Zelta dēls

33. DEJA

Es guļu ar sapni par pagātni. Mana roka sapinusies viņas matu cir­tās. Mums visapkārt miegā ieslīgusi ieleja. Pat bērni vēl nav sakustēju­šies. Putni dus, satupuši tuvējā priežu meža mezglainajos zaros, un es nedzirdu neko citu kā tikai viņas elpu un senās uguns sprakstus. Gulta smaržo pēc viņas. Ne pēc ziediem vai parfīma. Tikai viņas ādas pieze­mētais muskuss, tikai eļļas viņas matos ap maniem pirkstiem, tikai viņas karstā elpa, kas silda manu vaigu. Viņas mati bija no mūsu planētas. Tie bija mežonīgi kā man, netīri kā man un sarkani kā man. Ārā skaļi un vienmuļi dzied kāds putns. Nepārtraukti. Arvien skaļāk. Skaļāk.

Un es pamostos, jo dzirdu kādu aiz savām durvīm.

Paspēris sānis sasvīdušus palagus, apsēžos uz matrača malas. „Attēlu.” Parādās hologramma, kurā gaitenī redzama Mustanga. Instink­tīvi pieceļos, lai viņu ielaistu, bet, sasniedzis durvis, apstājos. Mums ir mūsu plāns. Nav nekā, ko šādā stundā apspriest. Nekā tāda, kas varētu beigties labi.

Vēroju viņu hologrammā. Pārnes svaru no vienas kājas uz otru, kaut ko tur rokās. Ja viņu ielaidīšu… beigās par to maksāsim abi. Jau esmu sāpinājis Roku. Jau esmu nogalinājis Kvinnu un Taktu, un Pakšu. Tagad pielaist viņu tuvāk būtu savtīgi. Vislabākajā gadījumā viņa šo karu pār­dzīvos un pēc tā uzzinās patiesību par mani. Atkāpjos no durvīm.

„Derov, beidz tēlot ēzeli un ielaid mani!”

Mana roka izvēlas manā vietā.

Viņas mati ir izlaisti un mitri, formastērpu nomainījis melns kimono. Cik trausla viņa izskatās līdzās Ragnāram, kas dežurē gaitenī!

„Es taču teicu!” viņa saka Ragnāram. Tad uzrunā mani: „Zināju, ka būsi nomodā. Ragnārs bija ietiepīgs. Teica, ka tev esot vajadzīgs miers. Un viņš nepieņēma ēdienu, ko viņam atnesu.”

„Vai tu kaut ko vēlējies?” pajautāju saltāk, nekā būtu gribējis. Izlikdamās viņa nervozi šļūkā kājas. „Man… bail no tumsas.” Mus­tanga iespraucas pa durvīm man garām. Ragnārs mūsos nolūkojas, bet viņa skatiens neizpauž emocijas.

„Es tev teicu, lai ej gulēt, Ragnār.”

Viņš nepakustas.

„Ragnār, ja neesmu drošībā šeit, tad nebūšu nekur. Ej gulēt!”

„Es guļu ar acīm vaļā, dominus „Tiešām?”

,Jā.”

„Tad ej un dari to savā kajītē, aptraipītais! Tā ir pavēle,” saku, neie­redzēdams saimnieka intonāciju, kolīdz tā izskanējusi manā balsī.

Viņš vilcinādamies pamāj ar galvu un klusā gaitā dodas prom pa gaiteni. Noskatos, kā viņš aiziet, līdz šņākdamas aizveras durvis. Pagrie­zies redzu, ka Mustanga pēta manu dzīvokli. Tas vairāk veidots no koka un akmens nekā metāla, sienas rotā kokā grebtas mežu ainavas. Savādi, cik ļoti šie cilvēki pūlas justies piederīgi vēsturei, nevis nākotnei.

„Sevro noteikti ir noskaities, ka vairs nav vienīgais, kas seko tev uz katra soļa.”

„Kopš pēdējās reizes, kad viņu sastapi, Sevro ir nedaudz paaudzies. Viņš pat guļ gultās.”

Par to Mustanga smejas. „Lai nu kā, bet Ragnārs tik nelokāmi uzstāja, lai eju prom, ka iedomājos, ka tev varētu būt kāds ciemiņš.”

„Tu zini, ka es neizmantoju sārtās.”

„Tas ir liels,” viņa saka par dzīvokli. „Sešas telpas mazajam, vecajam tev vienam pašam. Vai nepiedāvāsi man kaut ko dzeramu?”

„Vai tu—”

„Nē, paldies!” Viņa liek telpas sistēmai ieslēgt mūziku. Mocartu. „Bet tev mūzika tā īsti nemaz nepatīk, vai ne?”

„Ne šāda. Tā ir… garlaicīga.”

„Garlaicīga? Mocarts bija dumpinieks, monolīts ģēnijs un huligāns! Visa snobiskā lauzējs!”

Paraustu plecus. „Varbūt. Tomēr tad viņa mūziku savā paspārnē ņēma garlaicīgie cilvēki.”

„Tu dažreiz esi tāds lauķis! Man likās, ka Teodorai būs izdevies tev iebarot nedaudz kultūras. Kas tad tev patīk?” Viņa slidina plaukstu pa kokgrebumā attēlotu alni, kas vada savu baru. „Es ceru, ka ne tas elektroniskais vājprāts, pie kura savas galvas krata gaudoņi. Nemaz nebrīnos, ka to izgud­roja zaļie… tas ir kā klausīties robotu, kuru sagrābusi kaut kāda lēkme.” „Vai tev ir liela pieredze ar robotiem?” jautāju, kamēr viņa no visām pusēm aplūko Uzvaras bruņas, kas izvietotas apskatei telpā blakus ieejas gaitenim. Valdniece tās piešķīra Pelnu valdniekam, kad viņš nodedzināja Reju. Mustangas pirksti bungo pa ledus krāsas metālu.

„Tēva oranžo un zaļo inženieru laboratorijās bija daži roboti. Senas, sarūsējušas ierīces, ko tēvs lika nopulēt un ievietot muzejos.” Viņa pie sevis pasmejas. „Kad vēl valkāju kleitas un mana māte bija dzīva, viņš mēdza mani turp vest. Ārkārtīgi neieredzēja robotus. Atceros, kā māte smējās par viņa paranoju, it sevišķi, kad Adrijs mēģināja no jauna ieslēgt kādu Eirāzijas kau­jas modeli. Tēvs bija pārliecināts, ka tad, ja Zemes impērijas netiktu iznīci­nātas, roboti būtu gāzuši cilvēku varu un tagad valdītu pār Saules sistēmu.” Smiedamies nosprauslājos.

„Kas ir?” viņa jautā.

„Es tikai…” Klusi iesmejos. „Mēģinu iztēloties diženo arhiGubernatoru Augustu mokāmies nakts murgos par robotiem.” Mani sagrābj skaļāka smieklu lēkme. „Vai viņš pieņēma, ka tie gribēs vairāk eļļas? Garākas brīvdienas?”

Mustanga uzjautrināta mani vēro. „Vai ar tevi viss kārtībā?”

„Man nekas nekaiš.” Smiekli pamazām atkāpjas. Saķeru ar rokām vēderu. „Ar mani viss ir kārtībā.” Nevaru vien beigt smīnēt. „Vai viņam ir bail arī no citplanētiešiem?”

„Nekad neesmu jautājusi.” Viņa pabungo pa bruņām. „Zini, tomēr viņi ir tur ārā.”

Lūkojos viņā. „Arhīvos nekā tāda nav.”

„Ai, nē, nē. Tas ir, mēs nevienu nekad neesam atraduši. Tomēr Dreika-Rodenberija vienādojums pierāda, ka matemātiskā iespējamība ir N= R* x fp x ne x fl x fi x fc x L. Šajā gadījumā R* ir vidējais zvaigžņu vei­došanās ātrums mūsu galaktikā,^) ir to zvaigžņu daudzums, ap kurām riņķo planētas… Tu jau vairs neklausies.”

„Kā tev šķiet, ko viņi domātu par mums?” jautāju. „Par cilvēkiem?” „Pieļauju, viņi domātu, ka esam skaisti, savādi un viens pret otru izturamies neizsakāmi šausmīgi.” Viņa norāda uz gaiteņa galu. „Vai tā ir treniņzāle?” Viņa nokrata no kājām čības un, pār plecu pametusi uz mani skatu, basām kājām aiziet pa marmora gaiteni. Es sekoju. Kad tuvojamies, atdzīvojas pieklusinātas gaismas. Viņa aiziet ātrāk, nekā gribu sekot. Pēc brīža ieraugu viņu stāvam apaļās treniņzāles centrā. Zem kājām mīksts paklājs. Gar koka sienām rindojas grebumi. „Grimmu nams ir sens,” viņa iesāk, norādīdama uz kādu frīzē grebtu un bruņās tērptu vīru. „Te var redzēt Pelnu valdnieka pirmo senci. Seneku au Grimmu, pirmo zeltu, kurš piezemējās Dzelzs lietū, kas sagrāba Amerikas austrumu piekrasti pēc tam, kad viens no Kasija senčiem — aizmirsu viņa vārdu — izlauzās cauri Atlantijas flotei. Lūk, šeit ir Vitālija au Grimma, Varenā ragana.” Viņa pagriežas pret mani. „Vai tu maz zini to lietu vēsturi, kuras mēģini sagraut?”

„Atlantijas floti sakāva Scīpions au Bellona.”

„Tiešām?” viņa pārjautā.

„Es esmu mācījies vēsturi,” saku. „Tikpat labi kā tu.”

„Tomēr tu no tās atkāpies, vai ne?” Mustanga riņķo ap mani. „Tu tā allaž esi darījis. It kā būtu kāds svešinieks, kas lūkojas pa logu. Tas tāpēc, ka uzaugi prom no šī visa uz savu vecāku raktuvju asteroīda, vai ne? Tāpēc tu vari uzdot tādu jautājumu kā „Ko par mums domātu citplanētieši?””

„Tu esi tāda pati svešiniece kā es. Es esmu lasījis tavas disertācijas.” „Patiešām?” Viņa ir pārsteigta.

„Tici vai nē, bet es ari protu lasīt.” Nošūpoju galvu. „Liekas, visi aizmirst, ka Institūta slengGudrību pārbaudījumā nepareizi atbildēju tikai uz vienu jautājumu.”

„Fui! Tu atbildēji nepareizi uz kādu jautājumu?” Viņa sarauc degunu un paņem uz soliņa nolikto treniņu slāti. „Pieļauju, ka tāpēc tu neiekļuvi Minervā.”

„Starp citu, kā Minervas namā pamanījās iekļūt Pakss? Vienmēr esmu brīnījies… gluži zinātnieks viņš nebija.”

„Kā Roks nokļuva Marsā?” viņa attrauc, paraustījusi plecus. „Katrā no mums ir apslēptas dzīles. Labi, Paksam nebija tik gaiša galva kā Dakšo, tomēr viedums meklējams sirdī, nevis galvā. To man iemācīja Pakss.” Viņa sapņaini smaida. „Vienīgais pagodinājums, ko tēvs man vel­tīja pēc mātes nāves, bija atļauja apmeklēt Telemanus. Mūs ar Adriju viņš izšķīra, lai sarežģītu iespējamo uzbrukumu saviem mantiniekiem. Man paveicās, ka varēju būt viņu tuvumā. Tomēr, ja es nebūtu turp devusies, varbūt Pakss nebūtu bijis tik lojāls. Varbūt viņš nebūtu prasījis iespēju nokļūt Minervā. Varbūt viņš būtu dzīvs. Atvaino…” Aizdzīdama skum­jas, viņa ar saspringtu smaidu atkal pievēršas man. „Ko tu domāji par manām disertācijām?”

„Par kuru no tām?”

„Pārsteidz mani!”

„„Specializācijas insekti.”” Švikš! Kozdama miesā, pret manu roku nošvīkst treniņu slāte. Es pārsteigumā iekliedzos. „Pie velna, ko tu dari?” Mustanga stāv ar nevainīgu sejas izteiksmi un šurpu turpu šūpo treniņiem paredzēto asmeni. „Es pārliecinājos, ka tu pievērs uzmanību tam, ko es saku.”

„Pievēršu uzmanību? Es atbildēju uz tavu jautājumu!”

Viņa parausta plecus. „Labi. Varbūt man vienkārši sagribējās tev iesist.” Viņa man uzbrūk vēlreiz.

Es izvairos. „Kāpēc?”

„Nekāda īpaša iemesla nav.” Viņa atvēzē slāti un sit. Es izvairos. „Tomēr saka, ka pat muļķis kaut ko atzīst, kad nelaime ir mājā.”

„Necitē…” Viņa sit, un es paraujos malā. „…man te… Homēru.”

„Kāpēc tā disertācija tev patīk visvairāk?” viņa vēsi pajautā, atkal man cirzdama. Treniņu slātei nav aso malu, tomēr tā ir tikpat cieta kā koka spieķis. Palecos un, lai nebūtu viņai pa sitienam, mezdams kūleni gaisā, izlokos kā Likosas akrobāts.

„Tāpēc…” Izvairos no vēl viena cirtiena.

„Kad stāvi uz papēžiem, tu melo. Uz pirkstgaliem tu spļauj laukā patiesību.” Viņa vēzē atkal. „Tagad spļauj ārā!” Mustanga trāpa man pa celi. Es paveļos malā un mēģinu aizsniegt citas treniņu slātes, tomēr viņa attur mani no tām ar veselu virkni vēzienu. „Spļauj!”

„Man tā patika…” Palecos atpakaļ, „…jo tu teici: „Specializācija padara mūs par ierobežotiem un vienkāršiem insektiem; tas ir fakts… pret kuru… zelti nav imūni.””

Viņa mitējas uzbrukt un pārmetoši skatās manī, un es saprotu, ka esmu iekritis slazdā.

„Ja tu tam piekrīti, kāpēc tik uzstājīgi centies padarīt sevi tikai par karotāju?”

„Jo es tāds esmu.”

„Tu tāds esi?” viņa smejas. „Tu, kas uzticies Viktrai. Julii. Tu, kas uzticējies Taktam. Tu, kurš ļāva oranžajam sniegt mums padomus stra­tēģijā. Tu, kas ieliec sava kuģa vadību dokeres rokās un turi savā tuvumā bronziņu svītu?” Viņa baksta pret mani pirkstu. „Lūdzu neliekuļo, Derov au Andromed. Ja visiem pārējiem teiksi, ka viņi var izvēlēties savu likteni, tad, sasodīts, dari tā arī pats!”

Mustanga ir pārāk gudra, lai es varētu viņai samelot. Tieši tāpēc viņas tuvumā esmu tik nemierīgs, kad viņa man uzdod jautājumus, kad analizē to, ko es nespēju izskaidrot. Ja tiešām esmu Andromeds, kurš uzaudzis savu Zelta vecāku raktuvju kolonijā uz asteroīda, ir tik daudz situāciju, kad manai rīcībai nav iespējams piemeklēt izskaidrojamu motivāciju. Mana vēsture viņai šķiet tik sekla. Mani mērķi mulsinoši… ja esmu dzimis zelts. Tas viss noteikti izskatās pēc godkāres, pēc asinskāres. Un bez Ēo tā arī būtu.

„Sis skatiens,” viņa saka, soli no manis atkāpusies. „Kurp tu aiz­klīsti, kad manī šādi lūkojies?” Viņas seja zaudē krāsu, tā atkāpjas viņā, un Mustangas smaids sašķobās. „Vai tā ir Viktra?”

„Viktra?” Gandrīz iesmejos. „Nē.”

„Tad viņa. Meitene, kuru pazaudēji.”

Nesaku neko.

Viņa nekad nav mani iztaujājusi. Nekad nav prasījusi par Ēo. Pat ne toreiz, kad biju jauns šķēpnesis pēc Institūta un mēs kopā pavadī­jām daudz laika. Ne tad, kad devāmies izjādēs pa viņas ģimenes īpašu­miem vai pastaigājāmies pa dārziem, vai nirām koraļļu rifos. Man likās, ka viņa būs aizmirsusi, kā čukstēju citas meitenes vārdu, kamēr abi gulē­jām, būdami iepurināti Institūta sniegos. Cik muļķīgi no manas puses. Kā gan viņa būtu varējusi aizmirst? Kā gan tas varētu neradīt pārdomas Mustangā? Kamēr viņa gulēja, uzlikusi galvu man uz krūtīm, un klau­sījās manos sirdspukstos, tie piederēja citai meitenei, mirušai meitenei.

„Derov, klusums nav pareizā atbilde.” Pēc brīža viņa atstāj mani telpā vienu. Viņas pēdu skaņa pagaist. Mocarts apklust.

Skrienu viņai pakaļ un panāku, pirms Mustanga izgājusi pa durvīm uz gaiteni. Satveru viņas roku. Viņa izraujas.

„Izbeidz!”

Es iztrūcies atkāpjos.

„Kāpēc tu tā dari?” viņa prasa. „Kāpēc tu velc mani atpakaļ, ja tāpat atgrūdīsi?” Viņas plaukstas savelkas dūrēs, it kā gribētu sist. „Tas nav godīgi. Vai tu saproti? Es neesmu tāda kā tu… es nevaru vienkārši… nevaru vienkārši izslēgties kā tu.”

„Es neizslēdzos.”

„Tu atgrūd mani. Pēc tās runas par Viktru… par to, cik svarīgi ir draugi…” Viņa uzsit man deguna galā knipi. „Tu joprojām vari mani atgrūst, lūk, tā. Te es tev rūpu, te vairs nē. Varbūt tieši tāpēc tu viņam tik ļoti patic.”

„Viņam?”

„Manam tēvam.”

„Es viņam nepatīku.”

„Kā lai tu nepatiktu? Tu esi viņš.”

Atkāpjos no Mustangas un apsēžos uz gultas malas. „Es neesmu tāds kā tavs tēvs!”

„Es zinu,” atbrīvojusies no dusmām, viņa saka. „Nebija godīgi tā teikt. Tomēr, ja turpināsi pa šo pašu ceļu iet viens, kļūsi tāds kā viņš.” Viņa uzliek roku uz durvju pults. „Tādēļ aicini, lai palieku.”

Kā gan es varu viņai to ļaut? Ja viņa atdos man savu sirdi, es to salauzīšu. Mani meli ir pārāk lieli, lai uz to pamata būvētu mīlestību. Kad Mustanga uzzinās, kas esmu, viņa mani noliegs. Pat tad, ja viņa to pārdzīvos, es to nespēšu. Skatos uz savām rokām, it kā tās spētu dot atbildi.

„Derov. Aicini, lai palieku.”

Kad paceļu galvu, viņa ir prom.