Zelta dēls

27. ŽELEJAS KONFEKTES

Gaiteni mani gaida Telemani. Kavakss apskauj mani tā, ka nokrakšķ mugura. Dakšo paloka galvu. Palieku gluži apdullis stāvam starp abiem. Šī ir pirmā reize, kad ar viņiem runāju un mūs negaida kauja. Patiesību sakot, esmu no viņiem izvairījies, jo kaunos no tā, kam ļāvu notikt ar Pakšu.

„Mans zēns zaudēja vienīgi tev,” saka Kavakss. „Mazais Pakss. Ja viņam bija jākrīt uz ceļa, nav nekāds kauns, ka viņš kritis draudzības priekšā. Kaut viņš būtu varējis kopā ar tevi ieņemt Olimpu! Tas tik būtu bijis skats!”

„Man būtu paticis redzēt, kā viņš atņem proktoram Jupiteram tā bruņas.”

Dakšo smīn. „Es pats biju Jupitera namā. Pirmais, līdz zaudēju Karnam au Bellonam.”

„Tad, šķiet, mums ir kopīgs ienaidnieks.”

„Neskaitot mazo, viltīgo bastardu, kas noslepkavoja manu mazo brā­līti?” Dakšo klusi jautā. „Mums ir daudz kopīgu ienaidnieku, Andromed.”

Kavakss paceļ no grīdas savu lapsu. Tā nolaiza viņa kaklu un cieši palūkojas uz mani, tad iegrūž purniņu viņa bārdā. Tai ir baltas krūtis, melnas kājas, un pārējo ķermeni klāj tumši rūsgana spalva. Būdama pamatīgāka un smagnējāka par parastu lapsu, tā sver gandrīz trīsdesmit piecus kilogramus un patiesībā pēc izmēra vairāk līdzinās vilkam.

„Lapsas ir skaisti radījumi,” noglaudīdams dzīvnieku, saka Kavakss. Dakšo pamāj. „Nebēdnīgi. Visēdāji. Izvairās no malumedniekiem. Monogāmi. Ļoti īpaši un spējīgi paplašināt savu medību teritoriju arī vilku apdzīvotās vietās.” Viņš paceļ galvu un drūmi palūkojas uz mani. „Tomēr sasodītas dabas kaprīzes dēļ lapsām klājas slikti šakāļu tuvumā. Mēs lūdzām Augustu izraidīt Adriju. Kādu brīdi viņš bija padzīts, bet nu atkal atgriezies flotē.”

„Noziegums,” saku.

Viņi piekrītoši pamāj.

Dakšo uzliek man uz pleca roku. „Meitenes — tas ir, manas māsas un māte — gribēja, lai zini, ka nevainojam tevi Pakša nāvē. Mēs to mazo zēnu mīlējām un zinām, ka tu vēlēji viņam tikai vislabāko. Zinām, ka nosauci viņa vārdā savu kuģi. Un to neaizmirsīsim. Ja draugi, tad uz mūžu. Tā mūsu ģimenē pieņemts.”

Kavakss ar galvas mājieniem apstiprina katru vārdu, ko viņa vienī­gais atlikušais dēls saka. Viņš pamet savai lapsai sauju želejas konfekšu.

„Tādēļ, ja esam tev vajadzīgi,” pametis zodu karazāles durvju virzienā, ieminas Dakšo, „tev tikai jāpajautā, un Telemanu nams dosies tev talkā.” „Vai jūs to domājat nopietni?” es jautāju.

„Tas būtu iepriecinājis manu Pakšu,” murmina vecais Kavakss. Satveru viņa plaukstu un paļaujos uz veiksmi. „Ceru, ka piedosiet manu nepieklājību, bet jūs man esat vajadzīgi jau tagad.”

Divi milzeņi pārsteigti saskatās, un izbrīnā izliecas viņu milzī­gās uzacis. „Meklē, Sofokl! Meklē!” aizrautīgi mudina Kavakss. Lielā lapsa pie viņa kājām uzmanīgi lavās uz priekšu, lai mani apošņātu, paosta manus ceļus, nopēta manus apavus un rokas. Tā meklēdama vijas man caur kājām. Tad, atbalstījusies ar priekšķepām pret maniem gurniem, pielec uz pakaļkājām un iebāž degunu manā kabatā. Apmierināti ņurdē­dams, Sofokls atkal parādās ar divām konfektēm zobos.

„Burvestība!” uzsizdams man pa plecu, dārdina Kavakss. „Sofokls ar maģiju atklājis labvēlīgu piekrišanas zīmi! Kāda laba zīme! Dakšo, mans dēls! Sasauc savas māsas un māti! Pļāvējs sauc, un Telemanu namam jāatsaucas viņa aicinājumam!”

„Meitenes šobrīd apciemo Urānu, tēvs. Viņas tur būs vēl pāris mēnešus.”

„Nu, tad jāatsaucas mums!'

„No sirds tev piekritu, tēvs.”

„Sagatavošu jums instrukcijas stundas laikā,” es saku.

„Ar milzu nepacietību!” Kavakss slāj prom. „Gaidīsim tos ar milzu nepacietību!” Viņš auro komplimentus garāmejošiem oranžajiem, šaus­minādams tos ar savu plato, labvēlīgo smaidu. Dakšo un es noskatāmies.

„Vai viņš patiešām tic burvestībām?” vaicāju.

„Viņš saka, ka rūķi naktīs nozogot viņa ausu sēru. Māte domā, ka viņš pārāk daudz reižu dabūjis pa galvu.” Sekodams tēvam, arī Dakšo dodas prom. Tomēr, iemezdams mutē želejas konfekti, viņš nespēj apval­dīt viltīgu smīnu, un es redzu, no kurienes manā kabatā uzradās gar­dumi Sofoklam. „Es teiktu, ka viņš vienkārši dzīvo daudz izklaidējošākā pasaulē nekā mēs. Sauc mūs drīz, Pļāvēj! Tēvs nevar vien sagaidīt.”

Pēc hologrammas tikšanās ar Šakāli, lai paātrinātu sava plāna izpildi un pielabotu to saskaņā ar dažiem viņa ieteikumiem, liku Orionam uzņemt kursu uz Eiropu. Ceļā paies divas nedēļas. Roks man pie­biedrojas uz komandtiltiņa, kur vēroju samazinātu zilo apkalpes komandu darbā. Viņš nerunā. Tomēr, kopš pametām Lunu, šī ir pirmā reize, kad viņš mani uzmeklējis. Tas ir kā svars, kas karājas man virs galvas.

„Piedo—” iesāku.

„Es negribu runāt par Kvinnu,” viņš klusi saka. „Es zinu, ka tu gri­bēji šo karu. Izperināji to tā vietā, lai uzticētos man un ļautu iegādāties tavu līgumu un tevi pasargāt. Kādēļ tu mani sazāļoji, to gan es nezinu.”

„Es gribēju tevi pasargāt. Jo zināju, ka pēc noslēguma svinībām tu būsi man vajadzīgs, un es nevarēju riskēt ar tavu drošību.”

„Un kā ar to, kas ir vajadzīgs man?” viņš prasa. „Tev nav tiesību pie­ņemt lēmumus manā vietā tikai tāpēc, ka baidies, ka tie varētu traucēt taviem plāniem. Draugi tā nedara.”

„Tev ir taisnība — es rīkojos nepareizi.” Piekrītoši pamāju ar galvu.

„ Nepareizi, iedurdams man kaklā adatu?”

„Vairāk nekā nepareizi. Tomēr zini, ka nolūks bija labs pat tad, ja ideja un tās izpildījums bija tik stulbi, cik vien ir iespējams. Ja man jāme­tas ceļos…”

„Tas tik būtu skats.” Es zinu, ka draugs joko, tomēr, kad viņš pagrie­žas un dodas prom, Roka sejā nepavīd ne smiekli, ne smaids.