Zelta dēls

38. DZELZS LIETUS

Viss, ko redzu, ir metāls. Esmu viens no tūkstoša, kas ielādēti spļāvējCauruļu šūnās. Aiz metāla caurules sienām plosās kauja. Es neko nejūtu. Ne Pakša drebēšanu. Ne raķešu šāviņus, kas traucas caur visumu, lai nestu nāvi klusumā. Tikai to, kā pukst mana sirds. Mikijs man stās­tīja, ka tā ir spēcīgākā sarkanā sirds, kādu viņš redzējis, par to jāpateicas zemesčūskas indei, kas plūda pa manām vēnām, kad biju mazs. Tagad sirds auļo krūtis un liek drebēt manām rokām. Manī bango bailes. Bailes no tik daudzām lietām. Bailes pievilt savus draugus, zaudēt viņus. Bai­les atklāt viņiem patiesību par to, kas esmu. Bailes nespēt izpildīt man uzticēto uzdevumu. Šaubu izraisītas bailes — šaubu par saviem spēkiem, saviem sacelšanās plāniem. Bailes no nāves. Bailes pazust visuma tumsā ārpus kuģa sienām. Bailes pievilt Ēo, savu tautu, sevi. Tomēr galvenokārt bailes no karsta metāla.

Rācijā atskan balsis. Tās ir nebūtiskas. Plāns jau ir izkustējies, un nu neesmu nekas vairāk kā skrūvīte tā mehānismā. Kauja ir pārāk liela, lai es varētu piedalīties tajā visā. Gribēju vadīt Pakšu no tā komandtiltiņa, lai redzētu, kā manas flotes priekšā krīt ienaidnieka kuģi. Tomēr zvaig­žņu kaujās Orions un Roks ir par mani pārāki.

Gribēju būt dēlesKuģl, kas pa caururbtiem korpusiem ielaiž pre­tinieku milžos iekarotāju komandas; gribēju triecienā ieņemt komand­tiltus, aizsargāt paša kuģi no iebrucējiem, pārlēkt no iznīcinātāja uz drednautu, padarīt tos visus savus. Tomēr imperatoru Bellonu nesagūs­tīšu es. To izdarīs titāni. Galu galā manu ceļu nosaka mani ienaidnieki. Es medīju galveno laupījumu.

Laupījumu, kas bijis mans mērķis, kopš devos prom no Lunas.

Pie krūtīm vēsi spiežas mans īstais Pegaza kulons. Tajā apslēpti Ēo mati. Koncentrējies uz to. To, kā viņas mati viļņojās. Kustējās dziļo rak­tuvju vējos. Koncentrējies uz to. Par viņu domājot, mani pārņem vainas apziņa. Man patīk šī dzīve. Lai kā vilcinājos spēlēt zeltu, lai cik sērīgas bija manas atrunas, daļa manis ir tāda pati kā viņi. Varbūt esmu piedzi­mis, lai būtu divās krāsās.

Pajāt to! Cilvēks nav dzimis, lai būtu kādā krāsā. To noteikuši mūsu vadoņi. Un viņi kļūdās.

„Audentes fortuna juvat, dārgumiņi'!” privātā sakaru kanālā uzsauc Sevro. Man pasprūk smiekli par latīņu valodu.

„Vēl vairāk „Fortūna smaida drosmīgajiem” muļķību? Kāpēc vien­kārši neteikt carpe dierrii"

Jo ir tāda tradīcija teikt.

„Vai jūs, puiši, vienmēr pirms kaujas tā flirtējat? Tas ir tik piemīlīgi!" piebilst Viktra.

„Tev būtu vajadzējis redzēt viņus Institūtā, mila no pirmā kauciena" iesmejas Mustanga.

„Es redzēju ierakstus! Cik burvīgs pāris!'

Dzirdu Mustangas balsī smaidu. „Viņipat nēsāja saskaņotu apģērbu. Vai viņi nebija stilīgi, Rok? Un smirdīgi!'

„Es pilnīgi noteikti to neievēroju"

„Kāpēc ne?”

„Sevro biedēja mani līdz nāvei. Es neskatījos uz to, kas viņam mugurā," izvilinādams pārējiem smaidus, atbild Roks. „Es domāju, ka viņu sakodusi kāda vāvere un viņš kaut kādā veidā dabūjis trakumsērgu.”

„Rok?" mīlīgi ierunājas Sevro.

„Sevro."

„Sveiks!"

„Sveiks?”

„Nākamreiz, kad satikšu, es tev iekodīšu

„Man jāiet." Roka klusie smiekli pagaist. „Mēs uzbrūkam galvena­jam ienaidnieka elementam.”

„Ko tu darīsi? Nogarlaikosi viņus līdz nāvei ar nelielu dzejas lasī­jumu?” atkal Sevro.

„Tu esi ķēms,” rotaļīgi paziņo Roks. „Laifūrijas vada jūsu zobenus un moiras rāda ceļu mājup! Līdz tam brīdim mana mīlestība ir ar jums visiem."

Mīlestības atzīšana zeltus iztrūcina. Roka līnija noklikšķ un atslē­dzas, un mēs dzirdam, kā viņš galvenajā frekvencē dod pavēles uzbrukt ienaidnieka iznicinātājam.

„Kas par elfu,” nomurmina Sevro, bet trīsas viņa balsī ievērotu pat bērns. Viņam bail.

„Hic sunt leones" saku saviem draugiem. „Esiet drosmīgi. Esiet drosmīgi, un tiksimies otrā galā!”

„Hic sunt leones!" viņi atbalso ne Augusta dēļ, bet gan tāpēc, ka visi vēlamies, kaut būtu drosmīgi kā lauvas.

Viens pēc otra atvadāmies. Pirms pagūstu pārdomāt, pieslēdzos Mustangas privātajai frekvencei. Līdz viņa atbild, paiet divdesmit sekun­des. „Kas ir?" viņas balsī manāma vilcināšanās.

„Paliec dzīva,” saku.

Klusums. Emocijas? Aizkaitinājums?

jjlu ari.

Viņa atslēdz kanālu. Drīz vien sāk dūkt un klikšķēt sistēma, kas ielādē mani caurules izšaušanas mehānismā.

Visu šo laiku esmu izturējies tā, it kā zinātu, kas mani sagaida. It kā zinātu, kas ir Dzelzs lietus. Tomēr tas vīd manā priekšā kā drūms, zobus atiezis nezvērs. Noslēpums, lai gan tā seju esmu redzējis. Esmu redzējis virtuālās realitātes pieredzes un HK klipus. Es pazīstu to, tāpat kā bērns zina, kas ir lidojums, jo ir redzējis gaisā putnu.

„Sasniegtas izvietojuma koordinātas" Roka balss atskan katra flotes zelta ausīs. „Lai krīt lietus

Mani piepilda cauruļu magnētiskā lādiņa īdēšana. Ieslīdu kamerā — sagatavojos, lūkojos lejup, lai izšaujoties nepārlauztu sprandu.

Tad mehānisms izšauj un, rīklē saskrienot žultij, mani sagrābj ātrums un kauja. Caur magnētisko straumi izraujos no kuģa caurules visapkārt viesuļojošā haosā.

Izplatījumā valda uguns un zibens. Metāla milzeņi spļauj viens uz otru raķetes, klusumā caursitot viens otru ar visiem cilvēka radītajiem ieročiem. Šis klusums ir tik rēgains un savāds. Ap kuģiem eksplodē mil­zīgi zenītartilērijas plīvuri, kas apslēpj tos niknos mākoņos, kuri gandrīz atgādina vēja nestas kokvilnas pūkas. Čurādami šāviņu straumes, viens pret otru dūc ločšpārnu un lapseņu bari. Cīnīdamies milzīgos, blīvos mākoņos, tie koda un šķēlē metāla vairogus. Tad mazās vienībās izlavās no galvenās sadursmes un klusi ievirpuļo dēlesKuģu — karavīru trans­porta — pulciņos, ko nelīdzenos viļņos izplatījumā palaiž iznīcinātāji un transportkuģi. Tā ir iekarotāju vienību spēle. Dēles skrien pāri, zem un cauri zenītartilērijai un meklē kādu korpusu, kam pieķerties, lai varētu ielaist savu nāvējošo kravu nozīmīgu kuģu vēderos kā mušas, kas sadēj kāpurus svaigās brūcēs. Tos visus vada zilie, kas auguši, lai veiktu tikai šo vienu uzdevumu. Bcllonas dēlesKuģi skrien garām Augusta spēku raidī­tajiem, to viļņi pārklājas un sašķīst viens pret otru.

Un tas viss klusumā.

Raķetes šaujas dēļu virzienā un eksplodēdamas saplosa korpusus. Kad kuģi tiek caurdurti, no liesmām nav glābiņa; skābeklis liesmodams izplūst kā asinis no Vecajā Zemē harpūnu savainotiem vaļiem. Elektro­magnētisko lielgabalu lādiņi sašvīkā visumu, uzreiz retinādami rindas un triekdamies cauri vairākiem dēlesKuģiem un nelieliem kaujas kuģiem. No dēlesKuģiem milzeņos skrien vīrieši un sievietes, kas, lai kurā pusē cīnītos, centīsies ievainot un iekarot, nevis iznīcināt. Zili sudrabotās ienaidnieka flotes centrā milzīgais Karabērns šķaida sardzes kuģus un dedzesKuģus kā aitu barā ieskrējis ciklops — tā vāle tiek vēcināta lēni un nepielūdzami.

Aizturu elpu, kad, divu citu piesegts, pie Karabērna pieslīd Viktras iznīcinātājs. Viņa pļaujošā lidojumā tiek apšaudīta ar elektromagnē­tiskajiem lielgabaliem, un karakuģi nežēlo raķešu šāviņu kārtas, lai viņu apturētu. Bellonas noteikti uzskata, ka viņa atrodas pārāk tuvu, lai tiktu sagrābta, jo pret kuģa atklāto vēderu tiek raidīta vēl viena kārta. Tomēr, par spīti bojājumiem, ko Viktras iznīcinātājs cietis, no tā tiek izmisīgi izšauti četrdesmit dēlesKuģi. Gandrīz desmit reizes vairāk, nekā viņa parasti vestu. Mēs to iztukšojām, lai tajā satilptu pārējie karavīru trans­portkuģi. Tā ir Telemanu armija.

Viktras kuģis atraujas no Karabērna un bezbailīgi ienirst Bellonas rindās, kur viņu ērgļus atbalsta viņas mātes flotile, kas rotāta ar asiņojošo sauli. Viktra sagādā ienaidniekam vēl vienu pārsteigumu.

Viņas māte nodod Bellonas un pāriet mūsu pusē, kā Viktra bija solījusi man un Šakālim. Viņas mātes kuģi izlaiž vairāk nekā divsimt dēļu pašā Bellonas flotes centrā. Sākas haoss.

Mani titāni nosēžas uz ienaidnieka flagmaņa korpusa, un drīz vien Karabērnu apsēdušas dēles. Lai jums veicas, titāni!

Bellonām draudzīgie dēlesKuģi maina virzienu un dodas uz Kara­bērnu, lai palīdzētu kaujā, kas piepildīs tā gaiteņus ar asinīm un dūmiem. Garām šaujas ločSpārni, kas šauj uz pielipušajām dēlēm un mēģina tās noraut, pirms to vīri sagāzušies Karabērna vēderā. Tā ir eleganta rīcības un reakcijas, un reakcijas, un reakcijas deja.

Turpinu ceļu savā trajektorijā, jo neesmu spējīgs to mainīt. Gan kreisajā, gan labajā pusē bruņotās zvaigžņCaulās šaujas tūkstošiem zeltu un obsidiānu, pelēkie traucas šūnu kapsulās pa divpadsmit kareivjiem katrā. Cilvēku un metāla lietus. Mūsu straumē lido arī lieli stārķi, kuros tiek vests vēl vairāk obsidiānu un pelēko. Kolīdz piezemēsimies un nodro­šināsim placdarmu, daudzskaitlīgais leģions no drednautiem un kravas nesējiem pārsēdīsies piezemēšanās kuģos un sekos mums pa pēdām.

Par spīti tam, ko Bellonas un viņu sabiedrotie domā, viņi nevar apturēt mūsu nosēšanos uz Marsa, orbīta ap planētu ir pārāk liela. Tieši tādēļ ir tik svarīgi noturēt pilsētas. Tās ir kā salas, kā cietokšņi. Vienīgais iespējamais veids, kā tās sagrābt, ir nosēsties uz Marsa un ielavīties pa divsimt metrus augsto spraugu starp diskveidīgajiem vairogiem un zemi. Šim mērķim nepieciešams, lai uz zemes būtu vīri. Miljoniem vīru labi organizētā uzbrukumā.

Mēs izveidosim simts placdarmus, un tad mums kauja sāksies pa īstam. Raķetes haotiski joņo uz mūsu zvaigžņCaulām. Sabiedroto lielie kuģi izšauj aiz mums zenltartilērijas aizsegus, bet lapsenes piesedz no sāniem. Uzbrūkot pļaujošā lidojumā, mūsu rindās pamanās iebrukt ienaidnieka lapsenes. Lietū ap mani mirst dučiem cilvēku, viņu bruņas atlobās kā degošs papīrs. Es neieredzu šo stāvokli. Gribas kliegt. Daži tā arī dara, un esam spiesti atslēgt viņu saziņas kanālus.

Es neko nevaru iesākt. Varu lūgties, kaut nenomirtu. Tomēr ko gan pielūgt? Zeltiem nav dieva. Mums, sarkanajiem, ir Vecais vīrs ielejā. Tomēr šajā dzīvē viņš mums nepalīdz. Viņš tikai gaida, kad varēs sargāt un pavadīt mūs nākamajā.

Sirds auļo krūtīs. Trūkst gaisa. Tā raujas ārā no manas ādas cie­tuma, jūtos kā zēns. Es gribu mierinājumu, kādu radu mājās. Mātes vārīto zupu, viņas stingrās rokas pieskārienu, mīlestību, kas manī uzplauka ikreiz, kad pamanījos izvilināt no viņas kādu smaidu. Jebko, kas liktu izjust prieku par to, ka Ēo mani mīlēja. Es ilgojos pēc aukstajām un klu­sajām naktīm, kad bija vēl tikai alkas un izsalkums, kad slepeni skūpstī­jāmies un mūsu sirdis trīsēja kā divi putniņi, kas sapratuši, ka varbūt tomēr kopā vīs ligzdu. Tādai bija jābūt dzīvei. Ģimene. Pirmā mīlestība. Ne jau kritiens cauri atmosfērai, kamēr slepkavām nerūp nekas citas, kā tikai piepildīt tavu ķermeni ar karstu metālu, lai pēc tam to pašu izdarītu ar taviem draugiem.

Mans prāts klejo, lai gan ķermenis rīkojas.

Planēta aug un aug, līdz izpletusies pa manu redzesloku kā milzīgs koloss. Es nezinu, kurš ir miris, kurš dzīvs. Mans displejs ir pārāk noslo­gots. Ietriecamies atmosfērā, un rēkdama atgriežas skaņa. Manu drebošo stāvu ieskauj krāsu nimbi. Gan pa labi, gan pa kreisi krītošie karavīri izskatās pēc nikniem jāņtārpiņiem, kas izrauti no kāda tēlnieka fantāzi­jām. Apbrīnoju to kreisajā pusē. Viņam krītot, aiz muguras mirdz bron­zas saule, ieskaudama viņa stāvu un iemūžinādama to šajā mirklī — kuru zinu, ka nekad neaizmirsīšu, — tā, ka viņš izskatās pēc dusmās krāšņi krītoša Miltona eņģeļa. Bruņu ārējā čaula nomet berzes bruņas, tāpat kā Lucifers būtu nometis no saviem spārniem debesu spalvas, kas liesmojoši plīvotu iepakaļ. Tad debesis pāršķeļ raķete un spēcīgas sprāgstvielas atkal kristī viņu kā mirstīgo.

Brīdī, kad esam šķērsojuši atmosfēras robežu, uz mūsu krītošo mākoni tiek atklāta uguns no aurojošiem zemes lielgabaliem. Kā iztrau­cēts bišu spiets ieslēdzam savus gravZābakus un sadalāmies tūkstoš dažādās eskadriļās, un katra no tām mēģina nonākt sev vien paredzētās koordinātās. Ienaidnieka ločSpārni sekojuši mums atmosfērā, tomēr šeit mūsu manevrētspēja ir lielāka, tādēļ lielos cīnītājus viegli nogāžam. Ar gaudoņiem cieši pa pēdām es vienam no tiem pielidoju no mugurpuses un sacērtu to ar savu slāti. Lidoju tālāk, kamēr lidaparāts, virpuļodams caur mākoņiem, iegāžas okeānā zem mums.

Caur mākoņiem uz mums tiek raidīti pretgaisa aizsardzības šāviņi, kas kreisajā pusē nogalina kādu zeltu — vienu no gaudoņiem, lai gan nezinu kuru, līdz neesmu ielūkojies viedpulkstenī. Harpija Darja ir mirusi. Tā vienkārši. Bez upura, lai glābtu otru. Bez nikna kauciena. Bez cildeniem žestiem. Bez emocijām. Pagalam uzticamā meitene, kas Insti­tūtā pie jostas nēsāja skalpus un ar savām dīvainībām valdzināja Trūdkupri un Drātģīmi.

Manī ieduras panikas asmens, un nirstu cauri mākoņiem kopā ar sava leģiona atlikušo priekšpulku. Traucamies zemu virs okeāna, kur divi ūdens kuģi sāk spļaut uguni uz mums. Pa gaisu aizskrien divas Sevro šautas raķetes; tās uzsprāgst un pārvēršas dučos mikroraķešu, kas katra izšķīst vēl ducī sīkāku. Tās eksplodē kā virs uguns ceptas kukurūzas vālītes.

Karš ir haoss. Tas vienmēr tāds bijis. Tomēr tehnikas sasniegumi padara to vēl ļaunāku. Tie izmaina bailes. Institūtā es baidījos no cilvē­kiem. Es baidījos no tā, ko man varētu nodarīt Tits un Šakālis. Tur tu redzi, kā nāve tuvojas, un vismaz vari pret to cīnīties. Šeit tāda greznība nav dota. Mūsdienu karš nozīmē bailes no gaisa, no ēnām, no klusuma. Nāve atnāks, un es to pat nepamanīšu.

Ietriecos sniegotā kalnā. Mans sarkani nokaitētais ietērps izkausē caurumu baltumā, no kura ceļas tvaika mākoņi. Pārējā vienība pieze­mējas man visapkārt, kur uz zemes rodams drošs patvērums. Rēkdami krīt metāla monstros apslēpti meteoru vīri. Būc! Būc! Būc! Un ceļas kara migla.

„Piezemējos,” es norūcu.

Sevro nokrīt uz ceļa, atver ķiveri un izvemjas sniegā. Ne viens vien viņam piebiedrojas. Neglītais Drātģīmis bēdās elso. Trūdkupris satver viņa plecu. Klauns stāv, izslējies pār draugiem, un viņus sargā, viņa sarkani nokrā­sotā grebene ķiverē nolocījusies sānis. Harpijas vairs nav. Es nezināju, ka būs šādi. Man likās, ka pazīstu šausmas. Tā nebija. Pēdējā minūtē gāja bojā vairāk vīru, nekā jebkad esmu pazinis. Manī notrīs Lorna bailes no kara.

Sis ir karš. Haoss. Nejaušība. Nāve.

Noslaucījis no mutes vēmekļus, Sevro pamāj man ar galvu. Jupiters palīdz viņam piecelties. Savādi, bet draugs to atļauj. Ķiveres viedpulkstenī meklēju Mustangas signālu. Viņa ir dzīva un kopā ar manu spēku galveno daļu, tomēr esam šķirti. Esmu kopā ar duci zeltu un četrdesmit obsidiāniem, kas mācīti rīkoties ar augsto tehnoloģiju aprīkojumu.

„Čaulas nost,” uzbļauju obsidiāniem. „Omega, sargā perimetru!”

Nometam savas masīvās termobruņas, zem kurām slēpjas kustī­gās zvaigžņČaulas. Pavēlu pacelt ķiveres. Draugu sejas nomaina metāla dēmonu un zvēru viepļi.

Tomēr šajā mirklī slēpjas arī skaistums. Šajās pussckundēs, kad zelti un obsidiāni saskatīdamies paloka galvas, lai izteiktu atbalstu, pirms atkal atgriežas pie saviem uzdevumiem, raduši mierinājumu pienākuma, biedriskuma saiknē, kas mūs visus vieno tāpat kā sarkanos raktuvēs.

Sapulcinu ap sevi Sevro un gaudoņus. Nošķirts no sava leģiona, manā ēnā stāv Ragnārs. Esam piezemējušies planētas dienas pusē. Kad otrais zvaigžņČaulu vilnis caururbj atmosfēru, atstādams aiz sevis melnu dūmu sliedes eksploziju izraibinātajās, zilajās debesīs, tas izskatās pēc meteoru lietus skaidrā dienas laikā. No horizonta līdz horizontam izplestos iebru­cēju pūļus joprojām apšauda simtiem uz zemes izvietotu lielgabalu, tomēr to uguns pamazām mazinās, jo uz tiem tiek mērķēts no kosmosa vai tādas vienības kā mēs tos iznīcina tepat uz zemes. Mana vienība atrodas trīssimt kilometrus no vietas, kur mums būtu jābūt. Kā tas varēja notikt?

Rācijā izsaucu Mustangu. Viņa atrodas uz kāda cita kalna, piec­desmit kilometrus tuvāk paredzētajai piezemēšanās zonai. Viņas spēkus veido apmēram četrsimt vīru.

„Izskatās, ka muļķu lomā esam mēs,” saka Sevro.

Dodamies lejup no kalna. Nelidojam. Tā vietā lecam. Akadēmijā mums mācīja domāt par šo procesu kā par akmentiņa sviešanu pa ūdens virsmu. Mēs varētu lidot ar gravZābakiem, tomēr tādējādi padarītu sevi par raķešu un pretgaisa aizsardzības šāviņu mērķiem, nemaz nerunājot par ienaidnieka mednieku vienībām. Tā nu mēs palecamies piecdesmit metrus gaisā un ar gravZābaku palīdzību atkal nolaižamies zemē.

No tuvējās virsotnes šurp lido raķete. Sevro un viņa vienība tiek ar to galā, pārlēkdami tūkstoš metru dziļām aizām un uzrāpdamies pa stāvu klints sienu, kamēr mēs ar Ragnāru turpinām ceļu uz priekšu. Pār kalniem atbalsojas truls blīkšķis, tagad esam atbrīvoti no lielgabala. Kalnu grēdas galā gaudoņi mums atkal piebiedrojas. Apstājamies pie kādas klinšu nogāzes, virs kuras satupuši zemi mākoņi. Ap divdesmit kilometru attālumā pa kreisi redzami baltie Saloniku torņi, kas slejas virs skaidrās Termikas jūras robotās krasta līnijas. Takta mājas. Jūtu pakrūtē ieduramies skumjas.

Turpinām ziemeļu virzienā. Noskatos, kā torņi pagaist, līdz vairs neredzu neko, izņemot metāla mirdzumu savādi mierīgajos ūdeņos. Tālumā dārd sprādzieni. Jūtu, kā uz mana bruņotā pleca nolaižas plauksta.

„Gluži kā pēc tam, kad iekarojām Olimpu.” No jaunas kalna vir­sotnes lūkodamies lejup uz zemēm, kas plešas mūsu priekšā, saka Sevro.

„Vienīgi šeit gravZābaki ir visiem.” Pārbaudu koordinātas savas ķiveres informatīvajā displejā. Virs mums turpinās invāzija. Pār debesim nu jau retākās rindās skrien ienaidnieka lielgabalkuģi. Kāds no tiem tēmē uz mums. Tas rēkdams iznirst no mākoņiem un kapā zemi ar ložmetē­jiem. Patveramies kādā plaisā. Ap mums šķīst sniegs. Tad tiek izšauta kāda raķete, kas eksplodējusi uzgāž man uz kājām klintsbluķi un piespiež mani pie zemes. Olis un Klauns stāv virs manis, mēģinādami pasargāt no citiem klints gabaliem.

„Ragnār!” saucu. „Notriec to!”

Neredzu, ko viņš izdara, tomēr troksnis ir milzīgs, lielgabalkuģis kūpēdams un virpuļodams triecas lejup zemē un tad pazūd šķembu mākonī.

„Tavas kājas?” drudžaini prašņā Sevro.

Viņi noveļ no manis akmeņus. Zobrati vaid, un elektriskās deta­ļas dūc.

„Joprojām darbojas.”

No sniegotās kalnu grēdas nokāpjam grubuļainajos Marsa līdze­numos. Kreisajā pusē virzās mums līdzīga smago kājnieku vienība. Viņu rctranslatori ziņo, ka tie ir mūsējie. Tomēr aptuveni trīsdesmit kilometru attālumā labajā pusē, kur līdzenumi paceļas subtropu augstienēs, šurp virzās Bellonas ierinda — iespējams, ka apmēram trīssimt kareivju, kas sadalījušies atsevišķās vienībās.

Atkoduši vienu no mūsu rāciju signāliem,” pāri jaunajam signālam runā zaļo sakaru operators. „Viņi medi tevi, Ikar." Mans otrais segvārds.

„Te mēs uzzināsim, kurš uzvarēs debesīs,” saku. Sevro virza izse­košanas lāzeru uz ienaidnieka vienības pusi tieši tajā brīdī, kad viņi pavērsuši savējo pret mums. Tas raustās uz zemes kā apsēsta muša. Pajūkam kur kurais, abi ar Sevro aizlidojam kopā, un pār mūsu ienaid­nieku galvām no divām pusēm nolīst uguns lietus. Tajā pašā brīdī Sevro identificē bezpilota lidaparātu, kas izšauj uz mums kasešu raķetes. Viņš notēmē uz to, un elektromagnētiskais lielgabals no netālajiem Salonikiem raida šāviņu, kas atstāj debesīs zilu uguns švīku. Bezpilota lidapa­rāts pazūd sarkanā ziedā. Lūk, augsto tehnoloģiju kara daudzpakāpju vājprāts.

Turpinām ceļu uz Mustangas koordinātām, skeneri un acis moži vēro, vai netuvojas nāve, kas slēpjas kalnos. Tā lavās pa līdzenumiem. Uzglūn no augstu dievKoku mežiem un nesen dzimušo jūru ūdeņiem.

Tālu kreisajā pusē stiepjas milzīgs ezers, bet pa labi slejas guļošs vulkāns, kurš ir tik lēzens, ka nezinātājs uzskatītu to par vienkāršu pakalnu ar sniegotu virsotni. Vedu mūs augstāk pa kalnu grēdas mugur­kaulu, lai varam labāk saskatīt apkārtni. Manā vicdpulkstenī periodiski uzzib bezpilota lidaparātu pārraidīti topogrāfijas dati; kad pārraidītāji tiek notriekti, to vietā drīz stājas citi.

Manā tērpā valda klusums. Nedzirdu vēju, kas ap mani svilpj šajā milzīgajā augstumā. No tālā ezera puses veļas negaisa mākoņi, viens no

Marsa dramatiskajiem pērkona vāliem. Nonācis līdz mežam pie kalna, tas gāž lietu pār to un ar zibeņiem šķeļ debesis. Nemīlīgajā virsotnē puteņo sniegs, un uz manām bruņām kūst pārslas.

Uz kādas virsotnes ievēroju kustību. Ieraudzījis, ka tie nav Bellonas, bet gan izgrebts zvērs, es neizšauju. Palielinu attēlu un virs šauras klinšu aizas kalna virsotnē ieraugu milzīgu ligzdu, kuras malā sēž grifu mātīte, kas brīnīdamās vēro, kā pār tās ieleju lejā lidinās cilvēki. Kādu pasauli šie zelti izveidojuši!

Nākamajā virsotnē man atkal piebiedrojas mani vīri, mēs brīdi apstājamies, lai pārbaudītu savu zvaigžņCaulu baterijas. Visu dienu tās neizvilks. Šķaidot sniegu, ap mums smagnēji piezemējas Mustangas vie­nība, pievienojot mūsu spēkiem četrsimt zvaigžņCaulās tērptus slepka­vas. Ar Mustangu sveicienā sasitam dūres.

„Ikar?" man ausī ieķērkstas kāda balss. „Ikar, vai tu mani dzirdi?"

„Rok, es dzirdu. Kas par lietu?”

„Ikar… steidzams,… uz… dzirdi mani?" Virs galvas uzplaiksnot zibenim, viņa signāls pārtrūkst. Pārraidi jau tāpat kropļo abās pusēs izmantotās slāpēšanas ierīces. „Der… dzir… mani… Agejā.”

„Rok? Rok?” Es zinu zvaigžņu kaujas plānu, bet drauga balss vieš manī raizes.

„Rāciju signāli pavisam izkaisīti,” saku Mustangai.

„Vietējās frekvences strādā labi. Pie vainas slāpētāji un negaiss.” Pret viņas bruņām šķīst lietus.

Sevro norāda uz augšu. „Lai to sadzirdētu, vajadzēs pacelt pēcpusi augstāk" Mums virs galvas zibens iesper kādā kuģī. Tā sistēmas izslē­dzas, mēģinādams pieslēgties atkal, tas sāk krist, bet, pirms to pagūst, ietriecas garām lidojošā ločSpārnā.

„Ak, nolāpītā elle!” Dodu Ragnāram un Jupiteram pavēles doties tālāk kalnu grēdā un nodrošināt ziemeļu ieleju galvenajam mūsu spēku pelēko leģionam. Kamēr aplenksim citas pilsētas, lai novērstu Bellonu uzmanību, mans galvenais mērķis ir Ageja. Pie tās sienām pulcēsies mil­jons vīru. Aptraipītais, mani sveicinādams, atver plaukstu un tad kopā ar Jupiteru un simts obsidiānu karotājiem nolec no kalna virsotnes.

Mustanga un Sevro gaida lejā, kamēr kopā ar vairākiem miesassar­giem izšaujos cauri zibeņu plosītajiem mākoņiem. Ticis tiem cauri, stāvu gaisā, kur valda nosacīts miers, un uzrunāju Roku.

„Ikar!" viņš sauc rācijā. „Viņa ir šeit! Viņa nav uz Lunas vai kopā ar galveno Sabiedrības floti! Mēs tikko to uzzinājām. Kavaksa viri uz Karabērna klāja atraduši prētoriešus… Viņa ir šeit! Viņa slepenībā ieradusies bez savasflotes; esam viņu notvēruši!”

„Rok! Nomierinies. Ko tu teici?”

„Derov, Valdniece ir uz Marsa. Viņas kuģis ir iesprostots aiz Agejas vai­rogiem. Viņa ir iesprostota!"

„Rok. Es to jau zinu. Tieši tāpēc es gribu Ageju.”