Zelta dēls

11 . SARKANAIS

Šonakt es nogalināšu divus tūkstošus cilvēces vareno. Tomēr eju kopā ar viņiem, to pagrimuma un augstprātības neskarts kā vēl nekad agrāk. Plīnija iedomība neliek manām asinīm vārīties. Viktras izaicinošā kleita mani nemulsina pat ne tad, kad, atraidījusi Takta roku, viņa ieķeras manā elkonī. Viktra čukst man ausī par to, cik muļķīgi aizmirsusi uzvilkt apakšveļu. Mēģinādams maskēt saltumu, kas mani pārņēmis, iesmejos, it kā tas būtu kāds līksms joks.

Tas viss ir fona troksnis.

„Lai jau Derovam tiek kāds mierinājums pirms aizbraukšanas, lai­kam jau viņš to ir pelnījis,” nopūties saka Takts. „Manu labo cilvēk, vai esi redzējis Roku?”

„Teica, ka nejūtoties labi.”

„Cik Rokiski. Droši vien ieurbies kādā grāmatā. Vajadzētu aiziet viņam pakaļ.”

„Viņš būtu nācis, ja būtu gribējis,” saku.

„Es gribu, lai viņš nāk,” atbild Takts. Viņš parausta plecus, atbildot kādam no pārējiem šķēpnešiem, kurš iekārojis vietu tuvāk mūsu kungam.

„Ja viņš tev tik ļoti vajadzīgs, aizej pakaļ,” viltīgi saku.

Takts izvairās. „Man līdzās neviens nav vajadzīgs. Bet, ja es nebūtu drošs par pretējo, tad domātu, ka tu joprojām jūti rūgtumu par visu to glābšanas kabīnes lietu.”

„Vai tu domā to reizi, kad palaidi kabīni bez viņa?” vaicā Viktra. „Jā, kāpēc gan lai tas viņu uztrauktu?” Pat tagad man sāp tā nodevība.

„Es domāju, ka viņš ir miris! Tas bija vienkāršs aprēķins.” Viņš iegrūž man plecā dūri un pamāj galvu Viktras virzienā. „Tu taču saproti. Vajadzēja parūpēties, lūk, par šo lēdiju.”

„Viņa ir mazs, maigs ziediņš,” saku, vilkdams Viktru tālāk.

„Posts vientuļajam jūras dievam," Takts melodiski dungo. „Viņa draugi, tāpat kā mani, pameta to vienu!”

Viktra piekārto zelta pleca bruņas, kas rotā viņas tērpu un vijas lejup gar roku zelta aproču rindā. „Tas dārgais zēns ir tik patmīlīgs, ka pat pērkona negaisu padarītu par savu nopelnu.” Viņa ievēro, ka man tas nerūp. „Vairāksolīšana nesāksies līdz pat viesību noslēgumam.” Palocījusi galvu, viņa sveicina kādu, kurš sēž gaisa auto, kas šobrīd nolaižas. „Jau domāju, kad viņš uzradīsies.”

No auto izkāpj Šakālis, dažviet viņam ir viegli iesārta, planku­maina āda. Viņa dzeltenie viņu labi apstrādājuši. Viņš viegli paklanās tēvam, nelikdamies ne zinis par palīgu sačukstēšanos.

„Tēvs,” viņš saka, „domāju, ka nenāks par ļaunu, ja Augusta ģimene ieradīsies svinībās kopā ar vismaz vienu no taviem bērniem. Galu galā mums jādemonstrē vienota nostāja.”

„Adrij.” Augusts nopēta dēlu, meklēdams ko kritizējamu. „Nezi­nāju, ka tev pēdējā laikā iepatikušies banketi. Neesmu drošs, ka pasā­kums tev ies pie sirds.”

Šakālis teatrāli iesmejas. „Varbūt tieši tādēļ nesaņēmu savu ielū­gumu! Vai varbūt pie vainas tracis ap teroristu uzbrukumiem? Tam nav nozīmes. Tagad esmu šeit un jo dedzīgi vēlos pārstāvēt tavu pusi.” Šakā­lis iekļaujas svītā, plati smaidīdams apkārtējiem un labi zinādams, ka viņa tēvs ģimenes strīdus sabiedrībā nerisinās. Man viņš uzsmaida sevišķi neganti, to redz citi un strauji novēršas. Viss iestudēts. „Vai iesim?”

Nepievēršu sev uzmanību un runāju pēc iespējas mazāk, kopā ar Viktru sekodams garā gājiena galā, kas vijas no mūsu villas labirintveidīgajiem marmora gaiteņiem līdz Citadelei apmēram divus kilomet­rus tālāk. Tur no dārza paceļas Valdnieces tornis — grandiozs, divus

kilometrus augsts zobens, kas izdurts cauri koptajam, ar rožkokiem un upītēm izdaiļotajam dārzam.

Tūkstoš plūstošās takās caur dārzu čalo ūdens. Burbuļojoši strauti ar krāsainām zivtiņām noved klusās lagūnās, kur zem ziedošiem kokiem, kas pilni ar kaķpērtiķiem, peld grebtas sārto nāras. Zem zariem gulšņā klaiņojoši tlģerlūši. Pa gaišo mežu klīst violetie, plivinādamies te šeit, te tur kā vasaras tauriņi, rēgainā koncertā atbalsodami savu vijoļu skaņas. Tā ir Bakha nakts dārzu aina bez piedauzīgās seksualitātes, kas grieķiem šķita tik uzjautrinoša, — elfi par to smīkņātu, bet iezīmētie gan nē. Vis­maz ne citiem redzot.

Caur kokiem manām citus gājienus. Redzam to standartus, krāš­ņus kustīga metāla un auduma mākslas darbus. Klusi izaicinot, rēc mūsu sarkanā un zelta lauvas ģerbonis. Krauklis uz sudraba lauka liek manīt pār bruģētu tiltu aizejošo Faltes ģimeni. Viņu kungu un šķēpnešus aplū­kojam ar bažām. Protams, visi nēsā slātes, tomēr cita tehnika ir aiz­liegta — nekādu viedpulksteņu, nekādu gravZābaku vai bruņu. Šis ir kla­sisks pasākums.

Augstu pār mums stiepjas tornis. Tūkstoš krāsu vīteņos gar varenās konstrukcijas pamatiem snaikstās violetas, sarkanas un zaļas sūnas — kā alkatīgu vecpuišu pirksti ap turīgas atraitnes plaukstu. Seši lieli lifti ceļ ģimenes debesīs uz torņa virsotni.

Liftu apkalpo skaisti sārto kalpotāji un brūno sulaiņi, visi tērpti baltā. Viņu livrejas rotā Sabiedrības zelta trijstūris.

Lifts ir plakans, veidots no marmora un gravitācijas dzinējiem. Tas atrodas noras vidū, kur vējā šūpojas zaļa zāle. Vairāki vari piesteidzas runāt ar Plīniju, kurš, būdams politiķis, pārstāv arhiGubernatoru. Šķiet, ka radusies kāda ķibele. Faltes ģimene iekāpj liftā pirms mums.

„Tās ir sabiedriskas lamatas,” Augusts pār plecu nomurmina savam mīļākajam aizbilstamajam. Leto pienāk tuvāk. „Tie muļķi. Paskaties, kā viņi izliekas, ka tā ir nejaušība. Tūlīt viņi mums teiks, ka jākāpj liftā kopā ar Faltēm, lai gan tā vietā tiem vajadzētu līst uz vēdera, lai mēs varētu doties pirmie.”

„Vai tā nevarētu būt vienkārša kļūme?” vaicā Leto.

„Ne uz Lunas.” Augusts sakrusto rokas. „Viss ir politika.”

„Vējš maina virzienu.”

„Tas ir svārstījies jau krietnu laiku,” Augusts murmina. Viņa stū­rainā seja pavērsta pret palīgiem, it kā izvērtētu, cik daudziem no mums ir slātes. Daži tās nēsā, satītas pie jostas. Citi nēsā, aptītas ap apakšdel­miem kā es ar savu aizlienēto asmeni. Gan Takts, gan Viktra tās nēsā kā lentes pār plecu.

„Gribu, lai trīs šķēpneši neatkāptos no arhiGubernatora ne mirkli,” klusu paziņo Leto. Mēs pamājam, un pulks nostājas ciešāk. „Nekādas dzeršanas.”

Takts protestēdams ievaidas.

Šakālis pilnīgi bez izteiksmes vēro, kā Leto dod pavēles.

No sarunas ar Citadeles personālu atgriežas Plīnijs. Skaidrs, ka mums jādalās liftā ar Faltēm. Tomēr gaisā virmo kas nelāgāks. Aiz muguras jāatstāj mūsu obsidiāni un pelēkie. „Visām ģimenēm jāturpina ceļš uz viesībām bez kareivjiem,” viņš saka. „Nekādu miesassargu.”

Mūsu rindas pāršalc murdoņa.

„Tad mēs neiesim,” saka Šakālis.

„Neesi muļķis,” atbild Augusts.

„Jūsu dēlam ir taisnība,” saka Leto. „Nero, briesmas…”

„Dažus ielūgumus nepieņemt ir bīstamāk nekā pieņemt. Alfrun, Džofo.”

Augusts kā nogriezdams norāda saviem aptraipītajiem, lai tie paliek. Abi vīri klusēdami pamāj un malā pievienojas pārējiem. Viņu acīs vīd neviltotas emocijas — raizes —, bet mēs piebiedrojamies Faltēm liftā un ceļamies augšup. Faltes nama galva smaida. Viņa stāvoklis sabiedrībā uzlabojies.

Noslēguma svinības uz Valdnieces torņa jumta izrotātas kā ziemas pasaku valstība. No neredzamiem mākoņiem krīt sniegs. Tas sedz šķēpveidīgās cilvēka radītā meža priedes un klājas man matos pārslām, kas garšo pēc kanēļa un apelsīniem. Elpa manā priekšā pārvēršas mutulī.

Par arhiGubernatora ierašanos vēstī trompešu skaņas. Takts un daži no jaunākajiem šķēpnešiem aizšķērso Faltēm ceļu, lai Augusts var ieiet viesībās pirmais. Bāla zelta un asinssarkanā pulkā mēs ieejam varenā mūžzaļu augu ainavā. Te mūs sagaida Zelta kultūras lepnums. Šausmīga seju jūra, kas redzējusi lietas, par kādām pirmie cilvēki pat nevarēja sap­ņot. Manāmi mūsu kopīgās pagātnes atspulgi no Institūta. Apolona pie­vilcīgās sejas. Marsa slepkavas. Venēras skaistules.

Torņa pakājē plešas Citadele, bet aiz tās robežām miljons gaismās mirguļo pilsētas. Pat nevarētu iedomāties, ka zem spožo dārgakmeņu jūras mutuļo otra pilsēta — netīrumu un nabadzības pilsēta. Pasaules pasaulēs.

„Mēģini nezaudēt galvu,” man čukst Viktra, izlaizdama slaidos pirkstus ar garajiem nagiem caur maniem matiem, un tad dodas parunāt ar saviem draugiem no Zemes.

Pieeju pie mūsu galda. Mazu dzinējiņu noturētas, virs galvas karā­jas varenas lustras. Dzirkstī gaisma. Kleitas viļņojas ap nevainojamiem sieviešu augumiem kā šķidrums. Sārtie iznēsā ledus un stikla šķīvjos un biķeros pasniegtas delikateses un reibinošus dzērienus.

Ziemas valstības centrā ap aizsalušu ezeru apļveidā izvietoti sim­tiem garu galdu. Lai tos apkalpotu, sārtie uzvilkuši slidas. Zem ledus kustas apveidi. Tās nav seksuālas perversijas, kādas elfi un zemKrāsas uzskatītu par izklaidējošām. Mistiskas būtnes ar garām astēm un zvī­ņām, kas spīguļo kā zvaigznes. Kādā citā dzīvē saņemt pasūtījumu izgrebt radījumu šīm svinībām būtu Mikija sapnis. Pie sevis pasmaidu. Droši vien savā ziņā viņš to jau ir izdarījis.

Uz galdiem nav manāmi ne vārdi, ne nosaukumi. Tā vietā atrodam mūsu svītai atvēlēto vietu, kad ieraugām lielu lauvu, kas, gandrīz nekus­toties, sēž uz mūsu galda. Tā ar to ģerboņu atveidiem apzīmēts katras ģimenes galds. Redzu grifus, ērgļus, ledus dūres un milzīgus dzelzs zobe­nus. Lauva apmierināti murrā, kad Takts nočiepj no kāda sārtā paplāti ar uzkodām un noliek to starp dzīvnieka milzīgajām ķetnām. „Ēd, zvērs, ēd!” viņš sauc.

Mani uzmeklē Plīnijs. Viņa mati pakausī sasieti ciešā, sarežģītā bizē. Beidzot viņa apģērbs ir tikpat skarbs kā spicais deguns, it kā viņš būtu vēlējies ar saviem ērgļa vaibstiem un lakonisko tērpu atstāt iespaidu

uz iezīmētajiem. „Vakara gaitā iepazīstināšu tevi ar vairākām ieintere­sētajām pusēm. Kad došu tev zīmi, gaidu, ka pievienosies man.” Viņš izklaidīgi lūkojas apkārt, meklēdams saviem mērķiem noderīgas, svarī­gas personas. „Līdz tam brīdim necel traci un uzvedies pieklājīgi.”

„Nekādu problēmu.” Izvelku savu Pegaza piekariņu. „Zvēru pie savas ģimenes goda.”

„Jā,” viņš neskatīdamies saka. „Un cik godājama tava ģimene!” Noskatos svinībās. Saviesīgās sarunās aizņemti jau simtiem cil­vēku, un ik minūti viņu kļūst arvien vairāk. Cik ilgi man gaidīt? Ir grūti turēties pie niknuma, kas lika man pieņemt šo lēmumu. Viņi nogalināja manu sievu. Viņi nogalēja manu bērnu. Tomēr, par spīti dusmām, ko uzkurinu, sev to atgādinādams, nespēju aizgaiņāt bailes, ka šādi es virzu sacelšanos pretī bezdibenim.

Tas nebūs Ēo sapnis. Tas nesīs apmierinājumu dzīvajiem. Veldzēs viņu slāpes pēc atriebības, nevis godinās tos, kuri jau ziedojuši visu, kas viņiem bija. Un tas būs neatgriezeniski. Tomēr tāds ir noteiktais kurss.

Tik daudz šaubu. Vai pie vainas mana gļēvulība? Racionalizēju bezdarbību?

Es pārāk daudz domāju. Tas padara mani par sliktu kareivi. Un tas es esmu. Arēja kareivis. Viņš piešķīra man šo ķermeni. Tagad man vaja­dzētu viņam uzticēties. Tādēļ paņemu Pegazu un galda gala tuvumā pie­līmēju to pie Augusta galda virsmas apakšas.

„Tostu?” kāds saka. Pagriežos un attopos aci pret aci ar Antoniju. Neesmu viņu redzējis kopš Institūta, kad Sevro nocēla viņu no krusta, pie kura to bija pienaglojis Šakālis. Novēršos, kad prātā atgriežas nakts, kad viņa pārgrieza Leas rīkli tikai tāpēc, lai izvilinātu mani no slēpņa ēnās. „Man likās, ka tu uz Venēras studē politiku,” saku.

„Mēs jau pabeidzām,” viņa atbild. „Man patiešām patika tavas kris­tības. Kopā ar draugiem noskatījos vairākas reizes. Urīna smaka ir rie­bīga.” Viņa mani paosta. „Grūti tikt no tās vaļā.”

Daba bija nežēlīga, kad radīja šo sievieti tik ārprātīgi skaistu. Pil­nīgas lūpas, kājas gandrīz tikpat garas kā man, āda gluda kā akmens upē, mati kā savērpta zelta dzija no tās pasaku grāmatas par pelnu princesi.

Tas viss tikai maska kroplajam radījumam, kas viņa ir patiesībā. „Es redzu, ka tev manis pietrūka, kamēr biju prom.” Viņa pasniedz man vīna kausu. „Tāpēc uzsauksim tostu par atkalredzēšanos.”

Es nespēju īsti saprast, kāpēc dzīvojam pasaulē, kur viņa var stāvēt šeit un vīt savus ļaunos tīklus, kamēr mana sieva ir mirusi un tādi labes­tīgi zelti kā Lea un Pakss ir saberzti pelnos un izšauti saulē.

„Reiz Fičners man ko teica, Antonij. Šķiet, ka šim brīdim piemēroti vārdi.” Paceļu biķeri pieklājīgam tostam.

„Ak, Fičners,” viņa nopūšas, krūtīm agresīvi cilājoties pārāk cie­šajā, zeltainajā kleitā. „Bronzas grauzējs šeit sev izcīnījis labu vietiņu. Ko gan viņš tādu teica?”

„Hlamīdijas var just vienmēr.” Izleju vīnu viņai pie kājām un spie­žos garām. Antonija sagrābj manu roku un pievelk mani atpakaļ pie sevis tik tuvu, ka jūtu viņas karsto elpu. „Viņi nāk,” Antonija saka. „Bellonas nāk tev pakaļ. Tev vajadzētu bēgt jau tagad.” Viņa pamet skatu uz manu slāti. „Ja vien tu neuzskati, ka esi pietiekami prasmīgs, lai ar to divkaujā uzveiktu Kasiju.” Viņa atlaiž mani. „Lai tev veicas, Derov. Man pietrūks mērkaķa, kas nāk uz ballēm. Katrā ziņā vairāk nekā Mustangai.”

Nepievēršu viņas teiktajam uzmanību un aizklīstu prom, vēlē­damies, kaut viesībās ierastos vairāk ģimeņu, lai varu drīz tam pielikt punktu. Prētoru, kvestoru, tiesnešu, gubernatoru, senatoru, ģimeņu galvu, namu saimnieku, tirgoņu, divu olimpisko bruņinieku un tūkstoš citu svarīgu personu svīta nāk novēlēt manam kungam labu vakaru. Šie vecie vīri runā par avangarda uzbrukumiem uz Urāna un Ariela, par muļ­ķīgām baumām, ka jauns Niknuma bruņinieks jau ieguvis sev bruņas, par noslēpumainām Arēja dēlu nometnēm uz Tritona, kā arī no jauna uzlies­mojušu mēra paveidu uz viena no Zemes tumšajiem kontinentiem. Vieg­las uzkodas.

Daudzi citi ved manu saimnieku malā, it kā simt acu nevērotu katru viņu kustību, un sīrupainās balsīs stāsta viņam par čukstiem naktī, par mainīgiem vējiem un bīstamiem paisuma viļņiem. Metaforas sajūk. Doma ir viena un tā pati. Augusts zaudējis Valdnieces labvēlību, tāpat kā es esmu zaudējis viņējo.

Kuģi, kas slīd pār mums naksnīgajās debesīs, ir tikpat tāli no šīm sarunām kā es. Manu uzmanību piesaistījusi pati Valdniece. Cik savādi redzēt šo sievieti tepat aiz deju grīdas stāvam pie paaugstinājuma un runā­jam ar citu namu kungiem un vīriem, kas pārvalda miljardiem dzīvju. Viņa ir tik tuvu, tik cilvēcīga un trausla.

Oktāvija au Luna stāv kopā ar savu sieviešu svītu — trim fūrijām — māsām, kurām viņa uzticas vairāk nekā jebkuram citam. Par Valdnieci varētu teikt, ka viņa drīzāk ir izskatīga, nevis skaista, sejas izteiksme nesa­tricināma kā kalns. Viņas vara slēpjas klusēšanā. Redzu, ka viņa runā reti, toties klausās; viņa allaž ieklausās vārdos, kā kalns klausās vēja čukstos un kliedzienos, kad tas skrien gar tā klintīm un vijas ap korēm.

Ieraugu pie koka vienatnē stāvam kādu vīru. Viņš ir gandrīz tikpat plats kā stumbrs, pret kuru balstās. Biķeris viņa plaukstā izskatās sīks, un pie formastērpa greznojas spārnota zobena zīmotne — prētors, kura rīcībā ir flote. Pieeju pie viņa. Viņš ierauga mani tuvojamies un smaida.

„Derovs au Andromeds,” norūc Kārns.

Uzsitu knipi garāmejošam sārtajam. Paņēmis divus vīna biķerus no viņa ledus paplātes, sniedzu vienu Karnam. „Domāju, ka, pirms atnāc mani nogalēt, mēs varētu iedzert.”

„Lūk, to es saprotu.” Viņš noliek savu biķeri un paņem manis pie­dāvāto. Kārns nolūkojas manī pār glāzes malu. „Tu taču neesi indētājs, vai ne?

„Manas metodes nav tik smalkas.”

„Tad jau esmu vienlīdzīgā sabiedrībā. Visas šīs čūskas visapkārt…” Viņš pasmīn kā krokodils un tumšām zelta acīm pēta apkārt klīstošos viesus. Pēc mirkļa vīns jau izdzerts. „Šovakar viss ir savādi dekadentisks.”

„Dzirdēju, ka svinības organizējis Dzīvsudrabs,” saku.

„Tikai uz Lunas sudrabam ļauts izlikties, ka viņš ir zelts,” norūc Kārns. „Neieredzu šo pavadoni.” Viņš paņem kādu delikatesi no garām nestas paplātes. „Ēdiens pārāk smags. Viss pārējais pārāk viegls. Tomēr dzirdēju, ka sestā ēdiena dēļ būšot vērts mirt.”

Ievērojis viņa savādo toni, sakrustoju rokas un vēroju viesības. Šī naidpilnā cilvēka klātbūtne nes man savādu mierinājumu. Nevienam no mums nav jāizliekas, ka viens otram patikam. Nekādu masku, vismaz ne tik biezu kā parasti.

Viņš dobji iesmejas. „Džulianam šī smalkā padarīšana būtu pati­kusi. Viņš bija gļēvulīgs, nešķīsts knauķis.”

Pagriežos un nopētu slepkavas seju. „Kasijs par viņu teica tikai labu.” „Kasijs.” Viņš sprauslā caur degunu kā smiedamies. „Reiz Kasijs ar lingu ievainoja putnu. Atskrēja pie manis raudādams, jo zināja, ka tas būs jānogalina, lai nemokās, tomēr nespēja to izdarīt. Es viņa vietā uzmetu tam virsū akmeni. Gluži tāpat kā izdarīji tu.” Viņš pasmīn. „Man vaja­dzētu pateikt tev paldies par to, ka aizslaucīji ģenētiskās pabiras.” „Džulians bija tavs brālis, cilvēk.”

„Viņš bērnībā čurāja gultā. Čurāja gultā. Vienmēr mēģināja noslēpt palagus, pats tos atdodams vešerienēm. It kā tās nepiederētu mums. Tas zēns nebija pelnījis savas mātes labvēlību vai tēva vārdu.” Viņš no garām­ejoša sārtā paņem vēl vienu glāzi vīna. „Viņi mēģina pataisīt to par traģē­diju, bet tā nav. Tie ir dabas likumi.”

„Džulians bija labāks vīrs nekā tu, Kam.”

Kārns līksmi iesmejas. „O, šo gan paskaidro!”

„Slepkavu pasaulē būt labestīgam ir grūtāk nekā būt negantam. Bet tādi cilvēki kā tu un es tikai kavē laiku, līdz nāve pasniegsies un paņems mūs sev.”

„Un ar tevi tas notiks drīz.” Viņš norāda uz manu slāti. „Žēl, ka netiki audzināts mūsu namā. Mēs iemācāmies asmeni, pirms mācāmies lasīt. Mans tēvs lika mums pagatavot pašiem savus asmeņus, dot tiem vārdus un gulēt tiem līdzās. Varbūt tad tev būtu kāda cerība.”

„Es prātoju, kāds tu būtu bijis, ja viņš būtu mācījis tev ko citu.”

„Es esmu tas, kas esmu,” saka Kārns un paņem vēl vienu dzērienu. „Un viņi sūtīja mani tev pa pēdām, no visiem dēliem un meitām tieši mani, jo es esmu vislabākais tajā, kas esmu.”

Brīdi viņu vēroju. „Kādēļ?”

„Kādēļ kas?”

„Tev ir viss, Karn. Pārticība. Vara. Septiņi brāļi un māsas. Cik daudz māsīcu? Brālēnu? Māsasdēlu? Brāļadēlu? Tēvs un māte, kas tevi

mīl, bet… tu esi šeit, vienatnē dzer un nogalē manus draugus. Manu galu esi padarījis par savas dzīves jēgu. Kāpēc?'

„Jo tu nodarīji pāri manai ģimenei. Neviens neaizskar Bellonas, lai pēc tam dzīvotu.”

„Tātad tas ir lepnums.”

„Tas vienmēr ir lepnums.”

„Lepnums ir tikai sauciens vējā.”

Viņš pakrata galvu, balss kļūst dziļāka. „Es miršu. Tu mirsi. Mēs visi mirsim, un visums vienaldzīgi turpināsies bez mums. Tas sauciens vējā ir viss, kas mums ir, tas, kā mēs dzīvojam. Kā aizejam. Un kā stāvam, pirms krītam.” Viņš pieliecas tuvāk. „Tāpēc, redzi, lepnums ir viss, kas mums ir.” Viņa skatiens novēršas no manējā un pārslīd pār telpu. „Lep­nums un sievietes.”

Sekoju viņa skatienam un tad ieraugu viņu.

Zelta, balta un sarkanā jūrā viņa apvilkusi melnu. Kā tumša parā­dība viņa izslīd no lifta mākslīgā meža malā. Viņa nogroza zibošās acis un savelk lūpas greizā smīniņā par galvām, kas pagrieztas viņas virzienā, lai blenztu uz viņas sēru ietērpu. Melna. Krāsa, kas demonstrē nicinā­jumu pret līksmajiem zeltiem visapkārt. Melna kā manas armijas uni­formas krāsa. Prātā nāk viņas miesas siltums, nebēdnība viņas balsī, kā smaržo viņas kakls un cik laba ir viņas sirds. Es skatos tā aizrāvies, ka gandrīz neievēroju viņas pavadoni.

Vēlos, kaut nebūtu viņu ievērojis.

Tas ir Kasijs.

Viņš no nolāpīto cirtaino ģimenes ir kopā ar meiteni, kas kopa mani, līdz atveseļojos ziemas salā, meiteni, kas man palīdzēja atcerēties Ēo sapni. Tā roka ir viņai ap vidukli. Tā lūpas čukst viņai ausī. Tikpat droši kā Kasijs au Bellona iegrūda man vēderā zobenu, nu viņš ietriec dunci manā sirdī.

Viņa mati ir biezi un mirdzoši. Zodā bedrīte, rokas spēcīgas. Pleci plati, kā radīti karam. Seja radīta galma sirdīm. Un viņš apvilcis Rīta bruņinieka uzlecošo sauli. Baumas izrādījušās patiesas. Jaunumi pāršalc viesības. Valdniece padarījusi viņu par vienu no divpadsmit. Par spīti

tam, ka es uzvarēju Institūtā, viņš ir kāpis augstāk, izrāvies cauri Lunas Duelantu lokam kā apsēsts iekarotājs. Esmu vērojis viņu HK, noskatī­jies, kā viņš soļo pa Asins apli, kamēr vēl viens zelts guļ zemē tuvu nāvei.

Bet šeit viņš pārsteidz un apbur. Seju šķeļ balts smaids. Viņa zelta ķermenī ir viss, kas ir arī man, un daudz vairāk. Viņa kājas ir ātrākas nekā man. Viņš ir tikpat garš. Izskatīgāks. Turīgāks. Viņa smiekli ir patī­kamāki, un cilvēki uzskata, ka viņš ir labsirdīgāks. Tomēr viņa plecus nenospiež neviena no manām nastām. Kādēļ viņš ir pelnījis arī šo mei­teni, kas liek nobālēt visām, izņemot Ēo? Vai viņa nezina, cik viņš ir mazisks? Cik nežēlīga spēj būt viņa sirds?

Es nedrīkstu iet pie viņas pat tad, ja pietuvojies dzirdu viņas smieklus. Ja viņa mani ieraudzītu, šķiet, es sašķīstu gabalos. Vai viņas skatienā pavī­dētu vainas apziņa? Neveiklība? Vai viņai maz rūpētu, ka redzu viņus kopā? Vai varbūt viņa domātu, ka esmu nožēlojams, jo nolēmu tuvoties?

Sāp ne jau tāpēc, ka man ir aizdomas, ka Mustanga ir maziska, jo uzmeklējusi manu ienaidnieku, bet gan tāpēc, ka zinu — viņa tāda nav. Ja viņa ir kopā ar Kasiju, tas nozīmē, ka viņš viņai ir svarīgs. Tas sāp dzi­ļāk, nekā biju domājis.

„Un tā nu tu redzi…” Karna ķetna smagi uzgulst manam plecam. „Tevis nevienam nepietrūks.”

Kamēr ar pleciem laužu ceļu ārā no viesībām, krūtīs savelkas ciešs mezgls. Ar mazāku liftu nobraucu lejup, prom no šiem cilvēkiem, kuri prot tikai sāpināt. Prom mežā, kur atrodu tiltu, kas izliecas pār strauju upi. Pār­liecos pāri pulētajām margām, kampdams pēc gaisa, katra ieelpa kā doma.

Man nav vajadzīga Mustanga.

Man nav vajadzīgs neviens no šiem alkatīgajiem radījumiem.

Man apnikušas viņu varas spēles.

Apnicis mēģināt tās spēlēt pašam.

Es nebiju gana labs, lai būtu vīrs.

Nebiju pietiekami labs, lai sieva man ļautu kļūt par tēvu.

Nebiju gana labs, lai būtu zelts.

Nebiju pietiekami labs Mustangai.

Neesmu paveicis to, ko devos paveikt.

Neesmu augstu kāpis.

Bet tagad es nepievilšu. Ne tagad.

Paņemu gredzenu. Roka trīc. Manī dun nervi. Manī ir tik daudz nepareizību, ka gribu rīstīties. Pielieku auksto gredzenu sev pie lūpām. Saki vārdus, un samaitātie iznīks. Saki: „Sarauj važas!” Tad Viktra pagai­sīs. Kasijs izgaros. Augusts izkusīs. Kārns izšķīdīs. Mustanga mirs. Sprā­dzieni uzvirmos pār Saules sistēmu, un sarkanie sacelsies nezināmai nākotnei. Uzticies Arējam. Vienkārši tici, ka viņš zina, ko dara.

Sarauj važas.

Es mēģinu izteikt vārdus, Ēo pēdējos vārdus, pirms viņa tika pakārta. Tomēr tie nenāk. Izspiest tos ar varu. Sasodīts. Likt mutei dar­boties. Tomēr tā neveras. Es nespēju, jo dziļi sirdī zinu, ka tas nav pareizi. Nav runa par vardarbību. Nav runa par līdzjūtību pret cilvēkiem, ko es nogalinātu. Tās ir dusmas.

Viņus nogalējot, es neko nepierādīšu. Tas neko neatrisina.

Kā šis var būt Arēja plāns?

Ēo teica, ka, ja kāpšu augstu, citi man sekos. Bet es vēl neesmu kāpis. Es vēl neesmu izdarījis to, ko viņa no manis prasīja. Es neesmu eta­lons. Esmu algots slepkava. Man nav attaisnojuma, lai tagad padotos. Lai nodotu viņas sapni citu rokās. Arējs nekad nav pazinis Ēo. Viņš nekad nav redzējis dzirksti, kas viņā dega. Es redzēju. Pirms dvešu savu pēdējo elpu, man jāuzceļ pasaule, kādā viņa gribēja audzināt mūsu bērnu. Tāds bija viņas sapnis. Tādēļ viņa ziedoja visu, lai citiem tas nebūtu jādara. Un es neļaušu svešiem izlemt manu likteni. Ne tagad. Ja tas nozīmē, ka man jāatgrūž Ēo, es neuzticos Arējam.

Ja tas nozīmē, ka man jāupurē ticība pašam sev.

Noslauku no sejas asaras, manas dusmas nu nomainījusi mērķtie­cība. Ir jābūt citam ceļam. Labākam ceļam. Esmu redzējis plaisas viņu Sabiedrībā un zinu, kas man jādara. Es zinu, no kā zelti baidās visvairāk. Un tam nav nekāda sakara ar sarkano sacelšanos. Tam nav nekāda sakara ar sprādzieniem vai revolūcijas plāniem. Tas, kas zeltos iedveš šausmas, ir vienkāršs, nežēlīgs un sens kā pati cilvēce.

Pilsoņu karš.