25 . PRĒTORI

„Mēs esam pazudināti — lūk, ko teicis Kallisto arhiGubernators.” ArhiGubernators Nero au Augusts uzlūko ap galdu sēdošos, lai redzētu, vai saprotam viņa vārdu svaru. Kuģa karazāles gaismas ķeras viņa ērgļa vaibstos, likdamas iegrimt vaigiem un piešķirdamas viņam augstprātīga vanaga izteiksmi. „Un kādēļ gan lai viņš to neteiktu? Serde ir apvienoju­sies pret mums. Neptūns ir tālOrbītā — līdz varēs veidot papildspēkus, Vespasiāna kuģi ceļā pie mums būs sešus mēnešus. Un tas viss, kamēr manis paša karognesēji slēpjas aiz saviem vairogiem savās Marsa pilsētās, mums talkā sūtīdami tikai savus vidējos vai jaunākos dēlus.” Viņš palū­kojas uz diviem vistālāk pie galda sēdošajiem. „Viņu vājums kropļo mūsu spēkus. Un tagad es esmu sapulcinājis savus prētorus, savus karavadoņus, un kādas varenas ieceres viņiem padomā?”

Bēgt. Lūk, ko viņi iesaka. No Lunas aizbēgām pirms mēneša. Un kopš tā laika neesam mitējušies bēgt, jo Valdniece bija izveicīga un viņas spēki uz Marsa nonāca ātrāk par mums.

Nepavisam nebiju domājis, ka viss noritēs šādi. Tomēr, no otras puses, nekas no šī visa nav mana vaina. ArhiGubernatoru ielenc piesar­dzīgs nolāpītu muļķu bars. Zelti, kas pārāk bīstas pazaudēt visas iegūtās priekšrocības un varu, tādēļ tagad negrib ar tām riskēt. Vēl ļaunāk ir tas, ka viņi mani atgrūž. Pret mani tiek veidotas savienības. Tas redzams viņu acīs, viņu stājā. Mani panākumi viņiem nozīmē zaudējumus. To dara pat tie, kuri uz Lunas man sekoja. Pat tie, kurus izglābu no drošas nāves. Tāpat viņi sazvērējušies ari pret Šakāli, un faktu, ka arhiGubernatora dēls neatrodas šajā telpā, lai ar viņiem tirgotos, tie uzskata par uzvaru. Viņi kļūdās.

Viņa flagmaņa, sešus kilometrus garā drednauta Neuzvaramā, karazālē sēžu pie masīva ķiršozola galda desmit vietu attālumā no sava kunga. Zāles sienas slejas četrdesmit metru augstumā. Telpa ir pārmēru liela un draudīga. No galda centra griestos nikni skatās kokā izgrebts lauvas cil­nis. Vairāk nekā četrdesmit sēdvietas ir tukšas. Uzticamie padomnieki ir prom, pametuši Augustu kā žurkas grimstošu kuģi. Ar mums palicis Plīnijs, prētors Kavakss, viņa dēls Dakšo un pussimts Augusta ietekmīgāko prētoru, legātu un karognesēju. Viņi nevelta man niknus skatienus. Nekā tamlīdzīgi bērnišķīga. Šie zelti pārvalda vairāk nekā miljardu dzīvu dvē­seļu. Tādēļ viņi vienkārši nepievērš man uzmanību un sēj Augustā šaubas par manām idejām. „Tātad, vai esam vienisprātis ar Kallisto arhiGubernatoru? Vai esam pazudināti?” Augusts noprasa.

Pirms kāds pagūst atbildēt, šņākdamas atveras varenās durvis un ieslīd ar marmoru apdarinātajās sienās. Pa tām, ābolu no vienas rokas uz otru mētādama, ienāk Mustanga.

„Atvainojos par kavēšanos!” Viņa žilbinoši uzsmaida tēvam, pieiet pie viņa un pārāk svinīgi noskūpsta viņa lauvas gredzenu.

„Es pēc tevis sūtīju vairāk nekā pirms stundas,” Augusts saka.

„Ak tā?” Mustanga uzmet skatu Plīnijam. „Būšu palaidusi to garām. To, ka būsiet šeit, uzzināju tikai tāpēc, ka devos meklēt savu brāli, lai uzspēlētu kādu šaha partiju.” Viņa pasmejas par savu joku. To saprot tikai Telemani. Mustanga nopūšas un, garāmejot paspiedusi Dakšo un Kavaksa plecus, dodas uz savu vietu galda tālākajā galā. Kavakss sveic viņu ar draudzīgi ņurdētiem vārdiem. Mustanga apsēžas un uzliek armi­jas zābakos ieautās kājas uz galda. „Vai kaut ko palaidu garām? Protams, ka nē. Kā vienmēr raizējamies?”

Viņas tēva vaigā nervozi noraustās kāds muskulis. „Mēs neatro­damies stallī.” Viņš lūkojas uz meitas zābakiem. Nopūtusies viņa noceļ kājas no galda un spodrina ābolu pret savu melno piedurkni.

Viņa ir viena no ļoti nedaudzajām sievietēm šajā telpā. Šeit vaja­dzētu sēdēt Agripīnai au Julii, bet tieši viņas nodevība atņēmusi Augusta flotei apmērus, kas bija nepieciešami, lai ātri sagrābtu Marsu. Tieši viņas nodevība piespiedusi Augustu nozīmēt Viktrai izsekotājus, kas pārlieci­nāsies, ka viņa ir tam patiesi uzticama. Lai paglābtu Viktru no ieslodzī­juma, biju spiests izmantot savu ietekmi uz arhiGubernatoru.

No Serdes pasaulēm mūs vajāja līdz pat šejienei, tālu aiz Marsa orbītas. Mūsu asteroīdu raktuvju operācijas ir pārņemtas. ArhiGubernatora līdzekļi iesaldēti. Turklāt tās Augusta pilsētas, kas uzreiz nepadevās Valdnieces spēkiem, atrodas aplenkumā. Nerunāsim par to, ka par mūsu galvām izsludināta atlīdzība. Vecajiem vīriem nepatīk, ka par mani tiek solīta otra augstākā atlīdzība pēc Augusta.

„Pirms tikām pārtraukti,” Augusts turpina, „kāds, šķiet, taisnojās par savu poz—” Krauksi Viņa balss apraujas, kad Mustanga skaļi nokož pamatīgu ābola kumosu. Viņa nevainīgi paskatās uz aizkaitinātajām sejām visapkārt. Es apspiežu smieklus.

„Mans kungs!” Uz priekšu paliecas Plīnijs. „Baidos, ka nav citas alternatīvas kā vien turpināt mūsu taktisko atkāpšanos. Ja notikumi tur­pinās attīstīties nemainīgā virzienā, mēs zaudēsim. Un jūs, mans kungs, tiksiet tiesāts par—” Krauks! Viņš salecas, pirms pabeidz sakāmo. „— nodevību.” Viņš uzlūko savus uzpirktos sabiedrotos, kas sēž ap galdu. „Mums ir atvērts tikai viens ceļš.”

„Turpināt bēgt kopā ar floti, līdz no Neptūna ierodas Vespasiāna papildspēki,” murmina Augusts. „Pēc sešiem mēnešiem.”

Politiķis paloka galvu. „Vai padoties.”

„Gribētos, lai tu būtu nogalējis Oktāviju, kad bija tāda iespēja, puis’,” saka Kavakss.

„Ja es to būtu izdarījis, visi klātesošie šobrīd būtu miruši,” atbildu.

Dakšo pamāj. „Tas nebija domāts kā apvainojums. Aizsapņojās.”

„Kāpēc tu nenogalināji Oktāviju?” noprasa Plīnijs, skeptiski samie­dzis acis.

„Es nebūtu varējis to izdarīt. Biju vienā telpā ar Aju au Grimmu. Varbūt tev manā vietā tas būtu veicies labāk, bet es esmu tikai mirstīgais.”

Iesmejas prētori, kas zina, par ko es runāju.

„To nebūtu uzdrīkstējies pat Lorns au Arks,” murmina Augusts. „Un es reiz redzēju, kā viņš bez slātes nogalina aptraipīto. Derovs darīja visu, ko spēja.” Viņš pievēršas man. „Vai tu arī domā, ka šobrīd mums vajadzētu bēgt?”

„Tas liek jums izskatīties vājam.”

„Mēs esam vāji,” atbild Plīnijs. „Bet tas liks viņam izskatīties prātīgam.”

„Plīnij, prātīgi vīri lasa par vēsturi. Stipri vīri to raksta.”

„Izbeidz citēt Lomu au Arku!” Plīnijs aizsvilstas.

„Man šķita, ka būsi atvērts jebkādām zināšanām.”

„Tava ilgā mūža gadi, bez šaubām, padara tevi par autoritāti neskai­tāmās jomās,” Plīnijs melodiski attrauc. „Lūdzu, atgremo vēl kādu veca karavīra maksimu, lai varam uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi un viedumu!” „Runa nav par mani, dārgais Plīnij. Tāpēc pārtrauc savus ad hominems.” Norādu uz arhiGubernatoru. „Runa ir par mūsu kungu. No tā atkarīgs viņa liktenis.”

„Cik teatrāls novērojums, Derov.” Augusts noguris izberzē acis, noguris no mūsu ķildām.

„Jaunie spēj būt tikai pārgalvīgi,” Plīnijs turpina. „Tomēr mums jāatceras, ka piesardzība nenes negodu. Nogaidot sešus mēnešus, mēs maksājam zemu cenu par uzvaru.” Viņš uz galda izpleš plaukstas ar gara­jiem pirkstiem. „Patiesībā laiks ir mūsu sabiedrotais. Oktāvija nevar atļauties mūsu dēļ pārmeklēt Saules sistēmu. Ne jau ar tik ļoti sašķeltu Senātu, kāds tas ir mājās. Viņas roka, kas sniegsies pēc mums, būs kā dzelzs. Tā skrāpēs citu arhiGubernatoru muguras, un nepaies ilgs laiks, līdz viņas sekotāji sāks niknoties par viņas pavēlēm. Viņi sapratīs, kādēļ cīnāmies pret Valdnieci; tas ir tādēļ, ka viņa ir nevis mūsu pārstāve, bet gan imperatore. Tas dos mums laiku. Un laiks dos mums varu. Tas dos mums iespēju iesniegt prasību par izdevīgu mierizlīgumu.”

Prētors Kavakss uzsit ar dūri pa galdu. „Pajāt ko tādu!”

Titāns ne cilvēks, it kā viņš būtu veidots no akmens, nevis mie­sas. Sī vīra kakls ir tik resns, ka es pat nespētu sažņaugt plaukstas ap to.

Atšķirībā no vairuma zeltu, viņš noskuvis matus un ļāvis augt savai bār­dai. Tā ir bieza un nokrāsota asinssarkana. Kad gaismas ir blāvākas, tā tumsā spīd kā lāpa. Viņa kreisajai plaukstai ir tikai trīs pirksti. Runā, ka bērnībā tos nokodis viņa dēls Dakšo. Tomēr pats Dakšo allaž smaida un klusā balsī ieminas, ka tas bijis viņa jaunākais brālis Pakss. Telemani ir vienīgie prētori šajā telpā, kas tā vai citādi nav saistīti ar Plīniju. Man Kavakss patīk.

„Man sūrst pauti. No šīs elfu muldēšanas man sūrst pauti!” Kavakss nicīgi novelk. „Mums nav jāatrodas šādā stāvoklī. Ļaujiet man doties prom, mans kungs, un es paņemšu līdzi tūkstoš savas gvardes vīru, lai izrēķinātos ar gļēvuļiem, kas nav atsaukušies uz jūsu aicinājumu! Atvai­nojos, manu dārgumiņ,” viņš čukst savam mīlulim, lapsai Sofoklam, sar­kani zeltainam, smailausainam dzīvniekam, kas satrūkstas, izdzirdējis saimnieka dārdošo balsi. Sofokls ēd mazas želejas konfektītes no Kavaksa platās plaukstas.

Gaidām, kad Kavakss atkal pievērsīs uzmanību tam, ko tikko teica.

„Tu iesāki, Kavaks?” Augusts viņu pamudina ar žiglu smaidu, ko rezervē tikai saviem favorītiem.

„Tēvs!” Dakšo piebiksta lielajam vīram.

Kavakss iztrūcies paceļ galvu. ,,Ā! Un, kad viņu pauti būs norauti un iekārti to ausu ļipās, pārējie atcerēsies, ka Marsa valdnieks esi tu, Nero, un lūgsies, kaut varētu steigties tev talkā.”

Apmierināts viņš atkal sāk barot Sofoklu ar želejas konfektēm.

„Un viņi zinās, ka mēs, daži no karakungiem, tikām atzīti par uzti­camiem,” žigli piebilst Dakšo un norāda uz zeltiem pie galda, kas atzinīgi paloka galvas. Dakšo sūkā kanēļa standziņu. Viņš smaida vēl biežāk nekā Pakss, lai gan viņa smaidi nav ne uz pusi tik plati, toties ir divtik drais­kulīgi. Vienīgā reize, kad esmu redzējis viņu dusmās saraucam pieri, bija tad, kad viņš ieraudzīja Šakāli noslēguma svinībās.

Šis aizvainojums negaisīs. Tā tam arī vajadzētu būt. Šakālis viņiem atņēma Pakšu. Telemani pretī pieprasīja Šakāļa galvu. Tā vietā Augusts izraidīja savu dēlu no Marsa. Tomēr tagad karš nes jaunus sarežģīju­mus un jaunas vajadzības. Šķiet, ja ne Telemanu, tad tēva acīs Šakālis ir izpelnījies piedošanu. Es viņus uzmanīgi vēroju. Par spīti maskai, ko tiem patīk nēsāt, viņi nav muļķi. Es tikai ceru, ka viņi neuzzinās par manu ali­ansi ar Pakša slepkavu.

„To, ka pienākums pret kungu nav tik vienkārši atmetams, vaja­dzētu atgādināt visiem,” apbrīnojami izjustā balsī saka Dakšo. „Mana tēva un māsu apmeklējums atgādinātu citiem karognesējiem par to pienā­kumiem kara laikā.” Viņš rotaļīgi piešķiebj galvu, ļaudams mums apbrī­not prasmīgu meistaru iegravētos zelta eņģeļus viņa galvas ādā. „Atstāt iespaidu ir Telemanu dabā. Varbūt tas papildinātu mūsu rindas.”

„Mani pērkona valdnieki,” Augusts smaidīdams saka. „Kā vienmēr alkstoši pēc vardarbības.” Viņš ar pirkstu novelk gar slaidās kreisās rokas delmu. „Tomēr nē. Šādam atgādinājumam jāpagaida. Sodus varam dalīt tikai pēc tam, kad esam uzvarējuši. Ņemot vērā, ka mana flote ir izkai­sīta un mani leģioni iesprostoti aiz manu pilsētu vairogiem, tas izskatī­tos maziski un būtu kā nožēlojami slīkstoša vīra saucieni pēc palīdzības.” Viņš palūkojas uz Plīniju un vaicā, kā klājas mūsu pārējiem tirdz­niecības sabiedrotajiem. Zagšus pametu skatu uz Mustangu. Viņa ievēro un izliec uzaci, it kā vaicātu, kad mēs varētu sākt.

„Visi mūsu politiķi ir atraduši patvērumu,” Plīnijs lēni saka. Šodien viņš izkrāsojies ar ļoti nopietnu melnas pomādes kārtu. „Kā jau zināt, pēc tam, kad aizbēgām no Lunas, es un mani politiķi apspriedāmies. Mēs diezgan padziļināti izstrādājām teorētisku potenciālo sabiedroto sastāva izmaiņu analīzi—”

„Datoros?” dārdoši iesmējies, noprasa Kavakss.

„Datoros,” aizkaitināts turpina Plīnijs. „Simulācijas izstrādāja mani zaļo analītiķi. No Galileja pavadoņiem — Jo, Kallisto, Ganimēda un Eiropas — mums nepievienosies neviens. Ne simulācijā, ne dzīvē.”

„Diez vai tas ir vērtējams kā pārsteigums,” nomurmina kāds prētors ar ērgļa degunu. „Tādi paši rezultāti mums bija ar Saturna pavadoņiem.” Plīnijs turpina. „Dabiski, ka viņi baidās no sekām, kas sagaida, ja tie izvēlēsies nepareizo pusi. Saturna gubernatori mums šobrīd ir zuduši. Viņi savās debesīs katru dienu redz Rejas atliekas. Galileja sektorā prob­lēmas sagādā Lorna au Arka klātbūtne uz Eiropas. Viņa… uz izolāciju tendētā politiskā nosliece ir inficējusi Jupitera pavadoņu arhiGubernatorus; it sevišķi tādēļ, ka viņa privātā armija ir divtik lielāka par jebkura arhiGubernatora spēkiem.”

„Izolācija? Drīzāk gan pensija.” Augusts nopūšas. „Iespējams, ka viņam ir tiesības uz to.”

„Tu zaudētu prātu, tēvs,” no galda gala atskan Mustangas balss. „Nekādu intrigu, nekādu plānu vai stratēģiju. Tikai ģimene un laiks, ko pavadīt kopā ar Adriju un mani.”

Viņa smaids ir stīvs un neizdibināms. „Cik labi mana meita mani pazīst.”

„Visvairāk mani uztrauc tas,” Plīnijs piebilst, „ka saskaņā ar pašu teikto galilejieši apšauba mūsu mērķa patiesumu.”

„Tas tāpēc, ka mums nav nekāda mērķa,” novaidos, atcerējies savu lomu. „Katrā ziņā ne tāda, kas rūpētu vēl kādam citam.”

„Paskaidro,” pieprasa arhiGubernators.

„Viņš līdz tam vēl tiks, tēvs,” saka Mustanga. „Derovs visu izspēlē dramatiski.”

Spēlējot savu izrādi, palūkojos visapkārt. „Varu droši apgalvot, ka šajā telpā sapulcējušies dižciltīgie zelti izprot cilvēka dabu. Tā ir? Pat tad, ja tā nav, kas mūs motivē? Kāds cildens mērķis? Nē. Nevienam no mums tāda mērķa nav. Neatkarība? Brīvība? Taisnīgums?” Nobolu acis. „Ne tuvu! Kāda mums daļa gar to, ka Valdniece izturas kā imperatore? Kāda mums daļa gar Nolīgumu un brīvībām, ko tas sniedz zeltiem? Nekāda! Runa ir par varu. Vienmēr par varu. Mēs ar viņu cīnāmies, jo bijām saistījuši sevi ar zvaigzni — arhiGubernatoru. Bet šī zvaigzne krīt un izdziest…” Kavakss teju pielec no krēsla. „Neapvaino savu kungu it kā—”

„It kā viņš būtu kas? Muļķis? Viņš tāds nav, tādēļ liecieties mierā. Marsu iegūst Bellonas. Viņi dabūs līgumus un vietas valdībā. Mēs, miruši vai nenozīmīgi, tiksim atstumti malā.” Mana balss spēlējas ar audito­riju. „Vara ir vienīgā vērtība šajā pasaulē. Padomājiet par Taktu au ValiiRātu — trīs gadus viņš man bija uzticams sabiedrotais. Tomēr, kolīdz mana zvaigzne sāka krist, viņš mani apzaga un nozuda pa sētas durvīm. Kā zaglis naktī.

Cik daudzas no šobrīd tukšajām sēdvietām pirms Lunas bija aiz­ņemtas? Tik daudz cilvēku, kas būtu bijuši gatavi liet savas asinis par Augustu. Tik daudz cilvēku, kas būtu gatavi izdurt sev acis par viņu, kamēr viņš sēdēja savā tronī Agejā. Tagad…”

Es saberzēju plaukstas.

„Mēs zaudējam. Bēgt nozīmē iznīkt un iet bojā. Ja vēlamies atkal sacelties, piesaistīt savai lietai galilejiešus, aicināt zem saviem karogiem Saturna gubernatorus, tad mums viņiem jāparāda, ka neesam bezspēcīgi. Jāpierāda viņiem, ka vara no mums vai pilēt pil. Mēs esam dzīvības un nāves noteicēji. Mēs esam Marsa nams, nevis Bellonas.”

Plīnijs sāk kaut ko iebilst, bet Augusts dod zīmi, lai viņš apklust. „Ko tu ieteiktu?”

„Galilejiešu ģimenes no Lunas bīstas viena iemesla dēļ. Tirdz­niecības dēļ. Uz Ganimēda ir kuģu būvētavas. Kallisto nav nekas vai­rāk kā pelēko un obsidiānu fabrika Sabiedrības armijām. Eiropa ir oke­āna pasaule, ko apdzīvo baņķieri un atpūtnieki. Jo ir maizes krāsns, kas apgādā ikvienu pasauli Jupitera orbītas tuvumā. Tie visi ir pārāk atkarīgi no tirdzniecības ar Serdi, lai pārbēgtu mūsu pusē. Turklāt katrs vienkār­šākais bērns zina, kas notika, kad pār Reju nāca Pelnu valdnieka dus­mas.” Prētori pamāj. „Tādēļ mums jāatstāj uz viņiem iespaids. Mums viņi jāiebiedē tik ļoti, lai viņi apzinātos, ka mūsu vara var tos skart jebkurā brīdī un ka atsvešināšanās no mums ir liels risks.”

„Kā?” vaicā Augusts. Viņi visi jau ir uz āķa.

Lai viņi zinātu, kādu virzienu ieņems mans priekšlikums, nolieku uz galda savu slāti. „Mēs paņemsim viņu kuģus. Paņemsim viņu bērnus. Paņemsim viņus sev par sabiedrotajiem, tāpat kā spartieši ņēma savas sie­vas. Naktī un ar varu.”

Ap mani ir klusums. Tad atskan protesti. Plīnijs ļauj saviem prētoriem uzbrukt šai idejai. Savu enerģiju viņš tērē, čukstēdams Augusta ausī. Pametu skatu uz Mustangu, bet viņa vēro pārējos, novērtē tos.

„Plātīšanās.” ArhiGubernators lūdz klusumu un atkal uzrunā mani. „Neesmu dzirdējis plānu.”

„Viens plāns. Divas daļas.”

Pieskaros viedpulkstenim, un pār galda virsmu izplešas Šakāļa aģentu dotā Ganimēda hologramma. Uz Jupitera bāli oranžās gāzveida virsmas marmora rakstu fona koši mirdz pavadoņa zili zaļie okeāni un meži. Pavadoni ieskauj pelēkas kuģu būvētavas. Palielinu to attēlu tā, lai tās stieptos pāri un aiz galda virsmas. Uzskaitu tur redzamos kuģus. Tos, kurus grasāmies nozagt. „Turklāt viņiem ir mēnesLauzējs.”

Ap galdu atskan atzinīgi svilpieni. „MēnesLauzējs?” kāds čukst. „Vai uz šo informāciju var paļauties?” prasa Augusts.

Paloku galvu. „Pat ļoti.” Mani pirksti zib, un piestātnes attēls tiek pagriezts ērtākā leņķī. Orbītas piestātnes ēnā stāv tāds kuģis kā mans Pakss, tikai lielāks un jaunāks. Melns kā nakts, astoņus kilometrus garš. „Pati Valdniece to pasūtījusi kā dāvanu savam mazdēlam.”

Ieraudzījis milzīgo kuģi, Kavakss gandrīz sāk slienāties. „Cik mīloša sieviete!”

„Pieņemot, ka tas nav viltojums.” Plīnijs nopēta hologrammu. „Kā tu ieguvi šo informāciju?”

„Arī manās ausīs čukst mazi putniņi.”

„Neesi nu tik kautrīgs. Tas ir svarīgi.”

„Mani avoti paliek pie manis, tāpat kā tavējie pie tevis, Plīnij.” „Tātad tu gribi no Ganimēda nozagt mēnesLauzēju?” Plīnijs noprasa. „Tā ir bruņota agresija.”

Es iesmejos. „Nē. Tu pārprati. Es gribu nozagt visus kuģus.”

Загрузка...