Zelta dēls

39 . PIE SIENAS

Roks nejautā, kā es to zināju. Vēlāk es viņam izstāstīšu, ka ļāvu Ajai aizbēgt no Eiropas, lai ar mana spridzekļa radiācijas pēdu palīdzību varam izsekot viņu ceļā pie Valdnieces. Aja ir Valdnieces personīgā slep­kava. Protams, ka viņa pie tās atgriezīsies. Nestāstīju nevienam, izņemot Mustangu, Šakāli un Sevro. Nedrīkstēju riskēt ar to, ka šī ziņa izplatās, it sevišķi ņemot vērā to, kā pēdējā laikā izturējās Roks.

Viņš, neteicis ne vārda, pārtrauc savienojumu.

Manu spēku avangards — Ragnāra vīri — ir piezemējušies ielejā zem mums. Redzu, kā nolaižas resnie kuģi un pazūd aiz nogāzēm, kur vairākus kilometrus zemāk stiepjas Marinera ieleja. Liekam saviem zila­jiem no kosmosa apšaudīt pašu Ageju. Šāviņu straume sakarsē vairogu, likdama tam pulsēt un nelaist cauri gaismu. Tuvosimies pilsētai pa zemi simts kilometru platajā kanjonā gan no ziemeļiem, gan dienvidiem caur divsimt metru augstajām spraugām, kas jāuztur starp vairogu un augsni, lai neizraisītu seismiskas svārstības.

Nolecu no kalna virsotnes pirms sava miesassarga. Kad lecu uz nākamo smaili, man piebiedrojas Sevro un Mustanga, tad, uzņemdami uguni, lecam pa zemākajām nogāzēm.

Valdniece ir šī kara atslēga, viņa ir līdzeklis, ar kura palīdzību šo Sabiedrību sašķelt, lai sāktos Arēja dēlu laiki. Ja viņa tiks notverta, visa Sabiedrība apjukumā brīnīsies, vai tā maz pastāv bez Oktāvijas tronī.

Senatori un gubernatori mēģinās sagrābt varu. Sāksies dučiem vietējo karu, kas sašķels Sabiedrības spēkus un viedokļus.

Zem manis plašā kanjona dibenā plešas bagātīga pasaule — ezeri un upes, līdz viduklim aizaugušas zālainas pļavas, ziedos plaukstoši koki un spartiešu priedes, kas, par spīti lielajam slīpumam, aug uz kilomet­riem augstajām kanjona sienām. Virs tā visa peld varenais Olimpa kalns. Uzmetu skatu klusajām pilīm un redzu, kā pa Marsa ieleju skraida stir­nas. Tomēr lielo upju krastos neredzu nevienu bērnu, nevienu bruņotu zēnu vai meiteni. Tikai atmiņas un dubļos izmīcīta zeme. Audzēkņi jau evakuēti. Tas droši vien bija tik savādi — ar viduslaiku ieročiem rokās cīnīties par savām dzīvībām, kad pēkšņi pakaļ ierodas transportkuģi, lai aizvestu audzēkņus prom, jo sācies iebrukums no kosmosa.

Ar Jupiteru un Ragnāru satiekamies vienā no Olimpa balto torņu virsotnēm. Gaiteņos un nogāzēs redzami kritušie.

„Viņi izmantoja to par bāzi,” līksmi paziņo Jupiters. „Tavs aptrai­pītas nebija mierā ar viņu pārmērīgo pašpārliecinātību. Man tas nezvērs patīk!” Mūsu vīri nodrošina Institūtam atvēlēto Marinera ielejas terito­riju, kas aizņem augšējo lielā kanjona daļu attālu rietumos no Agejas. Pa logu noskatos, kā izsēšanās punktā nolaižas mūsu sabiedroto transporta kuģi, no kuriem trīsdesmit minūtēs izkāpj vairāk nekā trīssimt tūkstoši viru. Pa katru nolaisto rampu vispirms izskrien zelts — vienmēr pirmais uz ienaidnieka zemes.

„Nekādas pretestības,” klusi saku, atvēris savas zvaigžņCaulas ķiveri. Ar raizēm palūkojos uz Mustangu.

Viņa atglauž no sejas blondos matus. „Jo ilgāk būsim iekšzemē, jo grūtāk viņiem mūs atsist. Ko viņi gaida?”

„Grib mūs savākt kopā kā vīnogu sauju un tad saspiest,” min Sevro. „Atomieroči?”

„Muļķa bērni.” Jupiters pārbauda viena kritušā kabatas. „Tam mums ir pelēkie. Lai saspiež viņus. Viņi mums nodrošinās gludāku ceļu.”

„Tie nebūs atomieroči,” saka Mustanga. „Sensori būtu to uztvēruši simts klikšķu attālumā.” Viņa pārlaiž skatienu pār zemi. „Viņi gaida, jo viņiem nav pietiekami daudz vīru, lai apturētu mūsu gājienu caur ieleju.

Vai arī esam viņus pārsteiguši nesagatavotus, kas ir maz ticams. Vai arī viņi izmanto pārāk daudz vīru, lai apturētu Loma virzību. Vai arī ielejā ir izveidoti ģeostratēģiski uzbrukuma punkti. Vai arī viņi izvietoti ap Cita­deli. Vai arī priekšā ir lamatas.”

Viņas prāts strādā kā mašīna.

„Ir lamatas,” viņa pēc brīža saka. „Tomēr viņi pārāk paļaujas uz to, ka tās mūs aizkavēs, kamēr viņi pārvieto vīrus un tehniku.” Viņa nicīgi nosprauslājas. „Statiska aizsardzība bez pamatīga mobila atbalsta netiek pielietota jau kopš Mažino līnijas.”

„Bet viņi zina, ka negribam sagādāt zaudējumus ne pilsētai, ne iedzīvotājiem,” es saku.

„To viņi zina.” Pētīdama karti, Mustanga pielāgo savu viedpulksteni. „Un tas ierobežo mūsu taktisko elastību.”

„Totāls karš ir vienkāršāks,” ierūcas Jupiters. „Izmantosim pelēkos, kas atvieglos mūsu ceļu, un tad uzmetīsim bumbas uz sienām zem vairo­giem. Un ieeja garantēta!”

„Lai sagrautu pilsētu, vajadzīga diena, lai to atjaunotu — piec­desmit gadi,” aizsvilstas Mustanga. „Vai gribi pieteikties pārraudzīt tās atjaunošanu?”

„Vai es izskatos pēc būvnieka?” noprasa Jupiters.

„Ceļš uz Ageju ir vidēji astoņdesmit kilometrus plats, katrā pusē sle­jas septiņus kilometrus augstas sienas, visapkārt fermas un labības lauki pilsētas vajadzībām. Bellonas, visticamāk, piedrazojuši visu ar mīnām. Ja viņiem pieticis laika. Mēs viņiem nepārprotami nepateicām, ka nākam.” Vai viņiem pietika laika?

Mustanga paaicina mani sāņus.

Kopā ar viņu paejam tālāk no pārējiem komandieriem, kas saska­tās un nobola acis. Tukšajiem pils gaiteņiem vajadzētu atgādināt man par uzvaru, tomēr viss, ko jūtu, ir dziļa melanholija. Tik daudz atmiņu. Tik daudz draugu zaudēts, es domāju, kad skatos, kā pelēkie nosēžas pie Minervas pils, kuras priekšā reiz duelējos ar Pakšu.

„No šejienes līdz pilsētas mūriem ir astoņdesmit kilometru,” saka Mustanga. „Mēs varētu mērķtiecīgi turpināt ceļu tā, kā plānots.

Tas, ka viņi neapdraudēja mūsu izsēšanos, vēl nenozīmē, ka priekšā gaidāms kas nelāgs.” Viņa redz manā skatienā vilcināšanos. „Mana tēva dēļ mēs šeit esam tikpat ļoti kā Valdnieces dēļ. Mums jāvirzās uz priekšu strauji.”

„Tu baidies, ka Lorns viņu nogalinās, ja viņam izdosies pirmajam izlauzties cauri pilsētas dienvidu sienām,” es minu. „Vai ne?”

„Tu zini viņu vēsturi.”

„Zinu.”

„Un vai tu tici, ka Lorns nepieliks punktu senām domstarpībām?” „Loms nav slepkava.”

„Nē. Viņš nogalina vīrus, kas to ir pelnījuši. Tādus kā Takts. Mans tēvs to ir pelnījis tikpat ļoti kā jebkurš tāds vīrs. Tādēļ mums jāpastei­dzas. Un tev jāizstāsta pārējiem par Valdnieci.”

„Roks jau uzzināja. Uz Karabērna bija prētorieši.”

Dodamies atpakaļ, un es uzrunāju savu mazo padomi.

„Jūs zināt, ka ieradāmies šeit pakaļ Augustam, tomēr tam, kādēļ dodamies uz Ageju, ir vēl viens iemesls. Šeit ir Valdniece.”

„Nopietni?” murmina Klauns.

Trūdkupris kasa galvu. „Nolādētā elle.”

„Citadelē?” priecīgi bikstot satraukto Nezāli ar celi, jautā Olis. „Pilnīgi iespējams. Izsekojām līdz šejienei Aju. Radiācijas pēdas no bumbas, ar kuru trāpījām Ajai uz Eiropas. Pārējie uzbrukumi veidoti, lai aizvilinātu no Agejas viņu spēkus un lai mums rastos iespēja ielauzties aiz tās sienām un saņemt Oktāviju gūstā, pirms ar pilniem savas armādas spēkiem ierodas Pelnu valdnieks.” Un, ja Arēja dēli būs paveikuši savu uzdevumu, kā solīja Arējs, mums vajadzētu spēt iekļūt pilsētā, nelaužo­ties cauri simt tūkstošiem bruņotu vīriešu un sieviešu.

„Vai pilsētā ir Kasijs?” jautā Sevro.

Mustanga pamāj. „Mēs tā domājam.”

Sevro smaida.

„Ja sastopat Kasiju, neuzsāciet ar viņu cīņu,” saku. „Tāpat ar Kārnu vai Aju.”

„Tu labāk gribi, lai bēgam?” aizvainots iebilst Klauns.

„Es labāk gribu, lai paliekat dzīvi,” es saku. „Mūsu mērķis ir Vald­niece. Neļaujiet, lai jūsu uzmanību novērš atriebība vai lepnums. Ja saņem­sim viņu ciet, mani draugi, kļūsim par lielāko varu Saules sistēmā.”

Gaudoņi saskatās un sasmaidās kā izsalkuši vilki. Sevro iztaisno plecus.

„Tad jau beigsim urbināt degunus.”

„Es nebūtu varējis pateikt labāk.”

Virs mūsu galvām rēc sabiedroto ločSpārni, kas attīrīs mūsu ceļu no ienaidnieka spēkiem.

Tagad, kad mūsu spēki ir sakopoti, sākam virzību caur zaļo kan­jonu. Nekādas lēnas ierindas. Pārvietojamies ātri. Ātrgājēji ir straujāki nekā zvaigžņCaulas. Tos vadošie pelēkie un tie, kas brauc zirnekļos, trau­cas nopakaļ ločSpārniem un smagi bruņotiem kravas kuģiem, kas izlai­dīs vīrus vēl tuvāk pilsētas mūriem. Zibšņi priekšā liek noprast, ka viņi uzbraukuši uz kādas mīnas vai savu darbu dara sapieri. Nav iespējams pateikt, kā īsti ir. Šajā vietā kanjons sašaurinās. Zaļās ielejas sienas, iespai­dīgas un šķietami nereālas, slejas tālumā kā zemē, kas paredzēta kādai varenākai un lielākai civilizācijai par cilvēci. Tik plašā klajumā nespēju pārraudzīt visus savus spēkus, redzu tikai pašu šķēpa uzgali. Sekojam ātri braucošajiem pelēkajiem lēkājošā draudīgu melnās zvaigžņCaulās tērptu bruņinieku ierindā. Lietusgāzes pastiprinās. Aiz mums dārd tanki un kājnieku ierindas, kuras tiek vestas virs zemes planējošos, viegli bruņotos transportlīdzekļos, kas vienā platformā spēj uzņemt simts vīru. Viņi tiks izsēdināti kilometru no pilsētas mūriem. Lorna uzbrukums no dienvi­diem būs ļoti līdzīgs.

„Bezpilotnieki7” rācijā iesaucas Sevro. No nelielām kazarmām kan­jona austrumu sienā mums tuvojas metāla mākonis. Gaudoņi skrien apdraudējumam pretī; viņu ieroči plēš gaisā caurumus. Tik un tā bezpilota lidaparātu raidītā uguns saplosa lidojošu obsidiānu vienību. Viņu nu jau neatpazīstamie ķermeņi nokrīt zemē. Tagad slīdam pāri ēkām. Mazām pilsētiņām. Kūrortiem. Savrupnamiem. Pārtikas noliktavām. Attopamies virs ezera. Vērojam, kā, uzplaiksnot zibenim, uz ledus iezī­mējas mūsu ēnu apveidi.

Nu jau redzu pilsētas aizsargsienu. Tā sedz horizontu kā dzelzs priekškars. Šajā kanjona vietā tā plešas deviņdesmit kilometru garumā, gandrīz divsimt metru augstumā un skar vairoga zemāko malu. Upes un ezeri šeit nebeidzas, bet gan plūst zem sienas caur biezu rūdītā tērauda stieņu tīklu, kas veidots no tikpat spēcīga materiāla kā kuģu korpusi. Lai izurbtos šiem stieņiem cauri, simts vīriem darbā paietu desmit stundas.

Vairumu pilsētu tik masīvas sienas neieskauj. Tās izmaksā pārāk daudz. Tik kvalitatīvi nocietinājumi aizsargā vienīgi Ageju un Korintu. Mēs būtu varējuši tuvoties pa tuneļiem, kas vijas caur Marsa apakšzemi un savieno katru pilsētu ar tās raktuvēm, tomēr es negribēju tā darīt. Daži taktiskie paņēmieni jāpietaupa. Turklāt man jārāda piemērs.

Šādi uzbrukumi neieilgst. Esmu skatījis vēstures ierakstus. Tie ir mežonīgi un haotiski. Kamēr vien nemazinās aplencēja apņēmība, teh­nika vienmēr būs spēcīgāka par statisku mērķi. Senos laikos bija gan­drīz neiespējami ieņemt pilis tiešā uzbrukumā pret kaujasspējīgu gar­nizonu, nepiedzīvojot Pirra uzvaru. Tā nu armijas ielenca mūrus un lika aizstāvjiem ciest badu, līdz tie padevās. Tagad neviens vairs nav tik pacietīgs.

Ageja ir divdesmit miljonu pilsēta, bet cik daudziem tās iedzīvo­tājiem rūpēs, kurš šodien uzvarēs? Starp Bellonas un Augusta valdīšanu nav nekādas atšķirības. Variem un sudrabiem nebūs vienalga. Tomēr sarkanie, brūnie un sārtie vienkārši noskatīsies, kā cits saimnieks savās rokās paņem važas.

Tagad viņi redzēs debesis pilnas ar kuģiem. Kā gaisu pildīs sprā­dzienu dārdi. Un viņi saspiedīsies ciešāk kopā savās komunālajās mīt­nēs un bīsies no nezināmiem marodieriem. Kopš cilvēces ausmas pilsē­tas ieņemšanu pavadījuši izvarošanas, zādzību un piedzērušos uzvarētāju kliedzieni. Iezīmētie šādās mežonībās nepiedalās. Tas nav ne finansiāli izdevīgi, ne arī atbilst to labajai gaumei. Tomēr, ja pilsēta tiek ieņemta ar varu, starp zeltiem pastāv uzskats, ka pilsēta un visi tās iedzīvotāji nu ir iekarotāju īpašums. Ja esi pietiekami spēcīgs, tad esi pelnījis balvas. Daži pamet tās vilkiem, izbarodami pilsētas savām obsidiānu un pelēko armi­jām kā atlīdzību par izlietajām asinīm.

Ja es varētu pasargāt šo Agejas pilsētu, ja varētu parādīt viņiem, ka pastāv labāki cilvēki, varbūt varētu iekarot arī Agejas sirdi. Saglabāt to. Pasargāt. Tapt iedzīvotāju mīlēts, tāpat kā mani mīl mana armija. Tomēr vispirms man jāiekļūst aiz pilsētas čaulas.

Visā milzīgās aizsargsienas garumā uz tērauda viļņojas uguns. Kā mazi ziedi, kas strauji uzplaukst uz deviņdesmit kilometrus garās, blāvi pelēkās sienas. Gan pa kreisi, gan pa labi tiek veikti divi māņu uzbrukumi. LočSpārni šauj no saviem elektromagnētiskajiem lielgabaliem un, izlādē­dami uz sienas munīciju, traucas sānis. Bruņutorņu zalves no mūriem liek trīcēt un dūkt manām bungādiņām. Gribas satvert Mustangas roku. Viņa paloka galvu un apklusina manī briestošās šausmas. Bet tikai nedaudz.

Pelēkie kaujas bruņojumā skrien uz priekšu kā skudru leģions. Iesaistās raķešu vienības, kas drīz vien sūta aizstāvju rindās skrienošu nāvi. Gluži tāpat kā zvaigžņu kaujā virs mums, šeit ir pārāk daudz noti­kumu, lai cilvēks spētu visu aptvert, uzbrukumi un pretuzbrukumi kārtu kārtām. Vienīgi šeit ir skaņa.

Mīnas plēš manos spēkos caurumus. Simts metrus virs zemes no sienas visā savā greznībā izlido Bellonas nāves vienības — zelta bru­ņas, plīvojoši karogi. Uguns zibšņos mirgo viņu bruņas. Bellonas rindās redzu ērgļa karogu un esmu gatavs mesties tam virsū, jo nodomāju, ka tas noteikti ir Kasijs, bet manu roku satver Mustanga.

„Plāns!" viņa man atgādina un norāda uz upi. „Pie tās sienas mēs visi mirsim. Plāns!"

Grūti atcerēties. Grūti atcerēties, ka viss šis haoss domāts, lai novēr­stu uzmanību. Svarīga ir upe un darbs, ko naktī paveikuši Arēja dēli. Ja viņi ir to paveikuši. Upe aizplūst zem sienas. Būdama simts metrus plata un daudzkārt dziļāka, tā jau tagad nes pilsētas virzienā līķus.

Ienirstu ūdenī. Jūtu spiedienu, kad straume palēnina, bet tad paāt­rina manas kustības. Mūsu priekšā pajūk zivju bari. Cik savādi ir nejust vēso ūdeni! Gaudoņi man līdzās slīd kā torpēdas. Tad mums piebied­rojas Ragnārs un viņa obsidiānu pulks. Zem ūdens vicinās ari Jupiters. Mustanga peld man vistuvāk. Izpētu upes gultni caur mūsu uzjundītajām dūņām un atrodu Arēja dāvanu.

Tur! Es to redzu simts metru dziļumā. Ja sarkanie ko prot, tad tā ir urbšana. Un Arēja dēli pavadījuši visu nakti, nodrošinādami mums ieeju pilsētā. Mani vīri domās, ka pirms armādas šurp atsūtīta kāda eli­tāra dzinēju vienība. Viņi neapšaubīs to, kā sagrieztas milzīgās restes vai kā apmānīti sensori, kuru uzdevums ir brīdināt par režģim nodarītiem bojājumiem.

„Vēl viena šaura pāreja" murminu, it kā mani varētu dzirdēt Roks, Viktra vai Takts. Iedarbinu savus gravZābakus un virzos uz priekšu.

Zem sienas pie upes gultnes izliektā zemūdens eja ir šaura. Doda­mies tai cauri pāros. Tāpēc, peldot tai cauri, līdzi ņemu savu labāko cīnī­tāju — Ragnāru. Manā rācijā sprakšķ ziņas par kauju. Pie mūriem mums draud sakāve.

Kopā ar Ragnāru izpeldam caur tuneli. Gandrīz vai gaidīju Bellonu uzbrukumu, tomēr nekas tāds nenotiek. Dēli labi paveikuši savu uzde­vumu. Palikdami pie gultnes simts metrus zem ūdens, gaidām sienas otrā pusē. Man un Ragnāram pievienojas pārējie — Mustanga, Sevro un pārē­jie gaudoņi. Vēl piecdesmit zeltu un trīs reizes vairāk obsidiānu un pelēko.

Kad visi esam sapulcējušies upes dibenā, ierunājos savā rācijā. „Jūs zināt, kas darāms.”

Zem ūdens sasitam bruņotas dūres ar Sevro. Tad ar Mustangu. Ragnārs sveicina, piespiedis dūri pie sirds. Jupiters rācijā nožāvājas. Sacel­dami upes dibenā dūņu mākoni, Klauns, Olis un Nezāle uzkurina gaudoņus. Aizrit sekundes. Mana slāte ir apvīta ap roku. Kreisajā rokā pulsDūre. Jūtu, kā pukst sirds un pret ādu spiežas vēsais Pegaza piekariņš. Dzirdu, kā ārā sprakšķ haoss. Savelku dūrēs savas cllcsnirēja plaukstas. Aizveru acis. Sevro aizsūta zondi pārbaudīt, vai upes krastā ir droši.

Es atradīšu Valdnieci.

Ragnārs atvērs vārtus.

Mustanga atslēgs pilsētas vairogu, lai Roks var atsūtīt papildspēkus un mēs varam vienā straujā triecienā ieņemt pilsētu. Es negribu, ka viņa mani pamet, tomēr nevienam citam šo uzdevumu nevaru uzticēt.

Uzticēt. Man jātic, ka viņa izdzīvos, jātic, ka viņas obsidiāni Mus­tangu pasargās un ka viņa pati arī būs piesardzīga. Manu sirdi spiež svars — bailes, ka viņa neatgriezīsies. Šķiet, ka jau tagad viņa zūd tumsā. Ja Mustanga nomirs, tad ticēdama meliem. Apsolu sev, ka izstāstīšu viņai, ja mēs šodien izdzīvosim. Tik daudz viņa ir pelnījusi.

Palieciet dzīvi! Palieciet dzīvi! jūs visi, palieciet dzīvi!

Mustanga dodas prom, peldēdama upes dziļumā vairākus kilomet­rus, līdz sasniegs parku, kas atrodas blakus ģeneratoriem. Es noskatos, kā viņa aizpeld, un cenšos pie kaut kā pietverties, atrast kādu, kam teikt savas lūgsnas. Mans tēvs ir kopā ar mani, tāpat kā Ēo. Es jūtu viņus savos sirdspukstos.

Aizveru acis.

Sevro sagaida augšup izsūtīto zondi un stāsta, ka gaiss ir tīrs — dubļos virs mums spēlējas tikai viena maza meitene.

„Cīnieties viens par otru!” rācijā saku karavīriem, kas palikuši ar mani upes dibenā. „Vai par mani!” Iedarbinām savus gravZābakus un ira­mies caur ūdeni, līdz iznirstam no upes kā melni briesmoņi; mūsu melnās zvaigžņČaulas pil, kamēr uzlidojam līdz krastam, kas mirkst dubļos, ko vēl pirms vairoga pacelšanas saskalojis pār pilsētu lijušais lietus. Mums pie kājām līdz potītēm dubļos stāv maza, neapbruņota brūno meitene. Nolūkojos viņā no savas briesmīgās, melnās ķiveres aizsega. Viņai vaja­dzētu būt kopā ar savu ģimeni, nevis klaiņot pa ielenktu pilsētu. Kaut kas nav kārtībā.

Mūs ieraudzījusi, meitene no groziņa paķer sīku, lodei līdzīgu ierīci. Debesis sašķeļ zibens. Viņas izejamās kleitas mala nosmērējas dub­ļos, kļūdama vēl tumšāk brūna.

„Nošauj viņu!” ieņurdas Sevro.

Pasitu drauga roku sānis. Bērna vietā uzliesmo kāds koks. Palūko­jos augstu gaisā, kur uz sienas augstu virs Sevro zondes uztveres zonas un tālu virs meitenes turētās elektromagnētiskā pulsa eksplozijas lodes rādiusa sasēduši Bellonas bruņinieki un viņu obsidiānu papildspēki. Viņi gaida.

Meitene nospiež lodes taustiņu.

Un tobrīd mēs sākam mirt.