Zelta dēls

46 . BRĀLĪBA

Apskauju Dejotāju tik cieši, ka viņam nokrakšķ kauli. Viņš panikā pliķē man pa muguru. Es atvainojos un atlaižu viņu, līdzās Dejotājam juz­damies liels kā Telemans. Aiz garāžas sienām, kas pārvērsta par kabinetu, rosīgi rīb Arēja dēlu noliktava. Viņi ieveda mani šeit pa kādām sānu durvīm un lika pagaidīt Dejotāju starp veciem dzinējiem un sarūsējušiem eleroniem.

Dejotājs atraujas no manis un, asarām mirdzot rūsganajās acīs, lūkojas manī. Iztrūkstos, atcerējies, ka reiz uzskatīju viņu par izskatīgu vīrieti. Viņš ir teju piecdesmit gadus vecs, sarkanajam tas ir cienījams vecums. Matos vīd sirmums. Seju izvagojušas vecuma un pārciesto grū­tību grumbas. Viņa labā roka joprojām nekustīgi karājas gar sānu. Kāja joprojām jāpievelk. Dejotāja smaids joprojām ir pietiekami plats un atklāj nelīdzenus zobus.

„Manu zēn!” viņš saka, satvēris manu plecu ar kreiso roku. Tās tvēriens ir spēcīgāks nekā viss viņa ķermenis kopā. Viņš ož pēc taba­kas. Nagi dzelteni. „Mans nolāpīti skaistais, mazais un nelietīgais zēn! Tu izskaties tik nolāpīti vareni.” Viņš šūpodams galvu smejas vēl un vēl. „Man trūkst vārdu. Piedod, ka nevarēju ar tevi sazināties. Piedod, ka ļāvu Harmonijai tevi tā izmantot. Ir tik daudz, par ko atvainoties, Derov.” „Izbeidz.” Papliķēju viņam pa muguru. „Mēs esam brāļi. Nav ko atvainoties. Mūs saista asinis un pagātne. Bet, lūdzu, lūdzu, neļauj tam notikt vēlreiz.” Viņš pamāj. „Vai zini, kā klājas manai ģimenei?”

„Visi ir dzīvi,” viņš stāsta. „Joprojām raktuvēs. Zinu, jau zinu. Bet tagad, kad sācies šis karš, tā viņiem būs visdrošākā vieta. Neviens negrib uzspridzināt Marsa rūpniecību. Saproti?”

Viņš norāda, lai apsēžos. „Daudzus zeltus es nepazīstu, bet tas Sevro gan ir nejauks, mazs sūdabrālis. Kad Novidū nogādāju viņam tēva norādījumus, likās, ka viņš uzšķērdīs mani no rijamcauruma līdz nabai.” Viņš aizkūpina smēķi un piemiedz man ar aci. „Nekad nebiju sastapis tādu kā viņš.”

„Uzticamāku biedru par viņu neatrast,” es saku. „Tāds pats kā tu.” „Nē! Es gribēju teikt, ka viņš lamājas labāk nekā jebkurš nolāpīts sarkanais.”

„Sevro lamājas?” pasmaidījis brīnos. „Laikam jau pie tā pierod. Lai gan tagad viņam tiešām ellīgi bieži patīk teikt „nolāpīts”.”

„Tas ir brīnišķīgs vārds. Tā vien noveļas no mēles. Esmu to papētī­jis.” Dejotājs izriež krūtis. „Vai zini, tas ir bijis kopā ar mums jau no pirmo senču laikiem. Pēc tam, kad radiācija no Londonas pārvērta Īrijas salas tuksnesī, pirmie zelti, tie, kuriem bija normālas acis un zeltīti formas­tērpi, vairumu agrīno algotņu meklēja starp nabaga velliem Īrijas salās. Zelti paņēma ārkārtīgi prasmīgo darbaspēku un nolīga to par pirmajiem jaunatklājējiem. Viņu slengs vienkārši saglabājās un nedaudz pamainījās. Vēsture ir apbrīnojama lieta, vai ne?”

„Harmonija sākusi veidot pati savu vēsturi,” es saku.

„Taisnība. Es esot miris!” Viņš nošūpo galvu un, nometis pirmo uz grī­das, aizdedzina vēl vienu smēķi. Paceļu to un iemetu atkritumu grozā. „Viņa aizgāja savu ceļu apmēram gadu pēc tam, kad biji devies prom. Atklājām, ka vairāki senatori devušies brīvdienās pie Gorgonu jūras. Tāpēc ieradāmies tur un salikām to villā noklausīšanās ierīces, lai mēģinātu uzzināt kādus noslē­pumus. Neko neuzzinājām. Tikai daudz… perversību. Nodomājām, ka tas arī viss. Bet Harmonijai tā nelikās. Pēdējā naktī viņa iegāja villā un nogali­nāja visus senatorus un viņu viesus. Pēc tam viņa mūs pameta.”

„Tātad jūsu galvenajai mītnei nekad neuzbruka dzinēju vienība?” Viņš pakrata galvu. „Viņi ieradās Harmonijas dēļ. Nogalināja apmēram četrdesmit mūsējo. Bet viņa jau bija devusies uz Lunu. Mūs

izglāba Arējs. Iegāzās kopā ar obsidiānu un pelēko baru. Nogāza visus dzinējus un aizlavījās prom, pirms bija ieradušies papildspēki. Mums paveicās, ka viņš nogalināja tos visus. Pēc tam viņi noteikti būtu zinā­juši, ka Arējs ir zelts. Todien es viņu satiku pirmo reizi. Tas virs ir nolā­pīti baiss.”

„Tas nav vārds, kuru es izvēlētos.” Lai gan, ņemot vērā, cik labi viņš mani apmuļķoja, tas varētu būt pareizs. „Tev netraucē tas, ka viņš ir zelts?”

„Viņam netraucē, ka esam sarkanie. Arējs mūsu mērķa dēļ būtu gatavs mirt, Derov. Sasodīts! Viņš to visu sāka. Vai zini, kāpēc?”

Pakratu galvu.

„Tas ir viņa stāsts.” Dejotājs aptausta zemesčūskas kodiena rētu uz kakla. „Cilvēkam ir tiesības pašam izstāstīt savu stāstu. Bet tas nav lai­mīgs stāsts. Tikpat bēdīgs kā tavējais. Kā manējais. Atņem cilvēkam to, ko viņš mīl, un kas paliek? Tikai naids. Tikai dusmas. Bet viņš bija pir­mais, kurš zināja, ka var būt citādāk. Viņš atrada mani. Atrada tevi. Kas, nolāpīts, mēs esam, lai viņu apšaubītu?”

Pēkšņi atveras durvis. Abi pagriežamies un redzam ieklibojam Mikiju. Viņš izskatās pusbeigts — tievs kā maikste, bālāks nekā uz Lunas. Neteicis ne vārda, viņš pieklibo pie manis un ar izmisīgu un patiesu pieķeršanos noskūpsta mani uz mutes. Tad sāk raudāt kā bērns. Abi ar Dejotāju nezinām, ko iesākt, tāpēc vienkārši apskauju Mikiju un ļauju izraudāties. Viņš vai duci reižu man čukst: „Paldies!”

Ko tie ar viņu izdarījuši? Lai nu paliek. Es zinu, kādas lietas iemā­cās darīt pelēkie, lai iegūtu informāciju. Viņš apgalvo, ka nav tiem neko teicis. Tik un tā man vēl jāuzzina, ko šī atgadījuma dēļ uzzinājis Šakālis. Kādus secinājumus viņš veicis, izpētot Mikija laboratoriju.

Palūkojos pār Mikija galvu un redzu pie durvīm stāvam Fičneru ar skumju smaidu sejā. Pēc krietna brīža Mikijs atraisās no apskāviena. „Es mēģināju tevi brīdināt, kad ieradies pie mums uz Lunas,” viņš saka, it kā atvainotos. „Gribēju tev teikt, lai bēdz. Bet, ja es būtu teicis ko vairāk, viņa mani nogalinātu. Es baidījos, ka ticēsi viņai, nevis man.”

„Es būtu ticējis tev, Mikij.”

„Vai tiešām?” Viņš nošņaukājas. „Es zināju, ka tu atnāksi man pakaļ. Es teicu, ka mans dārgais zēns ir pārāk labs, lai aizmirstu par Mikiju, bet viņa spļāva man sejā. Teica, ka es esot vergturis.” Viņš šņau­kādamies nokar galvu un pēc Šakāļa moku kambaros piedzīvotā izska­tās ievainojams, iztukšots un teju jucis. „Viņai bija taisnība. Es esmu. Es esmu ļauns. Es darīju pāri meitenēm un zēniem. Pārdevu viņus pat tad, kad mīlēju. Protams, ka viņai bija taisnība. Kāpēc lai tu nāktu? Kāpēc lai tu darītu kaut ko ļaunā, sīkā Mikija labā?”

„Tāpēc, ka tu esi mans draugs.” Pielieku viņa plaukstas sev pie lūpām un maigi noskūpstu, kad viņš palūkojas uz mani ar cerību pilnu skatienu. „Lai cik tu būtu savāds. Lai cik tu biji ļauns. Es zinu, ka tu gribi būt labāks. Gribi dzīvot kam vairāk. To gribam mēs visi. Un nav tādas vietas, kur tie varētu aizvest vienu no maniem draugiem, lai es viņu pamestu.”

Ir tik labi beidzot runāt patiesību.

„Paldies, manu princi,” viņš klusi saka. Pēc tam pieceļas, būdams pietiekami spēcīgs, lai pagrieztos un saviem spēkiem izietu no kabineta. Fičners aizver durvis.

„Nu, tas bija emocionāli.”

Paloku galvu. Es labāk būtu šāds cilvēks. Nevis pastāvīgi uzmanī­tos. Nevis melotu caur zobiem. Šķiet, ka līdz šim nezināju, cik ļoti esmu pieķēries Mikijam. Tas nav tāpēc, ka viņš palīdzēja mani radīt. Tas tādēļ, ka viņš mani vienmēr tik ļoti mīlējis. Pat tad, ja tā bija savāda mīlestība, tā bija īsta. Un es esmu pārliecināts, ka Mikijs gribētu būt tāds cilvēks, kuru es cienītu. Tieši tāpat kā es gribu būt cilvēks, kuru cienītu Ēo un Mustanga. Un tā ir laba mīlestība.

„Mums jāparunā, Fičner,” es saku. Pirms tam mums nebija iespējas. Ar Dejotāja plānu pie manis ieradās Sevro — sasaukt apspriedi, piestip­rināt Arēja dēlus pie mana kuģa korpusa un ļaut viņiem iekļūt ēkā. Mans ieguldījums bija vienīgi ieteikums par grēkāzi izmantot Suņ-hvu un brī­dinājums, lai nedara pāri Viktrai.

„Atstāšu jūs abus divatā,” atstūmis no galda savu metāla krēslu, saka Dejotājs.

„Nē, es gribu, lai tu paliec,” iebilstu. „Man ir pārāk daudz noslē­pumu no pārāk daudziem cilvēkiem. Starp mums trim to vairs nebūs.” „Iemācies skaitīt, sūdbambuli,” iznācis no kāda sarūsējuša dzinēja aizsega, uzsauc Sevro. Aiz viņa aizcērtas plānās metāla ārdurvis. Pat Agcjas eļļas traipiem piesārņotajā rūpniecības rajonā smaržo pēc rudens. Sevro uzlec uz veca kaujas kuģa sarūsējušās šasijas un sēž, šūpodams kājas. „Hei, paskat, beidzot tikai krāni. Stāstām seksistu jokus!”

Pie sevis smiedamies, pagriežos pret Fičneru. „Tātad tu esi Arējs.” „Cilvēks pamodies no komas un kļuvis par ģēniju!” raupjā balsī izsaucas Fičners. Viņš aplaudē, bet skatiens paliek nāvīgi nopietns. „Vai­rums mani sauc par bronziņu. Audzēkņi sauc mani par proktoru. Daži dēvē par Nikno bruņinieku. Valdniece sauc mani par nodevēju. Dēls saukā par sūdugalvu…”

„Tu esi sūdugalva!” piebalso Sevro.

„Mana sieva sauca mani par Fičneru. Bet zelti padarīja mani par Arcju.”

Agrāk es nesaprastu, ko tas nozīmē. Viņš ir zelts. Kā gan zelti būtu varējuši viņam ko nodarīt? Bet tagad esmu redzējis, kas notiek aiz priekš­kara. „Kāpēc jau sākumā nepateici, kas tu esi?”

„Un neuzticēju savu dzīvību pusaudža spriestspējai?” viņš iesme­jas. „Labāk jau nē. Ja viņi būtu tevi atmaskojuši un spīdzinājuši… sliktas ziņas. Man bija arī alternatīvi plāni, citi trumpji. Vienkārši sanāca tā, ka biji mans iemīļotākais. Tomēr mēs nedrīkstam zaudēt objektivitāti.”

„Kas bija tava sieva?”

„īsumā vai pilno versiju?” viņš jautā.

„Pilno.”

„Es biju koordinators teraformācijas uzņēmumā uz Tritona,” viņš piesmacis iesāk. „Man nebija tāda grezna darba kā tev. Nekādu slāšu. Nekādu bruņu. Vienkārši uzraudzīju būvniecības procesu. Līgumu izno­māja kāds sudrabs. Vadīju būvniecību, kamēr tika konstruēts viens no pēdējiem Lavlaka dzinējiem viņu ziemeļpolā, kad izvirdums kādā nolā­pītā pavadoņa geizeri izraisīja zemestrīci. Saplaisāja ledus kārta. Viss dzi­nējs iegāzās pazemes jūrā. Noslīka trīs tūkstoši dvēseļu.

Viņi izzvejoja mani no ūdens, un turpmākos mēnešus es pavadīju, atkopdamies arktiskās joslas slimnīcā. Es biju ievietots virsKrāsu spārnā. Mums bija laba pārtika. Labākas dušas. Jaunākas gultas. Tomēr zemKrāsām bija logs ar skatu uz ziemeļblāzmu. Un viņas gulta bija tieši zem tā loga.”

Fičners palūkojas uz Sevro. „Viņa bija visskaistākā sieviete, kādu esmu saticis. Un bija prieks skatīties uz viņu. Negadījumā viņa bija zaudē­jusi kāju. Tie negrasījās viņai piešķirt jaunu. Viņi būtu to varējuši. Vien­kārša biomehānika. Vari teica, ka tas neesot finansiāli izdevīgi. Sūdīgākā krāsa, kas jebkad radīta, zvēru pie…”

Sevro nokremšļojas. „Mēs zinām.”

Fičners met viņam ar kādu lūžņa gabalu un turpina. „Kad devos prom, paņēmu viņu līdzi. Biju sakrājis pietiekami daudz naudas, lai dotos prom no Tritona. Serdē dzīvot nevarēju. Tas bija pārāk dārgi. Tādēļ izvē­lējos Marsu. Gadu dzīvojām tepat pie Jaunajām Tēbām. Bērnu gribējām vairāk par visu pasaulē. Bet mūsu DNS nesaskanēja. Tādēļ devāmies pie kāda tēlnieka, lai palūkotu, vai viņš nevar kaut ko uzburt. Tā arī izda­rījām. Tas izmaksāja gandrīz visu, kas man piederēja, bet pēc deviņiem mēnešiem laukā izkārpījās šis mazais Goblins.”

Sevro pamāj no savas laktas, kur pēta atkritumus, lai pārbaudītu, vai tie nav ēdami.

„Pēc diviem gadiem Kvalitātes kontroles padome pieķēra mūsu tēl­nieku darbā, ko viņš bija veicis ar kādu obsidiānu gladiatoru, un šis ātri vien mūs nodeva, lai izpelnītos mazāku sodu. Tie ieradās mūsu mājās, kad biju prom kopā ar Sevro. Atrada manu sievu un aizturēja viņu, lai nopratinātu. Ārsti ieraudzīja, ka viņas olvadi pārveidoti, lai ieņemtu zelta bērnu. Tad tie no viņas atbrīvojās. Ierakstos tā arī teikts: „Atbrīvoties.” Ielika viņu gāzes kamerā ar ahlisu-9, tad krāsnī un iesūknēja viņas pelnus jūrā. Tie viņai nepiešķīra pat vārdu, tikai numuru. Ne tāpēc, ka viņa būtu zagle vai slepkava vai būtu pārkāpusi kāda tiesības, bet tikai tādēļ, ka bija sarkanā, kas atļāvās mīlēt zeltu. Mana savtīgā mīlestība viņu nogalināja.

Nebija kā ar tavu sievu, Derov. Es neredzēju, kā mana sieva mirst. Es neredzēju, kā zelti ierodas manā pasaulē un to sagrauj. Tā vietā es jutu

bezdvēselisko sistēmu, kas aprij vienīgo, kā dēļ dzīvoju. Varu, kas spiež pogas un aizpilda atskaiti. Brūno, kas pagriež slēdzi, lai izlaistu gāzi. Viņi nogalināja manu sievu. Bet paši tā nekad nedomās. To prātos viņa nav atmiņas. Viņa ir daļa statistikas. It kā viņas nekad nebūtu bijis. Kāds rēgs, ko es mīlēju, bet neviens cits nav pat redzējis. Lūk, ko Sabiedrība dara — tā vienlīdzīgi sadala atbildību par nodarījumu, lai viena ļaundara nemaz nebūtu, lai meklēt ļaundari un pieprasīt taisnīgumu būtu veltīgi. Tā ir tikai sistēma. Procesi. Un tā turpinās nepielūdzami dārdēt tālāk, līdz sacelsies vesela paaudze, kas sagrūdīs tās zobratos mietus.”

„Kā viņu sauca?”

„Viņas vārds? Kāda tam nozīme?” viņš piesardzīgi jautā.

„Es gribu viņu atcerēties.”

„Brīna,” no augšas atbild Sevro. „Manu māti sauca Brīna. Kad viņu nogalināja, viņai bija divdesmit divi gadi.” Tikai gadu vecāka par mani.

„Brīna,” atkārtoju vārdu un redzu, ka Fičners mirkli nedaudz zaudē līdzsvaru. Uz mirkli aiztur elpu.

„Tad jau tu pa pusei esi sarkanais,” saku Sevro.

Viņš pamāj. „Uzzināju pirms pāris dienām. Jocīgi pēc velna, vai

ne?

„Jocīgi pēc velna. No tevis sanāks labs rūsganais.”

„Man patīk domāt, ka piederu apdraudētai sugai.”

Dejotājs rotaļājoties laiž caur pirkstiem sērkociņu. „Tādi esam mēs VISI.

„Tu zināji par Titu,” saku Fičneram.

„Dejotājs gan nezināja. Par to viņu nevaino. Es cerēju, ka Institūtā jūs būsiet kā brāļi. Ka izcelsmes dēļ dabiski sadraudzēsieties. Bet viņš aizgāja pa tumsas ceļu, un nebija nekādu cerību viņu atsaukt atpakaļ. Ar viņu tikos tāpat kā ar tevi — ar slāpētāju un rēgSegu. Tomēr viņa prāts neizturēja spiedienu. Es negribēju pieredzēt, ka salūsti arī tu.”

„Es salūzu.” Paskatos uz Sevro un Dejotāju. „Tikai man bija draugi, kas ļāva atgūties. Kāpēc neizstāstīji Titam un man par to, kas esam?”

„Tad viņa kļūdas būtu tavējās un tavas — viņējās. Vētrā divas laivas nesien kopā. Tās var viena otru nogremdēt.” Viņš nokāsējas.

„Vienmēr biju zinājis, ka šo sacelšanos nevar vadīt zelts. Tai jāsākas no apakšas uz augšu, puis’. Sarkanais nozīmē ģimeni. Vairāk nekā jeb­kura cita krāsa tā nozīmē mīlestību, kas izdzīvo visās mūsu pasaules šaus­mās. Ja sarkanie sacelsies, viņiem ir cerības vienot pasaules. VidKrāsas to nedarīs. Sārtie un brūnie to nespēj. Obsidiāni jau reiz piedzīvoja sakāvi. Un, ja viņiem tas izdotos vienatnē, viņi pasaules sagrautu, nevis atbrīvotu.” „Kāds ir plāns?” jautāju. „Esmu sačakarējis tavu vietu pie Valdnie­ces sāniem.”

„Derov, ar tevi ir grūti manipulēt, tādēļ es vienkārši ķeršos pie lie­tas. Augusts grasās tevi adoptēt. Tu neizskaties pārsteigts…”

„Tas šķiet loģiski. Viņš grib saistīt manu likteni ar savu ģimeni. Droši vien liks man apprecēt Mustangu. Tiesa, ja kļūšu par viņa manti­nieku, tas kaitēs manai savienībai ar Šakāli.”

„Vai Šakālim tas rūp?” jautā Sevro. „Izskatās, ka viņš atmetis visas cerības jebkad izpelnīties tēva atzinību. Nolāpītais suņabērns ceļ pats savu impēriju.”

„Par to man vēl jāpārliecinās,” es saku.

Fičners turpina. „Nav svarīgi, vai tiec no Šakāļa vaļā vai iekļauj viņu plānā. Augusts pieņems tevi par savu mantinieku. Un viņš izmantos tevi kā savas armādas prētoru. Un, ja tu sakausi Valdnieci, viņš nesamie­rināsies ar Marsa karaļa troni. Viņš gribēs pats kļūt par valdnieku. Palī­dzi viņam par to kļūt. Kad viņš būs valdījis gadu, Sevro viņu nogalinās un novels vainu uz kādu sāncensi, varbūt Šakāli…”

Mana kārta zaudēt līdzsvaru.

„Tu gribi, lai mantoju impēriju,” es minu. „Visu Sabiedrību.”

Blenžu uz viņu. Uz Dejotāju. Kā viņi var izskatīties tik nopietni? „Jā,” Fičners saka. „Pēc tam, kad viņš nomirs, visi meklēs spēcīgāko kandidātu. Esi spēcīgākais. Uzvari šajā mantojuma spēlē un varēsi būt valdnieks, tāpat kā biji Pirmais. Tāpat kā esi prētors. Tās visas ir spēles. Tikai šoreiz mēs palīdzam tev krāpties. Mēs sniegsim tev informāciju, aizsargāsim pret atentātiem. Kopā ar mani tev būs tāds spiegu tīkls, ar kādu nevar sacensties pat Šakālis un Valdniece. Piekukuļosim visus, kas jāuzpērk, un novāksim visus, kas novācami.”

Sēžu un domīgi raugos uz savām rokām. „Es domāju, ka meli jau gandrīz beigušies. Es gribu atklāt, kas es esmu. Es gribu pieteikt karu.” „To mēs vēl nedrīkstam. Tu to zini.”

Es zinu, bet negribu pamest šos cilvēkus. „Es vairs nepalikšu neziņā. Mēs sazināsimies. Mēs plānosim. Vairs nekādu neskaidrību. Vai skaidrs? Es nevaru palikt vienatnē kā agrāk.”

„Piekrīti, Fičner,” saka Sevro. „Vai es arī nepiedalos.”

„Ja tev tas ir vajadzīgs, sazināsimies katru dienu. Es nevaru doties līdzi. Man šobrīd jāuzvar ēnu karā. Savā vietā sūtīšu savus labākos aģen­tus. Tev būs sazvērnieku grupa, kurai varēsi uzticēties. Spiegi. Algoti slepkavas. Kurtizānes. Hakcri. Visi ar nevainojamiem aizsegiem. Visi gatavi mirt, lai sarautu važas. Tu vairs neesi viens.”

Mani pārņem atvieglojums. Tomēr zinu, ka vienu lietu nespēšu. „Man jādodas atpakaļ.”

„Jā. Viņi brīnīsies, kur esi palicis,” piekrīt Fičners.

„Nē,” iebilstu. „Man jādodas mājās.”

„Mājās?” pārjautā Dejotājs. „Uz Likosu?”

„Kāpēc?” prasa Fičners. „Kas tev tur meklējams?”

„Mana ģimene. Ir pagājuši četri gadi. Man viņi jāredz.” Ieskatos katra vīra acīs — viņi visi ir tik daudz cietuši un ievainoti katrs pa savam. „Jums tas jāsaprot. Viss var izvērsties neparedzamos veidos. Piespiezdami zeltus iet karā, mēs izliekamies, ka zinām, ko darām. Plānodami savu karu. It kā mēs spētu to kontrolēt, lai gan tas nav iespējams. Mēs esam tikai mirstīgie, kas atver Pandoras lādi. Un, pirms viss sagriežas kājām gaisā, man jāatceras, kādēļ cīnos. Man jāzina, ka tas ir tā vērts.”

„Tu gribi viņu svētību,” Dejotājs saka. „Viņas svētību.” Viņš mani pazīst labāk nekā Fičners. Ja grasos ļaut Augustam sevi adoptēt, vispirms man jādodas mājup.

„Tu viņiem nedrīksti stāstīt, kas esi. Viņi nesapratīs.” Pēkšņi norai­zējies par manu temperamentu, Fičners sper soli uz priekšu. „Tu to zini.” „Cik viss būtu bijis vienkārši, ja mēs jau no paša sākuma visu būtu plānojuši kopā?” es jautāju. „Meli rada melus. Mums jāuzticas.” Paskatos uz Sevro. „Es vedīšu viņu uz Likosu.”

„Viņu?” brīnās Dejotājs.

„Mustangu,” nomurmina Sevro.

„Nē!” gandrīz iekliedzas Fičners. „Pilnīgi izslēgts! Nē! Nav vērts tā riskēt! Tagad viss ir tā, kā pienākas. Viņa ir tevī iemīlējusies! Nezaudē šo priekšrocību netīras sirdsapziņas dēļ!”

„Un ja nu es arī viņu mīlu?”

„Sasodīts!” Fičners lādas. „Velns. Velns. Velns. Tu runā nopietni? Man likās, ka tā ir daļa no tavas nolādētās spēles. Sūdu būšana! Puis’, tu visu izpostīsi. Nolāpītais idiots! Velns!”

„Tas arī ir viss,” es saku. „Viņa mani mīl. Es viņu vairs neizman­tošu. Nekādu priekšrocību uz viņas rēķina. Ja es nevaru uzticēties viņai, Zelts nespēj mainīties, un Titam un Harmonijai bija taisnība. Pie velna, tad taisnība ir Sabiedrībai. Gan tu, gan es zinām, ka runa nav par krāsu, galvenais ir tas, ko saka mūsu sirdis. Ir pienācis laiks to pārbaudīt.”

„Un ja nu tu kļūdies? Ja viņa izvēlēsies Zeltu, nevis tevi?”

Man nav atbildes.

Sevro nolec no savas laktas. „Tad es viņai ielaidīšu pierē lodi.”