18 . ASINS TRAIPI

Tēvs man reiz teica, ka ellesnirējs nekad nedrīkst apstāties. Ja tu apstājies, var iestrēgt urbis. Degviela sadeg pārāk ātri. Var neizdoties izpildīt dienas normu. Tu nekad neapstājies, tikai liec lietā citus urbjus, ja berze rada pārāk lielu karstumu. Piesardzība ir otrajā vietā. Izmanto savu inerci, savu kustību. Tieši tādēļ mēs dejojam. Pārnesam vienu kustību citā. Tēvocis Nerols vienmēr teica, lai apstājos. Viņam nebija taisnība. Viņa dēļ sabojāju tik daudzus urbju uzgaļus.

No otras puses, Nerols dzīvo ilgāk nekā tēvs, tādēļ varbūt viņam ir taisnība.

Mani gaudoņi kopā ar mani izlec pa logu, un mēs neapstājamies, kad ienirstam melnajā negaisā. Neizmantojam gravZābakus un brīvajā kritienā caurduram mākoņus. Kā melns lietus, kas kliegdams traucas uz zemi. Es esmu pirmais. Jūtu viņus sev aiz muguras. Manus gaudoņus. Sākumā gaiss ir retināts. Aizturu elpu. Mani acāboli teju sasalst savos dobumos. Izspiežas asaras. Mans ķermenis dreb, kamēr to šausta aukstie vēji.

Tagad izmantojam gravZābakus, lai šķērsotu Citadeles teritoriju. Turamies mākoņos, lai nebūtu pamanāmi. Zem mums ir villas. Ēkas, dārzi un parki. Barakas un statujām rotāti laukumi. Pamanām debesīs ločSpārnu. Aizslīdam aiz kādas torņa smailes un sēžam tur kā zirnekļi, līdz mūsu skeneri vēstī, ka tas ir prom. Vienīgais no maniem bruņotajiem draugiem drebinos aukstumā. Tad turpinām ceļu lejup. Kilometru no villas. Tagad Sevro dāvanu nes Nezāle. Uzmests mugurā, maiss viņu nedaudz kavē.

Nolaižos uz sienas, kas apjož villas teritoriju un atdala to no pārē­jiem zemesgabaliem, kuros citas ievērojamas ģimenes baiļojas par to, ko varētu atnest nakts.

Tagad, kad esam tuvāk zemei, ir siltāks. Gaudoņi piezemējas man visapkārt un izskatās kā gargujas uz dzegas. Villas teritorija grimst tumsā.

„Vai esam par agru?” brīnos. Nekādu kaujas pazīmju. Tomēr gais­mas ir izslēgtas.

„Varbūt par vēlu,” saka Sevro, „ja viņi nokauti savās gultās.”

„Tam ir jāizskatās kā Bellonu sarīkotai asinspirtij. Valdniece negri­bēs, ka ar to saista viņu.” Bet ko tas vispār nozīmē? Bellonas ieradīsies ar pelēkajiem, obsidiāniem, zeltiem un, par spīti savam izslavētajam godam, par katru cenu iznīcinās visus līdz pat pēdējai sievietei un bērnam. Lai paliktu tik ietekmīgs, kādi viņi ir bijuši simtiem gadu, tu nedrīksti pacelt kāju, ko esi piespiedis pie guļoša ienaidnieka rīkles.

Tiesa, slepkavības notiks klusumā. Lai gan Citadele ir Valdnieces pārziņā, haoss piesaistītu nevēlamus skatienus, nevēlamus mainīgos lie­lumus un liktu viņai izskatīties vājai. Labāk notēlot. Labāk teikt, ka to izdarīja Bellonas, un nospļauties uz to, ko kāds domās. Kāda jēga aprau­dāt augustiešus, ja viņi visi ir miruši? Tā domās zelti. Tomēr, ja viņi būs dzīvi un izbēgs no uzbrukuma viņu dzīvībām… nu, tā būs pavisam cita lieta.

„Kvinna.” Pieliecos tuvu, lai dzirdētu viņu čukstam.

„Šeit ir pārāk klajš. Ja viņiem ir optika, uz sienas tie mūs pama­nīs.” Viņa norāda uz jumtu. „Varam ielauzties pa turieni. Pārmeklēt visu līmeni pa līmenim uz leju.” Dzirdu raizes viņas balsī.

„Mēs atradīsim Roku,” saku. „Es apsolu.” Paplikšķinu viņai pa roku. „Sevro, cik daudz laika mums ir līdz kuģim?”

„Mustanga būs pēc desmit minūtēm.”

Pakrakšķinu kakla skriemeļus un saberzēju starp pirkstiem lietu.

„Per aspera ad astra!'

„Caur ērkšķiem uz zvaigznēm,” Sevro zvaigā. „Tu švītīgais, mazais pirdien! Omnis vir tupus!" Ikviens ir vilks. Gaudoņi sasmaidās baltiem zibšņiem, un mēs atspērušies atraujamies no sienas.

Nolaižamies uz jumta. Kluss un tumšs. Nezāle paliek uz augstās sienas ar Mustangas dāvanu, kas grozās maisā. Kā plēsēji pāros pa divi lavāmies pār māla dakstiņiem un iekšā pa villas septītā stāva logu. Šis nams ir vesels komplekss. Dučiem telpu. Septiņi stāvi. Tiem cauri plūst strūklakas. Baseini. Pagrabs. Pirtis. Tagad viņu infrasarkano staru optika kļūst bezvērtīga. Caurulēs plūst pārāk daudz karsta ūdens. Te ir kluss kā kapsētā.

Mēs lavāmies tālāk, pārbaudīdami guļamistabas un plūzdami viens ap otru kā ūdens, gluži kā darījām Institūtā. Sevro un Dadzis apvelk rēgSegus un dodas izlūkos pirms mums. GravZābaki izslēgti, lai nebūtu dzirdama dūkoņa. Nekur nemana nevienu dvēseli. Visas istabas ir tukšas, gultas nav saklātas, ieskaitot arhiGubernatora gultu. Augustiešu šeit nav. Tad kur viņi ir?

Viņiem nav kaujas bruņojuma, ja neskaita nedaudz bruņu un slāšu un pāris pulsDūres. Miesassargi tika nokauti, pirms tie atgriezās villā. Augusts un viņa svīta nebūtu varējuši pārrāpties pāri sienām. Varbūt viņi aizlidojuši ar gravZābakiem? Bet tā viņi tiktu pamanīti. Notriekti. Mēs paslīdējām garām tikai tādēļ, ka netikām gaidīti.

„Sagūstīti?” min Sevro.

Nē. Šonakt prētoriešiem vienīgi beigts augustietis ir labs augustietis.

Pokš!

Visi saskatāmies. Tikko iedarbināts slāpLauks. Liels. Mēs atro­damies tajā. Visticamāk, ka tas apņem visu villas kompleksu. Tūlīt kaut kas notiks. Pametu skatu pa logu un ieraugu pār pagalma zālāju lavāmies ēnu. Trīs ēnas lietū. Pieliecos un dodu zīmi Sevro. Prētorieši. RēgSegi. Sirds liek grabēt manam krūškurvim.

Sevro pielavās pie loga, gatavs lēkt ārā un mēģināt tos nogalināt. Es pavelku viņu atpakaļ.

„Ko, ellē, tu dari?" čukstu.

Viņš drūmi paglūn. „Es gribu kādu nožmiegt.”

„Vēl nc, sasodīts! Mēs neesam nekāda armija!”

Septītajā stāvā neviena nav. Dodamies lejup pa marmora vltņveida kāpnēm. Ieeļļotās bruņas klusi čikst, dobajā kāpņu uzejā veidojas atbalss. Redzam pirmā stāva marmora grīdu apmēram simts pēdas zemāk, tomēr nekādas kustības. Pirmās asins pēdas atrodam sestajā stāvā; tās sūcas no saunas durvju apakšas. Sirdij dauzoties rīkles galā, atveru durvis, gatavs ieraudzīt sakropļotus zeltus. Tomēr skats ir vēl bēdīgāks.

Vairāk nekā divdesmit sārto, brūno un violeto bija nolēmuši šajā telpā paslēpties. Bellonas un prētorieši viņus atrada. Nogalēja. Tas ir savāds skats. Katra nāve tik tīra. Dūrienu pēdas galvās. Tas tikai liecina par to, cik šo nabaga kalpotāju izredzes bija niecīgas. Zelti viņus apkāvuši kā lopus. Drudžaini meklēju starp ķermeņiem, cerēdams, ka viņu neat­radīšu. Lūgdamies. Viņas te nav, Teodora noteikti ir kopā ar pārējiem.

Mani pārņem salts niknums. Jūtu, kā tas ieplūst gaudoņos.

Pirmo mirušo zeltu atrodam pie kāpnēm lejā, piektajā stāvā. Vecs mana nama bruņinieks. Viņa nāve nav bijusi skaista. Tālāk pie gravLifta atrodam vēl vienu mirušo. Izskatās, ka viņš kritis, sargādams liftu, kamēr pārējie devušies lejup.

Pa logu pamanu vienu no Augusta šķēpnesēm, kas ceļā uz šejieni izsmēja manas slātes prasmes. Viņa no nama skrien uz dārzu. No tum­sas iznirst kāds stāvs. Viņai pakaļ dzenas zelta prētorietis melnās bru­ņās ar violetu apdari. Viņu ielenc divi Bellonas obsidiāni un piespiež pagriezties tieši pret vajātāju. Viņš meiteni nogalina ar vienu cirtienu. Nekādas iespējas palīdzēt. Viņas gals pienāca tik ātri. Vienu mirkli viņa elsa, baidījās, skrēja. Nākamajā abas viņas ķermeņa puses nedzī­vas nokrīt zemē.

„Šie prētorieši ar savu ēdienu nespēlējas,” nomurmina Sevro. Kvinna paskatās uz mani, un viņas acīs redzu, ka viņa ievērojusi, ka man trūkst bruņu vai ķiveres. Viņa piedāvā savējās. Es neliekos ne zinis.

„Derov, mēs nebraucām visu šo ceļu, lai noskatītos, kā tu dabū galu no puna pierē!”

„Liecies mierā,” saku viņai. „Ja tu pati dabūsi kaut punu pierē, Roks sarakstīs tūkstoš nolādētu dzejoļu.”

„Paturi savu ķiveri, Kvinna,” lūdzas Sevro. „Kaut vai tikai tāpēc, ka man riebjas dzeja.”

Ļauju savai aizlienētajai slātei iegult plaukstā, un mēs dodamies tālāk pa šo stāvu. Pie katras istabas durvīm manas asinis riņķo arvien straujāk. Gaidu, ka atradīšu Roka līķi. Gaidu, ka ieraudzīšu Viktras sakropļoto ķermeni.

Ceturtā stāva kāpnēs Sevro paceļ roku un aicina mani pienākt tuvāk. Kopā ar Kvinnu pielavāmies pie viņa un palūkojamies lejup. Pa vītņveida kāpnēm ceļas putekļi. Zem tām pirmā stāva kāpņu laukumā kustas ēnas. Tomēr nedzirdam ne troksnīti. Sevro pieliecas, noliek uz margu malas kādu gruzi un dod zīmi, lai skatos. Gaudoņi sapulcējas ap mums un lūkojas uz to, es sastingstu. Lai gan skaņas nav, gruzis viegli vibrē.

Ēka vibrē.

Pirms Sevro un pārējie pagūst mani apturēt, pārlecu pāri margām un krītu lejup pa vītņveida kāpņu centru desmit reizes ātrāk, nekā ļautu šī mēness gravitācija. Pokš! Iekļūstu otrā slāpLaukā, un pār mani gāžas cīniņa skaņas. Tricinoši sprādzieni, kliedzieni, skaņas, ar kādām svilinātāji izspļauj šņācošas lodes, pulsa ieroču treļļi, kas izklausās pēc plān­prātīgu spoku gaudām. Mirklī pirms piezemēšanās es pielāgoju gravZābakus un spēji apstājos. Atsitos pret marmoru un nāvējošā cilpā ap sevi novēcinu slāti. Mirst četri prētoriešu pelēkie. Uz grīdas piezemējas vēl astoņi stāvi. Viņu rēgSegi gaist kā plānas leduspuķes, kad tām uzpūsta karsta elpa.

Gaiteņi piekaisīti ar līķiem. Gruveši. Uguns. Pelēkie un obsidiāni medī augustiešu zeltus. Seši pelēkie ar elektromagnētiskajiem šau­jamieročiem ielenc divus zeltus — magnētiskie šāviņi kliegdami triecas egīdās, līdz tās neiztur slodzi un atliecas atpakaļ, aprīdamas zeltu krei­sās rokas. Pārslogojot elektriskās shēmas, viņu ķermeņus sargājošajos pulsLaukos triecas šāvienu kārtas. Ar ietrenētu precizitāti pelēkie lavās tuvāk un iešauj tieši zeltu ķiveru segtajās galvās. Labākās bruņas Saules sistēmā saburzās uz iekšu, un gan sieviete, gan vīrietis ir pagalam. Pelēkie pagriežas manā virzienā, notēmē savus ieročus, un ap mani kā straume plūst gaudoņi. Viņu melnās egīdas pulsē pret apakšdelmu bruņām, kas sedz viņu kreisās rokas. Viņi pārtver šāvienus. No ierindas izslīd Sevro. Kvinna viņam seko. Izmantodami rēgSegus, viņi te parādās, te nozūd skatienam, plūzdami uz priekšu kā divas dūmu strēles. Pēc mirkļa viņi nesaprotamā kārtā jau ir starp pelēkajiem un, pirms tie nokrituši uz grī­das, jau ir atpakaļ man līdzās.

Gandrīz noraudami manu kailo galvu, mūsu ierindā triecas šāviņi no citas puses. Pieliecos aiz savu bruņoto draugu mugurām. Manī virmo šausmas. Gaitenī parādās kāds pelēkais, kurš izšauj uz mums mikroSāviņu. Pa telpu tiek izkaisīti trīsdesmit sīki spridzeklīši kā sirseņu bars. Dadzis un Trūdkupris izšķaida to ar savām pulsDūrēm. Gaitenī uzliesmo zilas uguns siena. Pirmajai spridzekļu zalvei seko nākamā. Kvinna novirza savas gravDūres enerģiju un izšauj uz spridzekļiem mir­klī, pirms tie mums trāpa. Tie maina virzienu un tiek aizmesti atpakaļ tur, no kurienes nākuši, trāpa pelēko vienībā un uzsprāgst.

Te mēs neizturēsim. Te neizturētu neviens, kad skatam atklājas trīs Bellonas obsidiāni, kuriem pa pēdām seko Kārns au Bellona, pieņemu lēmumu. Ja stāsimies pretī visiem uzbrucējiem, kāds no maniem drau­giem šajā stāvā mirs. Ir labāka izeja. Gudrāka.

„Sevro, izsit caurumu!” saucu, norādīdams septiņus stāvus augstāk pa vītņveida kāpņu centra šahtu. Viņš izšauj savu pulsDūri pret gries­tiem, un pār mums līst akmens gabali, ko aiztur Kvinnas gravDūre. Sevro izšauj vēlreiz, un pa caurumu sāk gāzties ūdens; Kvinna to savāc gravitācijas burbulī. Es pieceļos un iekliedzos: „Šurp!”

Izlidojam no haosa, pirms mums uzklūp prētorieši. Apstājos gaisā divsimt metru virs villas. Mani šausta vējš. Kad lēcu līdz pirmajam līme­nim, man nebija nekāda plāna. Es domāju vienīgi par saviem draugiem. Tagad zinu — ja cīnīsimies, gan es, gan gaudoņi tur lejā dabūs galu. Ļauju slātei saritināties ap roku. Nokomandēju gaudoņus, lai dara to pašu, un tad ieaurojos tumsā.

„AJA!” Gaudoņi saspiežas ap mani; viņi nervozē, jo pilnīgi atklāti karājamies gaisā virs villas. Pār mums brāzmās gāžas negaisa lietus. „AJA!”

Kāds prētoriešu bars atslēdz savus rēgSegus pie karstajiem avotiem un lagūnas, kur ūdens siltums neļauj izmantot infrasarkano staru aprīko­jumu. No dārza, iztriekdamies cauri priežu koku vainagiem, gaisā uzšau­jas divi prētorieši — viens no tiem ir aptraipītais. Viņš pielido tuvāk, notēmēdams savu jonDūri pret manu galvu.

„Aizvāc to no manām acīm, tu aptraipītais kranci! Vai nepazīsti savus priekšniekus?” Viņam piebiedrojas prētoriešu zelta sieviete. Es viņu nepazīstu. Viņas čūskas galvas ķivere sakūst ar violeti melnajām bruņām, kas ir smalkākas uzbūves nekā obsidiānam. Seja ir stūraina un nežēlīga kā cirvja asmens.

„Varga, mierā!” viņa uzsauc. Aptraipītais nolaiž ieroci. Ķivere ieslīd prētorieša bruņās, un es atklāju, ka Varga ir sieviete. Obsidiāna, galvas tiesu īsāka par mani, viņai ir galvaskausa cilts tetovējums, kas sedz lielāko daļu viņas bālās sejas. Vējš pluina baltos matus. Viņas sejā ir vairāk rētu nekā man uz visa auguma.

„Melnais suns,” Sevro aizsvilstas. „Ja viņa ierūksies vēlreiz, es viņu nošaušu!”

„Vai vienība kāpnēs bijāt jūs?” Viņa mūs nomēra ar skatienu un manāmi nesaprot, ko par mani vai maniem gaudoņiem domāt. „Jūs noga­linājāt manus pelēkos.”

„Neraudi par pelēkajiem,” saku. „Viņi pacēla roku pret mani.” „Kāpēc tu esi šeit?” Viņa noslauka no sejas lietu. „Valdniece tev vēlēja nakti pavadīt savā istabā. Vai tu esi atbildīgs par pārrāvumu ener­ģijas padevē?”

„Esmu šeit Valdnieces uzdevumā.” Viņa nevar atļauties man neticēt. Sieviete mirkli klusē, un es aptveru, ka viņai acīs ir optika. Viņa pārbauda kādu datubāzi. „Melis!”

Aptraipītā atkal paceļ ieroci.

„Tu zini, kas es esmu, prētoriete,” saku, ielikdams balsī visu valdo­nību, ko vien spēju sevī savākt. „Tu zini ari to, ka neesmu tavā nogali­nāmo sarakstā. Man ir imunitāte.”

„Tā ir atcelta.”

„Tad aizved mani pie Ajas.”

„Ajas šeit nav.”

„Nemelo man!”

Saņemot digitālu komandu, lēcas viņas acis uzzibsnī. „Seko man!” Piezemējamies uz baltas akmens grīdas un caur kokiem sekojam prētorietei uz lagūnu, kurā beidzas karstie avoti.

„Ko tu dari?” Sevro čukst man ausi, mezdams skatus uz Vārgu. Apāķējis vidējo pirkstu ap rādītājpirkstu, viņš parāda sievietei nepieklā­jīgu žestu.

„Es izmantoju jūsu sarūpēto trumpi.”

Aja stāv dārzā Bellonu ielenkumā; divi no tiem ir zelti, pārējie obsidiāni. Varga ir vienīgā aptraipītā. Lagūna izelpo tvaika vērpetes, kas vijas ap Veidmaiņas bruņinieces pleciem. Viņa bezkaislīgi vēro ūdeni kā bērns, kurš vēro ugunskuru, gaidīdams, kad pagale sadegs.

„Derov?” Aja murrā, uz mani nepaskatījusies. „Tu neesi savā istabā.” Viņa nopēta gaudoņus. Atpazīst viņus. „Un tu nogalēji manus vīrus. Fičners par tevi maldījās.”

„Man ir kas tāds, ko tu gribēsi,” asi noskaldu. „Bet vispirms atsauc savus suņus!”

„Viņi mēģināja bēgt, pirms ieradāmies, par spīti tam, ka konfiscēti viņu gravZābaki. Cik muļķīgs mēģinājums. Viņi mēģināja sazināties ar Julii, bet tie jau ir nopirkti.”

„Viktra?” prasu. Viņa mūs nodevusi.

„Dzīva. Kopā ar pārējiem. Pateicoties viņas mātes pretimnākšanai, viņas dzīvība tiks saudzēta. Divi augustiešu kuģi mēģināja aizbēgt no mūsu orbītas blokādes. Mēs tos notriecām. Augustieši ir kā stūrī iedzīti āpši.” „Lauvas,” atgādinu viņai.

Viņa nokrata no savas slātes asinis. „Ne gluži.”

„Vai kāds vēl ir dzīvs?” neļauju balsī iezagties panikai un pametu skatu atpakaļ uz villu.

„Galvenās trofejas ir.”

Atviegloti nopūšos.

Viņa ļauj slātei ieslīdēt plaukstā. Tā sacietē, un Aja pagriežas pret mani. Kaķa acu zīlītes uzsūc gaismu. „Tavi draugi ir lagūnā. Viņi

tur noslēpās, jo baseina siltums traucē mūsu infrasarkano staru ierī­cēm. Pēdējais izmisīgais mēģinājums. Elektromagnētiskā pulsa dēļ viņu ķiveru gaisa filtrācijas sistēmās būs radies īssavienojums. Tādēļ viņiem palicis vien tas gaiss, kas ir ķiverēs. Turklāt tā nav daudz. Viņi neizdzīvos pat piecpadsmit minūtes. Tie bez ķiverēm… varbūt sešas minūtes. Drīz viņi uzpeldēs kā āboli.” Viņa laipni pasmaida. „Taupu viņus Karnam; viņš iekšā pabeidz diversijas. Ir prieks viņu vērot, vai ne?”

Pret mūsu bruņām grab karsts lietus. Vienīgā skaņa.

„Andromed, kāpēc tu esi šeit, nevis savās istabās?” Aja spēlējas ar savu slāti, cirzdama uz pusēm lietus lāses. „Valdniece izteicās ļoti skaidri.”

„Man ir kaut kas, ko tu gribēsi,” atkārtoju.

„Es gribu to, lai tiek izpildītas Oktāvijas pavēles. Lido atpakaļ uz savu istabu, zēn, ieej jaukā dušā un apmīļo Rozi, ko atstājām tavā gultā. Izlādē savas dusmas vai kas nu tas ir. Un nelauz savu zvērestu. Nepacel pret mani pirkstu. Tu esi nogalinājis tikai pelēkos. Uz to ir viegli pievērt acis, ja? Atgriezies, un mēs to uzskatīsim tikai par jaunības vieglprātību. Paliec, un es kaudzei pievienošu tavu un tavu bronziņu draugu līķus.”

Man aiz muguras božas gaudoņi.

„Tāpat kā nogalināji kalpotājus?” dedzīgi prasu. „Kā kazas nokaušanai!”

Aja atkal pievēršas baseinam. „Tev pienācis laiks doties prom, Pļāvēj.”

„Tu esi pretīga!” Speru soli viņas virzienā. „Tik daudz varas, un tu to izlieto šādi? Slepkavojot ģimenes nakts vidū? Galvenais ir tas, ka tu esi nožēlojama. Es ceru, ka atcerēsies sāpes, ko sagādāji citiem, kad stāvēšu pie tava līķa.”

Viņa pagriežas pret mani visā savā niknumā. Tiek izlaista slāte. Acis kvēlo. Tomēr viņa nedrīkst man pieskarties. Ne tagad. Ne šonakt.

„Derov,” savādi dziedošā balsī pēkšņi sauc Sevro.

„Jā, Sevro?”

„Visas tās runas par atcerēšanos. Vai pats tagad neesi kaut ko aizmirsis?”

„Man šķiet, ka ir,” viņam piebalso Kvinna. „Mūsu gudrais…”

„.. .bet aizmāršīgais Pļāvējs,” ļoti vaļīgā tonī pabeidz Klauns.

„Hmmm. Atvainojos, Aja. Aizmirsu, ko vispār gribēju tev teikt.” Stāvu un izskatos apmulsis.

Kvinna nopūšas. „Soma.”

„Ak jā! Paldies, ka atgādināji, Sevro!” teatrāli iesaucos. Aja nesa­prot, ko šīs pēkšņās pļāpas nozīmē. „Pasaki Nezālei, lai nolaižas lejā.”

Sevro runā rācijā, un pēc mirkļa Nezāle izslēdz savu rēgSegu un lido šurp no sienas, kas slejas kilometru tālāk. Noskatāmies, kā Nezāle tuvojas. Olis sāk svilpot līksmu dziesmiņu, izpelnīdamies nosodošu ska­tienu no Harpijas un smieklus no Sevro, kurš viņai piebiedrojas. Prētorieši domā, ka viņi ir jukuši. No viņu pleciem karājas vilkādas. Mugurā melnas un pēc pasūtījuma darinātas bruņas. Vilku ķiveres. Un neviens, izņemot Kvinnu un mani, nav garāks par diviem metriem. Izskatāmies pēc violeto ceļojošā cirka.

„Kas tie par mājieniem?” noprasa Aja.

„Vai neviens nekad nav ar tevi tirgojies?” pārsteigts vaicāju. „Jo slik­tāk tev.”

Nezāle piezemējas manā priekšā un sniedz man Sevro dāvināto maisu. Aja prasa, kas tajā iekšā.

„Liec saviem vīriem villā pārtraukt slepkavošanu, un es pateikšu.”

„Es ar puišeļiem neslēdzu darījums,” Aja noskalda.

Viegli ar savu zābaku piebikstu maisu, parādīdams Ajai, ka tajā ir kaut kas dzīvs. Viņa sarauc pieri un, iespējams, sāk saprast, kas tas ir. Viņa rācijā pasaka saviem vīriem, lai apstājas. „Kas ir tajā nolādētajā maisā?”

Es to atveru un izvelku Rīta troņa mantinieku kā tikko noķertu trusi. Lisandera rokas un kājas ir viegli sasietas, un viņa muti sedz zīda šalle, lai zēns netrokšņotu. Es to atraisu.

„Sveika, Aja,” viņš saka.

Aja tver pēc viņa. Es parauju zēnu atpakaļ. „Ne tik strauji!” Pie­lieku savu slāti pie zēna kakla, ļaudams tai apvīties, gluži tāpat kā sirsnī­gais Valdnieces orākuls aptinās ap manu plaukstas locītavu. Aja sastingst. Viņas prētorieši noskatās klusēdami, melnās ķiveres un violetie apmetņi padara tos līdzīgus ēnām. Daži no Bellonas nama sper pāris soļus uz priekšu. Aja tos apstādina ar rokas kustību. „Es sacirtīšu nākamo, kurš pakustēsies. Kā viņi tevi saķēra, Lisander? Tavi sargi…”

„Tā bija Mustanga,” viņš stāsta. „Ienāca apsveicināties. Atgrieza vaļā manu logu un atdeva mani gaudoņiem.”

„Vai tev nodarīts pāri?”

„Tava kārta runāt būs beigās,” es pārtraucu. „Tu ļausi mana nama locekļiem iznākt no baseina. Tu ļausi viņiem kāpt uz kuģa, kas drīz būs šeit. Tu teiksi ločSpārniem un iznicinātājiem debesis un izplatī­jumā ap Lunu, lai tie ļauj mums doties prom. Vai arī mani gaudoņi zēnu nogalinās.”

„Tu apsolīji aizstāvēt Valdnieci,” Aja čukst. „Un izrīkojies… šādi? Viņš ir mazs zēns! Viņš ir bezpalīdzīgs!”

„Tā ir spēle,” Lisanders ļoti nopietni saka. „Tu arī to spēlē, Aja. Pie­dalāmies mēs visi.”

„Redzi, viņš nav tik bezpalīdzīgs kā kalpotāji, ko šonakt nokāvi,” atbild Kvinna. „Ne tik bezpalīdzīgs kā tie, ko tavs tēvs sadedzināja uz Rejas. Bet viņš ir viens no tavējiem. Tāpēc, protams, viņš tev rūp.”

„Tu esi gatava noslepkavot ģimeni, lai nodrošinātu Valdnieces dro­šību,” salti saku. „Es esmu gatavs nogalināt bērnu, lai parūpētos par savu draugu drošību. Ierunājies vēlreiz, un es nocirtīšu viņa kreiso roku.”

Viņa zina, ka es zēnu nogalinātu.

Es zinu, ka to nedarītu. Es neesmu Kārns. Neesmu Ivijavai Harmo­nija, par spīti visam, ko lieku šiem zeltiem par sevi domāt. Tāpēc, ja viņi piesauktu manu blefu, es padotos. Mirkli, kad es nogalinātu zēnu, viņi tik un tā nobeigtu ikvienu, ko pazīstu. Slepkavība būtu pilnīgi veltīga.

Tieši tādēļ es rūpējos par savu slepkavas slavu — lai piedotu sev svaru šādās situācijās. Ja viņi spētu ieskatīties manā sirdī, nogalinātu manus draugus vienu pēc otra. Šis ir apzināts risks.

Es lieku likmes uz divējādu augstprātību. Pirmā Valdnieces augst­prātība neļaus man nogalināt savu vienīgo mazdēlu, ko no bērnības sko­lojusi, lai viņš varētu ieņemt tās vietu, kad pienāks īstais laiks. Otrā augstprātība mīt dziļi Valdniece sirdi kā pārliecība, ka Augusta un viņa ģimenes aizbēgšana šodien nebūs liels zaudējums. Viņai ir gan vara, gan līdzekļi, lai medītu mūs līdz pat sistēmas malai. Kāpēc izaicināt mani un riskēt ar sava mazdēla nāvi? Es to zinu, jo esmu dzirdējis, kā viņa noga­lināja savu tēvu — ne uzreiz, bet gan brīdī, kad viņai jau bija visu viņa bijušo sekotāju atbalsts, tikai tad, kad tie lūdza viņu sacelties pret neprā­tīgo tirānu un valdīt viņa vietā.

Tāda sieviete kā viņa ir pacietīga. Būtu muļķīgi, ja Valdniece teiktu, lai daru visļaunāko, ja sauktu, lai nogalinu zēnu un rēķinos ar sekām. Trula, vardarbīga varas demonstrācija, it kā teiktu: „Ņem manu mazdēlu, mani tu nespēj ievainot.” Nē, tā vietā viņa tēlos vājumu, dos man šo uzvaru un tad nesīs man un manējiem mūžīgu postu. Lai tā būtu. To spēli mēs spēlēsim citā dienā.

Virs galvas rēc kuģis. Stārķis — tas būvēts, lai karavīrus zvaigžņCaulās nogādātu desanta punktos, tomēr ir lēnāks nekā augšup kalnā plūstošs sīrups. Kā biju licis, kravas pacelšanas lauks tiek izstarots, kuģim gaidot divsimt metrus virs mums. Kamēr vien pie mums ir zēns, kuģa ātrumam nav nozīmes. Protams, to visu ir izplānojusi Mustanga.

„Tagad mēs savāksim savus cilvēkus, Aja. Liec saviem vīriem saprast, ka viņi nedrīkst neko darīt, lai mūs aizkavētu.”

Aja vienkārši skatās uz mani kā zoodārza krātiņā nokaitināta pan­tera; viņas acis, būdamas klusas un šausmīgas, vēlas, lai restes starp mums izgaistu.

„Sevro, Dadzi, pārbaudiet villu! Paskatieties, vai tur kādam izde­vies izdzīvot.” Viņi aizšaujas prom. „Kvinna, sargā puiku! Pārējie, izvel­ciet no baseina arhiGubernatoru un viņa svītu!

Es saku Ajai: „Tu droši vien gribēsi atsaukt ločSpārnus.” Tie mirk­šķinās tumsā vairāku kilometru augstumā. „Pārāk daudz trokšņa, un tas pārvērtīsies murgā mums visiem. Valdniece uzsūtījusi slepkavas namam… bet nams izbēdzis! Cik nelietīga liecība par viņas alkatību un nevarību. Kādas jukas tas var radīt!” Pasmīnu. „Baidos, ka daži citi nami pat varētu mesties atbalstīt aizvainoto ģimeni. Daži varētu baidīties, ka viņus arī var nopūst kā sveces naktī. Kas tad notiktu ar nabaga Pax Solaris?”

Kamēr Aja paklausa manām pavēlēm, Kvinna paliek pie manis, viņas pirksti ir gatavi tvert ieročus. Turu pie sevis zēnu, kamēr pārējie gaudoņi ielec ūdenī un iznirst no tā kopā ar Augusta nama locekļiem, kas pie tiem tveras izmirkuši un kampdami pēc gaisa. Daži vēl ir tērpti vakartērpos, citi bruņās, bet lielākajai daļai nav ķiveru. Izskatās, ka viņi dalījušies ar skābekli.

Augusts turas pie Harpijas muguras. Šakālis pieķēries Klauna rokai. Plīnijs karājas aiz viņa kājām. Kur ir mani draugi?

Gaudoņi nogādā izdzīvotājus laukā zem augstu gaisā gaidošā stārķa un atgriežas pēc pārējiem. Nākamo viņi izvelk Viktru. Viņai nav ķiveres, kaklā vīd ievainojums. Tomēr Viktra turas pie slātes tā, it kā nevis gaudonis, bet viņa pati būtu izcēlusi sevi no ūdens. Viņas skatiens nikni uzbrūk prētoriešiem, bet, sastapies ar manējo, uzdzirksteļo kā krams. Viņas dus­mas mirkli atkāpjas, un es ieraugu priecīgu smaidu; tad tas pagaist un Viktra iesaucas: „Es jūs visus atcerēšos ar lielu prieku!” Viņa smejas kā traka. „Sākot jau ar tevi, Aja au Grimma! No tavas ādas es uzšūšu sev mēteli!”

Viņa pazūd virs galvas gaidošā lidaparāta vēderā. Nākamo virs ūdens izceļ Roku. Kopā ar viņu ir Teodora. Klusi pateicos dievam. Kvinna pieskaras manam plecam un pamāj Rokam. Viņu ieraugot, mana drauga seja atplaukst smaidā. Mani viņš pat neievēro. Tad arī viņš ir prom, iesēdināts kuģa kravas nodalījumā. Drīz vien no savrupnama atgriežas Dadzis ar vairākiem izdzīvotājiem, starp tiem ir Telemani un Takts, caur kura zeltainajām bruņām asiņo dučiem brūču. Viņš tiem sarīkojis pama­tīgu cīniņu.

„Derov?” Takts iesaucas. „Tu dullais suņabērns!” Viņš ierauga Vald­nieces mazdēlu un līksmi iesmejas. „O, tas ir prīmā! Esmu tev parādā dzērienu, manu labo cilvēk…” Viņa balss attālinās, paceļoties augstāk debesīs, lai gan viņš paguva saliekt pirkstus nepieklājīgā žestā un novēcināt tos Ajas virzienā.

„Takts,” Lisanders nočukst. „Viņš ir garāks nekā hologrammās.”

„Tie bija pēdējie,” man saka Sevro.

„Pasaki savai saimniecei, ka mēs no Marsa tik vienkārši nelieca­mies,” uzsaucu Ajai.

Zemi starp mums šausta lietus lāses. Tās pil pār viņas tumšo seju, un viņas acis nakts tumsā mirdz. Aja pārtrauc klusumu, ko liku viņai ievērot.

„To pašu teica Rejas gubernators, kad mans Pelnu valdnieks ieradās apspiest viņa sacelšanos.” Izklausās tā, it kā Ajas balss nepiederētu viņai. Skan, it kā kāds runātu caur viņu. „Viņš paskatījās uz tievo vīru, ko atsū­tīju kopā ar armādu, smējās un prasīja, kādēļ viņam būtu jāklanās man, kucei, beigta tirāna slepkavai.”

Ajas ausī caur rāciju runā Valdniece, un Aja atkārto teikto. Manas asinis stingst dzīslās.

„Rejas gubernators sēdēja savas izslavētās Stikla pils Ledus tronī un prasīja vienam no maniem pakļautajiem: „Kas tu esi, lai iedvestu bai­les tādam vīram kā es? Man, kurš cēlies no ģimenes, kas izgrebusiparadīzi no vietas, kur reiz nebija nekā, izņemot ledus un akmens elli? Kas tu tāds esi, lai liktu man klanīties?” Tad viņš iesita Pelnu valdniekam pa aci ar savu scep­teri. „Ej mājās uz Lunu. Ej mājās uz Serdi. Arlauki ir domāti radībām ar stingrāku mugurkaulu.” Rejas gubernators neliecās. Tagad viņa pavadonis ir sabiris pelnos. Viņa ģimene sabirusi pelnos. Viņš pats ir pelni. Tāpēc bēdz vien, Derov au Andromed. Mūc mājās uz Marsu, jo mani leģioni sekos tev līdz šī visuma malai.”

„Es tā ceru,” nosaku.

„Tev ir tikai viens darījuma žetons,” caur Aju man atgādina Vald­niece. „Mans mazdēls ir tava garantija uz drošu ceļu. Ja viņš mirs, es noslaucīšu tavu kuģi no debesīm. Izlieto viņu prātīgi.”

Kāpēc viņa man stāsta to, ko es jau zinu?

„Laiks doties, Derov.” Kvinna pabiksta manu plecu. Viņa uzliek man uz muguras roku, it kā atgādinātu, ka neesmu viens. Es paloku galvu. Viņa piesedz manu atkāpšanās ceļu, kamēr ar zēnu ceļos augšup, ap viņa kaklu joprojām aptīta slāte.

Kvinna ar raizēm uzlūko prētoriešus un paceļas, lai man sekotu. Man ir tikai viens žetons.

Ko Valdniece gribēja ar to teikt? Vai viņa gribēja atgādināt, ka varu likt to lietā tikai vienu reizi? Nogalināt Lisanderu tikai tad, kad būšu iedzīts stūrī? Tad ieraugu, kāpēc Aja skatās uz Kvinnu kā kaķis uz peli, kad meitene ceļas gaisā.

„Aja, nē!” iesaucas Lisanders.

„Kvinna!" iekliedzos.

Vienā mirklī Aja šaujas uz priekšu ātrāk nekā jebkurš šajā pasaulē nācis kaķis. Viņa sagrābj Kvinnu aiz matiem. Kvinna izmisīgi cērt ar slāti, lai izrautos no milzīgās sievietes. Tomēr viņa ir pārāk lēna. Aja ar kreiso roku triec Kvinnas galvu pret zemi. Iesit viņai pa deniņiem. Dūre bruņu cimdā pret neaizsargātu kaulu. Četras reizes, pirms pagūstu pat samirk­šķināt acis. Kvinnas kājas sper un raustās, un viņa krampjaini saraujas čokurā kā mirstošs zirneklis. Aja atkāpjas un vēro mani ar smaidu uz lūpām.

Загрузка...