Zelta dēls

24. BEKONS UN OLAS

Ieslīdu krēslā viņai pretī.

„Nevari aizmigt?” jautāju.

Viņa iespiež galvu dūrēs. „Ļautiņi grabinās.” Viņa pamet zodu uz virtuvi, no kuras skan pannu klaboņa. „Pavārs zaudējis galvu,” viņa saka. „Domā, ka man vajadzīgas dzīres. Pateicu viņam, ka gribu tikai bekonu un olas. Esmu diezgan droša, ka viņš neņēma vērā ne vārda, ko teicu. Gvelza kaut ko par fazānu. Runā tādā zemesdzimušo izloksnē. Grūti līdz galam saprast.”

Pēc kāda brīža pa virtuves durvīm klupdams izsteidzas brūno pavārs, kurš uz paplātes nes ne tikai bekonu un olas, bet arī ķirbju vafe­les, kūpinātu cūkgaļu, sierus, cīsiņus, augļus un duci citu ēdienu. Fazāna gan nav. Ieraugot mani, viņa acis ieplešas tik lielas kā vafeles. Par kaut ko atvainojies, pavārs noliek paplāti un nozūd tikai tāpēc, lai pēc minūtes atgrieztos, nesdams vēl vairāk ēdiena.

„Kā tev šķiet, cik daudz mēs ēdam?” es viņam prasu.

Pavārs tikai blenž uz mani. „Paldies!” saka Mustanga. Viņš nomur­mina kaut ko nesaprotamu un klanīdamies atmuguriski atkāpjas.

„Man šķiet, ka Pelnu valdnieks būs bijis nedaudz citādāks nekā mēs,” saku. Mustanga pastumj man augļu trauku. „Biju domājis, ka tev negaršo bekons,” saku.

Viņa parausta plecus. „Uz Lunas ēdu to katru rītu.” Viņa uzmanīgi uzziež uz vafelēm sviestu. „Tas atgādināja man par tevi.” Viņa izvairās no mana skatiena. „Kāpēc tu nevari aizmigt?”

„Man tas diez ko labi nepadodas.”

„Tā bijis vienmēr. Izņemot to reizi, kad tev vēderā bija caurums. Tad tu gulēji kā zīdainis.”

Iesmejos. „Man liekas, ka komas neskaitās.”

Runājam par visu, izņemot tās lietas, par kurām tiešām vajadzētu runāt. Klusi un nevainīgi kā divi naktstauriņi, kas dejo ap vienu liesmu. „Apbrīnojami, cik te lielas gultas, par spīti tam, ka šis ir zvaigžņu kuģis,” Mustanga saka. „Manējā ir gigantiska.”

„Beidzot! Vēl kāds man piekrīt. Pusi laika es guļu uz grīdas.”

„Tu arī?” Viņa pakrata galvu. „Dažkārt es izdzirdu kādu troksni un guļu skapī, domādama, ka tur mani nemeklēs, ja kāds būs atnācis man uzbrukt.”

„Esmu tā darījis. Tiešām palīdz aizmigt.”

„Izņemot gadījumus, kad skapis ir tik liels, ka tajā varētu dzīvot obsidiānu ģimene. Tad ir tikpat ļauni.” Viņa pēkšņi sarauc pieri. „Es prā­toju, vai obsidiāni guļ apskāvušies.”

„Nē.”

Viņas uzacis izliecas. „Vai esi to pētījis?”

Iemetu mutē sauju zemeņu un paraustu plecus, kad Mustanga rauc pieri par manu galda kultūru. „Obsidiāni tic triju veidu pieskārieniem. Pavasara pieskārienam. Vasaras pieskārienam. Ziemas pieskārienam. Pēc Tumšās sacelšanās, kad obsidiāni sadumpojās pret dzelzs senčiem, Kvali­tātes kontroles padome apsprieda iespēju iznīcināt visu viņu krāsu. Tu jau zini, ka tie iedeva viņiem reliģiju un nozaga viņu tehnoloģijas. Tomēr vai­rāk par visu viņi vēlējās izskaust obsidiānu apbrīnojamo kopības izjūtu. Tāpēc viņi deva pavēles cilšu šamanim, pirka un uzpirka meļus, kas brī­dināja par pieskārienu nesto ļaunumu, sakot, ka tas vājina garu. Tāpēc tagad obsidiāni pieskaras viens otram seksa laikā. Pieskaras, lai novērstu otra nāvi. Un pieskaras viens otram, lai nogalinātu. Nekādas apskaušanās guļot.” Ievēroju, kā viņa mani vēro ar mazu smīniņu uz lūpām. „Protams, ka tu to visu jau zināji.”

„Zināju,” Mustanga pasmaidījusi saka. „Tomēr dažkārt ir jauki atcerēties, cik daudz lietu notiek tavā galvā.”

„Ak tā.” Nez kādēļ nosarkstu.

„Biju aizmirsusi, ka tu vari nosarkt!” Viņa mirkli mani vēro. „To tu droši vien nezini, bet viena no manām disertācijām uz Lunas bija par kļū­dām, kas tiek pieļautas socioloģiskās manipulācijas teorēmās, ko izmanto Kvalitātes kontroles padome.” Viņa uzmanīgi nogriež gabaliņu cīsiņa. „Es secināju, ka viņiem trūkst tālredzības. Piemēram, sārto šķiras ķīmiskā ste­rilizācija ir novedusi pie traģiski augsta pašnāvību skaita dārzos.”

Traģiski. Vairums būtu teikuši „neefektīvi”.

„Sabiedrības hierarhiju uzturošo likumu nelokāmība ir tik stingra, ka kādudien šī struktūra lūzīs. Pēc piecdesmit gadiem? Pēc simt gadiem? Kas to lai zina? Mēs pētījām vienu gadījumu, kad zelta sieviete iemīlējās obsidiānā. Viņi samaksāja melnā tirgus tēlniekam, lai tas izmaina viņu repro­duktīvos orgānus tā, lai viņa sēkla varētu apaugļot viņas olšūnas. Viņi tika atklāti un sodīti ar nāvi tāpat kā viņu tēlnieki. Tomēr šādu gadījumu ir sim­tiem. Tūkstošiem. Tie tikai tiek izdzēsti no visiem sarakstiem.”

„Tas ir briesmīgi,” saku.

„Un skaisti.”

„Skaisti?” riebumā pārvaicāju.

„Neviens par šiem cilvēkiem nezina,” viņa turpina. „Neviens, izņe­mot saujiņu zeltu, kuriem ir pieeja šai informācijai. Cilvēka gars atkal un atkal mēģina izrauties brīvībā, bet ne ar naidu kā Tumšās sacelša­nās laikā. Mīlestības vārdā. Viņi nevienu neatdarināja. Viņus neiedvesmo citi, kas bijuši pirms viņiem. Katrs ir gatavs riskēt, domādams, ka ir pir­mais. Lūk, tā ir drosme. Un tas nozīmē, ka tā ir daļa mūsu cilvēciskās būtības.”

Drosme. Vai viņa tā runātu, ja zinātu, ka viens no šiem cilvēkiem sēž galda otrā pusē? Vai viņa dzīvo Teoriju pasaulē, par ko runāja Har­monija? Vai varbūt Mustanga tiešām saprastu…

„Tāpēc es prātoju, cik daudz laika paies,” viņa turpina, „līdz tāds grupējums kā Arēja dēli atradīs šo informāciju un izplatīs to. Viņi to izdarīja ar Persefoni. Meiteni, kas dziedāja. Tas ir tikai laika jautājums.” Viņa pieklust un uzmet man acis, kad, pats to negribēdams, reaģēju uz to, ka pieminēta Ēo. „Kas notika?”

Nedrīkstu viņai teikt, ko domāju, tāpēc meloju. „Disertācijas. Socioloģija. Mēs ar tevi esam speciālisti ļoti atšķirīgās lietās. Esmu vien­mēr prātojis, kāda bija tava dzīve uz Lunas.”

Mustanga rotaļīgi mani uzlūko. „Ak tā? Vai domāji par mani?” „Varbūt.”

„Dienu un nakti? Kas Mustangai mugurā? Par ko viņa sapņo? Kuru zēnu skūps—”

Pateikusi pēdējos vārdus, viņa saraujas.

„Derov, es gribu kaut ko paskaidrot.”

„Tev nekas nav jāpaskaidro,” saku, atgaiņādamies ar roku.

„Ar Kasiju tas—”

„Mustanga, tu neesi man neko parādā. Tu nebiji mana. Tu neesi mana. Tu vari darīt visu, ko gribi, kad vien gribi un ar ko vien gribi.” Apklustu. „Lai gan viņš ir nolādēts mūjābelis.”

Viņa smiedamās nosprauslājas. Humors noplok tikpat ātri, kā nācis. Viņas acīs vīd sāpes. Viņas pavērtajā mutē. Nazis un dakšiņa tiek izklaidīgi turēti virs aizmirstā ēdiena šķīvja. Mustanga palūkojas lejup un pakrata galvu. „Es gribēju, lai tas ir citādi,” viņa saka.

„Mustanga…” Uzlieku plaukstu uz viņas rokas. Par spīti viņas spē­kam, Mustangas plaukstas locītava ir trausla manās lielajās plaukstās. Trausla tāpat kā otrai meitenei, ko vedu aiz rokas dziļajās raktuvēs. Tai meitenei es nespēju palīdzēt. Un tagad man ir sajūta, ka nespēju palī­dzēt šai sievietei. Es vēlos, lai manas rokas būtu veidotas radīšanai. Es zinātu, ko teikt. Ko darīt. Varbūt citā dzīvē es varētu būt tāds vīrs. Sajā dzīvē manas rokas ir neveiklas, tāpat kā mani vārdi. Tie visu tikai sagriež. Tikai salauž. „Es domāju, ka zinu, kā tu jūties—”

Mustanga atraujas no manis. „Kā es jūtos?”

„Es negribēju—” Apklustu, izdzirdējis troksni.

Mēs paceļam acis un redzam, ka pie galda ar vēl vienu paplāti rokās stāv pavārs. Viņš uz pirkstgaliem pienes to, noliek uz galda un pamet telpu, neveikli atkāpdamies.

„Derov! Aizveries un paklausies!” Viņa nikni raugās uz mani caur matu šķipsnām, kas noslīdējušas pār seju. „Vai gribi zināt, kā es jūtos?

Es tev to tūlīt izspļaušu. Visu savu mūžu esmu mācījusies turēt ģimeni augstākā godā par visu pārējo. Tas, kas Institūtā notika ar manu brāli… kad sniedzu viņu tev, es nostājos pret visu, kas man mācīts augot. Bet es domāju, ka tu…” Viņa ievelk dziļu elpu, kas beigās notrīs, „…esi cilvēks, kurš pelnījis manu uzticību. Un man likās, ka daudz svarīgāk būtu tobrīd to dot tev, nevis Adrijam, kurš manā labā nav pakustinājis ne pirkstu. Es zinu, ka tā bija pareizā izvēle, tomēr tādējādi noliedzu tēvu un visu, ko viņš man mācījis. Vai tu maz zini, ko tas nozīmē? Viņš ir salauzis ģime­nes tikpat viegli, kā citi vīri pārlauž sausus zarus. Viņa rokās ir neiedomā­jama vara. Tomēr ir kas vairāk. Viņš man iemācīja jāt ar zirgiem un lasīt arī dzeju, nevis tikai vēsturisku kauju aprakstus. Viņš stāvēja man līdzās un ļāva piecelties pašas spēkiem, kad kritu. Kad nomira mana māte, viņš trīs gadus nespēja uz mani paskatīties. Lūk, kādu cilvēku es noliedzu tevis dēļ. Nē,” viņa sevi palabo, „ne tevis dēļ. Citas lielākas dzīves dēļ. Lielākas nekā tikai lepnums. Institūtā mēs kopā nolēmām pārkāpt notei­kumus un šausmīgā vietā būt cilvēcīgi. Tāpēc vergu vietā savu armiju izveidojām no uzticamiem draugiem. Mēs izvēlējāmies būt labāki. Tad tu iespļāvi tam visam sejā un devies prom, lai kļūtu par vienu no mana tēva slepkavām.” Viņa paceļ pirkstu. „Nē! Nerunā! Nav tava kārta tikai tāpēc, ka es apklusu.”

Salikusi rokas uz galda, Mustanga lēni sakopo domas.

„Esmu droša, ka tu saproti, ka pēc visa tā jutos kā apmaldījusies. Pirmkārt, tāpēc, ka biju domājusi, ka atradu tevī īpašu cilvēku. Otrkārt, tāpēc, ka man likās — tu esi uzgriezis muguru idejai, kas ļāva mums iekarot Olimpu. Ņem vērā, ka biju ievainojama. Vientuļa. Un, iespējams, iekritu Kasija gultā tāpēc, ka biju sāpināta un gribēju sāpes remdēt. Vai vari to iztēloties? Tagad drīksti atbildēt.”

Sagrozos savā krēslā. „Droši vien.”

„Labi. Tagad vari iestumt to domu sev vienā vietā.” Viņas lūpas cieši sakniebtas. „Es neesmu kaut kāda cakota staigule. Es esmu ģēnijs. Un saku to tāpēc, ka tas ir fakts. Es esmu gudrāka par jebkuru cilvēku, ko esi sastapis, varbūt izņemot manu dvīni. Mana sirds neliek manam prā­tam darīt muļķības. Attiecības ar Kasiju es uzsāku tā paša iemesla dēļ, kādēļ ļāvu Valdniecei domāt, ka viņa pavērsusi mani pret tēvu, — lai aiz­sargātu savu ģimeni.”

Viņa palūkojas uz savu ēdienu.

„Vienmēr esmu pratusi manipulēt ar cilvēkiem. Vīriešiem, sievie­tēm, vienalga. Kasijs bija staigājoša brūce, Derov, jēla un asiņaina, par spīti tam, ka tu nogalināji Džulianu pirms diviem gadiem. Es uzreiz to viņā redzēju un zināju, ka varu likt viņam manī iemīlēties. Es sniedzu viņam kādu, kurš uzklausa, kādu, kurš aizpilda tukšumu.”

Stingrība viņas balsī atslābst. Mustanga palūkojas visapkārt, it kā vēlētos izbēgt no šīs sarunas, ko pati uzsāka. Es justos labāk, ja viņa neturpinātu.

„Es liku viņam domāt, ka bez manis viņš nevarēs dzīvot. Es zināju, ka vienīgi tā varēšu garantēt sava nama drošību. Es zināju, ka tas ir labā­kais ierocis, ko izmantot šajā spēlē. Tomēr. Es jutos tāda aprēķinātāja! Tik briesmīga. It kā es būtu ļauna ragana, kas notvērusi lamatās Odi­seju, likusi viņam sevī iemīlēties un paturējusi viņu sev, lai īstenotu savus savtīgos mērķus. Tas šķita tik loģiski. Un, kad viņš mani apskāva, likās, ka slīkstu. Ka esmu apmaldījusies un smoku zem savu nodarījumu sloga, smoku, zinādama, ka mani sagaida mūžs kopā ar kādu, ko nemīlu. Tomēr es to darīju ģimenes dēļ. Cilvēku dēļ, ko mīlu pat tad, ja viņi nav to pelnī­juši. Daudzi ir ziedojuši vēl vairāk. Es būtu varējusi ziedoties šādi.” Viņa pakrata galvu, un acīs riešas asaras kā spoguļattēls manējām. Tās slīd pār vigiem, kad Mustanga saka: „Tad tu ienāci svinībās un… jutos tā, it kā zeme būtu atvērusies, lai mani aprītu. Es jutos kā viltvārde. Ļauns sku­ķis, kas izgudrojis iemeslu izdarīt kaut ko stulbu.” Viņa mēģina izslaucīt acis. „Vai tad tu neredzi, kāpēc to izdarīju? Es negribēju, lai tu mirsti. Es negribu, lai tu mirsti. Ne kā mans brālis Klaudijs. Ne kā Pakss. Es darītu jebko, lai to novērstu.”

„To varu novērst es.”

„Tu neesi neuzvarams, Derov. Es zinu — tu domā, ka esi. Tomēr kādudien tu atklāsi, ka neesi tik spēcīgs, kā tev liekas, un es palikšu viena.” Mustanga apklust, un izlaužas viss, kas viņā sakrājies. Viņa neelso. Tomēr asaras rit. Viņa ir no tām sievietēm, kas par asarām kaunas.

To redzot, man lūst sirds.

„Tu neesi ļauna,” saku, saņemdams viņas roku savējā. „Tu neesi ļauna!” Viņa krata galvu un mēģina novērsties. Saņemu labās rokas pirk­stos viņas zodu un paliecu viņas galvu, līdz Mustangas skatiens rod mājas manējā. „Un tas, ko dari mīļo cilvēku vārdā, nav nosodāms. Vai saproti?” Mana balss skan skarbāk. „Vai saproti?”

Mustanga pamāj.

Tā tam nevajadzētu būt. Zeltiem ir viss, tomēr viņi prasa upurus pat no savējiem. Šī pasaule ir slima. Šī impērija ir samaitāta. Savus kara­ļus un karalienes tā grauž tikpat alkatīgi kā ubagus, kas lej sviedrus rak­tuvēs zem zemes. Tomēr šo sievieti tā neiznīcinās kā meiteni, ko apgla­bāju. Es neļaušu tai viņu aprit. Es neļaušu tai aprīt manu ģimeni Likosā. Es to salauzīšu, pat ja tas prasīs manu dzīvību.

Ar īkšķi noslauku no Mustangas vaigiem asaras. Viņa ir citādāka nekā pārējie zelti. Un, kad mēģina rīkoties kā viņi, viņas sirds plaisā līdz pašiem dziļumiem. Lūkodamies Mustangā, zinu, ka man nebija taisnība. Viņa nenovērš manu uzmanību. Viņa nav šķērslis ceļā uz manu uzde­vumu. Viņa ir tā visa jēga. Tomēr es nevaru viņu noskūpstīt. Ne tagad, kad man jāsalauž viņas sirds, lai salauztu šo impēriju. Tas nebūtu godīgi. Esmu iemīlējies viņā, bet Mustanga ir iemīlējusies manos melos.

„Tu nedrīksti viņam uzticēties,” viņa klusi saka.

„Kam?” vaicāju, viņas pēkšņo vārdu izbiedēts.

„Manam dvīnim,” viņa čukst, it kā Šakālis sēdētu tepat telpas stūrī. „Viņš nav tāds cilvēks kā tu. Viņš ir kaut kas cits. Skatoties uz mums, uz cilvēkiem, viņš redz kaulu un gaļas maisus. Viņa prātā mēs tā īsti nemaz nepastāvam.” Saraucu pieri, kad viņa satver manu plaukstu. „Derov, ieklausies manī. Viņš ir tāds briesmonis, par kuru neviens nespēj uzraks­tīt pat stāstus. Tu nedrīksti viņam uzticēties!”

Tas, kā Mustanga to saka, liek man nojaust, ka viņa izprot savie­nību, ko esmu noslēdzis ar viņas brāli.

„Es viņam neuzticos,” saku. „Tomēr man viņš ir vajadzīgs.”

„Mēs varam uzvarēt šajā karā bez viņa palīdzības,” viņa saka.

„Tu taču teici, ka neesmu gana stiprs.”

„Tu neesi,” Mustanga pasmaidījusi saka. „Ne jau viens pats.” Viņa velta man savu greizo smīnu. „Tev esmu vajadzīga es.”

Ja vien tas būtu tik vienkārši.

Drīz šķiros no Mustangas un dodos uz savām istabām. Gaiteņi ir klusi, un jūtos kā ēna, kas slīd caur kādu metāla karaļvalsti. Es nezinu, kā pieņemt viņas palīdzību. Vai kā pret viņu izturēties. Redzot viņu kopā ar Kasiju, tiku ievainots vairāk, nekā jebkad spēšu viņai izstāstīt, un kāda balss manī saka, ka ne viss šajās attiecībās būs bijusi manipulācija. Viņš nekad nav bijis briesmonis; un, ja kādreiz par tādu kļūs, es zinu, ka tas būs manis dēļ.

Šņākdamas atveras durvis uz manu dzīvokli. Man uz pleca uzgulst roka. Pagriezies ieraugu Ragnāra platās krūtis. Es viņu pat nedzirdēju. „Iekšā kāds elpo.”

„Droši vien Teodora. Viņa ir mana sārtā saimniecības pārzine. Tev viņa patiks.”

„Zelta elpa.”

Pamāju un nejautāju, kā viņš to zina, tad noņemu no rokas slāti. Pārkāpjot slieksni, tā čukstēdama pārvēršas zobenā. Gaismas ir ieslēg­tas, bet klusinātas. Kopā ar Ragnāru pārmeklēju apartamentu telpas un atrodu Šakāli, kurš sēž manā atpūtas istabā ar šerija glāzi rokā. Viņš iesmejas par mūsu ieročiem.

„Man jāatzīst, ka esmu diezgan draudīgs.”

Viņam mugurā rltasvārki, bet kājās čības.

Ļauju Ragnāram iet. Ar tādiem ievainojumiem viņam vajadzētu būt medPunktā. Obsidiāns negribīgi dodas prom.

„Šķiet, ka uz šī kuģa neviens neguļ,” saku un piebiedrojos Šakālim uz dīvāna. „Pieļauju, ka mums nedaudz jāpārskata mūsu noruna.”

„Tev gan patīk izteikties aplinkus, vai ne?” Viņš iemalko dzērienu un nopūšas. „Man likās, ka tajā nolādētajā lagūnā noslīkšu. Vienmēr biju iztēlojies savu nāvi kā kaut ko diženu. Iešauts saulē. Zaudējis galvu no politiska pretinieka zobena. Tad, kad tā atnāca…” Viņš nodrebinās, izskatīdamies trausls un zēnisks. „Tas bija tikai vienaldzīgs aukstums. Kā Institūta raktuvju griesti, kas atkal gāžas pār manu galvu.”

Viņam ir taisnība, nāvē siltumu neatrast. Es raudāju kā bērns, kad domāju, ka mirstu pēc tam, kad Kasijs bija mani sadūris.

„Acīmredzami šī situācija maina mūsu stratēģiju, tomēr nedomāju, ka tai vajadzētu mainīt mūsu savienību.”

„Es arī tā nedomāju,” piekrītu. „Tagad tavi spiegi mums būs vaja­dzīgi vairāk nekā jebkad. Plīnijs manus panākumus neuztvers labi. Un tu esi iestrēdzis šeit, sava tēva galmā. Tas politiķis mēģinās tikt vaļā no mums abiem.” Arēja dēlus nepieminu. Kā biju nojautis, viņus visi aiz­mirsa brīdī, kad Kasija klēpī iegāzu vīnu.

„No Plīnija būs jātiek vaļā. Tomēr līdz tam brīdim mums vajadzētu ieturēt saskarsmes distanci, lai viņš nezina, ka draudi pret viņu ir vienoti. Labāk, lai viņš pārprot mūsu individuālo resursu pietiekamību.”

„Un lai Telemani joprojām ar mani runā,” piebilstu.

„Taisnība. Viņi tiešām grib manu nāvi.”

„Tā arī vajadzētu būt.”

„Es par to neturu uz viņiem ļaunu prātu. Tas vienkārši ir sasodīti apgrūtinoši.” Viņš man sniedz no kabatas izvilktu holoRāciju. „Tās ir uz viena viļņa. Es saukšu savus kuģus, lai dodas mums pretī, bet pieļauju, ka tu gribēsi palikt šeit, uz sava jaunā guvuma. Nebūtu nekādas jēgas brau­kāt turp un atpakaļ ar transporta kuģiem.”

Vēlos viņam pajautāt par Leto. Kādēļ viņš viņu nogalināja. Bet kādēļ rādīt nelabajam, ka zini viņa spēku? Tas tikai padara mani par draudu viņa acīs. Un es esmu redzējis, kā viņš tiek galā ar draudiem. Labāk izlikties par muļķi un vienmēr būt viņam noderīgam.

„Karš dod mums vairāk iespēju,” es saku. „Atkarībā no tā, cik tālu gribam, lai tas plešas…”

„Domāju, ka saprotu, ko gribi teikt.”

„Lai saglabātu to, kas viņiem pieder, pārējie mēģinās liesmas apslā­pēt. It sevišķi Plīnijs un tava māsa.”

„Nu, tad mums jābūt viltīgākiem.”

„Viņai netiek darīts pāri. Tā mūsu vienošanās daļa paliek nemainīga.”

„Ja viņu kāds kādreiz ievainos, esmu drošs, ka tas būsi tu, nevis es.” Viņam varētu būt taisnība. „Tomēr piekrītu tavam domu gājienam — uzkurināt liesmas. Lai karš plešas plašumā. Mums tajā jāuzvar. Jāsagrābj laupījums.”

,,Es domāju, ka zinu, kā to izdarīt. Ko tavs tīkls var man pastāstīt par kuģu būvētavām uz Ganimēda?”