Zelta dēls

3 . ASINIS UN ČURAS

Astoņsimt trīsdesmit trīs vīrieši un sievietes. Astoņsimt trīsdesmit trīs cilvēki nogalināti spēles dēļ. Vēlos, kaut nekad nebūtu uzzinājis šo skaitu. Sēdēdams glābšanas kuģa pasažieru salonā, kas atsūtīts, lai aizvestu mani atpakaļ uz Akadēmiju, atkārtoju to vēl un vēlreiz. Mani leitnanti sēž sastinguši un baidās sastapt manu skatienu. Pat Roks liek man mieru.

Instruktori atslēdza manu lidaparātu, pirms paguvu izšaut sevi kos­mosā. Viņi teica, ka izdarījuši to, lai aiztaupītu man muļķīgu kļūdu. Tāds gambīts esot pārgalvīgs, muļķīgs un zelta prētoram nepiedienošs. Kamēr viņi informēja mani holokanālā, blenzu ar neko neredzošām acīm.

Sasniedzam Akadēmiju mana kuģa laika cikla gaistošās dienas pēdējās stundās. Akadēmija ir varena, kupolveida metāla osta, kas izbū­vēta asteroīdu lauka malā un ko ielenc iznīcinātājiem un karakuģiem paredzēti doki. Lielākā daļa no tiem ir aizņemti. Šī vieta ir Akadēmi­jas un vidēja līmeņa militāristu mājvieta un viens no lielākajiem Sabied­rības bruņoto spēku koncentrēšanās punktiem Marsa, Jupitera un Neptūna starppasaulēs, lai gan kalpo arī citu planētu spēkiem, kad to orbītas pietuvina tās šim kompleksam. Mani kursabiedri visā noraudzījušies no kopmītnēm. Tāpat arī daudzās flotes amatpersonas un iezīmētie, kas šeit sapulcējušies, lai redzētu spēles pēdējās nedēļas un apmeklētu svinības.

Neviens no viņiem pat neieminēsies par dzīvību skaitu, ko prasījusi Karna uzvara. Tomēr sakāve kavēs mana uzdevuma izpildi. Arēja dēliem

ir spiegi. Viņiem ir hakeri un kurtizānes, kas zog noslēpumus. Viņiem nebija flotes. Un tagad arī nebūs.

Piestātnē neviens nesagaida ne manus leitnantus, ne mani.

Divu violeto un vara pavēlēm paklausīdami, apkārt rosās sarka­nie un brūnie, kas lielajā vestibilā sagatavo visu nepieciešamo Karna uzvaras atzīmēšanai. Arkotos metāla gaiteņus rotā Bellonas nama krā­sas — zils un sudrabs. Sienas sedz viņa ģimenes simbols — ērglis. Tie sagatavojuši viņam baltas rožu ziedlapiņas. Sarkanas rožlapas rezer­vētas Triumfa gadījumiem, patiesām uzvarām, kur lietas Zelta asinis. Astoņsimt trīsdesmit triju zemKrāsu asinis neskaitās. Tā ir tikai biro­krātiska nianse.

Kamēr lidojām atpakaļ, mani leitnanti gulēja. Es nē. Tagad Takts un Viktra šļūc man pa priekšu klusēdami, it kā joprojām būtu ietinušies miegā. Par spīti smagumam, kas nospiež plecus, es neilgojos pēc miega. Manā asinīm pieplūdušajā skatienā paslēpusies nožēla. Zinu —ja gulēšu, redzēšu to cilvēku sejas, kurus pametu nāvei gaiteņos. Zinu, ka redzēšu Ēo. Šodien es nespēju viņai skatīties acīs.

Akadēmijā smaržo pēc dezinfekcijas līdzekļa un ziediem. Rožu ziedlapiņas sabērtas grozos un gaida savu kārtu gaiteņa malās. Vien­mērīgi dūkdamas, caurules virs mūsu galvām pārstrādā mūsu izelpas un attīra gaisu. Dienasgaismas griestu lampas pār mums lej blāvu gaismu, it kā atgādinātu, ka šī vieta nesaudzē ne bērnus, ne fantāzijas. Gaisma ir skarba un salta, tāpat kā šejienes vīri un sievietes.

Roks iet man līdzās, lai gan izskatās, it kā viņš būtu parādā nāvei. Saku viņam, lai dodas izgulēties. Viņš to ir pelnījis.

„Un ko tu esi nopelnījis?” viņš noprasa. „Ne dienas nožēlas! Ne die­nas sevis šaustīšanas! Tu esi otrais no visiem šķēpnešiem. Otrais! Brāli, kādēļ ar to nelepoties?”

„Tikai ne tagad, Rok.”

„Izbeidz,” viņš neatstājas. „Vīru neveido uzvara. Viņu rada sakā­ves. Tev šķiet, ka mūsu senči nekad nezaudēja? Tev nav nekādas vajadzī­bas par to elst un pūst, un pataisīt sevi par vienu no tām grieķu klišejām. Neesi tik lepns! Tā bija tikai spēle.”

„Tu domā, ka man nav nospļauties par to spēli?” Pagriežos pret viņu. „Cilvēki gājuši bojā!”

„Viņi izvēlējās veltīt savas dzīves dienestam flotē. Viņi zināja, kādas briesmas uzņemas, un gāja bojā mērķa vārdā.”

„Kāda mērķa?”

„Uzturēt mūsu Sabiedrības spēku.”

Blenžu uz viņu. Vai mans draugs, mans labestīgais draugs, tiešām varētu būt tik akls? Vai šiem cilvēkiem bija izvēle? Viņu dienests bija obli­gāts. Es kratu galvu. „Tu ne nieka nesaproti, vai ne?”

„Protams, ka es nesaprotu. Tu nekad nepielaid nevienu klāt. Ne mani. Ne Sevro. Paskaties, kā tu izturējies pret Mustangu! Tu atstum savus draugus, it kā mēs būtu tavi ienaidnieki!”

Ja vien viņš zinātu.

Redzu, ka dārzā neviena nav. Tas izvietots kompleksa virsotnē, lielā stikla, augsnes un apstādījumu vestibilā, kas paredzēts dienasgaismas lampu nogurdināto kareivju atpūtai. Augošo koku zari palēnināti šūpojas mākslīgā vējiņā. Novelku apavus un zeķes un, iegremdējis kāju pirkstus zālē, nopūšos.

Lampas virs kokiem rada viltotu saules gaismu. Guļu zem tām, līdz novaidējies pieceļos un dodos uz nelielo, karsto avotu, kas atrodas noras centrā. Lielākoties jau pagaisušie zilumi izraibina manu ķermeni kā mazi un zili violeti dīķīši dzeltējošu smilšu krastu ietvarā. Ūdens remdē manas sāpes. Esmu slaidāks, nekā pienāktos, toties nospriegots kā kla­vieru stīga. Ja mana roka nebūtu lauzta, es teiktu, ka esmu veselīgāks nekā Institūtā. Cīnīties, kad esi paēdis Akadēmijas bekonu un olas, ir pavisam citādāk nekā zelēt pusjēlu kazas gaļu Institūtā.

Baseina malā ieraugu hemantes ziedu. Tas iedzīvojies vietā, ko ūdens neskar. Tas ir dzimis uz Marsa tāpat kā es, tādēļ neplūcu to. Es šādā vietā apglabāju Eo. Apraku viņu mākslīgajā dārzā virs Likosas rak­tuvēm, kur pēdējo reizi ar viņu mīlējos. Toreiz mēs bijām kaulainas, nevainīgas būtnes. Kā gan tik trauslā meitenē kā viņa varēja mājot tik spēcīgs gars, tāds sapnis kā brīvība, kad tik daudzas spēcīgas dvēseles lēja sviedrus smagā darbā un baidījās pacelt galvas?

Es kliedzu uz Roku, ka sakāve man ir vienaldzīga. Tomēr tā nav, un jūtos vainīgs, ka man tā rūp brīdi, kad tik daudzas dzīvības pieprasa manas sēras. Tomēr pirms šīs dienas uzvaras mani piepildīja, jo ar katru no tām es biju tuvāk brīdim, kad varēšu īstenot Ēo sapni. Tagad sakāve ir izrāvusi to man no rokām. Šodien es viņu pievīlu.

Kā lasīdams manas domas, roku kutina viedpulkstenis. Zvana Augusts. Nolobu no rokas mata plānuma displeju un aizveru acis.

Atmiņā atbalsojas viņa vārdi. „Pat tad, ja tu zaudē, pat tad, ja nespēj paņemt uzvaru sev, neļauj triumfēt Bellonam. Vēl viena viņu rīcībā nonā­kusi flote sasvērs varas kausus man par sliktu.”

Tiktāl nu būtu ar to. Es gremdējos ūdenī te iemigdams, te moz­damies, līdz sačokurojas pirkstu āda un uzmācas garlaicība. Es neesmu radīts šādiem klusiem mirkļiem. Izkāpju no ūdens, lai apģērbtos. Nedrīk­stu Augustam likt ilgi gaidīt. Laiks ieskatīties vecajam lauvam acīs. Tad varbūt pagulēt. Nāksies stāvēt un noskatīties nolāpītajā Karna uzvarā, bet pēc tam tikšu prom no šīs neglītās vietas un došos atpakaļ uz Marsu, var­būt pie Mustangas.

Kad pagriežos, lai izkāptu no baseina, ieraugu, ka drānas ir pazu­dušas, tāpat arī mana slāte.

Tad es sajūtu viņus.

Aiz muguras dzirdu viņu armijas zābakus. Priecīgi satraukti, viņi smagi elpo. Šķiet, ka viņi ir četri. Paceļu no zemes akmeni. Nē. Pagrie­zies es atklāju, ka ieeju dārzā aizšķērsojuši septiņi. Visi ir zelti no Bello­nas nama. Visi ir mani asinsnaidnieki.

Kārns un Bellonas tikko izkāpuši no sava kuģa. Viņa sejā redzams tāds pats nogurums kā manējā, pleci varbūt uz pusi platāki nekā man. Viņš slejas man pāri kā tornis — viņš nav obsidiāns tikai pēc radu­rakstiem un prāta spējām. Viņa mute smīn neraksturīgā viltībā. Kārns paberzē savu zodu ar bedrīti, un muskuļotie delmi izskatās kā izgrebti no pulētas papeles. Atrodoties tik liela cilvēka klātbūtnē, ka jūti viņa balss vibrācijas savos kaulos, gribot negribot pārņem šausmas.

„Izskatās, ka esam noķēruši Augusta lauvu bez viņa bara! Sveici­nāts, Pļāvēj.”

„Goliāt” nomurminu, uzrunādams viņu kaujas segvārdā.

Goliāts grāvējs. Goliāts dēlkāvis. Goliāts mežonis. Mustanga stāstīja, ka viņš reiz pār celi pārlauzis kāda smalka, lunasdzimuša zelta mugurkaulu, kad knēvelis kādā Pērļu klubā iedomājies iešļakstīt viņam sejā dzērienu. Pēc tam viņa māte piekukuļojusi tiesnesi, lai tas atlaiž viņu ar naudas sodu.

Naudas sodu saraksts, ko viņš samaksājis par slepkavībām, ir garāks nekā mana roka. Pelēkie, sārtie, pat violetais. Tomēr šī vīrieša patiesā reputācija radusies, nogalinot Klaudiju au Augustu — arhiGubernatora mīļoto dēlu un mantinieku. Mustangas brāli.

Ap Kārnu riņķo viņa brālēni un māsīcas. Visi ir Bellonas. Visi dzi­muši zem zili sudrabotā, plēsīgā ērgļa ģerboņa. Kasija brāļi, māsas, brālēni un māsīcas. Viņu mati ir biezi un cirtaini, sejas — skaistas. Šīs ģimenes ietekme Sabiedrībā sniedzas tālu. Tāpat kā viņu karamākslas reputācija.

Viens no viņiem ir par mani daudz vecāks, īsāks, bet spēcīgākas miesasbūves, viņš atgādina baļķi, kura galvu klāj blonda sūna. Viņš ir pārsniedzis trīsdesmit gadu robežu. Tagad atceros, ka viņu sauc Kellans. Pilntiesīgs legāts, Sabiedrības bruņinieks. Un kopā ar saviem brāļiem un brālēniem viņš šeit ieradies manis dēļ. No tā tur augstprātība pil kā sveķi. Spēlēdams šīs skolas puiku spēlītes, viņš izliekas, ka to māc žāvas.

Man krūtīs ducina bailes.

Jūtu, ka kļūst grūti elpot. Tomēr smaidu, bet pirksti aiz muguras iedarbina viedpulksteņa taustiņus.

„Septiņi Bellonas,” iesmejos. „Kam gan tev vajadzīgi septiņi, Kam?” „Tev bija septiņi kuģi pret manu vienīgo,” Kārns atbild. „Esmu atnācis turpināt spēli, ko iesākām.” Viņš pieliec galvu. „Vai tu domā, ka tā beidzās ar tava kuģa nāvi?”

„Spēle ir galā,” saku. „Tu uzvarēji.”

„Vai es uzvarēju, Pļāvēj?” Kārns pārjautā.

„Par tavu uzvaru samaksāja astoņsimt trīsdesmit trīs cilvēki.”

„īdi tāpēc, ka zaudēji?” noprasa Kagnija. Viņa ir mazākā no māsī­cām, Karna tēva šķēpnese, kas pārsniegusi divdesmit gadu vecumu. Viņas rokās ir mana slāte, dāvana no Mustangas. Meitene ar to šķeļ gaisu. „Man šķiet, ka es šo paturēšu. Neesmu pat dzirdējusi, ka tu to kādreiz izmantotu. Es jau nenosodu. Slāte ir āķīgs ierocis. Baidos, ka tevi piemeklējušas likstas, ko nes slikta audzināšana.”

„Ej un iegrūd savu dūri brālēnam vienā vietā,” smīkņāju. „Jābūt kādam iemeslam, kādēļ jūs, čirkainie sūdabrāļi, visi izskatāties vienādi.” „Karn, vai mums jāklausās, kā viņš vaukšķ?” Kagnija ieldas.

„Es iemācīju Džulianam makšķerēt, Pļāvēj,” pēkšņi saka legāts Kellans. „Mazotnē viņam tas nepatika, jo viņš domāja, ka tā dara pāri zivīm. Domāja, ka tas ir nežēlīgi. Lūk, kādu zēnu tavs saimnieks lika tev nogalināt. Tāds ir viņa nežēlības mērs. Cik tad liels tu jūties? Cik dros­mīgs sev liecies?”

„Es negribēju viņu nogalināt.”

„Ak, bet mēs gribam nogalināt tevi,” nodārdina Kārns. Viņš pamā­dams dod zīmi brālēniem. Divi no Bellonām nolauž kokiem zarus un pamet tos savējiem. Viņiem ir slātes, bet izskatās, ka šie negrasās nekur steigties.

„Ja jūs mani nonāvēsiet, būs sekas,” saku. „Šis nav sankcionēts duelis, un es esmu iezīmētais. Mani pasargā Līgums. Tā būs slepkavība. Jūs vajās olimpiskie bruņinieki. Viņi jūs tiesās. Un sodīs ar nāvi.”

„Kurš kaut ko teicis par slepkavību?” prasa Kārns.

„Tu piederi Kasijam,” saka Kagnija. Viņas lapsas seju pāršķeļ smaids. „Šodien tevi aizsargā Augusts,” turpina Kārns. „Viņa izredzētais zēns. Nogalināt tevi nozīmētu uzsākt karu. Taču neviens neiet karā nelielas iekaustīšanas dēļ.”

Kagnija balstās uz savas kreisās kājas. Ceļa savainojums. Viņas brālēns pārnes svaru uz papēžiem. Baidās no manis. Lielais Kārns izslējās, un tas nozīmē, ka viņam nospļauties par to, kādus ievainoju­mus es varētu radīt. Kellans smaida un stāv atslābinājies. Ciest nevaru tādus vīrus. Grūti atkost. Izvērtēju savas izredzes. Tad atceros par savu salauzto roku, savainotajām ribām un sasitumu virs acs un dalu savas izredzes ar divi.

Man bail. Viņi nedrīkst mani nogalināt, es nedrīkstu nogalināt viņus. Ne šeit. Ne tagad. Mēs visi zinām, kā šī deja beigsies. Tomēr dejo­jam tik un tā.

Kārns Uzsit knipi, un viņi metas man virsū visi reizē. Iemetu ar akmeni Kagnijai pa seju. Viņa nokrīt. Gaudodams kā traks vilks, skrienu virsū Karnam, paslīdu garām viņa pirmajam triecienam un nikni raidu sitienu virkni viņa nervu centros, ietriekdams savu elkoni Karna labajā bicepsā un saplēsdams tā audus. Viņš sasveras atmuguriski, un es grūžu viņu, izmantodams pretinieka svaru, lai pasargātu sevi no pārējiem un to nūjām. Izrauju nūju no rokām vienai Bellonu māsīcai un noguldu viņu ar elkoņa sitienu pa deniņiem. Tad griežos, triekdams nūju Karnam sejā. Tomēr sitiens tiek bloķēts. Kaut kas trāpa man pa pakausi. Sašķist kok­sne. Skalpā ieduras šķēpeles. Es nepaklūpu. Vismaz līdz brīdim, kad Kārns ar elkoni iesit pa seju tik spēcīgi, ka pazaudēju zobu.

Viņi negaida savu kārtu, lai man uzbruktu. Viņi ir mani ielenkuši un efektīvi soda ar savas nāvējošās mākslas kravates palīdzību. Viņu mēr­ķis ir nervi un orgāni. Pamanos piecelties un iesist dažiem uzbrucējiem. Tomēr ilgi kājās nenoturos. Kāds iegrūž nūjas galu man mugurā, trāpī­dams paribes nervā. Noslīdu zemē kā izkusis vasks, un Kārns sper man pa galvu.

Līdz pusei pārkožu savu mēli.

Muti pilda siltums.

Zeme ir mīkstākais, ko šobrīd jūtu.

Aizrijos ar sāli.

Kad Kārns uzliek kāju man uz vēdera, tad rīkles, no mutes šķīst gaiss un asinis. Viņš smejas. „Runājot Lorna au Arka vārdiem — ja tev vīrs tikai jāievaino, labāk nokauj viņa lepnumu.”

Es gārgdams kampju pēc elpas.

Kārns nozūd, un viņu nomaina Kagnija, kura uzsēdusies man uz krūtīm un ar ceļiem piespiedusi rokas pie zemes. Velku gaisu. Viņa ska­tās man acīs un smaida, tad, pavērusi lūpas baudā par iespēju valdīt pār kādu, palūkojas uz manu matu līniju. Viņa sagrābj manus matus saujā. Meitenes karstā elpa smaržo pēc piparmētrām. „Kas tad mums te?” viņa vaicā, novilkusi manu viedpulksteni no tā vietas ap plaukstas locītavu. „Sasodīts! Viņš padevis ziņu augustiešiem. Bez savām bruņām es ar to Julii kuci labprāt nesastaptos.”

„Tad beidz slaistīties!” Kārns rūc. „Aiziet!”

„Kuš,” viņa čukst, kad mēģinu runāt, un pārvelk man pār lūpām naža asmeni, iespiezdama to man mutē, līdz cietais metāls atsitas pret zobiem. „Cik paklausīgs, mazs peramzēns!”

Viņa nelīdzeni nošņāpj manus matus.

„Jauki un klusi. Labs Pļāvējs. Labs.”

Man acīs kož asinis, bet Kārns nogrūž Kagniju man no krūtīm, sagrābj mani un ar kreiso roku paceļ gaisā. Viņš saliec labo roku, tad lādas par sadragāto bicepsu. Kārns nespēj to atvēzēt, lai sistu, tādēļ atiež zobus un triec savu pieri man krūtīs tieši pret krūšu kaulu. Mana pasaule sašūpojas. Kaut kas nokrakšķ. Kā ugunskurā sprakšķoši zari. Es sēcu burbuļojošas, necilvēcīgas skaņas. Kārns sit ar galvu vēlreiz un nomet manu sāpošo ķermeni zemē.

Jūtu ap mani šķīstam siltu šķidrumu un saožu, kā nāsīs lien urīna smaka. Viņi smejas, un Kārns iečukst man ausi.

„Māte lika pateikt, ka ubaga zēns nekad nekļūst par princi. Atce­ries, ko mēs tev nodarījām, ikreiz, kad ieskatīsies spoguli. Atceries, ka elpo tikai tāpēc, ka mēs tev ļāvām. Atceries, ka vienudien tava sirds tiks pasniegta uz mūsu galda. Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens.”