Zelta dēls

12. ASINIS PRET ASINĪM

Ielavos atpakaļ viesībās.

Zelti jau ieņēmuši savas vietas, un pilnā sparā sākušās formalitātes. Nepavisam necenšos būt neuzkrītošs, kad pieliecos zem galda un taustos pa zemi, lai atrastu savu Pegaza piekariņu. Ielieku to kabatā. Nogludinu savu žaketi. Neliekos ne zinis par vaicājošajiem skatieniem un no Augusta galda pārdroši dodos pretī savam intereses objektam. Plīnijs šņāc manu vārdu. Paeju viņam garām. Viņam nav ne jausmas, kas man padomā. Plī­nijs ir vīrs, kurš raksta likumus. Es drīzāk esmu tas, kurš tos lauž.

Manevrēju starp galdiem, pie kuriem sēž augstdzimušās ģime­nes, un piesaistu skatienus, tāpat kā no kalna ripojošs akmens piesaista sniegu. Jūtu, kā tie piedod man ātrumu. Mana gaita ir bezrūpīga, rokās kā zemesčūskas muskuļos saspringušas briesmas. Mani vēro tūkstoši. Kad tie aptver manu mērķi, aiz muguras izplešas čukstu apmetnis; viņš sēž pie gara galda ģimenes lokā — nevainojams Zelta vīrs, kurš klau­sās, kā runā tā Valdniece. Viņa svētulīgi stāsta par vienotību. Augstā­kas par visu ir tradīcijas un kārtība. Neviens joprojām neceļas, lai mestu man izaicinājumu. Varbūt viņi nesaprot. Vai varbūt tie jūt manu spēku un neuzdrīkstas celties.

Nu Bellonas ievērojuši sačukstēšanos, vairāk nekā piecdesmit cil­vēku ģimene gandrīz visi kā viens pagriežas, lai redzētu mani — kara­vīru melnā. Jaunu, karā nerūdītu. Tālāk par Institūta gaiteņiem un

Akadēmijas asteroīdiem asinis nelējušu. Daži mani ir dēvējuši par jukušu. Citi — par drošsirdīgu. Šovakar esmu gan viens, gan otrs. Smagums ir novēlies no pleciem. Viss spiediens, kam ļāvu sevi nomākt, kamēr raizē­jos par citu domām, kamēr apdomīgi centos pieņemt pareizo lēmumu. Viss mans ātrums, saku sev. Nesastingsti. Neapstājies. Nekad neapstājies.

Valdnieces balss apjukumā saminstinās.

Par vēlu, atpakaļceļa nav. Es ienirstu.

Pasmaidu.

Un pār viesībām nolaižas klusums, kad zemajā gravitācijā palecos trīsdesmit pēdas un smagi piezemējos uz Bellonu galda. Plīst trauki. Apkal­potāji pajūk kur kurais. Bellonas atraujas no galda. Daži uz mani kliedz. Citi nepakustas pat tad, kad no to glāzēm izlīst vīns. Ziņkārības mākta, Valdniece skatās, bet fūrijas viņai līdzās nemierīgi sarosās. Izskatās, ka Plīnijs tūlīt izlaidīs garu. Viņš panikā ir sagrābis savus ceļgalus. Šakālis viņam blakus sēž tikpat savāds un neizdibināms kā vientuļš tuksneša dzīvnieks.

Šovakar neesmu apāvis balles kurpes. Mani zābaki ir biezi un smagi. Kamēr soļoju pa Bellonu galdu, zem to zolēm krakšķ porcelāns, sašķīst pudiņa šķīvji, un saplok mīksti cepeša gabali. Manas asinis virmo. Reibinoši. Paceļu balsi.

„Palūgšu jūsu uzmanību.” Man zem kājām saplīst bļodiņa ar zir­ņiem. „Varbūt mani pazīstat.” Atskan nervozi smiekli. Protams, ka viņi zina, kas es esmu. Viņi zina visus, kam kāda vērtība, lai gan manējā drīzāk ir lēsta, nevis pierādīta. Redzu, kā fūrijas čukst Valdniecei ausī. Redzu, kā Takts smaida pa visu ģīmi. Kārns ir satraukts un paliecas uz priekšu. Viktra smaida Šakālim. Redzu pat to, kā Antonija piebiksta kādam slaidam, klusam zeltam. Izvairos skatīties uz Mustangu. Plīnijs buldurē Augusta ausī. Augusts paceļ roku, likdams viņam aizvērties. „Vai esmu ieguvis jūsu uzmanību?” vaicāju.

Jā, esmu.

„Apsēdies, puis’!” kāds iesaucas.

„Piespied viņu!” iereibis atbild Takts. „Nē? Tā jau domāju”

„Tiem, kas mani nepazīst, esmu Augusta nama šķēpnesis — vēl kādu stundu vai divas.” Viņi smejas. „Esmu tas, kuru dēvē par Marsa

Pļāvēju, tas, kurš sakāva pilntiesīgu iezīmēto bruņinieku, tas, kurš trie­cienā ieņēma Olimpu un padarīja savus proktorus par vergiem. Mans vārds ir Derovs au Andromeds, un man nodarīts negods.

Mēs, iezīmētie, esam cēlušies no Zelta senčiem. No iekarotājiem ar dzelzs mugurkauliem. Godājamiem vīriešiem, godājamām sievietēm. Bet šodien jūsu priekšā redzu bezgožu ģimeni. Ģimeni, kuras mugur­kauls ir no krīta. Korumpētu un viltīgu meļu un gļēvuļu ģimeni, kas sazvērējusies nelikumīgi nozagt mana kunga valdījumus.”

Ar zābakiem sabradāju kādu paplāti. Kas zina, vai viņi tiešām sazvērējušies to izdarīt? Tas labi izklausās. Izskatās, it kā viņi būtu sazvē­rējušies. Un man vajadzīgs, lai viņi šo masku valkātu. Izraudams savu slāti un mezdamies manā virzienā, Kārns atbild vienkārši lieliski. Viņa tēvs imperators pamāj, lai dēls apstājas. Izskatās, ka prētors Kellans ir gatavs sagrābt manas kājas un noraut mani no galda, kur Kagnija, bez šaubām, pārgrieztu man rīkli ar manis paša slāti. Jaunākās viņu ģimenes meitenes uzskata mani par dēmonu. Dēmonu, kurš nogalināja viņu brā­lēnu un brāli. Viņām nav ne jausmas, kas esmu patiesībā. Tomēr iespē­jams, ka Bellonas kundze to nojauš. Nobālusi sērās, viņa sēž savu atvašu vidū kā apvītusi lauvene. Viņi skatās uz viņu tāpat kā uz viņas vīru. Pēdē­jais, ko ievēroju, ir tas, kā viņas slaidā labā roka trīc, it kā alktu pēc naža, ar ko mani sadurt.

„Šī ģimene man divreiz nodarījusi netaisnību. Pirmoreiz dubļos Institūtā. Otrreiz Akadēmijā, kur to izdarīja tas… šis te… un tas tur.” Norādu uz visiem, kas mani dārzos piekāva. Tagad redzu Kasiju, kurš līdzās tēvam un mātei sēž galda gala tuvumā. Viņam blakus Mustanga. Viņas seja ir kā maska. Vīlusies? Sarūgtināta? Garlaikota? Kad viņa, lūko­joties uz mani, paceļ uzaci, mūsu skatieni sastopas, un es pieeju pie viņas un uzlieku kāju uz Kasija priekšā noliktas vīna krūkas malas. Kā gaisma, ko iesūc melnais caurums, visi skatieni koncentrēti šurp. Tie palēnina laiku un telpu. Visi paliekušies uz priekšu. Aizturējuši elpu. „Visas Zelta likumu tiesas ļauj cilvēkam aizstāvēt savu godu pret jebkuru spēku, kas to netaisni apgānījis. No senajiem Zemes kontinentiem līdz Plutona ledainajām alām izaicinājuma tiesības ir saistošas ikvienam vīrietim vai sievietei. Mans vārds, godātie kungi un cienījamās dāmas, ir Derovs au Andromeds. Mans gods ir aptraipīts. Un es pieprasu gandarījumu.”

Es iegāžu vīnu Kasijam klēpī.

Viņš kā dzelts metas man virsū. Varenā rēcienā no saviem krēs­liem pielec zelti visā zālē. No mūsu galda šurp steidzas Takts kopā ar Leto, Viktru, pārējiem adjutantiem un mana arhiGubernatora karog­nesējiem — Korviem, Julii, Voloksiem un miesās varenajiem Telemaniem — Pakša ģimeni. Rokās zib slātes. Ziemas gaisu šausta lāsti. Lie­lākā un tumsnējākā no fūrijām — Aja — pārliecas pār Valdnieces galdu un noaurojas: „Pārtraukt šo vājprātu!"

Tas vēl tikai sākas.

Manas rokas dreb kā toreiz raktuvēs. Toreiz, tāpat kā tagad, biju čūsku midzeņa vidū.

Tās — zemesčūskas — nekad nebija dzirdamas. Reti kad saskatā­mas. Melnas kā acu zīlītes tās lodāja tumsā, līdz uzbruka. Tomēr, tām tuvojoties, pārņem bailes. Bailes, kas atšķiras no urbja dārdoņas. Atšķiras no pulsējošā, nelabumu uzdzenošā karstuma, kas krājas tavā kājstarpē, kamēr triecies caur miljons tonnām akmens un berze izstarojas augšup, uzkarsēdama tavā tērpā sviedru un urīna muklāju. Tās ir bailes no tuvas nāves. Kā dvēselei pārslīdējusi ēna.

Šādas bailes mani sagrābušas tagad, kad visapkārt stāv iezīmētie, Zelta čūsku midzenis. Čukstoši. Šņācoši. Nāvējoši kā grēks.

Zem manu smago zābaku zolēm gurkst sniegs. Es paklanos, kad runā Valdniece. Viņa stāsta par godu un tradīcijām. Kā kara māks­las divkaujas iezīmē mūsu rases diženumu, tādēļ viņa šodien pieļaušot izņēmumu. Mēs drīkstam cīnīties aiz derību laukuma. Šeit, mūsu rases diženo priekšā, šim asinsnaidam jāpieliek punkts. Viņa ir tik pārliecināta par savu jaunāko olimpisko bruņinieku. Kādēļ gan lai tā nebūtu? Viņš ir nogalinājis mani jau agrāk.

„Atšķirībā no sendienu gļēvuļiem, mēs ejam aci pret aci. Kaulu pret kaulu. Asinis pret asinīm. Virtute et armis, asinsatriebības tiek gandarītas Asins aplī,” skaita Valdniece.

Ar drošu sirdi un zobenu. Bez šaubām, viņa jau runājusi ar saviem padomniekiem. Viņi teiks, ka nestāvu tam ne klāt, zobencīņās Kasijs ir pārāks. Tas nekad nenonāktu tik tālu, ja viņa nebūtu pārliecināta par sev vēlamu rezultātu.

„Ejot mūsu senču pēdās, tagad un atkal divkauja rit līdz nāvei,” viņa paziņo. „Vai ir iebildumi?”

Uz to es cerēju.

Ne vārda nebilst ne Kasijs, ne es. Mustanga sper soli, lai iebilstu, bet fūrija Aja pakrata galvu, un viņa apstājas.

„Tad šodien res, non verba” Darbi, nevis vārdi.

Pirms nostājos apļa vidū, kas tiek veidots, brūnajiem aizstumjot galdus no sniegotā lauka, runāju ar savu kungu. Augustam blakus kavējas Plīnijs. Tāpat kā Leto, Takts, Viktra un varenie Marsa prētori. Tik daudz slavenu seju, tik daudz karotāju un politiķu. Šakālis stāv malā, viņš ir īsāks par pārējiem, bezkaislīgs un ne ar vienu nerunā. Prātoju, kas viņam būtu man sakāms, ja visapkārt būtu mazāk dzirdīgu ausu. Viņš neizska­tās saniknots. Varbūt ir iemācījies paļauties uz mani. It kā būtu nolasījis manas domas, viņš pamāj. Joprojām esam sabiedrotie.

„Vai šī izrāde veltīta man? Patmīlībai? Mīlestībai?” noprasa Augusts, kad nostājos viņa priekšā. Viņa skatiens ieurbjas manī, meklēdams tur jēgu. Nespēju atturēties, nepametis skatu uz Mustangu. Pat šobrīd viņa novērš manas domas no uzdevuma.

„Tu esi tik jauns,” viņš gandrīz vai čukst. „Tas, ko raksta stāstos, nav patiesība; mīlestība šādās reizēs neizdzīvo. Vismaz ne manas meitas mīlestība.” Viņš aizdomājies apklust. „Viņai ir tāda pati dvēsele kā viņas mātei.”

„Es to nedaru mīlestības dēļ, mans kungs.”

„Nē?”

„Nē.” Es noliecu viņa priekšā galvu un atceros Mateo mācīto augstMēli. „Tēva gods ir dēla pienākums. Vai ne tā?” Nometos uz ceļa.

„Tu neesi mans dēls.”

„Nē. Bellonas viņu nogalināja, atņēma viņu jums. Jūsu pirmdzim­tais dēls bija viss, par ko cilvēks varētu cerēt kļūt, dēls, kurš izaudzis labāks un viedāks par savu tēvu. Tādēļ ļaujiet man jums dāvāt viņu mīlē­tākā dēla galvu. Gana atrunu. Gana politikas. Asinis pret asinīm.”

„Mans kungs, Džulians bija viena lieta. Bet Kasijs…” Plīnijs mēģina iejaukties.

Augusts neliekas viņu dzirdam.

„Es pazemīgi lūdzu jūsu svētību,” saku vēlreiz, neatlaidīgi pierunā­dams savu kungu. „Cik ilgi jūs baudīsiet Valdnieces labvēlību? Mēnesi? Gadu? Divus? Drīz vien viņa aizstās jūs ar Bellonām. Palūkojieties, kā viņai tīk Kasijs. Paverieties, kā viņa nozog jums meitu. Redziet, kā otrs dēls aizgājis Sudraba ceļu. Jums vairs nav mantinieku. Jūsu laiks arhiGubernatora amatā iztecēs. Lai! Jo jūs neesat radīts, lai būtu Marsa arhiGubernators. Jūs esat dzimis, lai būtu tā karalis.”

Viņa acis dzalkstī. „Mums nav karaļu.”

„Jo neviens nav uzdrīkstējies izkalt sev kroni,” saku. „Lai šis ir pir­mais solis! Iespļaujiet Valdniecei sejā. Padariet mani par savas dzimtas zobenu!”

Izvelku no zābaka nazi un īsi iegriežu sev zem acs. Asinis pil kā asaras. Tā ir veca svētība, nākusi no dzelzs senču, Iekarotāju laikiem. Un tic, kas to redzēs, nodrebēs šausmās — tā ir pagājuša, smagāka laik­meta relikvija. Tā ir Marsa svētība. Dzelzs un asins svētība. No laikiem, kad nāvi nesoši kuģi virs Zemes ziemeļpola nodedzināja izslavēto Britu armādu un no Uzlecošās saules zemes raidīja iznīcinātājus uz asteroīdu joslu. Mana kunga acis iekvēlojas kā ogles, kam uzpūsta dvaša, sākumā lēni, bet tad jau pilnībā.

Viņš ir man rokā.

„Es no brīvas gribas dodu savu svētību. To, ko tu dari, dari man par godu.” Viņš pieliecas pie manis. „Celies, zeltā dzimušais! Celies, dzelzī kaltais!” Augusts ar pirkstu skar asinis un piespiež to zīmi zem savas acs. „Celies, Marsa dēls, un nes sev līdzi manas dusmas!”

Apkārt šalcot čukstiem, pieceļos. Tagad tas vairs nav vienkāršs zēnu ķīviņš. Šī ir kauja starp namiem. Čempions pret čempionu.

„Hic sunt leones,” viņš saka, pieliekdams galvu — kā izaicinādams, kā svētīdams. Šis vīrs ir iedomīgs cūka! Viņš zina, cik izmisīgi man nepieciešama viņa labvēlība. Viņš zina, ka spēlējas ar sērkociņiem, stāvē­dams uz pulvera mucas. Tomēr viņa acis alkās mirdz, kārodamas asinis un varas solījumu, tāpat kā es alkstu pēc gaisa.

„Hic sunt leones,” atbalsoju.

Pamādams ar galvu Taktam un Viktrai, steidzos atpakaļ uz apļa centru. Viņi, tāpat kā citi adjutanti, pieskaras savu slāšu rokturiem. Mūsu kopības gars nav cietis. „Prīmā veiksmi!” novēl Takts.

Augstu virs mūsu galvām garās nakts debesīs peld kuģi. Vēsma sašūpo koku zarus. Tālumā mirguļo pilsētas. Debesīs vīd Zeme kā pieblīdis mēness, bet es attinu no delma savu slāti.

Kamēr Kasija māte noskūpsta dēla pieri, pie manis pienāk Mustanga.

„Tātad tagad tu esi bandinieks?” viņa ātri noprasa.

„Un tu esi trofeja?”

Viņa saraujas, bet tad lūpas savelkas vieglā, nicīgā smīnā. „Tu to saki man? Tevi nevar pat pazīt.”

„Tevi arī nē, Virdžīnij. Tagad kalpo Valdniecei?”

Tomēr es viņu pazīstu, par spīti šausmīgajai plaisai, kas tagad liek viņai izskatīties drīzāk pēc svešinieces, nevis drauga. Mezglu man krūtīs savilkusi viņa. Tāpat kā neveiklo spriedzi rokās, kas ilgojas viņai pieskar­ties, apskaut viņu, lai varu teikt, ka tas viss ir tikai maska. Es neesmu viņas tēva bandinieks. Esmu kas vairāk. Un šis viss ir uz labu. Tikai ne viņiem.

„Virdžlnija." Viņa ieslīpi lūkojas manī un skumji pasmaida, kad pamet skatu uz diviem tūkstošiem gaidošo iezīmēto. „Vai zini, šos dažus pēdējos gadus esmu prātojusi… droši vien man būtu vajadzējis par to iedomāties jau no paša sākuma, bet tu šķiti tik rets tipāžs, ka tas novērsa manu uzmanību. Tomēr es pajautāšu tagad.” Viņas gaišās acis urbjas man cauri meklēdamas un tiesādamas. „Vai tu esi jucis?”

Pametu skatu uz Kasiju. „Un tu?”

„Greizsirdība? Tas gan ir vareni.” Viņa pieliecas tuvāk un drūmi čukst. „Zēl, ka tu necieni mani pietiekami, lai pieņemtu, ka man ir pašai savs plāns. Tu domā, ka esmu šeit, jo mani alkstošie gurni iegrūduši mani Bellonas rokās. Lūdzu atvainot. Es neesmu nekāda iekarsusi kuce.

Es aizsargāju savu ģimeni, kā vien ir nepieciešams. Ko aizsargā tu, izņe­mot pats sevi?”

„Būdama kopā ar viņu, tu nodod savu ģimeni.” Man nav nevienas melīgas atbildes, kas būtu līdzvērtīga patiesībai. Man jācieš, kļūstot par ļaundari viņas acīs. Tomēr es nespēju tajās ieskatīties. „Kasijs ir nelietis.”

„Derov, pieaudz reiz.” Izskatās, ka viņa grasās bilst ko dziļāku, tomēr tikai pakrata galvu un pagriezusies nosaka: „Viņš tevi nogalēs. Es mēģi­nāšu pārliecināt Oktāviju, lai pārtrauc divkauju, pirms tas notiek.” Sākumā Mustanga nespēj izteikt vārdus. „Kaut tu nebūtu ieradies uz šī mēness.”

Viņa mani pamet un, paspiedusi Kasija plecu, pievienojas Valdnie­ces svītai uz paaugstinājuma.

„Beidzot esam divatā, mans senais draugs,” Kasijs saka, iegriez­dams man ar savu smaidu.

Reiz mēs bijām kā brāļi. Mēs dalījāmies pārtikā un skrējāmies toreiz, Institūta pirmajā dienā. Kopā uzbrukām Minervas namam. Kā viņš smējās, kad es nozagu viņu pavāri, bet Sevro — standartu! Tonakt dvīņu mēness gaismā rikšojām pār laukiem. Atceros ciešanas viņa acīs, kad tie nolaupīja Kvinnu. Kad mans tautietis Tits viņu piekāva un apču­rāja. Kā jutu acīs kāpjam asaras, kad bijām kā brāļi, pirms vēl viss sagruva.

Joprojām snieg pēc kanēļa un apelsīniem garšojošais sniegs. Pārslas ķeras viņa cirtainajos matos. Uz viņa platajiem pleciem. Pēdējoreiz, kad cīnījāmies, arī sniga. Kad viņš iegrūda aprūsējušo tēraudu manā vēderā un atstāja nomirt paša mēslos. Es neesmu aizmirsis, kā viņš pagrieza asmeni, lai brūce neaizvērtos.

Tagad viņa asmens ir melns.

Tas izvijas viņa priekšā vairāk nekā metru garš, kad ir cietā stāvoklī. Atbrīvots ar taustiņu tā rokturī, tas pēc ķīmiska impulsa asmens moleku­lārajā struktūrā pārvēršas vairāk nekā divus metrus garā slātes pātagā. Uz asmens rindojas zeltītas zīmes, kas stāsta par Kasija radurakstiem. Viņa senču iekarojumiem. Tiem par godu rīkotiem Triumfa svētkiem. Seniem, augstprātīgiem un vareniem. Manu slāti nerotā nekas.

„Tā nu esmu paņēmis to, kas piederēja tev,” viņš saka, pienācis tuvāk un pametis zodu Mustangas virzienā.

Es iesmejos. „Viņa nekad nav bijusi mana. Un pilnīgi noteikti nav tava.

Mantijā tērpts, šurp steidzas baltais. Kailu galvu. Saliektu muguru. „Tomēr viņa ir man piederējusi tā, kā nav bijusi tava.” Viņš pieklu­sina balsi tā, lai dzirdētu tikai es. „Es prātoju, vai tu naktīs guli nomodā, domādams par baudu, ko viņai sniedzu? Vai tevi sadusmo tas, ka zinu, kā viņa skūpstās? Kā viņa noelšas, kad pieskaros viņas kaklam?”

Es neatbildu.

„Ka viņa vaid manu vārdu, nevis tavējo?” Viņš nesmejas. Varbūt Kasijs nicina sevi par to, ko saka, tomēr viņš ir gatavs uz visu, lai mani sāpinātu. Lielākoties viņš nemaz nav slikts cilvēks. Viņš vienkārši ir mans sliktais cilvēks. „Patiesību sakot, viņa vaidēja arī tad, kad šorīt viņā iegāju.”

„Ko gan Džulians teiktu, ja tagad tevi redzētu?” vaicāju.

„To pašu ko māte — lūgtos, lai tevi nogalinu.”

„Vai varbūt apraudātu to, par kādu velnu tu esi kļuvis?”

Kasijs izvij slāti un iededz savu egīdu. Ieslēdzot iedūcās arī mana egīda —jonu zils, caurspīdīgs enerģijas lauks, kas ir vienu pēdu garš un divas pēdas plats un viegli izliecas no mana kreisā cimda. Novēcinot to zemes tuvumā, izkūst sniegs. Ap zilo gaismu uzvirmo tvaika vainags.

„Mēs visi esam velni.” Viņa pēkšņie smiekli paceļas gaisā kā vēja nesta zīda lente. ,,Sī allaž bijusi tava problēma, Derov. Tu esi pārāk augstās domās par sevi. Tu domā, ka tev ir kaut kādas morāles rezerves. Uzskati, ka esi labāks par mums, lai gan patiesībā esi niecīgāks. Mūžam spēlē spē­lītes, kuras neproti, pret cilvēkiem, ar kuriem nevari mēroties spēkiem.” „Ar Džulianu es varēju mēroties spēkiem itin labi.”

„Nelietis." Viņš saviebjas un metas uz priekšu ar mēmu kaujas sau­cienu, likdams man atkāpties, pirms baltais paguvis dot svētību divkau­jai. Tie sauc, lai apstājamies, bet, slātēm šķindot sadursmē, balsis pie­klust, un skatītāju acis ieplešas, vērojot, kā slepkavīgs metāls kaukdams šķeļ lēno sniegpārslu piekaisīto gaisu. Kasijs izmanto kravates principus. Četras sekundes precīza, kinētiska uzbrukuma, tad atkāpšanās. Situāci­jas novērtējums. Atkārtots uzbrukums.

Vienīgās skaņas šajā savādajā vietā radām mēs. Gaisā izliektas pātagas savādais, spalgais plīkšķis. Cietā asmens dūkoņa. Krakšķi, kad, uztverot asmeņu triecienu, no egldām pašķīst baltas dzirksteles. Gurkst sniegs, un čikst ādas bruņas.

Par spīti dusmām, Kasijs cīnās nevainojami. Viņa pēdas slīd pār zemi, ne mirkli nekrustojoties; metoties kompaktajos uzbrukumos, gurni griežas ap asi līdzi pārējam augumam. Viņa elpa ir samērīga, kontrolēta. Kasijs līgani sit ar pātagu, tad sacietina asmeni un triec to augšup, mēr­ķēdams uz maniem cirkšņiem. Kustības zib strauji. Trenētas. Sabiedrības zobenmeistaru nopulētas. Nav grūti saprast, kādēļ Kasijs satriecis savus pretiniekus jau kopš bērnības, kādēļ Institūtā mani uzšķērda. Tas tādēļ, ka viņa ienaidnieki cīnās tāpat kā viņš, bet lēnāk. Es necīnos kā viņi. Šo mācību esmu apguvis.

Tagad arī viņam laiks kaut ko iemācīties.

„Esi vingrinājies. Vari savirknēt sešus paņēmienus pēc kārtas,” viņš atkāpdamies saka. Kasijs metas uz priekšu, izlikdamies, ka tēmē augstu, bet tad sit zemu, lai trāpītu man pa potītēm. „Tomēr tu joprojām esi iesācējs.” Viņš dod man septiņu triecienu virkni, gandrīz caurdurdams manu labo plecu. Es atpazīstu kustību secību, tomēr joprojām spēju sasniegt tikai daļu viņa ātruma. Tik tikko izvairos, pēdējā mirklī izbēgdams no dūriena. Zibenī­gās virknēs saņemu vēl divas septiņu kustību kombinācijas. Tik tikko izbēgu no pēdējās un, nokritis uz ceļgala, elsoju, uzlūkoju apkārt sastājušos viesus.

„Vai dzirdi?” viņš jautā. Neko nedzirdu, izņemot vēju un manas sirds dunu. „Tā skan nāve vienatnē. Neviena, kas tevi apraudās. Neviena, kam tu rūpētu.”

„Arkām es rūpu,” nočukstu.

Viņš sastingst. „Ko tu teici?”

„Lornam au Arkām nebūs vienalga, ja mirs viņa pēdējais mācek­lis,” saku, beigdams tēlot saraustītu elpu, un lepni izslejos. Kasijs blenž uz mani, it kā būtu ieraudzījis spoku. Viņš saminstinās. Tāpat kā citi, kas dzirdējuši manis teikto. „Kamēr tu ēdi, es trenējos. Kamēr tu dzēri, es trenējos. Kamēr meklēji baudas, es trenējos. Sāku trenēties dažas nedēļas pēc Institūta un beidzu dažas dienas pirms Akadēmijas.”

„Loms au Arks neņem mācekļus,” Kasijs nošņāc. „Nu jau trīsdes­mit gadus.”

„Viņš pieļāva izņēmumu.”

„Melis.” ’

„Ak tā?” iesmejos. „Vai tu domā, ka atnācu šurp, lai tu mani nogali­nātu? Vai uzskati, ka tev ir tiesības uz manu dzīvību? Nē, Kasij. Es atnācu sakaut tevi tavu vecāku priekšā.”

Viņš pakāpjas atpakaļ, skatiens šaudās no tēva uz Kārnu. Pie­šķiebju galvu. „Izbeidz, brāl’. Vai tad nevēlies redzēt, cik labi patiesībā cīnos r

Kasijs apstājas, un es, būdams sasprindzis, ar nolaistiem pleciem kā pirmatnējs nakts dzīvnieks metos viņam virsū kluss kā pati tumsa.

Prātā atskan Lorna vārdi: „Muļķisplūc lapas. Lempis nocērt stumbru. Viedais izrok saknes." Tā nu, raidīdams vienu triecienu virkni pēc otras, es lieku viņam zaudēt nevainojamo kaujas stāju. Ne četras sekundes, kā māca zelti. Bet gan septiņas. Tad, mainot ritmu, sešas. Divpadsmit kus­tību virknē.

Viņa aizsardzība ir precīza. Un, ja es būtu cīnījies, kā man mācīja Kasijs, šī divkauja beigtos ar manu nāvi. Tomēr kustēties man iemācīja mans tēvocis, bet nogalināt — leģenda. Es plosos un palēcies cērtu lejup, uzbrukdams viņam kā varena lavīna — triekdams, sizdams un likdams viņam atkāpties. Kad uzbrūk Kasijs, sitos sānis, līdz mirklim, kad varēšu salauzt viņa uzbrukumu tā, kā mācīja Loms au Arks. Kusties pa apli. Nekad neatkāpies atmuguriski. Kad cīnītājs ļauj atspiest sevi atpakaļ, viņam nerodas iespēja uzbrukt. Izmanto pretinieka spēku, lai radītu jau­nus sitiena leņķus. Plūsti ap viņu. Kā pa Vītolceļu. Aizsardzībā skaists, plūstošs kā pavasara dziesma, tad spējš un draudīgs kā vītola zari, ko šausta dziļas kalnu ziemas vēju aukas.

Sarkanais mani satiek zeltu.

Mans asmens mainās, te švīkstēdams kā pātaga, te sacietēdams izliektā sirpjAsmenī. Tas ietriecas Kasija zobenā, un egīda viņa kreisajā rokā krakšķ no manu triecienu spēka. Kasijs sagrīļojas. Viņš ir godalgots cīkstonis, ko apstrādā sānieliņu huligāns.

Es smejos. Smejos kā jucis, un pūlis ap mums šokēti uzgavilē; daži iekliedzas, kad trāpu Kasija egidai tik stipri, ka tā no pārslodzes izdziest. No ierīces viņam ap roku šņākdamas lec dzirksteles. Ievainoju viņu tur, tad elkonī, tad celī un potītē. Pasitu asmeni augšup un iegriežu viņa sejā. Mitējos un plūstoši pavirzos atpakaļ, pozēdams ar pātagu, kas sarūk izliektā sirpjAsmenī. Tie, kas skatījuši šo cīņu, to nekad neaizmirsīs.

Sievietes kliedz par Kasiju. Mīļākās no viņa jaunības, kas tagad noskatās uz vīrieti, ar kuru kopā uzauga, ar kuru likās gultā, kurš pameta viņas, nepildījis savus solījumus, un lika viņām domāt, ka ir tikko zau­dējušas savas paaudzes spēcīgāko kavalieri. Viņas noskatās, kā svešinieks pārvērš šo vīrieti trīcošā, asiņainā upurī.

Es viņu apkaunoju. Tomēr tas viss tiek darīts ar nolūku. Lai starp Augustu un Bellonu kūsājošais naids uzliesmotu karā.

Soļoju pa apli kā lauva būrī, līdz nonāku aci pret aci ar imperatoru Bellonu.

„Jūsu dēls mirs,” cietsirdīgi saku, nostājies pēdu no viņa.

Viņš ir plecīgs. Stūrainu zodu, labestīgu seju, spicu bārdiņu. Viņa acīs mirdz asaru solījums. Viņš klusē. Imperators ir cildens vīrs un ies goda ceļu pat tad, ja tas nozīmē, ka nāksies noskatīties, kā viņa mīļākais dēls mirst.

Jūtu kaunu pat dusmu karstumā. Jūtu šausmas, jo esmu tas vīrs, kurš iznācis no tumsas, lai izpostītu ģimeni. „Vai jūs vienkārši noskatīsie­ties?” Uzsaucu Bellonam. Imperatora sieva nav tik cēla. Viņa vārās dus­mās un met pārmetošus skatus uz Valdnieci. Es zinu, ko viņa grib.

Atgriežos pie Kasija. Viņiem būs jānoskatās, nespējot neko pasākt, tāpat kā man, kad gāja bojā Ēo.

„Bellonas kundze, vai esat gana cildena, lai spētu noskatīties, kā mirst jūsu Kasijs? Noskatīties, kā viņš izdziest no šīs pasaules?” Viņas lūpas kustas. Viņa čukst Karnam, Kagnijai. „Vai tāds ir Bellonas nama spēks? Vai jūs blenžat kā aitas, kad ganāmpulkā ienācis vilks?”

Sarīkoju varenu izrādi Bellonas ģimenes karstasinīgākajiem locek­ļiem. Kasijs pūlas cīnīties. Viņš pakrīt sniegā, kad iecērtu viņam ceļ­galā, tad izmisīgi pietraušas kājās. Ap viņa pēdām sniegā plešas asins ēna. Tikpat lēni viņš nogalēja Titu. Kasijs ir izbijies, met skatus uz savu ģimeni, jo zina, ka redz viņus pēdējo reizi. Viņiem nav ielejas. Viņu para­dīze ir šī dzīve. Par spīti visam, tas ir skumjš skats, un man viņa žēl.

Bellonas kundzes mudināta, Kagnija jau spērusi soli uz priekšu — viņas smailo, glīto sejiņu izķēmojis niknums. Man tikai jānodara viņas stiprajam brālēnam Kasijam vēl nedaudz vairāk sāpju. Tomēr impera­tors Bellona ar stingru roku pavelk meiteni atpakaļ. Viņš velta Augustam drūmu, niknu skatienu, tad uzlūko klātesošos.

„Neviens no Bellonām neiejauksies. Mana goda vārdā.”

Tomēr viņa sieva nav mierā. Viņa velta Valdniecei vēl vienu zīmīgu skatienu, un tā paceļ roku. „Stāt!” viņa iesaucas. „Stāt, Andromed!”

Šī iejaukšanās mani patiesi apstulbina.

Visi pievēršas paaugstinājumam, uz kura stāv Valdnieces svīta. Kasijs kampj pēc elpas, smagi elsdams. Viņa taču nevar būt tik dumja. Vai ne? Iejaukšanās apstiprina baumas gan manās, gan visu pārējo acīs. Valdniece atklāj savu nevienlīdzīgo labvēlību. Viņa izvēlējusies Bellonas ģimeni. Viņi uz Marsa aizstās Augustus. Kasijam šajā plānā būtu svarīga loma. Tagad viņš mirs un viņas nodomi nonāks strupceļā pašas pārrēķināšanās dēļ. Tomēr man nebija ne jausmas, ka viņa rīkosies tā, kā grasās darīt. Tas ir tik muļķīgi. Tik tuvredzīgi. Valdnieces lepnums padarījis viņu par muļķi.

„Divcīņas noteikumi tiek papildināti. Tā kā baltais nepaguva sniegt tradicionālo svētību, sacensība noritēs līdz nāvei vai līdz viens no duelan­tiem padosies,” viņa paziņo, nikni lūkodamās uz Kasija māti. „Divcīņa tiek ierobežota. Tik daudzi no mūsu godalgotajiem bērniem zaudē dzīvī­bas skolās. Skolas puiku ķildu dēļ nav nekādas vajadzības riskēt ar diviem pirmšķirīgiem karotājiem.”

„Manu Valdniec!” alkatībā pēc savas asiņainās balvas viņai uzsauc Augusts. „Likums ir skaidrs. Kolīdz sacensība atklāta, noteikumus nav tiesīgs mainīt neviens vīrietis vai sieviete.”

„Jūs citējat likumus. Cik amizanta ironija, ka tas nāk no jums, Nero.”

Pūlis vīpsnā, un tas liek man saprast, ka joprojām modē baumas par Augusta iesaistīšanos Institūta piekukuļošanā par labu Šakālim.

„Manu Valdniec, šajā lietā stāvam Augusta pusē,” nodārd kāda balss. No pūļa iznāk Dakšo au Telemans. Pakša vecākais brālis — tikpat garš kā mans nelaiķis draugs, bet ne tik mežonīgs. Drīzāk slaids kā prie­des koks, nevis resns, mezglains stumbrs. Tāpat kā viņa tēvam Kavaksam, Dakšo galva ir kaila, bet to rotā zelta eņģeļu raksti. Miegainajā ska­tienā zem varenām, izspūrušām uzacīm dejo nebēdnīga uguntiņa.

„Diez vai tas ir kāds pārsteigums,” nošņāc Kasija māte.

„Nodevība!” ieaurojas Dakšo tēvs Kavakss. Viņš pamīšus glauda savu sašķelto, sarkano bārdu un lielo mājas lapsu, ko auklē labajā rokā. „Tas dvako pēc nodevības un favorītisma. Mans temperaments ir gauss. Bet es jūtos apvainots. Apvainots!”

„Piesargieties, Kavaks,” ledainā balsī atbild Oktāvija, „ir vārdi, kurus vairs nevar paņemt atpakaļ, kad tie izteikti.”

„Kādēļ gan lai viņš tos teiktu?” noprasa Dakšo, pamezdams skatu uz ģimenēm no Gāzes gigantiem, jo zina, ka tur atradīs sabiedrotos šajā strīdā. „Tomēr esmu pārliecināts, ka šobrīd viņš dod jums padomu, manu Valdniec. Likumu nevar mainīt pat Valdnieka vārdi. Jūsu tēvs to uzzināja no jūsu rokas, vai ne tā?”

Valdnieces fūrijas draudīgi panāk uz priekšu. Pati Valdniece atļau­jas vien stingrāko no smaidiem. „Bet, jaunais Teleman, tu aizmirsti, ka mans vārds ir likums.”

Lūk, kaut ko tādu zelts nedara. Viņš var valdīt pār citiem zeltiem. Tomēr, to paziņodams, viņš nes sev postu. Valdniece Rīta tronī sēdējusi tik ilgi, ka to aizmirsusi. Viņas vārds nav likums. Tagad tas ir kļuvis par izaicinājumu.

Es to pieņemu ar vislielāko prieku.

To, ka šie vārdi bija kļūda, viņa aptver, kad mūsu skatieni sastopas un abi saprotam, ka ir viens gājiens, kas man pa rokai un ko viņa nespēs novērst.

„Jūs neatņemsiet to, kas ir mans!” rūcu.

Pagriežos pret Kasiju. Viņš paceļ savu asmeni. Institūta dubļos viņš man neļāva padoties. Zina, ka neļaušu viņam to darīt tagad. Viņš nobāl, kad uzbrūku. Kasijs domā par visu, ko tūlīt zaudēs. Cik dārga viņam sava dzīvība. Zelts līdz pašām beigām. Citi kliedz, lai apstājos, kliedz, ka tā nav godīga cīņa.

Tas ir nekas cits kā vien godīga cīņa.

Man viņi būtu ļāvuši mirt.

Viņš triec asmeni man kaklā. Tā ir māņu kustība. Kasijs sit slāti lejup, lai aptītu pātagu man ap kāju. Viņš gaida, ka raušos atpakaļ. Zem slātes pātagas loka metos Kasijam tieši virsū, zemajā gravitācijā pār­lecu pār galvu un neskatīdamies pasitu savu pātagu atpakaļ. Tā apti­nas ap Kasija izstiepto labo roku. Nospiežu pogu, kas liek slātei sarauties asmenī, un ar ziemā sasaluša koka zara krakšķi atņemu Kasijam au Bcllonam viņa zobena roku.

Gaisu uz pusēm pilda mēms klusums un kliedzieni. Ilgi nepagrie­žos. Kad to izdaru, redzu Kasiju, kurš joprojām stāv zvārodamies; viņam šajā pasaulē vairs nav lemts ilgs laiks. Kad Kasijs krīt, neviens nepakustas. Viņa tēvs klusēdams lūkojas zemē sev pie kājām.

„Es teicu pārtraukt!” iesaucas Valdniece. Divas fūrijas nolec no paaugstinājuma, piezemēdamās ar rokās dejojošiem asmeņiem.

„Piebeidz viņu!” pavēl Augusts.

Izslējies piesoļoju pie Kasija. Viņš drebošām lūpām spļauj man virsū. Nicinošs pat šobrīd. Paceļu slāti virs galvas. Tad ap manu plaukstas locītavu apvijas pirksti. Tas nav dzelžains tvēriens. Tas ir mierīgs. Silta plauksta. Maiga āda.

„Tu esi uzvarējis, Derov,” panākdama manā priekšā, ieskatīdamās man acīs, klusi saka Mustanga. Fūrijas apstājas ārpus apļa. „Nepazaudē sevi tagad.”

Es nespēju iztēloties, ka Ēo mani vēro no ielejas. Sajā ellē esmu zaudējis tam ticību. Mustanga to atdod vienā elpas vilcienā. Varbūt Ēo mani vēro, bet varbūt nē. Skaidrs ir tikai viens. Tagad mani vēro Mus­tanga, un ar to, ko redzu viņas acīs, pietiek, lai mana roka nolaistos gar sānu. Tad viņa pasmaida, it kā būtu satikusi mani pirmo reizi pēc vairā­kiem gadiem.

„Te tu esi.”

„Nogaliniet viņu!" kliedz Kasija māte. „Tūlīt nogaliniet viņu!”

„Nē!” ieaurojas imperators Bellona. Bet ir pārvēlu.

Mustanga iepleš acis.

Pagriežos brīdī, kad aplis izjūk, plūzdams uz iekšu kā grimstošās smiltis. Ne uzreiz, bet pamazām. Zemā, klusi nāvējošā skrējienā man metas virsū viens no Bellonām. Seko vēl viens. Tad no Augusta svītas iznirst Takts. Pēc tam vēl viens šķēpnesis. Dzirdu sava drauga kaujas gau­das. Atbalso vēl kāds. Seit ir vairāki zelti, kas reiz bija manā armijā.

Pirmā mani sasniedz Kagnija au Bellona. Man nozagtais asmens čerkstēdams triecas pret manu kaklu. Pieliecos, bet būtu pazaudējis galvu, ja Mustanga nebūtu pasitusi augšup savu slāti, lai triecienu atvai­rītu. Sejā kož dzirksteles, un Takts uzbrūk Kagnijai no sāniem, pārcirzdams viņu uz pusēm.

Kliedzieni.

Asins aplis izjūk pavisam. Bellonas un Augusta zelti metas pasargāt savējos. Pārējie mūk. Kārns cērt Taktam — manam draugam tas ir par daudz. Steidzos viņam palīgā, izglābdams viņu, līdz talkā nāk Viktra un citi, kas nošķir mūs no Karna. Cīniņā pazaudēju Mustangu. Drudžaini meklēju viņu. Kāds raida zibošu cirtienu pret manu galvu.

Valdniecei saucot pēc miera, dārd kliedzieni. Tomēr viņa te neko nespēj padarīt. Kāda sieviete kliedz, nometusies pie Kagnijas sadragātā auguma. Dučiem ar slātēm bruņotu zeltu metas viens otram virsū. Takts pamet man Kagnijas nozagto slāti. Atkal mani aizsargādams, Takts saņem dūrienu plecā. Pagriezies dodos draugam palīgā un nocērtu Bel­lonas vīram roku mirklī, kad viņš izvelk asmeni no Takta pleca. Pievelku draugu tuvāk. Cērtu, lai atbrīvotu ceļu. Kāda asmens gals saskrāpē manu apakšdelmu. Haosā manu Mustangu, kura piesedz ievainoto Kasiju. Es nezinu, vai Bellonas viņu nogalēs. Viņi ļāva Mustangai sēdēt pie to galda. Tik un tā nezinu. Steidzos pie viņas, ar svaru izgrūstīdams stāvus, kas aizšķērso ceļu. Takts palīdz.

Uzskrienu kādai sievietei. Antonija. Viņas acis nozib, kad roka triec man vēderā dunci, bet viņas māsa Viktra iesit Antonijai pa seju, un, kad viņa nokrīt, Takts sāk spert Antonijai pa seju. Viktra man nebēdnīgi uzsmaida, bet pēkšņi viņu aiz matiem parauj Kārns. Kad, mainīdams

uzbrukuma viļņa virzienu, ar precīziem slātes cirtieniem cīniņā iesaistās Leto, Kārns Viktru atlaiž. Telemani piebiedrojas Leto — gan tēvs, gan dēls šķaida zeltus, kas stājas tiem ceļā, ar slātēm, kas tikai uz pusi mazā­kas par cilvēka augumu.

„Takt, pie manis!” saucu.

Takts asiņo, bet nāk, traki gaudodams, it kā joprojām cīnītos plecu pie pleca ar Sevro. Abi kopā viegli palecamies zemajā gravitācijā. Viņš zina, ka meklēju Mustangu. Tomēr Bellonu ir pārāk daudz. Viņu slātes pārāk nāvējošas.

„Mustanga!” saucu, atkaudamies no diviem Bellonām. Iecērtu vie­nam sejā un iegrūžu otram rīklē savas egīdas malu. Viņiem piebiedrojas vēl viens. Un vēl, līdz manu ceļu aizšķērso bieza Bellonu siena.

„Aizsargā arhiGubernatoru!” man sauc Mustanga, un viņas balss ir daudz mierīgāka nekā manējā, liekot man justies kā ar bruņnieciskumu apsēstam idiotam. Protams, ka viņai nevajag, lai es viņu glābju. „Sargā manu tēvu!” Un, lai gan drūzmā viņu neredzu, es paklausu.

Ļauju Taktam aizvilkt mani aiz apkakles atpakaļ uz mūsu atkāp­šanās līniju, kurai tiek uzbrukts no sāna. Vēl kāds auro, lai pasargājam Augustu. Citi kliedzieni aicina sargāt imperatoru Bellonu un Kasiju. Apbruņotu ģimenes locekļu vienības, atkāpjoties ar cīņai gatavām slā­tēm, jau aizvedušas daudzu ģimeņu galvas. Viņi bēg no torņa virsotnes liftos, jo bija aizliegts izmantot gravZābakus. Virsotne ir gandrīz tukša. Valdnieces prētorieši — violetā un melnā tērpti obsidiāni un pelēkie — saspiežas ap viņu un kuģi aizved no izpostītajām viesībām. Tulznainas plaukstas tver slātes un pulsAsmeņus. Lai mūs izkliedētu, prētoru vio­letā tērpti zelti komandē pelēko vienības. Viņi apvilkuši ekipējumu pūļa savaldīšanai, un to svilinātāji raida pret cīņā iekarsušajām ģimenēm sāpju lodes un svaidviļņus. Zelti pajūk kur kurais kā mušas vasarā.

„AUGUST!” kā jucis kliedz varenais Kārns, izlauzies no Bel­lonu rindām un svaidviļņu starojuma. Viņš ar plecu pagrūž kādu malā, ar egīdu iedragā cita šķēpneša seju un ar galvu pa priekšu metas virsū Augustam, cerēdams ar vienu vēzienu atbrīvoties no savas ģimenes sān­cenša. „AUGUST!”

Leto, mūsu labākais cīnītājs un Augusta aizbilstamais, pārtver viņu arhiGubernatora degungalā.

„Hic sunt leones!” viņš sauc debesīm.

Leto kustas kā jūra, graciozi plūstošs un šausminošs. Viņš atsit Kārnu atpakaļ un jau grasās uzšķērst viņa vēderu, kad pēkšņi sagrīļojas. Sastingst cirtiena vidū. Kārns klūp atpakaļ, tad izslējās, varbūt brīnīda­mies, kāpēc joprojām ir dzīvs. Viņš, piešķiebis galvu, paskatās uz Leto, kurš kā sadzelts sniedzas, lai pieskartos savam augšstilbam.

Nokāris rokas, Leto lēni noslīd uz viena ceļa. Viņa garie mati krīt sejā, un šķiet, ka viņš pēkšņi ir nekustīgi sastindzis visa šī haosa epicen­trā. Skumjās acīs atspīd gar horizontu mierīgi garām slīdoša kuģa dzinēju liesmu pušķis. Leto ir skaists mirklī, pirms Kārns nocērt viņam galvu.

„Leto!" rēc Augusts.

Izmisumā iepletis acis, viņš laužas cauri Telemanu vīriem, bet tie aizved viņu prom. Pametu skatu uz Šakāli, kurš iebāž piedurknē savu sudraba irbuli, to pašu, ko virpināja pirkstos dienā, kad man piedāvāja mūsu slepeno sadarbību.

Mūsu skatieni sastopas.

Viņš plēsīgi pasmaida.

Un es saprotu, ka esmu noslēdzis līgumu ar pašu nelabo.