Zelta dēls

10 . SALAUZTS

Salūstu.

Sēžu tukšumā. Skatos uz savām rokām. Rokām, kas nespēja izglābt manu sievu, manu bērnu. Viņai bija taisnība. Es nebiju pietiekami stiprs, lai panestu Ēo otrā upura patiesību. Ēo būtu varējusi dzīvot. Viņa būtu varējusi dot mums bērnu, ko vienmēr bijām gribējuši. Tomēr viņa uzska­tīja, ka tāda nākotne nebija viņas klusēšanas vērta. Es nebiju tās vērts…

Dziļi krūtīs kaut ko jūtu — tukšu, aukstu sāpi. It kā manas dvēse­les dziļumos būtu atvērusies tumsa, kamēr ķermenis savelkas un apvijas ap bēdām. Es sveru miljons mārciņu. Pleci sagumst. Krūtis nospiež sma­gums. Mani pirksti savelkas dūrēs. Savādi iedomāties, ka šīs rokas bijušas ar mani visu šo laiku. Tās pieskārās viņas lūpām. Tās palīdzēja pavilkt viņas potītes. Tās apglabāja viņu zemē. Tomēr tās neapglabāja tikai viņu, vai ne?

Nē. Tās apraka vēl vienu dzīvību. Nedzimušu dzīvību. Mūsu bērnu, kurš bija miris, pirms paguva piedzimt. Un es par to pat nezināju. Es sēroju, nezinādams vislielāko netaisnību. Es pievīlu viņus abus. Ska­ļais ieraksts tiek nospēlēts vēlreiz.

„Esmu gaidībās,” viņa saka Dīo uz ešafota. „Esmu gaidībās.”

Atskaņoju to duci reižu un jūtu, kā tieku ierauts sēru tunelī.

Zelti nenogalināja tikai viņu. Viņi nogalināja visu, par ko jebkad esmu vēlējies būt, — vīru un tēvu. Ja vien es būtu viņu apturējis. Ja vien nebūtu uzmetis lūpu kā bērns, kad zaudējām Laurus, Ēo nebūtu iedomā­jusies aizvest mani uz to dārzu. Ja vien man būtu pieticis spēka izlikties, ka Lauru zaudējums man neko nenozīmē.

Visa ģimene, kas man būtu bijusi. Sieva. Dēli. Meitas. Mazbērni. Viņi tika noslaktēti, pirms sāka dzīvot. Eo nekad neturēs rokās mūsu meitiņu. Viņa nekad nenoskūpstīs mūsu dēlu, nenovēlēs saldu miegu un neuzsmaidīs man, kad viņa mazā rociņa satvers manu pirkstu. Esmu viss, kas palicis pāri no šis ģimenes, kas reiz būtu varējusi būt. Tumša ēna no tā vīra, par kuru man būtu vajadzējis kļūt.

Niknums aug. Mums bija iespēja, bet nu tā ir zudusi. Zudis ir viss, ko gribēju manis paša un viņu dēļ. Viņu likumu dēļ. Viņu netaisnības dēļ. Viņu nežēlības dēļ. Viņi piespieda sievieti izvēlēties nāvi sev un savam nedzimušajam bērnam, lai nebūtu jādzīvo verdzībā. Tas viss varas dēļ. Tikai tādēļ, lai viņi varētu saglabāt savu nevainojamo, mazo pasaulīti.

„Toreiz tu nebiji pietiekami stiprs,” saka Harmonija. „Vai tagad esi, ellesnirēj?” Paskatos uz viņu, asaras aizmiglojušas manu skatienu. Viņas skarbais skatiens atmaigst. „Reiz man bija bērni. Radiācija saēda viņu iek­šas, un tie pat neiedeva viņiem pretsāpju zāles. Pat nesalaboja sūci. Teica, ka nepietiekot resursu. Mans vīrs vienkārši sēdēja un noskatījās, kā viņi mirst. Beigās tas pats atņēma arī viņa dzīvību. Viņš bija labs cilvēks. Tomēr labi cilvēki iet bojā. Lai viņus atbrīvotu, lai viņus pasargātu, mums jābūt mežoņiem. Tāpēc dod man ļaunumu! Dod man tumsu! Padari mani par nolāpītu sātanu, ja vien varam viņiem nest kaut niecīgu gaismas staru.”

Kad man atgādināts par patiesajām šausmām, kas jāpiedzīvo manai labestīgajai tautai, pieceļos un apskauju viņu. Vai tiešām esmu aizmir­sis? Esmu elles bērns un esmu pavadījis pārāk daudz laika viņu paradīzē.

„Es izdarīšu visu, ko Arējs grib.”

„To kuci atsūtīja Plīnijs,” Šakālis šņāc, kamēr dzeltenie ārsti lēni noņem apdedzināto ādu no viņa rokas un vietā klāj jaunas augšanas kul­tūras. „Tie nebija Arēja dēli. Viņi nenogalinātu tik daudz zemKrāsu. Tas nesaskan ar viņu profilu. Droši vien Plīnijs. Vai Valdnieces prētorieši aizsegā.”

Caur stiklu spiežas garām slīdošo kuģu gaismas. Viņš lādas un kliedz uz saviem kalpotājiem, lai tie aptumšo logus. Pelēkie atveda mani šurp uz viņa privāto debesskrāpi, nevis uz Citadeli, kā biju lūdzis. Šī vieta ir pilna ar algotņiem. Viņš dod priekšroku pelēkajiem, nevis obsidiāniem, izņemot to aptraipīto. Ja neskaita Šakāli, esmu vienīgais zelts šajā ēkā, un tas parāda, cik ļoti viņš tiem uzticas. Viņa vārds noteikti piesaistītu pie­tiekami daudz līdzskrējēju, lai varētu piepildīt veselu pilsētu, bet viņam nošķirtībā ir ērti. Tāpat kā man.

„Vai tā varētu būt Viktra?” jautāju. „Viņa nepalika…”

„Viņa savu uzticību jau ir pierādījusi. Viņa neizmantotu bumbu. Turklāt viņa ir tevī iemīlējusies. Tā nebija viņa.”

„Iemīlējusies manī?” iztrūcies pārvaicāju.

„Tu esi akls kā zilais.” Viņš iesmejas caur degunu, bet neko vairāk par to nesaka. „Mūsu savienībai jāpaliek noslēpumā, līdz tiekam prom no šī sasodītā mēness, un tas nozīmē, ka tajā tavernā tevis nebija. Ja Plīnijs zinātu mūsu plānu mērogu, viņš visu būtu paveicis rūpīgāk. Es domāju, ka viņa mērķis biju tikai es. Tādēļ tu atgriezīsies Citadelē. Izliksies, ka nekas nav noticis. Es turpināšu savu sadarbību ar sindikātu vadoņiem un tad Samita beigās nopirkšu tavu līgumu.”

Un tad viņu pasaule mainīsies.

Pagriežos, lai dotos prom, bet Šakāļa balss mani aizkavē pie dur­vīm. „Tu izglābi manu dzīvību. To ir izdarījis tikai vēl viens cilvēks. Pal­dies, Derov.”

„Saki savai ādai, lai aug ātrāk. Tu taču negribēsi palaist garām noslēguma svinības.”

Nākamās trīs dienas paiet kā miglā, es domāju vienīgi par Ēo un visu, ko esam zaudējuši. Nespēju glābties no bēdām. Tās vajā mani pat tad, kad līdz spēku izsīkumam nodzenu sevi savrupnama treniņu zālē. Es neiesaistos saviesīgās sarunās. Novēršos no saviem draugiem. Nekam no tā visa nav nozīmes. Ne man. Dzīve nobāl sāpju priekšā. Teodora to ievēro un dara visu, ko var, lai uzlabotu manu drūmo omu, pat iesaka novērst smagās domas, izklaidējoties ar Rozēm no Citadeles dārza.

„Labāk, tu, dominus, nekā kāds rupeklis no Gāzes milžiem,” viņa saka.

Citadeli pārskrien ziņa par sprādzieniem, tas ir galvenais jaunums visos ziņu kanālos. Sabiedrība to izspēlē meistarīgi, tiešraidēs ziņodama par palīdzības dienestu darbību. Izplatīdama instrukcijas, kā rīkoties potenciālā krīzes situācijā. Ekrānos dzeltenie psihologi analizē Arēju un secina, ka jaunībā piedzīvota latenta seksuāla trauma liek viņam šādi izrīkoties, lai atkal atgūtu kontroli pār savu pasauli. Violetie aktieri un izklaides personības rīko labdarības akcijas, aicinādami ziedot naudu ģimenēm, kas zaudējušas tuviniekus. Pats Dzīvsudrabs ziedo trīs pro­centus no savas personīgās bagātības, lai atbalstītu palīdzības sniedzējus. Obsidiāni un pelēko desanti uzbrūk asteroīdu bāzēm, kurās „trenējas” Arēja dēli. Pelēko pretterorisma aģenti uzstājas preses konferencēs un saka, ka aizturējuši atbildīgās personas, visticamāk, kādus sarkanos, ko izrāvuši no kādām raktuvēm vai Lunas graustu rajoniem.

Tas ir farss, un zelti to izspēlē tik nevainojami. Viņi slēpjas aiz kamerām un liek visam izskatīties kā visu krāsu cīņai pret sarkanajiem teroristiem. Šī nav zeltu kauja. Tā jāizcīna visai Sabiedrībai. Turklāt Sabiedrība tajā uzvar, jo mūsu upuri un paklausība ļauj mums zelt un zie­dēt. Nolāpītas blēņas.

Tomēr vainīgais jāatrod tik un tā. Tādēļ arhiGubernators tiek aiz­saukts prom, lai atbildētu uz jautājumiem par savu rīcību šajā situācijā. Viņi vaicās, kā Arēja dēli izplatījušies no Marsa uz Lunu. Zelta sirseņu pūznis ir sabikstīts, kā jau teicu, bet noslēguma svinības notiks. Es noska­tos, kā zelti spēlē savas intrigu un diplomātijas spēles, dodas uz pieņem­šanām, konferencēm un samitiem, netīro terorisma spēļu neskarti. Viņi ir pasargāti, glābti no šausmām.

Tas mani uztrauktu, bet tagad manās acīs viņi ir vien ēnas. It kā jau tagad būtu aizmirsti vēstures dziļumos.

Nožēlā pieskaros bumbai, kas iekārta man kaklā. To izgatavo­jis Mikijs. Kopija no mana Institūtā nēsātā Pegaza, kurā bija Ēo matu šķipsna; tagad tas noslēpts kopā ar manām pārējām piemiņas lietām. Man tikai jāpagriež tā galva, un tas kļūs par bumbu. To aktivizēs gre­dzens, ko viņi man iedeva.

Atsvešinos no draugiem, no Viktras. Viņa vaicājusi Rokam, kas man kaiš. Viņš droši vien atbildēs, ka esmu kā vējš — kaprīžu un noska­ņojumu būtne. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Roks mēģina man tuvoties, apmeklēdams manas istabas, kad esmu devies pie miera, un mēģinādams cīnīties ar mani treniņu zālē. Tomēr es nespēju kopā ar viņu smieties vai klausīties, kā viņš klusā balsī lasa dzeju, apspriež filozofiju vai pat joko. Nedrīkstu sev ļaut pret viņu just draudzību, jo zinu, ka drīz viņš būs miris. Mēģinu nogalēt viņu savā sirdī, pirms izdaru to pa īstam.

Vai jau varu iekļaut viņu sarakstā ar cilvēkiem, ko esmu iedzinis

kapā?

Atbildi beidzot rodu noslēguma viesību vakarā, kad Teodora atnes manu iestīvināto apģērbu no mazgātavas. Viņa nesaka neko, kas atgādi­nātu par Roku. Nedalās kodolīgās gudrībās. Tā vietā viņa izdara ko tādu, ko vēl nebiju redzējis. Teodora pieļauj kļūdu. Likdama manu formastērpu uz krēsla, viņa apgāž uz tuvēja galdiņa noliktu vīna glāzi. Vīns uzlīst uz mana baltā formastērpa piedurknes. Tas, kas pazib viņas acīs, liek man pār muguru skriet skudriņām — šausmas. Tādas, kas varētu vīdēt stirnas acīs, kad tai virsū brāžas gaisa auto. Pār viņas lūpām birst atvainošanās vārdi, it kā es varētu viņai iesist, ja tā nenotiktu. Paiet brīdis, līdz viņa saņemas, līdz panikas uzplaiksnījums aprimst. Kad tas notiek, Teodora sēž uz grīdas un klusēdama susina piedurkni.

Es nezinu, ko iesākt. Mirkli neveikli stāvu, bet tad uzlieku roku viņai uz pleca un saku, ka viss ir labi. Tajā brīdī viņa sāk raudāt skaļās, garās elsās, kas rausta viņas šauros plecus. Viņa atraujas no mana pieskā­riena un saņēmusies pasaka man, ka balta vietā nāksies vilkt melnu for­mastērpu. Viņa nezina, kas notiks, tomēr jūt to manī, gaisā ap mums.

Kamēr pārējie šķēpneši rotaļājas viens ar otru, iet mikroabrazīvās vannās un konsultējas ar stilistiem, lai sagatavotos viesībām, es ar dre­bošiem pirkstiem aizšņorēju savus biezos armijas zābakus. Man nekad nav padevies glābt savus draugus. Šķiet, ka vienmēr ievelku viņus postā. Esmu pārliecināts, ka Sevro joprojām ir dzīvs tikai tāpēc, ka starp mums ir tik liels attālums. Fičners allaž baidījās, ka nogalināšu viņa dēlu. Teica, ka mans dzīves pavediens ir tik spēcīgs, ka sabendē visus pārējos, kas tā

tuvumā. Tagad, redzot Teodoru šādu… tas man atgādina, cik trausli un sarežģīti mēs visi esam. Es nezinu, kāpēc viņa raudāja. Kāda pagātnē piedzīvota trauma? Kāda priekšnojauta par gaidāmo? Šī neziņa atgādina man par to, cik dziļi ir mani līdzcilvēki. Es esmu mēms un salts, bet Roks ir sirsnīgs… viņš būtu atradis pareizos vārdus.

Pieklauvēju pie viņa durvīm vairākas minūtes pirms Augusta svī­tas došanās no villas uz viesībām. Neviens neatbild. Atveru durvis un ieraugu draugu sēžam uz gultas un saudzīgi pie muguriņas turam rokā senu grāmatu. Ieraugot, ka nācējs esmu es, viņa gludie vaibsti uzvirmo smaidā.

„Es domāju, ka tas ir Takts, kurš atnācis lūgties, lai pirms viesībām iešaujam pa stimam. Viņš vienmēr domā, ka neko nedaru, ja lasu. Intra­vertam nav lielākas sērgas par ekstravertiem. It sevišķi tādiem zvēriem. Tā viņš kaut kad iedzīs sevi kapā.”

Piespiežu sevi iesmieties. „Viņš vismaz godīgi atzīst savus trūkumus.”

„Vai jau esi saticis viņa brāļus?” Roks vaicā. Pakratu galvu. „Viņi liek Taktam izskatīties pēc jēriņa.”

„Nolādētā elle,” nolamājos. Atbalstos pret durvju aplodu. „Tik ļauni?”

„Rātu brāļi? Viņi ir briesmīgi. Briesmīgi bagāti. Briesmīgi talan­tīgi. Un viņu galvenais spēks ir viņu spēja grēkot. Šajā ziņā viņi ir īsti brī­numbērni.” Roks sazvērnieciski pasmīn. „Ja ticam baumām — un man patīk baumas, atgādina man par Baironu un Vaildu —, Takta brāļi Agejā atvēra bordeli, kad bija četrpadsmit gadus veci. Smalks pasākums, līdz viņi sāka organizēt… pieredzes pēc individuāliem pasūtījumiem.”

„Kas tad notika?”

„Sagrautas meitas un dēli. Apvainojumi. Divkaujas. Miruši man­tinieki. Parādi. Inde.” Viņš parausta plecus. „Tā ir Rātu ģimene. Ko no tādiem neģēļiem var gaidīt? Tieši tāpēc visi bija tik pārsteigti, ka Takts saistījies ar tādu dzelzs zeltu kā tu,” viņš paskaidro. „Vai zini — viņa brāļi Taktu izsmej, ka viņš dzīvo tavā ēnā. Tāpēc viņš allaž ir tik sar­kastisks. Viņš grib līdzināties tev, bet nespēj. Tāpēc iztiek ar savu ierasto

aizsardzību.” Roks sarauc pieri. „Dažkārt man ir sajūta, ka tu mūs visus saproti labāk nekā mēs paši. Bet citu reizi liekas, ka tev nevarētu būt vēl vairāk vienalga.” Kad neko nesaku, Roks pieliec galvu. „Kas par lietu?” „Nekas.”

„Ar tevi nekad nav nekas.” Viņš noliek grāmatu sev uz krūtīm un uzsit pa gultas malu, aicinādams mani istabā. „Lūdzu, apsēdies!”

„Es atnācu, jo gribēju atvainoties,” loti lēni saku, apsēzdamies uz gultas malas. „Šajos pēdējos mēnešos, it sevišķi pēdējās dienās, esmu bijis kā svešinieks. Es nedomāju, ka tas bija godīgi pret tevi. It sevišķi tāpēc, ka tu esi bijis mans uzticamākais draugs. Nu, tu un Sevro, bet viņš nebeidz man tiklā sūtīt savādus attēlus.”

„Atkal vienradži?”

Iesmejos. „Man liekas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.”

Roks paplikšķina man pa plaukstu. „Paldies! Bet tu esi kā suns, kurš atvainojas par to, ka vēcina asti. Tu vienmēr esi svešāds, Derov. Tev nav jāatvainojas par to, kāds esi, ne jau man.”

„Varbūt vēl atsvešinātāks?”

„Varbūt,” viņš pieļaudams piekrīt. „Mums visiem ir pašiem savi pai­sumi un bēgumi. Tie nāk. Un iet.” Viņš parausta plecus. „Tā īsti tos kon­trolēt nav mūsu spēkos. To dara notikumi, cilvēki, kas ap mums riņķo, vismaz vairāk, nekā mums gribētos atzīt.” Bridi mani vērojis, Roks domīgi sarauc pieri. „Vai runa ir par Mustangu? Es zinu, ka tev nebija viegli viņu pamest, lai ko tu tobrīd teici. Kamēr esam šeit, tev vajadzētu viņu uzmeklēt. Es zinu, ka tev viņas pietrūkst. Atzīsti to.”

„Nepietrūkst.”

„Melis, melis, kartupelis!”

„Es tev jau simt reižu esmu teicis, ka runa nav par viņu.”

„Labi. Labi. Tad tu esi uztraucies, vai ne? Par izsoli?” Viņš apklust un smaidīdams noraugās manī. „Tev nevajadzētu uztraukties. To lietu esmu nokārtojis. Es solīšu par tevi.”

„Rok, tev nav tādas naudas.”

„Vai zini, cik daudz kāds elfiņš samaksātu, lai uz parāda iegūtu iezīmēto ar maniem radurakstiem un sakariem? Miljonus. Ja vajadzēs, varēšu iet pat pie Dzīvsudraba. Viņš zeltiem aizdod visu laiku. Ar to gribu teikt, ka nauda man būs pat tad, ja mani vecāki atsakās palīdzēt. Tāpēc neraizējies ne mirkli, brāl’.” Viņš pabaksta mani ar pēdu. „Marsa nams taču nedrīkst būt tikai tukši vārdi, vai ne?”

„Paldies,” izspiežu, īsti nespēdams aptvert, ko viņš ir izdarījis. Un kāpēc? Viņš lieki riskē ar savu kaklu. Tas apdraud viņu un ir pretrunā ar viņa vecāku vēlmēm. „Neviens cits par izsoli nav pat ieminējies.”

„Viņi baidās, ka neveiksmes ir lipīgas. Tu jau zini, kā tas ir.” Viņš pieklust un gaida, jo tik labi mani pazīst. „Ir vēl kas. Vai ne?”

Es pakratu galvu. „Vai tu…” Vārdi mani pieviļ. „Vai tu kādreiz jūties apmaldījies?” Jautājums intīmi karājas gaisā starp mums, bet neveikls tas ir tikai manā galvā. Roks to neizsmej, kā to darītu Takts un Fičners, nekasa olas, kā to darītu Sevro, nesmejas, kā būtu darījis Kasijs, un nemurrā, kā darītu Viktra. Neesmu drošs, ko darītu Mus­tanga. Par spīti savai krāsai un visam, kas viņu atšķir no pārējiem, Roks ieliek starp lappusēm grāmatzīmi un noliek sējumu uz naktsgaldiņa pie gultas ar baldahīnu, nesteidzas un ļauj atbildei starp mums izaugt. Viņa kustības ir apdomīgas un dabiskas kā Dejotāja žesti, kad viņš vēl bija dzīvs. Rokā ir miers, plašs un majestātisks — tāds pats, kādu atceros savā tēvā.

„Reiz Kvinna pastāstīja man stāstu.” Viņš gaida, kad, padzirdējis par stāstu, sērīgi novaidēšos, bet, kad to nedaru, drauga tonis kļūst dzi­ļāks. „Reiz Vecās Zemes laikos dzīvoja divi ļoti iemīlējušies baloži. Tolaik šādus dzīvniekus audzēja, lai tie lielos attālumos pārnēsātu ziņas. Šie abi bija dzimuši vienā būrī un viena vīra uzaudzināti, un varena kara priekš­vakarā abi vienlaicīgi tika pārdoti katrs citam saimniekam.

Nošķirti viens no otra, baloži cieta — abi bez sava mīļotā bija nepil­nīgi. Viņu saimnieki aizveda tos tāltālu, un baloži baidījās, ka vairs nekad viens otru neatradīs, jo redzēja, cik plaša ir pasaule un cik šausminošas lietas tajā notiek. Mēnešiem ilgi tie pārnēsāja savu saimnieku ziņas, lido­dami pār frontes līnijām gaisā virs cilvēkiem, kas nogalināja viens otru zemes dēļ. Kad karš beidzās, saimnieki baložus atbrīvoja. Tomēr neviens no viņiem nezināja, kurp doties un ko iesākt, tādēļ tie lidoja mājās. Un tur viņi atkal satikās, jo tiem jau no sākta gala bija lemts atgriezties mājās un pagātnes vietā atrast savu nākotni.”

Viņš mierīgi saliek rokas klēpī kā skolotājs, kurš nonācis pie savas mācības galvenās domas. „Tāpēc — vai es jūtos apmaldījies? Vienmēr. Kad Lea Institūtā gāja bojā…” Viņa lūpu kaktiņi viegli noslīd uz leju. „Es nonācu tumšā mežā akls un apmaldījies kā Dante, pirms sastapa Vcrgīliju. Bet Kvinna man palīdzēja. Viņas balss atsauca mani no posta. Viņa kļuva par manām mājām. Viņa saka: „Mājas nav vieta, no kurie­nes esi nācis, bet gan vieta, kur rod gaismu, kad viss kļuvis tumšs.”” Viņš satver manu plaukstu. „Atrodi savas mājas, Derov! Varbūt tās neatrodas pagātnē. Tomēr atrodi tās, tad tu nekad vairs nejutīsies apmaldījies.”

Vienmēr esmu domājis, ka manas mājas ir Likosā. Ka manas mājas ir Ēo. Varbūt tieši turp es tagad dodos. Satikt viņu. Mirt un atkal atrast mājas ielejā pie savas sievas. Tomēr, ja tā ir, kādēļ nejūtu piepildījumu? Kādēļ manī aug tukšums, kad viņai pietuvojos arvien vairāk?

„Laiks doties,” saku, piecēlies no gultas.

„Zinu, ka tu no tā atkopsies, tikpat droši kā to, ka esmu tavs draugs.” Ari Roks sāk celties. „Mēs neesam sasniegtais stāvoklis sabiedrībā. Mēs esam mēs — mūsu darbu summa, tas, ko vēl vēlamies paveikt, un cilvēki, ko turam savā tuvumā. Tu esi mans labākais draugs, Derov. Atceries to. Lai kas notiktu, es tevi pasargāšu, tāpat kā tu sargātu mani, ja man tas būtu nepieciešams.”

Pārsteidzu viņu, satverdams viņa roku un to mirkli turēdams.

„Tu esi labs cilvēks, Rok. Daudz par labu savai krāsai.”

„Paldies?” Kad atlaižu viņa plaukstu, draugs palūkojas manī, samiedzis acis, un nogludina savu formastērpu. „Bet ko tu gribēji teikt ar to?”

„Es domāju, ka mēs būtu varējuši būt brāļi,” saku. „Ja būtu satiku­šies citā dzīvē.”

„Kam mums cita dzīve?” Tad Roks ierauga automātisko šļirci manā kreisajā rokā. Viņa rokas ir par lēnu, lai mani apturētu, bet acis ir pie­tiekami ātras, lai ieplestos uzticības pilnās bailēs kā sunim, kas tiek lēni iemidzināts, guļot saimnieka klēpī. Viņš nesaprot, bet zina, ka ir kāds iemesls, tomēr tur ir ari bailes un nodevība, kas salauž manu sirdi tūk­stoš lauskās.

Šļirce caurdur Roka kaklu, un, acīm aizveroties, viņš lēni noslīd uz gultas. Kad viņš pamodīsies, visi, kam un ar ko viņš kopā strādājis šos pēdējos divus gadus, būs miruši. Roks atcerēsies, ko es izdarīju pēc tam, kad viņš atzina, ka esmu viņa tuvākais draugs. Viņš sapratīs, ka es zināju, kas notiks noslēguma viesībās. Un pat tad, ja šovakar nemiršu, pat tad, ja viņi citādi neatklās spridzinātāju, izglābdams Roka dzīvību, es sevi nododu. Atpakaļceļa vairs nav.