Zelta dēls

40. DUBĻOS

Elektromagnētiskā pulsa lode eksplodē. Izklausās pēc milzu bērna, kas noelsies, jo kāds tam iebakstījis ar adatu. Atslēdzas mūsu elektronis­kās ierīces. GravZābaki noraustās. Savienojumi zvaigžņČaulās nestrādā, un masīvās metāla bruņas nonāk gravitācijas varā. Mēs krītam lejup. Vai­rums kareivju iegāžas krasta dubļos. Es iekrītu ūdenī. Grimstu. Grimstu. Aizkrīt ausis. Slīdu lejup un lejup, līdz iegāžos upes gultnes dūņās. Spē­cīgi atsitos. No zvaigžņCaulas svara saliecas kājas. Nokrītu uz muguras. Neredzu savus vīrus. Tikai krītot manīju apveidus virs ūdens virsmas. Tagad esmu pārāk dziļi un redzu tikai to, kā upi iekrāso asinis. Zibens ik pa brīdim izgaismo strauji grimstošu stāvu siluetus.

Nespēju pakustēties. Mana zvaigžņCaula ir pārāk smaga. Guļu kā upes dūņās iestrēdzis bruņurupucis. Apjucis. Manī ieplūst bailes. Tas notika tik ātri. Nevaru pat palūkoties pa labi vai pa kreisi, lai redzētu, kas guļ man līdzās. Rācija nedarbojas. Ja tā darbotos, es droši vien dzirdētu kliedzienus un lāstus.

Sī zvaigžņCaula nogādāja mani uz zemes no kosmosa. Glābšanas plosts, personīgs cietoksnis kara vētrā. Tagad tas kļūs par manu zārku.

Sirds dun. Gribas kliegt.

Elpoju pārāk strauji. Manās krūtīs iestrēgušas šausmas, tās mani sasprindzina, liek rīt gaisu, ēst to, it kā tas būtu spējīgs dot man spēku pakustēties. Lēnāk! Lēnāk! Domā. Domā. Man blakus gultnē iegrimst vēl

divi stāvi. Būdami smagi savās bruņās, tie krīt ātri, lai piebiedrotos pārējiem upes dibenā. Viņu nāve nav cildena, un grimstot aiz tiem ūdenī paliek asins sliedes. Kad slepkavas būs tikuši galā ar tiem, kas iestrēguši krastā, viņi nāks lejā pēc mums. Tomēr tas nemaz nebūs vajadzīgs. Piespiežu sevi elpot lēnāk. Skābekļa daudzums tērpā ir ierobežots. Pārstrādes filtrs nedarbojas.

Kasijs zināja manu plānu. Tam jābūt viņam. Vai varbūt tiku nodots?

Nepateicu nevienam, izņemot Arēja dēlus, Sevro un Mustangu. Neviens no viņiem nebūtu varējis izpļāpāties. Viņš vienkārši zināja. Tas nolāpītais suņabērns. Ja es varētu padoties, tad padotos. Tā es izglābtu savu biedru dzīvības. Bet man nav rācijas.

Raustos metāla čaulā, mēģinādams apvelties uz sāniem. Tomēr esmu pārāk dziļi iestrēdzis dūņās un esmu iesprostots vairāk nekā tonnā metāla. Nespēju šo svaru nomest. Nespēju izkļūt no zvaigžņCaulas. Tam man vajadzīgas tās elektroniskās funkcijas. Atspiežos ar rokām. Nekas nenotiek. Mani iesūc dūņas. Mustanga tika prom. Es tā domāju. Es ceru. Vai viņa zinās, ka esam šeit lejā?

Meklēju Sevro, Ragnāru, savus gaudoņus. Ap mani ir vien tumši apveidi. Reibst galva. Nolāpīts, elpo lēnāk! Lēnāk. Domā. Viņi pat nepū­lēsies nirt, lai mani nogalinātu. Es upes dzelmē miršu un noskatīšos, kā mani draugi viens pēc otra krīt, lai man piebiedrotos. Tik vientuļi. Sevro. Ragnārs. Olis. Nezāle. Klauns. Viņi ir miruši. Mirst. Redz to pašu ko es. Vai varbūt viņi ir krastā, kamēr Bellonas apstaigā paralizētos bruņutēr­pus un pa vienam tos apkauj. No bezspēcības gribas raudāt.

Izbeidz! Dari kaut ko! Kusties!

„Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens" Tas atbalsojas atmiņā.

Sī ir trešā reize, kad viņi pametuši mani nomirt dubļos un mēslos. Ielicis visu savu spēku centienos pacelt labo roku, griežu zobus, līdz jūtu drūpam emalju. Lēni, tik lēni kā mokās tā pārvar dūņu sūcošo spiedienu. Tomēr tas arī ir viss, ko izdodas atbrīvot. Es nespēšu apvelties sānis. Esmu iegrimis pārāk dziļi. Pārāk smags savā čaulā. Tad es to ieraugu. Pēc elektromagnētiskā pulsa sprādziena atslēdzās visi elektriskie impulsi, kas nozīmē, ka bruņas sastinga, tomēr slāte joprojām darbojas, un tur nu tā ir, aptīta ap manu roku kā balts pitons.

Tas izglābs tavu dzīvību par locekļa cenu. Tā man tcica, kad bēr­nībā iespieda rokās sirpjAsmeni. Glābiņš prasa upuri. Slates impulss ir ķīmisks. Tās slēdzis klausīs manai komandai. Tā iztaisnosies. Tomēr ap manu roku… man jākustas ātri.

Ievilcis elpu, aizveru acis un ar īkšķi sajūtu roktura taustiņu. Man jābūt ātrākam par liesmu. Ātrākam par zemesčūsku. Es nospiežu slēdzi.

Slāte iztaisnodamās sastingst un iegriežas metālā kā silts nazis sviestā.

Izslēdzu slēdzi. Asmens apstājas, kad ir iekodies muskuļos, bet ne kaulā. Iekliedzos no šausmīgajām sāpēm apakšdelmā. Sagraizītajā miesā sūcas ūdens, kas atveldzē svilstošo brūci.

Tad atsākas šausmas. Ūdens! Es tikko ielaidu savā tērpā ūdeni. Idi­ots. Drīz tas būs pilns. Jau jūtu, kā vēsums slīd augšup gar kaklu. Pēc divām vai trim minūtēm es noslīkšu. Atbrīvoju savu asiņojošo apakš­delmu no sagraizītā metāla vairoga un pasitu atslābušo slāti tālāk, lai tā viļņojas ūdenī kā tausteklis. Tad atkal iedarbinu to. Tā izveido nāvējošu jautājuma zīmi, ko pavēršu pret otru bruņucimdu.

Tagad tērpa viduklis jau pilns ar ūdeni. Trūkst gaisa. Pēc katras ieelpas man acu priekšā ņirb arvien vairāk zvaigznīšu. Jūtu vieglumu, asinīm sūcoties no brūcēm manā rokā. Aizturējis elpu, varu izturēt ilgi. Tomēr esmu aizelsies un tagad ieelpoju oglekļa dioksīdu. Tad no bruņucimda ir atbrīvota arī mana otra roka. Kaila un bāla savādajā, tumšajā gaismā. No tās lēni plūst asins mākonīši.

Ja es nebūtu kļuvis par ellesnirēju, tad šajā upē rastu savu kapu. Tomēr tā ir, tādēļ nolobu no sevis zvaigžņCaulu un bruņas. Mani glābj mana izveicība. Ķiveres svara dēļ nespēju pakustināt galvu. Neredzu, kur griežu. Par acīm kalpo mana āda un sāpes, ko tā jūt. Collu pa collai atbrīvojos no zvaigžņČaulas. Velku nāvējošo asmeni gar savu augumu. Atstādams ūdenī savas asinis un bruņas. Pāršķeldams ārējo kārtu. Esmu kā sisenis, kas nomet atmirušo čaulu. Ļoti uzmanīgi pie kakla nogriežu ķiveri. Aizturu elpu un rīkli skaru tikai nedaudz.

Skramba. Tik tuvu jūga vēnai.

Pēdējās atbrīvoju kājas. Bruņutērpa sagraizītajām malām skrāpējot ādu, pieceļos sēdus un izraustu savu labo kāju no sacirstā metāla. Esmu dzīvs un ievainots aukstās, tumšās upes dzelmē. Ķiveres nav. Aizturu elpu, kamēr acu priekšā jau dejo plankumi. Tagad redzu ap sevi dzelmē nogrimušo vīru klājumu. Piepeldu pie lielākā un ieraugu aiz zvaigžņCaulas sejsega Ragnāra aizvērtās acis. No tām plūst asaras. Viņa plaušas ir lielas, tomēr tajā tērpā nevar būt palicis daudz skābekļa. Sava milzīgā spēka dēļ viņš var pakustēties vairāk, nekā spēju es. Tomēr, būdams šajās bruņās, neviens nevarētu peldēt ūdenī.

Nebiju domājis, ka Ragnārs spēj raudāt. Tomēr tagad viņš klusi raud. Nekādu lielu, dramatisku asaru. Šīs ir citādas, tās ir mierīgas. Un, kad viņš atver acis, ieraugu Ragnārā kaut ko citu. Iedegas kāda viņā iemi­gusi dvēseles daļa. Viņš bija miris, bija padevies savam liktenim. Tomēr te nu es esmu, asiņains peldu viņa priekšā, tērpies vien sagraizītā, melnā karavīra kombinezonā, izskatās, ka tūlīt zaudēšu sajēgu, tomēr esmu brīvs no savas čaulas. Es esmu viņa tumšā cerība. Lai gan paša plaušas kliedz, sāku griezt. Man viņš ir vajadzīgs. Es nevaru meklēt Sevro. Nav laika. Un es nevaru iznirt, lai tūlīt pat tiktu nogalināts.

Operēju Ragnāru kā īsts tēlnieks, līdz viņš izgrozās no savām bru­ņām. Citi ir redzējuši, ko darām. Tomēr vēl nevaram viņiem palīdzēt. Viņiem jānoturas.

Abi ar Ragnāru atspērušies iramies virspusē caur spēcīgo straumi. Plaušas ir badā. Ragnāra bālais, tetovētais augums kustas ūdenī nesalī­dzināmi graciozāk nekā mans. Nebiju iedomājies, ka obsidiāni ir tik labi peldētāji. Tas gan šķiet loģiski, jo viņi dzimuši aisbergu valstībā.

Esam jau tuvu virsmai, kad mans prāts cīņā ar ķermeni zaudē. Des­mit pēdas no virsmas es ieelpoju ūdeni.

Tumsa.

Jūtu starp pirkstiem dubļus. Man krūtīs kaut kas kustas. Ūdens. Izvemju to, spļauju raupjā plaukstā, kas piespiesta man pie mutes, lai klusinātu rīstīšanos. Vemju caur pirkstiem. Tad jūtu baudas eksploziju, jo beidzot varu ievilkt gaisu. Skaisto gaisu. Muti joprojām aizspiedusi plauksta. Kādu mirkli nejūtu neko. Tikai tīru dzīvības orgasmu manās plaušās. Pilnīgo skābekļa pieplūdumu tukšos, sāpošos orgānos. Pēkšņi ceļas tālas kaujas trokšņi. Vīru vaidi. Mēs guļam līķu laukā. Augstu virs mūsu galvām slejas pilsētas mūris. Pie kājām plūdumu turpina upe. Kopš elektromagnētiskā impulsa eksplozijas pagājušas dažas minūtes, tomēr šķiet, ka aizritējusi vesela diena un esam visu nokavējuši.

Ragnārs ievilcis mani dubļos starp diviem mirušiem obsidiāniem. Divi Bellonas zelti, seši obsidiāni un seši pelēkie staigā gar tumšo upes krastu un piebeidz bezpalīdzīgi guļošos karavīrus. Mums paveicies, ka pārējie ir pametuši slaktiņa vietu un atgriezušies cīnīties pie mūriem. Kasijs būs viņus aizvedis prom. Tas nozīmē, ka viņš nezināja, ka šeit biju es, tomēr katrā ziņā bija labi informēts par Arēja dēlu izveidoto eju. Manis dēļ viņš būtu palicis. Par laimi, neņēmu līdzi karogu, ko man izgatavoja Klauns un Nezāle, un neļāvu viņiem likt plecos viņu vilkādas.

Šis dubļu lauks ir īsta kapsēta. Mani karavīri ir daļēji apglabāti. Daži mēģina piecelties smagajās, mirušajās bruņās tikai tāpēc, lai iekristu atpakaļ dubļos vai tiktu iespiesti tur un bez žēlastības nokauti. Vairums guļ klusi. Sarkani noplūdušu, bruņotu vaboļu lauks.

Pelēkie jokodamies metodiski veic savu uzdevumu un nemaz nesteidzas nobeigt kādu obsidiānu, kurš iestrēdzis guļ uz muguras, viņi ar spēkŠķēpiem caurdur biezo zvaigžņCaulu un pienaglo karavīru pie zemes kā zēni, kas moka izskalotu krabi. Galu galā tie viņu piebeidz ar bruņas caursitošām lodēm, ko dēvē par racējiem.

Dubļos gulošais Ragnārs dod man zīmi. Abi puskaili nosmērēja­mies ar tumšo, smago vielu. Tā dzesē grieztās brūces uz manas ādas un apslēpj viņa tetovējumus. Norādu uz vienu no zeltu ķiverēm un mēmi rādu, ka izbeidzas mūsu izdzīvotāju skābeklis. Ragnārs pamāj. Paņemu kāda krituša zelta slāti. Es viņu nepazīstu. Un sniedzu to Ragnāram. Kopš Tumšās sacelšanās šis ierocis turēts tikai zeltu rokās. Ne prētoriešu, ne obsidiānu, pat ne to, kuri saņēmuši medaļas no pašas Valdnieces. Tai pieskarties nozīmē vēlāk mirt bada nāvē. Nekādas iespējas nonākt Valhallā. Galā tikai aukstums un bads. Tomēr mūsu ienaidniekiem būs pulsLauki. Neviens cits ierocis nederēs.

Ragnārs nomet to, it kā būtu apsvilinājies. Iegrūžu slāti atpakaļ viņa drebošajās rokās.

„Viņi nav dievi.”

Slīdam caur kapu lauku kā no Stiksas izlīdušas ēnas. Mūsu ienaid­nieki nav sagrupējušies kaujas vienībās. Viegli mērķi. Rāpoju uz visām četrām kā tāds briesmīgs zirneklis un tik tikko pieceļos no zemes, lai nogalinātu divus obsidiānus, pirms tie paguvuši pagriezties. Ragnārs pārlauž vēl viena kaklu un, loboties atPlāksnes bruņām, otru pārcērt uz pusēm. Atspiedies ar rokām, pieceļos un skriešus metos virsū garākajam obsidiānam, palecos un iestumju savu asmeni viņa mugurā. Neveiksmīgi piezemējos uz ievainotās rokas. Pat nejūtu sāpes. Pārāk daudz adrena­līna. Redzu, ka pelēko vienība pagriežas, tādēļ krītu līdz ar obsidiāna ķermeni un veļos pa dubļiem, lai ēnās un netīrumos paslēptos starp pārē­jiem līķiem. Tagad, kad man nav bruņu un vairoga, viņu atsitienŠaute­nes un pulsa ieroči var saraut mani lupatās. Pazudis arī Ragnārs. Nezinu, kur viņš ir.

Rit laiks. Cik daudz skābekļa viņiem varētu būt palicis? Mūs medī­jošie pelēkie klaigā kaut ko par rēgSegiem. Palikušas obsidiānu komandas un divi zelti. Pelēkie pārskata līķus un piebeidz manus atlikušos vīrus, lai izvilinātu mūs no slēptuvēm pa ķērienam zeltiem un obsidiāniem. Šādi, dubļos iegrūsta, gāja bojā Lea. Ne jau atkal.

Bez kliedziena, bez kauciena pieceļos. Klusi. Lai pelēkie pamē­ģina ieraudzīt, kā tuvojos. Es esmu ātrs. Un esmu gandrīz viņiem blakus, kad tie atklāj uguni. Izvairīdamies un izlocīdamies raujos viņu virzienā, dejoju kā aukliņā iesiets balons. Manas kustības nav skaistas. Tās ir dru­džainu šausmu vadītas. Neredzu lodes. Tikai jūtu, ka tās ir tuvu. Jūtu, kā tās karstas skrien man garām. Jūtu sitienu, kad man trāpa bicepsā. Caur ķermeni izskrien šoks. Āda plīst, lode triecas cauri miesai, cīpslām, mus­kuļiem un, aizķērusi kaulu, izskrien otrā pusē ārā. Iestenos. Tad esmu pie viņiem, viņi nepagūst izdvest ne skaņas.

Savu izdevību viņi palaida garām.

Lorna kravates stundas ir pārākas par divpadsmit ienaidniekiem. Divpadsmit sievietēm un vīriešiem.

Tagad man tuvojas zelti un obsidiāni. Zelti izmanto gravZābakus. Ragnārs pieceļas no dubļiem un met savu slāti kā šķēpu. Milzīgs obsidiāns nokrīt dubļos, bet Ragnārs jau steidzas pie abiem zeltiem, paķēris no zemes vēl kādu slāti.

Apbrīnoju viņa spēku. Kad viens no zeltiem, gravZābaku nests, slīd garām, viņš sagrābj to aiz kājas. Ragnārs saņem pulsLauka elektrisko triecienu, kas izplata sāpes pa visu ķermeni. Tomēr viņš tikai rēc, neat­laiž un, kliegdams nevis no rīkles, bet visas savas dvēseles, triec zeltu pret zemi kā lupatu lelli. Viņš kaut kā pamanījies zābaku noraut. Slaidais zelts veļas sānis, kliegdams: „Aptraipītais!" — savam draugam, kurš atgriežas, lai nāktu viņam palīgā, tāpēc nu viņi ir divi pret vienu.

Skrienu viņam talkā.

„Pļāvēj!” Viens no zeltiem ļauj ķiverei atsegt augstprātīgo iezīmētā seju. Pārliecināts par savu augsto stāvokli. Par savu mantojumu. Par savu vietu. Sejā vīd vienīgi prieks. Tad tā sašķobās, jo viņš ieraudzījis Ragnāra slāti.

„Tu esi iedevis savu senču zobenu zvēram?” Viņš velta naidpilnu skatienu Ragnāram. Tad apjucis un nikns glūn uz slāti. „Vai esi zaudējis visu godu?”

Es izvēlos neatbildēt.

„Zini, kam esi stājies pretī, Andromed,” nikns sauc vecākais zelts. „Es esmu Gajs au Kārts no Kārtu dzimtas. Mēs uzcēlām Venēras kolon­nas. Mēs bijām pirmie, kas apkuģoja tukšumu starp Iekšējo un Ārējo novidu, un izveidojām raktuves Helsas zvaigžņu kopā.”

„Te nav nekāda Iliāda. Ragnār, nokauj šo muļķi! Mums vajadzīgi viņa gravZābaki.”

Zelts nospļaujas. „Sūti savā vietā cīnīties suni?”

„Es esmu ci/vēksl” Ragnāra kliedziens pārspēj garām slīdoša kuģa dzinēju dārdoņu. Siekalas šķīst, seja savilkta naidā. Uz viņa kakla izspie­žas asinsvadi. Viņš iegaudojas un metas uz priekšu, vēl pirms pagūstu pat pacelt savu asmeni. Viņš paceļ kritušā obsidiāna līķi un izmanto to par vairogu pret zeltu slātēm. Tad iesit Gajam. Bez slātes. Ar kailu dūri. Viņš iesit pa pulsLauku tik spēcīgi, ka vīrietis nokrīt uz muguras. Tad viņš

nogalina otru, cirzdamies cauri tā aizsardzībai tik vājprātīgā niknumā, līdz pārcērt pretinieku uz pusēm. Ragnārs pasper līķa pusi sānis un dauza Gāju, kurš atkāpdamies grimst tumšajos dubļos, tad, muskuļiem rausto­ties no pulsLauka trieciena, Ragnārs pieliek pie zelta rīkles slāti. „Padodies man un dzīvo!” Ragnārs dārdina.

Piecēlies uz ceļiem, Gajs spļauj viņam sejā.

„Padodies man, kā viens vīrs padodas otram!”

„Nemūžam.” Gajs riebumā savelk lūpas. Savus pēdējos vārdus viņš izsaka skaļi un skaidri, ar spītu un lielu drosmi. Visu, kas labs un kas ļauns šajos apbrīnas vērtajos cilvēkos. „Es esmu iezīmētais legāts Gajs au Kārts. Es esmu cilvēces centienu summa. Tādēļ es nepadodos. Jo cilvēks nevar padoties sunim.”

„Tad topi par pīšļiem.” Ragnārs iegrūž viņā asmeni.

Izceļam no upes dibena savus vīrus. Cik vien ātri spējam, izman­tojot nozagtos gravZābakus, tomēr ar to nepietiek. Sevro nav miris, bet līdz tam daudz nebija atlicis. Atrodu viņu, ar galvu pa priekšu ietriekušos upes krasta dubļos. Kad ar Klauna un Oļa palīdzību izlobu viņu no bru­ņām, Sevro lādējas un spļaudās.

„Mirušie?” viņš klusi jautā. „Mani gaudoņi?”

„Pārāk daudzi,” īsi nosaka Klauns.

„Vai Mustanga tika cauri?”

Visi paskatās uz mani.

„Domāju, ka jā,” es saku. „Tomēr nevaru sazināties ar viņu rācijā. Mums tik un tā jāsteidzas. Ja viņa ir dzīva un uzspridzina ģeneratorus, lai varētu nosēsties mūsu papildspēki, vairogs kritis, un Valdniecei radīsies lieliska iespēja aizbēgt. Šobrīd viņa ir iesprostota.”

Sevro pamāj. Mazais Olis sniedz viņam roku, lai palīdzētu piecel­ties. Mazais Dadzis, kas tik tikko sniedzas līdz Ragnāra saules pinumam, redz viņu ar slāti rokā, kad tas atbrīvo no nekustīgas zvaigžņCaulas vēl vienu obsidiānu. „Met to zemē!” viņa nikni uzsauc.

Ragnārs nomet ieroci un palūkojas uz mani, savādas panikas pār­ņemts. Es dodu zīmi, lai pagaida. Pēc tam, kad esam pārmeklējuši upē iekritušo biedru zvaigžņCaulas, zinām, kāds ir viņu skaits, un tas ir tik nomācošs, ka Sevro iet prom. Nezāle un Trūdkupris ir miruši. Harpija gāja bojā, pirms mēs nokļuvām uz zemes. Gājuši bojā daudzi jauniesauk­tie. Palikuši vien Dadzis, Klauns, Drātģīmis un Olis. Izdzīvojuši vien­padsmit no piecdesmit obsidiāniem.

Olis un Klauns noglauž Nezāles seju; viņu grebenes pieplakušas pie galvām, jo mūs visus ir izmērcējis lietus. Olis ķeras pie viņa krūtīm, ar mazajām plaukstām sitot tā sirdi, it kā spētu atsaukt draugu atpakaļ. Dadzis pavelk Oli malā, bet Klauns ar dubļiem iztaisno Nezāles frizūru, kas visiem gaudoņiem bija saskaņota. Sevro nespēj noskatīties. Eju nostā­ties viņam līdzas.

„Par karu es maldījos,” viņš saka.

„Bez tevis es to nevaru izdarīt.” Pēc izmisuma pilna mirkļa. „Vai esi kopā ar mani? Sevro"

Viņš atkāpjas un, nosmērēdams ar dubļiem seju, noslauka no deguna puņķus. Kad draugs paceļ acis, lai paskatītos uz mani, asaras atstājušas pēdas dubļos; viņa balss aizlūst kā bērnam. „Vienmēr, Derov. Vienmēr.”