Zelta dēls

20 . ELLESNIRĒJS

Man būtu vajadzējis zināt, ko Takts darīs. Institūtā viņš nogali­nāja savu Pirmo, Tamāru. Viņš vienmēr sekojis tikai spēkam. Vienmēr meklējis tikai uzvaras. Es zināju, ka viņš ir nezvērs, bet biju iedomājies, ka viņš ir mans nezvērs. Biju iedomājies, ka varu viņam uzticēties. Nē, man likās, ka varēšu viņu mainīt. Klusībā nolādu sevi. Iedomīgais muļ­ķis! Dodos atpakaļ uz pilota kabīni, kur Augusts uzrunā zilo piloti.

„Pilote, vai varēsi izvest mūs ārā?”

„Nē, dominus. Ģeometriskie modeļi nerāda izbēgšanas iespēju.” Viņas atbilde ir zilajai raksturīga — emocionāli atsvešināta, efektīva un lakoniska. Viņas augums ir smalks, nedaudz atgādina putnu. Garu kaklu, nedaudz mazāku kailu galvu, it kā viņa būtu veidota no tieviem zari­ņiem. Acis lielas un nedabiski debeszilas kā digitālie tetovējumi galvas ādā. Viņa kustas kā iegremdēta ūdenī. Spriežot pēc strupās izloksnes, dzimusi uz asteroīda.

„Kāds ir iespējamais scenārijs?”

„Viņi iznīcinās mūsu dzinējus ločSpārnu ugunī. Tam sekos korpusa bojājumi, kas nogalinās visus uz klāja. Alternatīva — sekos dēlesKuģa uzbrukums. Sagūstīs visus uz klāja.”

„Vai arī viņi vienkārši noslaucīs mūs no nolādētajām debesīm,” pie­bilst Sevro.

„Zilā, nogādā mani līdz manam kuģim, tad tu varēsi komandēt fre­gati,” piedāvā Augusts.

„Es dotu priekšroku kreiserim,” viņa ieminas.

„Tad lai būtu kreiseris.”

„Labi.” Zilā pieregulē vairākus slēdžus. „Es lidošu labi, bet, ja vēlamies izdzīvot, jāmaina paradigma, pirms viņi atklāj uguni pa mūsu lidaparātu.”

Stārķis lēni tuvojas Lunas atmosfēras robežai. Šis kuģis ir lielvēderains briesmonis. Tajā ir papilnam kravas telpu, jo tā vienīgais nolūks ir spļaut karavīrus no caurulēm kuģa iekšās. Tādi vīri kā es ar ločSpārniem sarautu to gabalos. Akadēmijā izmantojām šādus kuģus, lai izšautu zvaigžņCaulās bruņotus vīrus uz ienaidnieka asteroīdu bāzēm.

Atmosfēras berzes uguns tricina kuģi.

„Ja korpusā tiek izsists caurums, aizturiet elpu, dominii,” pamāca pilote. „Mums uz klāja trūkst glābšanas ķiveru.”

Viktra sarauc pieri. „Ja mēs to darīsim, mūsu plaušas eksplodēs.”

„Tad izelpojiet,” atbild zilā. „Un dzīvojiet trīsdesmit sekundes, kamēr pārplīst jūsu bungādiņas un asinsvadi uzpampst kā piepūsti baloni. Es aizturēšu elpu.”

Platām acīm pār plecu uz mani palūkojas Sevro. „Man riebjas kosmoss.”

„Tev viss riebjas.”

Šķērsojam Lunas atmosfēras robežu. Uguns noslāpst, un mēs ieslī­dam atklātā izplatījumā, kur kā Eiropas dziļo jūru nezvēri peld armā­das milzīgie kuģi. Bruņu torņi izraibina to biezo ādu kā jūras pīlītes, un angāru durvis šķeļ pavēderes kā varenas žaunas. Pa piegādes līnijām lēni slīd tirdzniecības kuģi. Savās patruļās devušies ločSpārni un lapsenes. Izņemot tos, kas pavada mūs no Lunas, neviens nepievērš mūsu kuģim uzmanību. Valdniece šo gadījumu nekur nereklamēs. Laiks iztek.

Mums nav, kur bēgt. Kad mums bija Lisanders, domājām, ka varē­sim vienkārši palidot garām Sceptera armādas lielgabaliem. Tagad mums nāksies skriet cauri ienaidnieka rindām.

Mūsu pilote ir mierīga kā auksts metāls.

Viņa teica, ka jāmaina paradigma.

Ko es varu darīt? Domā! Domā!

„Sazināsimies ar vienu no kuģiem,” Augusts saka. „Piekukuļosim viņus, lai dod mums patvērumu.-Katram ir sava cena.”

„Mēs esam nobloķēti. Nevaram pat pārraidīt signālus,” Mustanga viņam atgādina.

Mēs mirsim. Mēs visi to zinām. Augusts nekrīt panikā un bezce­rībā neatmet visam ar roku. Es nezinu, kā biju iedomājies viņu ielūkoja­mies nāvei acīs. Varbūt es cerēju, ka viņš vaimanās un nobālēs. Tomēr, lai kādi būtu viņa trūkumi, šobrīd Augusts ir spēka un apņēmības pilns. Pēc brīža viņš uzliek kaulainu plaukstu Mustangai uz pleca. Viņa pār­steigumā saraujas.

„Lai nāk raķete vai iekarotājkuģis, bet mirstiet kā zelti,” viņš mums svinīgi saka. Ne jau tāpēc, ka grib, lai domājam, ka savas dzīves pēdējos mirkļos viņš bijis spēcīgs, bet gan tāpēc, ka tic tam, kas viņš ir — pārāka būtne, savu cilvēcīgo vājību pavēlnieks. Viņam nāve ir tikai lielākā no vājībām. Kad mirst, cilvēki raud. Viņi ar zobiem un nagiem turas pie dzī­vības pat tad, ja nav cerības. Viņš to nedarīs. Nāve nav varenāka par viņa lepnumu.

Zelti daudzējādā ziņā tik ļoti līdzinās sarkanajiem. Ellesnirēji dodas nāvē savu ģimeņu un sava klana lepnuma dēļ. Viņi nevaimanā, kad viņiem virs galvas iegrūst raktuves vai no ēnām uzbrūk zemesčūskas. Viņi krīt, un viņu draugi sēro un atbrīvojas no mirstīgajām atliekām. Tomēr mums ir ieleja, ko gaidīt; kas ir zeltiem? Kad viņi iet bojā, to miesa sairst, un vārds un darbi paliek, līdz tos aizmēž laiks. Un tas arī viss. Ja kādam šobrīd ar zobiem un nagiem jāturas pie dzīvības, tas ir izcilais.

Es pie tās turos, jo nesu lāpu, kura nedrīkst iet bojā, nedrīkst apdzist. Tāpēc sagrābju Sevro plecu un, šausmīgi, rēgaini smejoties, saku pilotei, lai pieved mūs pēc iespējas tuvāk pie nāvējošākā kuģa orbītā — tā, kurš šobrīd maina kursu, lai mūs pārtvertu.

„Pieved mūs pie Avangarda,” atkārtoju zilajai.

„Tas samazinātu mūsu izredzes izdzīvot par—”

„Nestāsti man par izredzēm! Vienkārši izdari to!” nokomandēju.

Visi pagriežas un paskatās uz mani. Ne tāpēc, ka es būtu pateicis ko savādu, bet gan tādēļ, ka viņi bija gaidījuši, kad varēs pagriezties un uz mani paskatīties. Visi bija klusībā lūgušies, lai izdomāju kādu plānu. Pat Augusts.

Eo teica, ka cilvēki vienmēr pievērsīsies man. Viņa bija pārlieci­nāta, ka man piemīt kāda īpašība, kāda būtība, kas sniedz cerību. Es pats to jūtu reti. Šobrīd manī tās nav. Tikai bailes. Sirdī jūtos kā zēns — dus­mīgs, nepacietīgs, savtīgs, skumjš un vientuļš —, bet viņi raugās manī. Gandrīz salūstu zem viņu skatienu svara, gandrīz novēršos un lūdzu, lai kāds cits ņem grožus savās rokās. Es to nespēju. Esmu niecīgs. Esmu tikai melis izgrebtā ķermenī. Tomēr to sapni nedrīkst apslāpēt.

Tādēļ rīkojos, kamēr viņi skatās.

„Esi izplatījumā sajucis prātā?” Viktra prasa. „Kad viņi sapratīs, ka zēns nav pie mums…”

„Pagriezies leņķī pret Avangarda komandtiltu,” Mustanga saka zilajai.

Nojauzdams, ko esmu iecerējis, Augusts strupi pamāj ar galvu. „Hic sunt leones.”

„Hic sunt leones,” atbalsoju, pataupīdams savu pēdējo skatienu Mustangai, nevis vīram, kurš pakāra manu sievu. Viņa neievēro. Kopā ar Sevro uz karstām pēdām pametam komandtiltu. Kaut kas ietriecas mūsu kuģī. Tā korpuss nodreb. Viņi zina, ka esam pazaudējuši Lisanderu.

„Gaudoņi! Augšā!” saucu.

Harpija mētājas ar rokām. „Es domāju, tu teici—”

„AUGŠA!” es noaurojos.

Kamēr abi ar Sevro ietērpjamies saltajās metāla zvaigžņCaulās, sar­kanas sirēnu gaismas pārpludina palaišanas kabīni ar asiņainiem toņiem. Lai ietērptos robotveidīgajās bruņās, mums katram nepieciešama divu gaudoņu palīdzība. Guļu bruņās, kamēr Harpija iesprādzē manas pēdas kāpšļos un saslēdz ap maniem kauliem un miesu bruņu kājas. Gaudoņu kustības ir veiklas pat tad, kad kuģi sašūpo vēl viens gandrīz mērķī trāpīts raķetes šāviņš. Iekaucas sirēna, kas vēsta par pārrāvumu korpusā. Mēģinu savaldīt elpu, kamēr Viktra uzliek man galvā zvaigžņCaulas ķiveri.

„Lai veicas.” Viņa pieliecas pie manas sejas. Pirms pagūstu viņu apturēt, Viktra uzspiež savas lūpas manējām. Es neatraujos, ne šobrīd, kad esmu tik tuvu nāvei. Ļauju viņas lūpām pavērties un piekļauties siltā un mierinošā skūpstā. Tad cilvēcības mirklis ir pagājis un viņa ir prom, nolaidusi pār manu ķiveri masīvu sejsegu. To ieraudzījuši, mani gaudoņi gaudo un ūjina. Nespēju izmest no galvas vēlēšanos, kaut mani šajā skārda bundžā būtu ieslēgusi un uz atvadām noskūpstījusi Mustanga, bet tad manu redzesloku aizņem digitālais displejs, es pazūdu draugu skatam metāla palaišanas caurulē. Esmu viens. Un nobijies.

Koncentrējies!

Esmu ar vēderu uz leju iepakots spļāvējCaurulē. Šobrīd vairums cil­vēku jau būtu apčurājušies — nošķirti no draugiem, no dzīvības siltuma. Cau­rulē nav gravitācijas. Tajā nav spiediena. Neieredzu bezsvara stāvokli tajā.

Nedrīkstu lūkoties augšup, citādi pārlauzīšu sprandu, kad tie mani palaidīs. Nevaru kustēties sānis. Mana zvaigžņČaula ir ieāķēta tūkstoš zobveidīgu magnētisku āķīšu tvērienā. Tie klikšķ savās vietās, čabēdami kā sīki kukaiņi.

Pēc dažiem mirkļiem tie izšaus mani kosmosā. Mana elpa sēc. Mana sirds sitas pret krūšu kaulu. Apzinos šausmas, ko izjūtu ar ķer­meni, un pasmaidu. Kad gribēju izšaut sevi Akadēmijā, tie teica, ka tā ir pašnāvība. Varbūt viņiem bija taisnība.

Bet tādēļ es tiku radīts. Lai nirtu ellē.

Es esmu cilvēkveidīga vabole metāla, ieroču un dzinēju čaulā, kas maksā dārgāk par vairumu kuģu. Bruņu labajā rokā iemontēts pulsLielgabals. Kad man to vajadzēs, ierocis uzziedēs kā hemantes pumpurs.

Iedomājos par to dienu, kad Ēo nolika hemantes ziedu pie ieejas manās mājās, par to reizi, kad noplūcu hemanti no sienas vakarā, kurā man būtu vajadzējis iegūt Laurus. Cik tālas šīs siltās dienas šķiet šajā sal­tajā vietā, kur ziedlapas ir no metāla, nevis mīkstas kā zīds!

„Mēs tiekam ielenkti. Drīz gaidāmas iekarotāju komandasrācijā atskan Mustangas balss. „Gatavojamies jūs palaist" Kuģis novaidas, kad mūs atkal gandrīz satriec kārtējā raķete. Mūsu vairogi ir cauršauti. Tagad mūs kopā tur vien ļodzīgais kuģa korpuss.

„Mērķē precīzi,” saku.

„Vienmēr. Derov…” Viņas klusumā dzirdu tūkstoš dažādu lietu.

„Piedod,” saku viņai.

„Lai veicas.”

„Tas nepavisam nav jautri,” ievaidas Sevro.

Iešņācās kuģa hidrauliskā sistēma, un metāla zobi rauj mani uz priekšu caurulē, lai ielādētu kamerā. Dažas collas virs manas galvas, izai­cinādama mani uz to palūkoties, draudīgi dūc lielgabala magnētiskā sta­rojuma straume.

Runā, ka daudzi zelti nespēj šo procesu izturēt, ka pat iezīmētie krīt panikā, spļāvējCaurulē kliedz un vaimanā. Es tam ticu. Elfiem jau tagad būtu sirdstrieka. Daži pat nespēj braukt kosmosa kuģos, jo baidās no to telpu šaurības un izplatījuma plašuma. Mīkstmiesīgie pamuļķi. Es piedzimu mājā, kas bija mazāka par šī kuģa kravas noliktavu. Es pelnīju iztiku nagUrbja galā, kas liek šai caurulītei izskatīties pēc bērnu spēļmantiņas, turklāt darīju to, svīzdams un čurādams pašdarinātā sutastērpā.

Tomēr šausmas nav noliedzamas.

„Skaties, kā zemesčūska uzbrūk, dēls” Tēvs reiz satvēra manu plaukstas locītavu un lika man spēlēt kādu spēli. „Skaties, kā tā izvijas uz augšu un uz augšu, līdz sasniedz augstāko punktu. Līdz tam brīdim nekusties. Neuzbrūc ar savu sirpjAsmeni. Ja tā darīsi, čūska tevi noķers. Tā tevi nogali­nās. Kusties tikai tad, kad tā jau metas tev virsū. Cērt šausmās par savu dzī­vību. Nerīkojies, līdz neesi tā nobijies, ka vairāk nav iespējams, un tad…” Viņš uzsita knipi.

Tas brīdis pienāk, kad atskan mehānismu mūzika. Kuģa korpusā atbalsojas klikšķi un klakšķi, šņācieni un dūkoņa. Tiek sākta atskaite.

„Tu tur gatavs, Goblin?” rācijā noprasu Sevro.

„Cacatne ursus in silvis?”

Vai lācis kakā mežā? Kuģis sagriežas un dreb. Gaudo vēl vairāk sirēnu.

„Latīņu valoda? Tagad?”

„Audentesfortunajuvat” smej Sevro.

„Veiksme smaida drosmīgajiem? Ja tas ir pēdējais, ko pateiksi šajā dzīvē, tad tiešām esi pelnījis mirt.”

„Ak tā? Nu, tad tu vari sūkāt manu—”

Mana sirds sitas lēnāk.

Metāla zobi ierauj mani caurules magnētiskajā straumē ar galvu pa priekšu. Un tas sākas. Pat caur tērpu gravitācijas spēki iebliež man kā obsidiānu pērkona dieva pļauka. Redze dubultojas. Kuņģis saskrien rīklē. Plaušas saspringst. Asinis rit lēnāk. Traucos uz priekšu. Gar acīm skrien dzirksteles. Es neredzu caurules sienas, kam tieku pašauts garām. Nere­dzu pat kuģi, kas mani šurp nogādājis. Redzu Ēo seju tumsā. Zaudēju samaņu. Cilvēka ķermenis nespēj to izturēt. Pārāk ātri.

Tumsa.

Tad tumsā rodas caurumi.

Zvaigznes.

Nekāda starplaika nav. Vienā mirklī esmu uz kuģa, bet citā jau trie­cos cauri izplatījuma dzīlēm desmit reižu ātrāk par skaņas ātrumu.

Šajā brīdī daudzi pietaisa savus tērpus. Tas nav baiļu dēļ. Pie vainas bioloģija un fizika. Cilvēka ķermeņa spējām ir robežas. Tēlnieks Mikijs parūpējās, lai es spētu paciest nedaudz vairāk kā pārējie. Es ceru, ka tāpat ir ar Sevro.

Bez skaņas triecos caur izplatījumu. Paļaujos uz to, ka Sevro ir tuvumā. Neredzu viņu pat sensoros. Viss notiek pārāk ātri. Pārāk ātri traucos pretī lielākajam Sceptera armādas kuģim — tam, no kura mums vajadzētu izvairīties. Tas viss notiek sešu sekunžu laikā. Mums garām paskrien neparedzētu uzbrukumu aizsargraķetes. Tagad lielgabalnieki mūs redz. Zina, kas notiek. Bet mēs neizmantojam dzinējus, tādēļ torpē­das mums neseko. Tik mirklīgā tuvumā tās nedetonē. Mani gandrīz aiz­ķerdamas, neizlietotās čaulas paskrien mums garām. Mūsu pilote notē­mējusi nevainojami.

Mums netrāpa arī magnētiskie lielgabali. Šāviņi palido garām. Sevro rācijā gaudo. Viņi iedarbinājuši savus vairogus. Tie neieslēdzas pie­tiekami ātri. Tam vajadzīgs laiks. PulsVairogiem ieslēdzoties, pār viņu kuģa korpusu vizuļo zila aizsargkārta. Par vēlu, jūs suņabērni!

Nolāpīti par veļu.

Nespēju padomāt. Iekšēji kliedzu. Smejos kā meža ugunsgrēka liesmas. Smejos, jo zinu, ka šie loģiskie karavīri nespēj mēroties spēkiem tieši ar manu vājprātu.

Komandtilts ir tuvu. Pametu skatu augšup. Redzu zeltus, kas tur auro viens uz otru. Steidz uz saviem glābšanas tērpiem vai glābšanas kabīnēm. Skatās, kā mēs tuvojamies, tāpat kā Mustanga skatījās, kad mani Marsa zirgi sadūrās ar viņu un Pakšu dubļaina karalauka vidū. Mūsu niknums ir kaut kas neatkārtojams. Kas tāds, ko šie Lunas dzimu­šie nesaprot.

Zilie pajūk kur nu kurais. Obsidiāni izvelk ieročus. Divi zelti pār­velk pār sejām skābekļa maskas un zibina savas slātes gatavībā nogalināt. Sekundi pirms sadursmes izšauju savu pulsLielgabalu. Šāviens atskan pret biezo stiklu. Šauju atkal un atkal, un atkal. Tad saraujos kamolā un ar pilnu palaišanas inerci un pēdējā mirklī iedarbinātu dzinējzābaku grū­dienu ietriecos biezajā komandtilta stiklā.

No manis izlaužas trakā kliedziens.