Zelta dēls

15. PATIESĪBA

Sakopoju visus savus spēkus, lai nebēgtu. No šķirsta šņākdams izrāpjas kas murgains, tik precīzi izvilkts no manas zemapziņas dzīlēm, ka teju nodomāju — Valdniece zina, no kurienes esmu nācis. No kurie­nes esmu nācis patiesībā.

„Tā ir jautājumu spēle,” viņa saka. „Lisandcr, lūdzu dari mums to godu.” Viņa pasniedz mazdēlam nazi. Zēns līdz elkonim atgriež vaļā mana formastērpa piedurkni un atrota to, lai atklātu manu apakšdelmu. Viņa rokas ir maigas. Zēns pasmaida tā, it kā atvainotos.

„Nebaidies,” viņš saka. „Kamēr vien nemelosi, nekas slikts nenotiks.” Izgrebtie radījumi no lādītes — tie ir divi — blenž manī katrs ar trim aklām acīm. Pa daļai skorpioni. Pa daļai zemesčūskas. Pa daļai simtkāji. Tie kustas kā šķidrs stikls — orgāni un skelets redzami caur ādu, abas hitīna mutes klab un šņāc, kamēr viens no tiem izslīd uz galda.

„Nemelot.” Piespiežu sevi iesmieties. „Tā ir tik jautra pavēle, ja skan no bērna mutes.”

„Viņš nekad nemelo,” Aja lepni saka. „Neviens no mums nemelo. Meli ir rūsa uz dzelzs. Traips uz varas spozmes.”

Varas, no kuras viņi tā apreibuši, ka pat neatceras, uz kādiem meliem šī vara turas. Pasaki maniem ļaudīm, ka nemelo, tu lopiskā kuce, un paskaties, ko viņi ar tevi izdarīs!

„Es tos saucu par orākuliem,” saka Valdniece. Viens no viņas gre­dzeniem pārvēršas šķidrumā un izveido pār viņas pirkstu bruņas ar garu

nagu, kura galā lēni izaug adata. Ar šo adatu viņa sadur manu plaukstas locītavu un saka vārdus: „Patiesība pāri visam.”

Viens orākuls tuvojas, uzrāpjas man uz rokas un aptinas ap plaukstas locītavu. Tā savādā mute meklē asinis, piesūkdamās brūcei kā dēle. Radījuma skorpiona aste izliecas četras collas virs manas rokas un šūpo­jas šurpu turpu kā vilkvāle vasaras vējā. Valdniece iedur arī savā rokā, atkārto zvērestu, un no kastes izslīd otrs orākuls.

„Tēlnieks Zanzibārs radīja tos īpaši man savās Himalaju labo­ratorijās,” viņa stāsta. „Inde tevi nenogalinās. Tomēr man ir pilnas kameras ar vīriem, kuri spēlējuši manu spēli un zaudējuši. Ja elle pastāv, dzeloņa saturs ir tai tuvākā pieredze, ko zinātne ļāvusi mums sasniegt.”

Lūkojoties uz svārstīgo asti, mans pulss pieaug.

„Sešdesmit pieci,” Aja saka par maniem sirdspukstiem. „Atpūšoties viņam bija divdesmit deviņi sitieni minūtē.”

To izdzirdējusi, Valdniece paceļ galvu. „Tik maz?”

„Kad manas ausis būtu mani pievīlušas?”

„Nomierinies, Andromed,” Valdniece saka. „Orākuls ir radīts, lai izsvērtu patiesību. Tā slēpjas temperatūras svārstībās, elementos, ko satur tavas asinis, un tavas sirds pulsā.”

„Tev nav jāspēlē, ja nevēlies, Derov,” Aja murrā. „Vari izvēlēties vieglāko ceļu ar prētoriešiem. Nāve nemaz nav tik ļauna.”

Nikni paskatos uz Valdnieci. „Aiziet.”

„Vai tu būtu man uzbrucis, ja šovakar rastos izdevība?”

„Nē.”

Visi vērojam orākulu. Pat es. Pēc kāda brīža joprojām nekas neno­tiek. Atvieglots noriju siekalas. Valdniece pasmaida.

„Sai spēlei nav gala,” nomurminu. „Kā vispār varu uzvarēt?” „Piespied mani samelot.”

„Cik reižu esat to spēlējusi?” vaicāju.

„Septiņdesmit vienu. Un pēc tām esmu uzticējusies tikai vienam savam pretiniekam. Kur Augusts slēpj savus nereģistrētos elektromagnē­tiskos ieročus?”

„Asteroīdu piestātnē, Marsa pilsētās apslēptās ieroču noliktavās.” Uzskaitu detaļas. „Un savas pieņemšanas zāles paaugstinājumā.” Tas viņus pārsteidz. „Kur ir jūsējie?”

Viņa raiti uzskaita sešdesmit vietas. Valdniece atklāj visu, jo nekad nav zaudējusi. Viņai nekad nav nācies uztraukties par to, ka informācija izies pa durvīm. Tik pārliecināta.

„Ko tev nozīmē tas Pegaza piekariņš?” viņa vaicā. „Vai tā ir dāvana no tēva?”

Palūkojos lejup. Tas izspraucies no mana krekla. „Tas nozīmē cerību. Daļa mana tēva mantojuma. Vai Akadēmijā palīdzējāt Karnam?”

„Jā. Es iedevu viņam to kuģi, ar ko viņš jūs taranēja. Vai tu patie­šām grasījies aizšaut sevi līdz viņa komandtiltam?”

„Jā. Kādēļ jūs ievedāt savu tuvāko lokā Virdžīniju?”

„Tā paša iemesla dēļ, kādēļ tu viņā iemīlējies.”

Mans pulss kļūst straujāks. To izdzirdējusi, Aja smaida.

„Virdžīnija ir īpaša. Un mēs abas no saviem tēviem būtu varējušas… vēlēties vairāk. Kad biju meitene, biju gatava atdot jebko, lai būtu piedzi­musi citā ģimenē. Tomēr es biju Valdnieka meita. Es devu viņai dāvanu, ko neviens nebija spējīgs dot man.

Vai redzi, Andromed, es kolekcionēju cilvēkus, kuri man patīk. Man patīk pat Fičners. Daudziem viņš varētu šķist pretīgs. Tie varētu uzskatīt viņa radurakstus par nepiedienīgiem, bet, gluži tāpat kā tu, Fič­ners ir ārkārtīgi talantīgs. Vai zini, ko viņš man atbildēja, kad lūdzu viņu uzspēlēt šo spēli pirms stāšanās manu olimpsko bruņinieku lokā?”

„Varu iztēloties.”

„Fičner…”

Viņš parausta savus nošļukušos plecus. „Teicu jums, lai iebāžat to kasti sev vienā vietā. Es neesmu idiots.”

„Es domāju, ka tas skanēja pat vēl rupjāk,” noņurd Aja.

„Mana kārta.” Valdniece nopēta savu Nikno bruņinieku. „Vai Fič­ners pārkāpa savu proktora zvērestu un Marsa Institūtā krāpās, kā man nācis ausīs no baumām?”

,Jā,” atbildu, vērodams orākulu, nevis savu bijušo proktoru. „Viņš krāpās tāpat kā pārējie.” Es zinu, ka Fičners nebūtu ieguvis šo vietu, ja Valdniece nebūtu pilnīgi droša par to, ka viņš ir uzticīgs viņai, nevis Augustam, un tas nozīmē, ka Fičners ir atzinies un visos sīkumos atklā­jis Augusta pretlikumības. Pār plecu pametu skatu uz Fičneru. „Lai gan nezinu, vai viņam tika samaksāts tāpat kā pārējiem.”

„Netika. Un tā bija viņu kļūda,” Valdniece saka. „Mums tika sniegti pierādījumi videoierakstos. Audioierakstos. Banku ziņojumos. Lietderīgi pierādījumi pret katru proktoru.”

Sevro būs iedevis tēvam videoierakstus, kad liku viņam tos apstrā­dāt. Mazais, izveicīgais suņabērns. Galu galā viņam rūp tēva liktenis. Ja uzzinātu par dubulto spēli, Augusts nogalinātu tos abus.

Gribu izprašņāt Valdnieci par armijas priekšposteņiem. Apgādes līnijām. Operāciju darbības pavēlēm un drošības pasākumiem. Tomēr zinu, ka tas izskatītos savādi. Tas novestu pie dīvainiem jautājumiem no viņas puses. Sūkdams tikai sīkas asins lāsītes, orākuls savelkas ap manu roku nedaudz ciešāk. Es nezinu, cik labi šis radījums jūt nepa­tiesības. Bet ko es darīšu, ja viņa pajautās man, kur esmu dzimis? Kas ir mans tēvs? Kādēļ pirms cīņām berzēju zemi starp pirkstiem? Sūdu būšana. Viņa varētu vienkārši pajautāt, vai esmu sarkanais. Bet kā gan viņa iedomātos to darīt, ja neesmu licis viņai domāt, ka ar mani… kaut kas nav kārtībā?

„Vai kāds no maniem tuvākajiem cilvēkiem ir jūsu spiegs?” vaicāju.

„Ļoti viltīgi! Nē. Kur tu pirms trim dienām devies kopā ar Viktru au Julii? Un ko tu darīji?” Valdniece prasa.

„Uz Zudušo pilsētu.” Orākuls kaut kā jūt, ka vilcinos. Tā dze­lonis satraukumā trīs. „Tikties ar Šakāli — Augusta dēlu.” Tas savel­kas ciešāk. „Lai dibinātu aliansi.” Uz manas apkakles izspiežas sviedru lāses, bet orākuls atslābst — ar šo atbildi pietiek. „Kāpēc Lomu sauc par Akmenssānu?”

„Viņš tev neizstāstīja? Tas nav tādēļ, ka viņš ir ciets kā klints, kā ļaudis mēdz to tagad skaidrot. Tas tāpēc, ka Mēness sacelšanās kampa­ņas laikā viņš bija slavens ar to, ka var apēst jebko. Un kādudien viens pelēkais saderēja ar Lornu, ka viņš nespēs ēst akmeņus. Loms no sava vārda neatkāpjas. Kad viņš tevi skoloja?”

„Katru rītu pirms ausmas laikā no mana Institūta izlaiduma līdz iestāšanās brīdim Akadēmijā.”

„Apbrīnojami, ka neviens to neuzzināja.”

„Kāds ir iezīmēto skaits?” vaicāju. „Ir tik grūti atrast precīzus sta­tistikas datus.” Kvalitātes kontroles padome briesmīgi sargā savu augst­vērtīgo materiālu.

„No gandrīz 40 miljoniem zeltu 132 689 ir iezīmētie. Kādēļ Lorns piekrita tevi skolot?”

„Jo viņš domā, ka esam līdzīga kaluma vīri. Kas ir divas lietas, no kurām visvairāk baidāties?”

„Oktāvij…” Aja brīdina.

„Apklusti, Aja! Viss ir godīgi.” Viņa paskatās uz Lisanderu un pasmaida. „Visvairāk es baidos no tā, ka mans mazdēls izaugot kļūs tāds kā mans tēvs. Otra lieta ir nenovēršamais vecums. Kādēļ tu raudāji, kad nogalināji Džulianu au Bellonu?”

„Tādēļ, ka viņš bija labestīgāks, nekā pasaule ļāva būt. Vai jūs noor­ganizējāt Virdžīnijas un Kasija attiecības?”

„Nē. Tā bija viņas ideja.”

Es biju turējies pie cerības, ka tas bija kaut kas mākslīgi sarīkots, kas tāds, ko viņa bija spiesta darīt.

„Kādēļ Institūtā Virdžīnijai dziedāji sarkano balādi?”

„Jo viņa aizmirsa vārdus, un es domāju, ka tā ir skumjākā dziesma, kāda jebkad dziedāta.” Pirms nākamā jautājuma ieturu pauzi.

„Atkal gribi vaicāt par Virdžīniju, vai ne?” Plucinot manas sāpes, viņas lūpu kaktiņi viegli noraustās baudā. „Gribi zināt, vai atdošu viņu tev, ja man piebiedrosies? Tas ir iespējams.”

„Viņa nav nekā lieta, ko var atdot,” saku.

Manas nevainības uzjautrināta, viņa iesmejas. „Kā teiksi.”

„Kur atrodas trīs Tālākā kosmosa komandcentri?” pārdroši jautāju. Viņa nepamirkšķinādama nosauc man koordinātas. „Kā tu zināji Pļaujas dziesmas vārdus?”

„Es to dzirdēju bērnībā. Un maz ko aizmirstu.”

„Kur?”

„Nav jūsu kārta,” atgādinu viņai. „Kādēļ jūs man uzdodat šos jautājumus?”

„Tāpēc, ka viena no manām fūrijām uzvedinājusi mani uz aizdo­mām, ka Arēja dēli, iespējams, ir citādāki, nekā bijām iztēlojušies. Daudz bīstamāki. Kas ir Arējs?”

Iedunas mana sirds.

„Es nezinu.” Skatos uz Orākula asti. Tā nekustas. „Kā jums šķiet, kas ir Arējs?”

„Tavs saimnieks.”

„Trīsdesmit deviņi, četrdesmit divi, piecdesmit seši…” skaita Aja.

Valdniece pašūpo slaidu pirkstu. „Savādi. Tava sirds tevi nodod.”

Es apskaidroju savu prātu. Ļauju visam pazust. Iztēlojos raktu­ves. Atceros, kā caur tām skrēja vēji. Atceros viņas plaukstu manējā, kad basām kājām gājām pa aukstiem putekļiem uz vietu, kur pirmo reizi bijām kopā kāda pamesta ciemata būdiņā. Viņas čukstus. Kā viņa dzie­dāja šūpļa dziesmu, ko mana māte bija dziedājusi man, manam brālim un māsai.

„Piecdesmit pieci, četrdesmit divi, trīsdesmit deviņi,” saka Aja.

„Vai Arējs ir Augusts?” viņa prasa.

Mani pārņem atvieglojuma vilnis. „Nē. Viņš nav Arējs.”

Man aiz muguras atveras durvis. Pagriezušies redzam, kā ienāk Mustanga, tērpta baltā un zelta Lunas nama formastērpā, kas papildināts ar dzimtas pusmēness simbolu. Ap viņas roku spīd viedpulkstenis. Viņa paklanās Valdniecei. „Mana kundze.”

„Virdžīnij, tu joprojām neesi nomierinājusies,” novelk Aja.

„Vaino šo stulbo kuces dēlu.” Mustanga pamet zodu manā virzienā. „Septiņdesmit trīs miruši. Divas zemesdzimušo ģimenes iznicinātas, un nevienai no tām nebija nekādas saistības ar Bellonu vai Augustu. Vairāk nekā divsimt ievainoto.” Viņa nošūpo galvu. „Es izsaucu uz zemi visus kuģus, kā lūdzāt, Oktāvij. Prētoriešu komandpunkts ir izziņojis orbītā tukšo zonu. Atsaukti visu ģimeņu īpašumā esošo kuģu galvojumi, un tie novirzīti uz Rubikonas bākām, kur gaidīs turpmākos rīkojumus. Un Kasijs ir dzīvs. Viņš ir pie dzeltenajiem. Citadeles tēlnieki gatavo plānus, lai atjaunotu viņa roku.”

Valdniece pateicas viņai un lūdz Mustangu apsēsties. „Mēs ar Derovu iepazīstamies tuvāk. Vai ir kādi jautājumi, kurus, pēc tavām domām, mums vajadzētu viņam uzdot?”

Mustanga apsēžas blakus Valdniecei.

„Vēlaties manu padomu, mana kundze? Nemēģiniet atminēt Derovu. Viņš ir mozaīka ar nozaudētiem gabaliņiem.”

„Tas ir diezgan aizvainojoši,” es rotaļīgi saku. Tomēr viņas sacītais

dzeļ.

„Vai tev šķiet, ka mums vajadzētu viņu paturēt?”

„Kasijs un viņa māte—” Mustanga iesāk.

„Ko viņi darīs?” Valdniece pārtrauc. „Es iecēlu Kasiju par olim­pisko bruņinieku. Viņš būs par to pateicīgs un trenēsies slātes cīņā, lai kas tāds neatkārtotos.” Valdnieces seja atmaigst, un viņa pieskaras Mustangas celim. „Vai jūties labi, mana dārgā?”

„Viss kārtībā. Šķiet, ka iztraucēju jūsu spēli.”

Nespēju pateikt, kura no šīm sievietēm vazā otru aiz deguna. Bet, ņemot vērā Karna teikto viesībās un faktu, ka kuģi tika piezemēti, pirms uzsāku cīniņu, zinu, ka Valdniece bija kaut ko iecerējusi. Un nu man šķiet, ka spēju izdomāt, kas tas bija.

„Vēl pēdējais jautājums. Es to taupīju beigām.”

„Jautā, zēn. Starp mums šeit nav noslēpumu. Tomēr tam jābūt pēdē­jam. Agripīnai au Julii ir likts gaidīt pārāk ilgi.” Aja jau atver šķirstiņu, lai orākuli varētu ielīst atpakaļ.

„Vai šovakar viesībās maltītes sestā ēdiena laikā plānojāt ļaut Bellonām nogalēt arhiGubernatoru Augustu un visus pie viņa galda sēdošos?” Aja sastingst. Mustanga lēni pagriež galvu, lai palūkotos uz Vald­nieci, kuras sejā nav manāma pat niecīgākā negodīguma pazīme. Sieviete viegli elpo un ar maigu smaidu uz lūpām melo caur zobiem. „Nē,” viņa saka. „Es negrasījos to darīt.”

Orākula dzelkšņotā aste uzbrūk viņas rokai.