos sev zināmajos vārdu salikumos. Un kārtības labad pievieno arī rupjus žestus. „Tu čiepsti kā… kā cālis.” Uz to atbild Ragnārs.

„Viņš nedrīkst mani apvainot!” Sevro satriekts izsaucas. „Savaldi viņu!

Mazgāju rokas nevainībā.

„Es ieteiktu mums turpināt,” bilst Lorns.

„Pareizi. Nopietnas sejas, ļaudis!” Lai segtu mūsu galvas, no bru­ņām izslīd ķiveres. Sejsega displejā redzu temperatūras rādītājus un ener­ģijas līmeņus. „Laižam gaisā,” saku Mustangai.

Viņa iedarbina dēlesKuģa termisko urbi. Tas paredzēts, lai izurb­tos caur kuģa korpusa ārsienu un izveidotu pietiekami lielu caurumu, pa kuru tajā varētu gāzties iekšā iekarošanas vienība. Tādēļ izgriezt caurumu kuģa grīdā ir tīrais nieks. Turklāt mēs atrodamies tikai vienu klāju virs komandtelpām. Uzlecu uz urbja.

Inerce ir viss gan ellesnirēja darbā, gan karā, gan dzīvē. Turpini kustēties, un lai tik kāds pamēģina stāties tev ceļā!

„Vai atceries, ko teicu pirms brīža?” man jautā Loms.

„Par cieņu?” vaicāju.

Viņš ļauni pasmīn bārdā. „Pajāt to. Iedzen viņus šausmās.”

Paskatos uz Mustangu. „Lai deg!”

Viņa nospiež kādu taustiņu. Urbis iekvēlojas sarkans. Augšup manī staro karstums. Tas izplešas uz grīdas. Pametušas ēdienu, zemKrāsas plūst prom un bēg no telpas, jo grīda ieliecas un kūst kā smiltis smilšu pulkstenī. Līdz ar urbi caur pilošo grīdu iekrītu komandzālē. Kaut tikai uz mirkli, bet atkal esmu ellesnirējs.

Iekārta ietriecas Augusta garā koka galda vidū, izkrīt tam cauri un kā meteors, joprojām kausēdama, iegriežas marmora grīdā. Ar slāti pārcērtu elektrības kabeli un izslienos dūmos, tvaikā un liesmās, kas ceļas, jo galds ir aizdedzies.

Manī lūkojas simts Sabiedrības zeltu. Slātēm rokās te stāv prētori, legāti, tiesneši un ietekmīgu namu bruņinieki. Visi reiz bijuši lojāli Augus­tam. Un visi tagad ir zem Plīnija papēža. Kā mēdz teikt, lokās līdzi vējam.

Un tur, galda galā strauji bālēdams, ir arī viņš pats. Skaistais, gud­rais Plīnijs. Viena acs palikusi, otras vietā ievietots īslaicīgs biomehāniskais aizvietotājs. Pie viņa labās rokas sēž viena no Valdnieces fūrijām — politiķe Moira. Salīdzinājumā ar Aju viņa ir nevis sieviete, bet mīksts zefīriņš. Tomēr viņas mīlīgais smaids ir divreiz briesmīgāks nekā māsas slāte. Viņai blakus ir olimpiskais bruņinieks — Vētras bruņinieks no Japānas salām uz Zemes.

„Mani labie ļaudis!” es ieaurojos caur ķiverē iebūvēto balss pastipri­nātāju. „Esmu ieradies pēc Plīnija." Nolecu no urbja un lieku ķiverei atkāp­ties bruņās, lai viņi redz manu seju. Dodos viņa virzienā. Pa caurumu griestos seko mani draugi. Vispirms Arks. Tad Mustanga un Sevro.

„Tu teici, ka viņš ir miris!” kreisajā pusē kāds sašutis iesaucas un izvelk savu slāti, bet tikai daļēji.

„Lorns au Arks?” murmina vēl kāds. Kamēr Sevro un Roks aiz­slēdz telpas durvis, vecā bruņinieka vārds pāršalc zāli kā vilnis.

„UN KAVAKSS AU TELEMANS!” piezemējies mežonīgi dār­dina Kavakss. Laikam Pakss to bija no kāda iemācījies.

„Pļāvējs nav miris,” saka Mustanga, nolēkusi no urbja. „Tāpat kā es. Tāpat kā mans brālis. Un mēs esam atnākuši atgūt to, kas pieder mūsu tēvam.”

Iezīmētie nezina, ko iesākt.

„Meļi!” Plīnijs izsaucas. „Jūs nodevāt arhiGubernatoru! Sagūstīt šos nodevējus!”

Lorns vienkārši paziņo: „Ja kāds tuvosies Derovam vairāk par diviem metriem, es nogalināšu visus klātesošos.”

Neizskatās, ka viņi alkst pārbaudīt, vai Lorns saka patiesību. Vīri, kuriem eju garām, palec atpakaļ. Lorna reputācija bruģē man taisnu ceļu līdz Plīnijam. Es nepalēninu gaitu.

„Plīnij,” saku. „Mums jārunā.”

„Nokaujiet viņu!” Plīnijs kliedz. „Nogaliniet Pļāvēju!”

Kāds jauneklis metas uz priekšu un mirst no dunča, ko viņa mugurā ietriecis kaimiņš. Tas bijīgi palūkojas uz Lornu.

„Divi komats trīs metri,” nosaka Lorns. „Tuvu.”

„Nokaujiet viņu!” velti klaigā Plīnijs. „Viņš ir tikai puika!”

Es runāju klusi, bet mani dzird visi.

„Plīnij au Velositor, tu esi nodevis arhiGubernatoru Nero au Augustu. Tu esi sazvērējies iznīcināt viņa namu, ar varu apprecēt viņa meitu, nogalināt viņa dēlu un nodot viņu Valdniecei, kas pavērsusies pret viņu. Tavs kungs tevi pacēla, bet tu mēģināji iegrūst viņu dubļos. Tu esi nodevis viņa uzticību personīga labuma dēļ. Un ļaunākais no tā — tev tas nav izdevies.”

„Apturiet viņu!” nu kliedz Plīnijs, mežonīgi žestikulēdams manā virzienā. „Moira!”

Moira sačukstas ar Vētras bruņinieku, un abi soli atkāpjas.

„Tev bija jābūt beigtam,” Plīnijs murmina. „Aja teica, ka uz Eiropas tevi nogalinās.”

„Un vai tu zini kādu, kas var mani nogalināt?” saku, kāpinādams balsī to smieklīgo zeltu niknumu, kas varētu atstāt iespaidu uz visām šīm izsalkušajām dvēselēm. „Šakālim neizdevās. Antonijai au SeveraiJulii neizdevās. Neizdevās proktoriem Apolonam un Jupiteram. Neizde­vās Kasijam au Bellonam. Neizdevās Karnam. Kagnijai. Tāpat kā Ajai au Grimmai un viņas prētoriešiem.” Bendem neizdevās. Raktuvēm un zemesčūskām neizdevās. „Un tagad neizdodas tev.”

To pateicis, metos uz priekšu zibenīgāk par niknu zemesčūsku un iepļaukāju viņu. Plīnijs sānis izgāžas no krēsla kā vēja raustīta lapa un uzskrien zelta sievietei, kas stāvēja viņam blakus. Tā viņam uzspļauj un atkāpjas no manis.

„Tu esi tārps, kas iedomājās, ka ir čūska tikai tāpēc, ka lien. Tomēr tava vara nebija īsta, Plīnij. Tas bija tikai sapnis. Tagad laiks pamosties.” Rāpodams no manis prom, Plīnijs pietraušas kājās. Viņa uzma­nīgi sukātie mati nu izspūruši, un uz labā vaiga plešas sarkans pleķis. Apgriežu viņu un iepļaukāju vēlreiz, šoreiz spēcīgāk. Viņš ir nobijies. Nezina, ko iesākt. Institūta pirmajā dienā obsidiāni viņu neizrāva no gul­tas un nepiekāva. Viņš bruņotas ierindas priekšgalā nejāja pa sniegotām ezermalām. Viņš necieta badu. Tādēļ tagad viss, ko viņš spēj, ir rāpot un raudāt.

Sagrābju viņu un paceļu augstu gaisā. Tomēr vairs nesitu. Es neat­ņemšu šim mirklim svaru ar vardarbību, kā to darītu Kārns vai Tits. Mans ierocis būs mana žēlastība. Ielieku Plīniju atpakaļ arhiGubernatora krēslā. Iztaisnoju sašķiebušos spāres piespraudi. Piekārtoju viņa matus kā gādīga māte. Papliķēju pa asarām noplūdušo vaigu un pastiepju roku, kurā nēsāju savu Marsa nama gredzenu.

Viņš to noskūpsta pats, man nemaz nav jāprasa.

„Ardievu, Plīnij. Atstāšu tevi taviem draugiem.”

Eju prom, visu iezīmēto skatienu pavadīts; Plīniju šie skatieni jau pametuši. Dzirdu mīkstu skaņu, bet nepagriežos, jo zinu, kā nogalinot skan slātes. Viņi pat negaidīja. Plīnijs ir pagātne.

Šie iezīmētie sit pie krūts, lai mani sveiktu. Briesmoņi. Viņi liecas līdzi vējiem un skrien pakaļ varai. Tomēr viņi nesaprot, ka varas virziens nemainās. Vara ir pastāvīga. Tā ir kalns, nevis vējš. Tik viegli mainot vir­zienu, viņi zaudē uzticību. Tomēr uzticība ir glābusi manu dzīvību. Uzti­cība maniem draugiem un viņu paļaušanās uz mani.

Valdniece to zina. Tādēļ viņa patur tuvumā savas fūrijas. Viņas būtu gatavas tās dēļ mirt, tāpat kā daudzi no maniem draugiem būtu gatavi iet nāvē manis dēļ. Ko galu galā dod visa pasaules vara, ja tavi tuvākie var tevi nodot? Valdnieces tēvs to uzzināja, kad paša meita nocirta viņam galvu. Par savas dzīvības cenu to apguva arī Plīnijs. Es biju to aizmir­sis, attālinājos no saviem draugiem un tādēļ gandrīz zaudēju visu, kad pie manis Takts jutās tikpat aizēnots un atsvešināts kā kopā ar saviem brāļiem. Tādēļ es sāku no jauna ar Viktru un tādēļ izstāstīju Ragnāram patiesību, tādēļ man jāvērš par labu attiecības ar Lornu un Roku.

Sarkanajiem būs cerība uzticības dēļ. Mēs esam tauta, ko vieno dziesmas, dejas, ģimenes un biedriskums. Šie cilvēki ir sabiedrotie tikai savas pārliecības dēļ, ka tam tā jābūt.

Skatos uz viņiem tagad un zinu — viņi ir tik stingri un nelokāmi, ka sadursmēs viens ar otru salūzīs un sašķīdīs šķēpelēs; ne manis dēļ, bet gan tāpēc, ka tāda ir viņu daba.

Pacēlies ar saviem gravZābakiem, mirkli apstājos un saku: „Stās­tiet visiem, kas grib dzirdēt, ka Pļāvējs uzņēmis kursu uz Marsu. Un viņš sasauc Dzelzs lietu.”