Zelta dēls

48. MAĢISTRS

Raktuvju maģistrs Timonijs cu Podžins mani gaida kopā ar pelēko raktuvju sargu svītu, kas nu ietērpta labākajos un spožākajos formastēr­pos. Viens no tiem nes paplāti ar sieru, datelēm un Podžina labāko un, iespējams, vienīgo kaviāru. Neglītais Dens kaut kur nozudis.

„Andromeda kungs, vai ne tā?” Podžins dungo augstprātīgajā tem­brā, kas tik ļoti patīk iedomīgiem vāriem. Viņš kļuvis resnāks. Mati plā­nāki. Turklāt svīst kā cūka sutoņā, kad paver savus gredzenotos pirk­stus, lai pagodinātu mani ar savādu paklanīšanos, kas bieži redzama HK seriālos par politiķiem. „Biju devies pārbaudīt rūdas kompresijas iekār­tas,” — droši vien kādu mauku māju tuvējā Jorktonā taigas malā — „kad mani sasniedza ziņas par jūsu apmeklējumu. Steidzos atpakaļ, cik ātri vien spēju, bet joprojām lūdzu jūsu piedošanu. Tiesa, es prātoju, vai drīkstu būt tik pārdrošs un jautāt, kāds ir jūsu vizītes mērķis?” Lai viņš varētu pārdot šo informāciju tādiem vīriem kā Plīnijs. Vari reti kad dara visu, ko tie saka. „Pārbaude nebija paredzēta līdz…”

„Pieklājīgā sabiedrībā, varš, tiek uzskatīts, ka neiepazīstināt ar sevi ir rupjība.” Runāju kā iezīmētais, nevis elfi, ko viņš tik dedzīgi atdarina.

„Lūdzu piedošanu!” Viņš iztrūcies saminstinās un paklanās tik dziļi, ka baidos — ja pamatīgais vēders netraucētu, viņa deguns skartu grīdu. „Es esmu jūsu padevīgais kalps, raktuvju maģistrs Timonijs cu Podžins. Un, ja drīkstu piebilst un ja tas nebūtu pārlieku familiāri teikts,

jūsu tēls ir nudien daudz iespaidīgāks, nekā biju gaidījis!” Viņš jopro­jām klanās. „Protams, es nesaku, ka negaidīju, ka būsiet plecīgs un gara auguma, arhiGubernatora dienestā kalpo tikai labākie no labākajiem, protams, bet HK jūsu varenību atspoguļo blāvi.”

„Tu drīksti pārstāt klanīties.”

Viņš nokaunējies iztaisnojas un skatās dārzā man aiz muguras, drudžaini meklēdams iemeslu, kādēļ tāds cilvēks kā es nebrīdinādams apmeklējis viņa raktuves.

„Kā jau zinu, jūs, bez šaubām, esat dzirdējis no citiem, ka raktuvju maģistri bija ārkārtīgi iepriecināti, saņemot ziņas, ka planēta atbrīvota no Bellonu kontroles. Varbūt viņi saprot kaut ko no kara, bet raktuvju pār­valdība? Phe, amatieri!”

„Acīmredzot arī no kara viņi neko daudz nesaprot.”

Norijis siekalas, Podžins atkal uzmet skatu manai slātei un dārzam. „Skaista vieta, vai ne tā?” viņš jautā. „Atgādina man laiku, ko pavadīju pie Pirra upes. Tulpju ziedi tās krastos — ak, šīs krāsas! Nekā tam pielīdzināma, kā jau zināt, esmu drošs. Un koki, vai tie nav ārkār­tīgi līdzīgi bērziem, kas rindojas stepēs ap Olimpa kalnu? Tur uzturējos Chateau le Breu.” Viņš neveikli iepleš rokas. „Zinu, zinu, bet dažkārt cilvē­kam sevi jāpalutina. Patiesībā tieši tur guvu iespēju baudīt visneparastāko sottoncenere sieru.” Viņš lepodamies pasmaida. „Viņi, man draugi, dēvē mani par Marko Polo, jo gūstu prieku ceļojot. Es meklēju kultūru. Smalka sabiedrība, kā noteikti varat uzminēt, šajā pusē jāmeklē ar uguni…” Es nezinu, cik ilgi maģistrs turpinātu mēģinājumus atstāt uz mani iespaidu, ja es nepalūkotos uz viņa vīru labākajiem formastērpiem, tad viņa dārgākajiem gredzeniem un nesarauktu pieri.

„Vai kaut kas nav kārtībā?” viņš jautā.

„Tev taisnība,” saku.

Viņa sīkās ačteles šaudās šurpu turpu starp labākajiem pelēkajiem un meklē manis ievēroto nepilnību pazīmes. Man riebjas tas, cik viņš izmisīgi cenšas man izpatikt. Sis cilvēks zaga no manas ģimenes. Viņš lika mani nopērt. Parūpējās par to, lai tiktu nogalināta Ēo. Pakāra manu tēvu. Viņš nav ļauns. Vienkārši nožēlojams savā alkatībā.

„Par ko man ir taisnība?” viņš mirkšķinādams jautā.

„Par to, ka šādās vietās atrast smalku sabiedrību ir neiespējami.” Mans skatiens raugās viņā tik nosodoši, ka baidos — maģistrs varētu izplūst asarās. Redzot viņu, redzot Denu, mani pārņem tikai tāla svešādības izjūta. Es gribēju, lai viņi ir briesmīgi, atbaidoši nezvēri. Tomēr viņi tādi nav. Viņi ir sīki vīreļi, kas iznīcina citu dzīves un to pat nepa­mana. Cik daudz ir tādu kā viņi?

Podžins panikā norāda uz siera plati.

„Sottocenere, mans kungs. Tas ir importēts no Itālijas, ar lakricas notīm, muskatrieksta nojausmu, koriandra nokrāsu, krustnagliņu piešprici un rotaļīgu, tomēr noslēpumainu kanēļa un fenheļa miziņas pēcgaršu. Esmu pārliecināts, ka tas jums—”

„Es neierados šeit ēst sieru.”

„Nē. Nē. Protams, ka nē.” Viņš nervozi paveras visapkārt. „Ja drīkstu izlūgties atļauju pavaicāt, kādēļ jūs šeit ieradāties, mans kungs?”

Sāku iet. Podžins steidzas neatpalikt. „Ragnār.” Pamāju ar galvu titānam, kurš izvelk no kabatas nelielu planšeti. Olim vajadzēja mazāk nekā stundu, lai iemācītu aptraipītajam ar to rīkoties.

„Pēdējā ceturkšņa laikā jūsu hēlija-3 ieguves daudzums krities par četrpadsmit procentiem. Aplēses rāda, ka gaidāmais iztrūkums šajā fiskālajā ceturksnī varētu sasniegt 13500 kilogramu. Prētors Andromeds vēlas dzirdēt jūsu paskaidrojumus.”

Podžins nezina, ko iesākt. Viņš skatās te uz mani, te obsidiānu, te planšeti. Viņš izstoma atbildi. „Es—es—mums ir problēmas ar populā­ciju. Grafiti, nelegālas brošūras.” Viņš uzrunā mani. „Jūs zināt, ka mēs bijām Pcrsefones kustības sākumpunkts…” Ragnārs smagi uzsit viņam pa plecu.

„Prētors Andromeds ir aizņemts cilvēks.”

„Es—es—” Podžins stostās, ķepurodamies murgā, ko nesaprot un no kura nespēj izbēgt. „Es aizmirsu, ko gribēju—”

„Tu aizbildinājies.”

„Aizbildinājos. Aizbildinājos'? Kā jūs uzdrošināties!” Viņš iztaisno plecus. „Marsu pārņēmusi dumpinieku kustība. Nav raktuvju, kuras šī sašķelšanās nebūtu ietekmējusi! Manas raktuves ne tuvu nav izņēmums. Ir notikušas slepkavības. Sabotāža. Un ne tikai Arēja dēlu izpildījumā. To darījuši paši kalnrači!”

Izmisīgi juzdams, ka strauji tuvojas viņa gals, un pūlēdamies neat­palikt no mūsu garajiem soļiem, Podžins atkal pievēršas man.

„Mans kungs, esmu vairāk nekā tikai centies ievērot pareizas popu­lācijas nemieru apspiešanas metodes, kas minētas Enerģijas departamenta Raktuvju pārvaldības vadlīniju trešā paragrāfa A apakšparagrāfā. Esmu samazinājis izsniegtās pārtikas devas, vairojis likumpārkāpumu apkarošanas pasākumus un diskreditējis vadošos kūdītājus, ievilinot tos homoseksuālos sakaros. Esmu pat īstenojis scenārijus, kas rekomendēti vadlīnijās Par sacel­šanās apspiešanu. Pēdējo sešu gadu laikā esmu īstenojis Sērgu un Dziedē­šanu, Dumpi un Apspiešanu, Dabas katastrofu, Zemesčūsku migrāciju un pat izskatījis Arplanētas valdības apvērsuma pasākumu kopumu!” Viņš elso­dams lūdzoši māj, lai apstājos. „Neviens cits nebūtu ticis galā labāk par mani.” „Tava vieta amatā nav apdraudēta,” es saku.

Viņš atvieglots nodrebinās. Pēkšņi maģistrs atkal saspringst. „Jūs taču…” Viņš pieliecas man tuvāk. „Jūs apsverat Karantīnu! Vai ne?”

„Kādēļ gan man nepakļaut šīs raktuves karantīnai?” Turpinu iet pa gaiteni, līdz sasniedzam nosēšanās platformu, kur gaida mans kuģis. Tur apstājos. „Kā tu jau minēji, tā populācija nereaģē uz Enerģijas departa­menta un Kvalitātes kontroles padomes izvirzītajām stratēģijām. Kādēļ nepiesūknēt gaisu ar ahlīsu-9 un neaizstāt šos nevaldāmos sarkanos ar klaniem no paklausīgākām raktuvēm pie ekvatora?”

„Nē!” Viņš pat sagrābj mani. Ragnārs pat nepūlas resnajam vīram piedraudēt.

„Izvēlies savus vārdus uzmanīgi,” es brīdinu.

„Mans kungs, nedariet to!” Viņa alkatīgajās, izmisušajās acīs mirdz asaras. „Varbūt manu raktuvju ienesīgums ir krities, bet tās joprojām ir dzīvotspējīgas, joprojām funkcionē! īsts paraugs tam, kā pārlaist vētru.” „Tu esi to glābējs,” saku, viņu izsmiedams.

„Šejienes sarkanie ir labi strādnieki. Labākie pasaulē! Tāpēc viņi ir mežonīgi. Bet tagad viņi ir nomierinājušies. Esmu palielinājis viņu alkohola devas un feromona cirkulāciju gaisa filtros. Viņi vairojas kā truši. Esmu licis gammām pamainīt viņu iekārtas un kartes. Viņi domā, ka raktuves drīz būs sausas. Baidīdamies, ka neizpildīs normu, viņi staigās uz pirkstgaliem. Tad mēs iekārtas salabosim un viņi ķersies pie darba ar jaunu apņēmību. Es pat varu viņiem pateikt, ka teraformācija ir pabeigta, ka pēc desmit gadiem sāksies migrācija un Zeme ir sākusi sūtīt šurp iece­ļotājus. Pirms ķeramies pie Karantīnas, ir vēl tik daudz citu iespēju!”

Vēroju, kā šis vīrs nobuldurē visu līdz galam un sašļūk nedzīvs kā uz pakaramā uzmests slapjš krekls. Vai tas viss viņa patmīlības dēļ vai varbūt viņam tiešām rūp sarkanie? Tā cs viņu pārbaudīju. Tagad nevaru saprast. Varbūt kādā savādā veidā tie viņam tiešām rūp. Vēl viens manas pagātnes briesmonis, ko Sabiedrības pātaga padarījusi cilvēcīgu.

„Pagaidām tavas raktuves ir drošībā. Saglabā savu darbaspēku. Sākot ar šo vakaru, palielini pārtikas devas. Es gribu apmierinātus strād­niekus un pilnas noliktavas. Manā kuģī atradīsi cienastu. Pārtiku un dzē­rienus. Sarīko sarkanajiem dzīres.”

„Mans kungs… dzīres? Kālab?”

„Tāpēc, ka es tā teicu.”

Viens pats sēžu skatu zālē un caur stiklu man zem kājām vēroju, kā norit svinības. Tūkstošiem sarkano dzer un ēd, kamēr jaunie „Vecā Hikorija balādes” pavadījumā dejo ap karātavām. Galdi nokrauti ar ēdieniem un dzērieniem, kādus šie sarkanie nekad nav baudījuši. Lai gan viņi smejas un dejo, es nespēju rast sevī prieku. Viņi dzīvo šausmās, tomēr tās viņiem ir pazīstamas. No tām viņi prot patverties. Vai viņi spēs rast patvērumu, kad Arēja dēli atklās lielos melus? Tas satrieks viņu dzīvesveidu pīšļos. Viņi apmaldīsies pasauļu plašumā. Un tās viņus piesārņos. Tāpat kā mani.

Pazīstu gandrīz viņus visus. Zēnus, ar kuriem kopā spēlējos un kuri nu pieauguši. Meitenes, ko reiz skūpstīju, nu ir ar bērniem. Brāļameitas. Brāļadēlus. Pat savu brāli Kīrenu. Notraucu no acīm asaras, kamēr kāds nav pamanījis.

Kāds zēns noskūpsta meiteni uz vaiga un ierauj viņu dejas virpulī. Es nekad vairs nebūšu tāds kā tas zēns. Mana nevainība ir zudusi. Un nav svarīgi, kādu nākotni viņiem atnesīšu, sarkanie nekad nepieņems mani kā vienu no savējiem. Es neesmu varonīgs iekarotājs. Es esmu nepiecie­šamais ļaunums. Ir lietas, kas jāpasaka. Noslēpumi, kas jāatklāj.

„Joprojām mēģini izveidot kultu?” pie durvīm jautā Mustanga. Pagriezies redzu, kā viņa stāv, atbalstījusies pret metāla durvju aplodu; mati saņemti zirgastē, politiķa formastērpa augstajai apkaklītei neformāli atpogātas pāris pogas.

„Šķiet, ka nākamreiz man vajadzētu pasūtīt sev statujas, vai ne?”

„Ragnārs biedē lauku pelēkos.”

„Labi.”

„Tu esi tik nejauks pret pelēkajiem,” viņa iesmējusies saka. „Vai tev viņos kaut kas nepatīk?” Apstājusies līdzās manam krēslam, Mustanga izlaiž pirkstus caur maniem matiem.

„Viņi ir pārāk paklausīgi.”

„Ak, tāpēc es tev patīku.” Viņa ķircinādama viegli ieskrāpē man galvā. „Statujas nav laba doma. Tās ir pārāk viegli sabojāt. Vandaļi brīvajā laikā varētu piešķirt tev ūsas vai krūtis. Krūtis ir riskanta ideja.”

„Varētu būt ļaunāk.”

„Nu, nav nekā ļaunāka par ūsām. Dakšo mēģina tās izaudzēt. Man liekas, ka tas domāts ironiski. Neesmu īsti droša.” Mustanga priecīgi iesmejas un apsēžas metāla krēslā man blakus. „Viņa māsas to atrisinās.”

Viņa palūkojas visapkārt uz raktuvēm un Kopzemi. „Šī vieta ir pre­tīga. Sarakstīju likumprojektu, ko pēc kara mēģinās izvirzīt reformatori. Tas uzšķērdīs Enerģijas departamentu un restrukturizēs Kvalitātes kon­troles padomi.” Viņa palūkojas visapkārt uz Podu. „Izmainīs to, kā šis skārnis tiek vadīts. Vai tu redzēji viņu pārtikas noliktavas? Ēdiena pie­tiek septiņiem gadiem, bet viņi tik turpina veikt pilnus pasūtījumus. Es ielūkojos viņu failos. Raktuvju maģistrs nosmeļ krējumu. Visticamāk, ka pārdod melnajā tirgū. Melīgais varš iedomājas, ka mēs nepamanī­sim. Droši vien kāds zelts pateicis viņam, ka piekukuļos pareizos ļaudis, lai neviens nekad to neievērotu. Un tas viss, kamēr viņa populācija dzīvo pusbadā. Korupcija ir visur.”

Mustanga sarauc degunu un no sava krēsla noloba atlupušas krā­sas plēksni.

„Kāpēc mēs esam šeit?” viņa jautā. „Vai kaut kas noticis ar manu brāli?”

„Šīs ir tās raktuves, kurās meitene dziedāja Aizliegto dziesmu,” pēc brīža saku. Pētot pūli zem mūsu kājām, viņa iepleš acis.

„Nabaga cilvēki.”

Mustanga vēro mani un gaida, ko es teikšu. Tomēr man vairs nav vārdu. Atlicis vien kaut ko parādīt. Saņemu viņas roku un pieceļos. „Nāc man līdzi!”