Zelta dēls

31 . APVĒRSUMS

„Tēvs ir notverts,” viņa man saka, steigdamās lejup pa sava kūpošā kuģa rampu. Viņu pavada vairāki obsidiānu miesassargi cīņā apbružātās bruņās. Aiz viņiem no kuģa izkāpj ducis pelēko. Starp tiem ir ari Suņhva no Lunas. Viņi visi ir dzinēju algotņi — vienkārši un bīstami. Šakāļa mednieki. Sevro viņus aizdomīgi nopēta.

Piestātnē ap mums novietoti simtiem ločSpārnu un ducis stārķu — šī telpa ir tik liela, ka te satilptu visa Likosas Kopzeme un tās ciemi. Ap lidaparātiem ložņā oranžie, kas veic apkopes pārbaudes pirms gaidāmā uzbrukuma Marsam.

Mustangu sagaidu ar savu svītu — Lomu, Sevro, gaudoņiem, Viktru un Ragnāru. Roks uz maniem aicinājumiem ierasties neatsaucās. Vēlos skriet un apskaut Mustangu, bet viņa ir zvērīgi nikna. Runājot šķist siekalas. Dusmīgas acis ieskauj tumši loki. Viņas seju savilcis pārgurums.

„Pllnijs ir uzsācis apvērsumu! Viņš arestējis manu brāli. Mana tante ir mirusi, un viņas bērni noslepkavoti līdz ar sešiem mūsu prētoriem. Vai­rāk nekā divdesmit mana tēva karognesēji lauzuši savus uzticības zvēres­tus. Un mēs esam zaudējuši kontroli pār floti.”

Pajautāju Mustangai, vai viņa ir ievainota.

„Ievainota?” Viņa nicīgi atkārto šo vārdu. „It kā tam būtu nozīme! Viņi nogalināja manus vīrus! Mēs pielavījāmies Akadēmijai, bet, kolīdz es palaidu savus dēlesKuģus uzbrukumā kosmosa stacijai un treniņu kuģiem, no asteroīda aizsega parādījās Bellonas flote un iznīcināja visus manus dēlesKuģus līdz pēdējam. Desmit tūkstoši vīru! Pagalam! Viņiem tas nebija jādara. Uz mums bija notēmēts tik daudz šaujamo, ka nevarē­jām darīt neko citu, kā vien padoties. Tas bija nežēlīgi!”

„Izklausās pēc Karna,” es minu.

Mustanga pamāj. „Un Plīnija. Viņi neaizvilināja Bellonas pa viltus pēdām. Viņi aizveda tos tieši pie manas operācijas.”

„Kāpēc Plīnijs tevi vienkārši nenogalināja?” brīnās Sevro.

„Tāds vīrs kā Plīnijs alkst likumības,” palocījis galvu, lai sveicinātu Mustangu, man blakus ierunājas Lorns. Pat tad, ja viņa domā, ka Arka klātbūtne šeit ir savāda, Mustanga neliek to manīt. „Tas ir viņa dabā. Pirms tam viņš ieradās piejums, vai ne?”

Mustanga un Lorns riebuma pārņemti saskatās.

„Tas elfs lika mani ieslodzīt manā kajītē, kamēr pats aizveda manu sagūstīto floti uz Hildu. Ceļojuma laikā viņš ieradās pie manis un parā­dīja holoierakstu, kurā redzams mana tēva neveiksmīgais uzbrukums Ganimēdam.” Viņa dusmās trīc. „Un viņš teica, ka, lai gan mans nams esot sagrauts, viņš parūpēšoties par to, lai mana dzimta turpinās. Viņi ar Valdnieci esot vienojušies. Ja viņš spēšot nodrošināt mieru, viņa tam došot labu amatu, likumīgu atzīšanu un balvu pēc paša izvēles. Tā nu viņš plikšķināja savas glītās skropstiņas, kamēr hologrammā dega mana tēva kuģi, un teica, ka šķiršoties no savas laulātās draudzenes un man būšot tas gods iziet pie viņa par sievu.”

Es klusēju. Gaudoņi neapmierināti murmina.

„Un kāda bija tava atbilde?” pajautā Viktra.

Mustanga uz viņu pat nepaskatās. „Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”

Sevro ar Harpiju sāk ķiķināt. Lorns nosodoši ieņurdas. It kā viņam būtu tiesības kādu nosodīt nežēlības dēļ.

„Man prieks atkal jūs satikt, Niknais bruņiniek,” Mustanga saka. „Man žēl, ka esat šajā visā ievilkts. Tomēr tagad jūs mums esat vajadzīgs vairāk nekā jebkad.”

„Sāku to saprast.”

„Kur ir tavs brālis?” atrāvis skatu no izgrieztās acs, vaicāju Mustangai.

„Sagūstīts. Ir jāpārrunā vēl kas.” Viņa palūkojas uz oranžajiem un pelēkajiem, kas rosās angārā. „Kādā citā vietā.”

„Protams. Turpināsim karazālē—” iesāku.

„Pēc brītiņa, Derov.” Pievēršoties Mustangai, Lorna sejā vīd vec­tēva cienīgas rūpes. „Manu lēdij, jūs esat pārdzīvojusi pamatīgu satrici­nājumu. Varbūt jums vajadzētu atpūsties, bet mēs tikmēr—”

Gan gaudoņi, gan es atkāpjamies no Lorna.

„Atpūsties?” Mustanga paceļ balsi. „Kādēļ lai es tagad atpūstos?” „Atvainojos par kļūdu,” Lorns pieklājīgi atbild.

„Teodora!” iesaucos. Viņa pieslīd tuvāk. „Kafiju, stimulantus un ēdienu karazālē. Lai pietiek desmit cilvēkiem.” Atceros par abiem Telemaniem. „Lai būtu divdesmit.”

Viņa neviļus iesmejas. „Jā, dominus.” Teodora paiet sānis, lai izsauktu savu personālu.

Mustanga paloka galvu kuģa virzienā. „Ļausim tam te tā vienkārši palikt?”

„Priekšniek!” uzsaucu oranžajam, kurš atbildīgs par angāru. Viņa bārdā ir smērvielas. Viņš pienāk, slaucīdams netīrās rokas savās oranžajās strādnieka biksēs. „Izmetiet to kuģi pa gaisa slūžām!”

„To vēl var saglābt,” oranžais saka.

Paskatos uz Mustangu. „Vai jūs izbēgāt vai viņi ļāva jums izbēgt?” „Es nezinu. Mani izglāba brālis. Viņa paša kuģi notvēra, kamēr viņš palīdzēja izbēgt manējam.”

Šakālis ir pilns pārsteigumu.

„Ja nu tajā ir spridzeklis?” neuzticīgi glūnēdams uz kuģi, vaicā Sevro. „Tas nebūs spridzeklis,” es saku.

„Plīnijs joprojām grib mani, un viņš grib aizvest Derovu Valdnie­cei. Tomēr vairāk par visu, Derov, viņš grib tavu floti. Kad tā neparādī­jās pie Hildas asteroīdiem, viņš noteikti saprata, ka esi brīdināts vai gaidi kādu signālu, par kuru viņš neko nezina.”

„Un viņš nosprieda, ka tu noteikti zināsi, kur es esmu.”

„Tāpēc, izsekojot mani, viņš atradīs šo floti,” Mustanga pabeidz.

Lorns lūkojas te uz mani, te Mustangu. „Pa kuru laiku jūs to apspriedāt?”

„Tikko,” atbild Mustanga, apjukusi par šādu jautājumu.

Sevro uzsit Lornam pa plecu. „Neuztraucies! Tu neesi senils. Viņi vienkārši ir dīvaini.”

Lorns palūkojas uz Sevro netīro roku. Bezpirkstu cimds ir klāts ar kartupeļu biezputras un brūnas gaļas mērces traipiem. Sevro platais smaids pazūd, un viņš muļķīgi atvelk roku.

Atkal pievēršos oranžajam. „Izmet to pa gaisa slūžām. Atri.” Izska­tās, ka viņš vilcinās. Turpina šūpoties papēžos. „Vai varbūt tev ir kāda labāka doma?”

Oranžais pakasa galvu un izskatās noraizējies, ka uz viņu lūkojas tik daudzu zeltu sejas. Klāja komanda zagšus vēro, kas būs tālāk.

„Laukā to!” iesaucas Sevro.

„Skaidra lieta. Nu, es varētu no tā atbrīvoties, dominus. Vai, es gribēju sacīt, es varētu atrast skenerus un izgaismojošās vielas, ja viņi izmantojuši tādu viltību. Mums te ir daži gudri aparātiņi, kas to varētu izdarīt. Varētu tos atrast un bez problēmām salikt to visu garām distancēm paredzētā izlūkā. Nenāktu par ļaunu likt Plīnija suņiem aizskriet nepareizā virzienā, vai ne?”

„Kā tevi sauc un no kurienes nāc?” prasu.

„Dominus… ē.” Viņš samirkšķina acis. „Sīters ir mans vārds, no Lunas. Trīs meitas. Sieva strādā Automototransporta attīstības centrā, tāpēc mums nākas—”

Es viņu pārtraucu. „Izdari visu pareizi, Sīter, un mēs atvedīsim viņas uz Marsu un iekļausim Citadeles personālā. Tev ir desmit minū­tes laika.”

„Jā, kungs!” Viņš sajūsmā aizskrien pie saviem vīriem.

Vedu Mustangu un savus pavadoņus uz liftiem.

„Plīnijs teica, ka ir tevi nogalinājis,” viņa pa ceļam čukst.

„Kā jau bijām paredzējuši, mūs gaidīja Aja un Bellonu flote.” Sānis uzsmaidu viņai un izvelku savu planšeti. „Orion, pārņem flotes vadību!

Es gribu, lai esam tālu no šī sektora, pirms mums uzrodas ciemiņi. Sevro, pasauc Telemanus. Es gribu, lai viņi… Sevro?” Lūkojos visapkārt, mek­lēdams draugu. Viņš kavējas pie Plīnija acābola, kas mētājas uz grīdas kādus divdesmit metrus aiz mums. Pagriežamies, lai uz viņu paskatītos, un Sevro neveikli šļūkā kāju pa grīdu.

„Vai es drīkstu…” Viņš uz to norāda.

„Ko?” Mustanga nesaprot.

„Vai es varu to paņemt?”

Mustanga samiedz acis. „Tā ir tava.”

Viņš paceļ acābolu un, laimīgi smaidīdams, iemet kabatā. Tad pie­liek soli, lai mūs panāktu. „Cerams, ka sakrāšu visu komplektu.”