Zelta dēls

8 . SCEPTERIS UN ZOBENS

Man paliek salti. „Arēja dēlus? Es nezināju, ka viņi ir tik liels drauds.”

„Vēl nav, bet būs,” Šakālis saka. „Valdniece to zina. Tāpat kā mans tēvs pat tad, ja nav labais stils to teikt skaļi. Sabiedrība jau iepriekš ir saskāru­sies ar teroristu grupējumiem. Uzrīdi viņiem pietiekami daudz dzinēju vie­nību, un no viņiem var atbrīvoties diezgan viegli. Tomēr Arēja dēli ir citādi.

Viņi nav žurka, kas skrubina mūsu papēžus, bet gan termītu kolo­nija, kas grauž mūsu pamatus tik klusi, cik vien iespējams, līdz būs pavei­kuši tādu darbu, ka mūsu nams uzgāzīsies mums uz galvas. Mans tēvs ir devis Plīnijam uzdevumu atbrīvoties no viņiem. Bet Plīnijam tas neizdo­das. Viņš turpinās izgāzties, jo Arēja dēli ir viltīgi un maniem ziņu kanā­liem ārkārtīgi patīk pievērst viņiem uzmanību. Tomēr, kad viņi kļūs tik bīstami Sabiedrībai, Valdniecei un manam tēvam, ka apstāsies pats pār­valdes mehānisms, nākšu es un teikšu: „Es izārstēšu šo sērgu trīs nedēļu laikā.” Un tad to izdarīs mani zinu kanāli un sindikāti, kas sistemātiski izkaus visus dēlus, un tu triumfējoši nocirtīsi galvu pašam Arējam.”

„Tev vajadzīgs varoņa tēls.”

„Es neesmu diez ko krāšņs. Es neiedvesmoju cilvēkus. Tu esi kā viens no Senajiem iekarotājiem. Harismātisks un cildens. Kad viņi lūko­jas uz tevi, tad neredz mūsu nīkulīgo laiku mīkstmiesīgo pagrimumu, neredz politikas indi, ar ko piesūcināta Luna, kopš pie varas nāca

Valdnieces ģimene. Viņi skatīsies uz tevi un redzēs zobenu, kas šķista — Otrā Zelta laikmeta ausmu.”

Kāds tēvs, tāds dēls. Abi mēģina trāpīt Arēja dēliem līdzīgos vei­dos. Ir baisi iedomāties karu, kas izceltos starp noziedznieku sindikāta rīkļurāvējiem un Arēja aģentiem. Tas dēlus iznīcinās.

„Arēja dēli ir tikai sākums. Atspēriena punkts. Tu gribi valdīt.” „Kādi gan vēl mērķi vada godkārīgus cilvēkus?”

„Bet ne tikai uz Marsa…”

„Tas, ka esmu mazs, nenozīmē, ka tādiem jābūt maniem sapņiem. Es gribu visu. Un, lai to iegūtu, esmu gatavs uz visu. Pat dalīties.”

„Varbūt tu nezini, kas notika pirms diviem mēnešiem,” saku. „Apturi kādu zeltu jebkurā vietā un pajautā. Viņš tev izstāstīs, ko Bellonas ģimene nodarīja Marsa Pļāvējam. Man nav reputācijas. Vienīgais, ko es izraisu, ir smiekli.”

„Kasijs tika apkaunots,” aizkaitināts iebilst Šakālis. „Viņu apču­rāja. Piekāva Institūtā. Pazemoja. Tagad viņš ir nāvējošākais duelants uz Lunas. Viņš ir cīnījies ar ikvienu, kurš apšaubīja viņa nopelnus. Un tagad viņš ir Valdnieces jaunākais un tuvākais mīlulis. Vai zināji, ka tā vecā vārna grasās padarīt viņu par olimpisko bruņinieku? Gan Lorns au Arks, gan Venēcija au Reina šogad dodas pensijā. Tas nozīmē, ka Niknā bruņi­nieka un Rita bruņinieka vietas ir brīvas.”

„Viņa padarīs to par vienu no divpadsmit?”

„Viņš ir kauliņš uz Valdnieces galdiņa.” Šakālis paliecas uz priekšu. „Tomēr es esmu noguris spēlēt bandinieka lomu savu vecāku partijās.” „Tāpat kā es. Liek man justies kā sārtajam,” saku.

„Tad kāpsim kopā! Es būšu scepteris, tu — zobens.”

„Tu nedalīsies. Tas nav tavā dabā.”

„Es daru to, kas man jādara. Neko vairāk. Neko mazāk. Un man ir vajadzīgs karakungs. Es būšu Odisejs. Tu esi Ahilejs.”

„Ahilejs beigās mirst.”

„Tad mācies no viņa kļūdām!”

„Tā ir laba doma.” Viņa sejā sāk plesties smaids, bet es pieklustu. „Ir tikai viena problēma. Tu esi sociopāts, Adrij. Tu nedari tikai to, kas

tev jādara. Tu kā cimdus nēsā tādu seju, kā vien tev vajag, tādas emocijas, kā vien vēlies. Kā lai es tev uzticos? Tu nogalināji Pakšu.” Ļauju vārdiem karāties gaisā. „Tu nogalināji manu draugu un savas māsas aizstāvi.”

„Es nekad iepriekš nebiju saticis Pakšu. Viss, ko redzēju, bija šķērs­lis manā ceļā. Protams, ka par Telemaniem es zināju, bet pēc tam, kad Klaudija smadzenes tika izšķaidītas pa grīdu, tēvs nošķīra mani no Mustangas, lai mūs pasargātu. Es tiku izolēts vēl vairāk nekā viņa. Es biju viņa mantinieks. Man nebija draugu, tikai skolotāji. Viņš iznicināja manu bērnību. Un tad atbrīvojās no manis, tāpat kā tika vaļā no tevis, jo mēs zaudējām. Mēs ar tevi esam kā spoguļattēli.”

Stāvu augstāk izceļas kautiņš. Nokrakšķ svilinātājs. Ārā metēji steidzas augšup, jau sagatavojuši paši savus ieročus. Vairums apmeklētāju sēž, it kā nekas nebūtu noticis.

„Un kā ar tavu māsu?” negribīgi pavaicāju, sirds dziļumos zinā­dams, ka man nav citas iespējas kā vien šī.

„Vai vēlies zināt, kā viņai klājas?” viņš vienkārši noprasa. „Ar ko viņa dala savu gultu? Es varu atbildēt uz visiem taviem jautājumiem. Man ir acis visur.”

„To es negribu.” Pakratu galvu, mēģinādams izdzīt no galvas drūmo domu par kādu, kas varētu dalīt ar viņu gultu. Par to, ka viņa varētu rast prieku kādā citā pat tad, ja ir to pelnījusi. Vēl dīvaināk ir domāt par to, ka Šakālis šīs lietas zina. „Vai viņa šajā ir iesaistīta?”

„Nē,” viņš atbild, smagi iesmiedamies. „Tu taču zini, ka tagad viņa ir pie Lunas. Tas patiešām ir ļoti smieklīgi. Kurš gan būtu domājis, ka no mums abiem izcilākā dvīne būs viņa? Nu, katrā ziņā izcilāka.”

„Viņai nekas nedrīkst notikt,” saku. „Ja ar viņu kas atgadīsies, es nogriezīšu tev galvu.”

„Cik agresīvi! Bet sarunāts. Tātad tu esi manā pusē.”

„Esmu tavā pusē, kopš iekāpu kuģī. Tu zini, ka man nav citu vari­antu. Un es zinu, ka neviens cits cilvēks mani neaicinātu uz šejieni. Visi apstākļi varēja novest tikai pie šāda rezultāta.” Un kādēļ gan ne?

Es atņēmu viņam plaukstu, viņš atņēma man draugu. Viss, ko Šakā­lis ir darījis, ir ar mērķi izgrauzties un izkārpīties, lai izdzīvotu. Tagad,

viņu vērojot tik mazu un neizteiksmīgu šajā dievu pasaulē, gandrīz šķiet, ka viņš ir varonis, kurš cildeni cīnās pret tēvu, kurš viņu atraidījis, pret Sabiedrību, kas smejas par viņa niecību un vārgumu un nicina viņu kā kanibālu, lai gan paši viņam teica darīt visu iespējamo, lai uzvarētu. No viena skatpunkta raugoties, viņš savādā kārtā ir tāds kā es. Šakālis būtu varējis salabot savu plaukstu, bet izvēlējās to nedarīt un nēsāt to kā goda, nevis kauna zīmi.

Tāpēc es peldēšu pa šo straumi. Tad beigās varbūt nogalināšu viņu Pakša dēl.

Viņa seja ieplešas platā smaidā. „Man tāds prieks, Derov! Tāds prieks. Godīgi sakot, jūtos arī nedaudz atvieglots.”

„Bet kas tālāk?” prasu. „Tev noteikti no manis kaut kas vajadzīgs jau tagad.”

„Kāds zelts vārdā Fensors au Drusilla ir uzzinājis par maniem… darījumiem ar sindikātiem. Viņš mēģina mani šantažēt. Man vajag, lai tu viņu nogalini.”

Nu, protams. „Kad?”

„Apmēram pēc kādas nedēļas. īstais viņa nogalēšanas iemesls būs izpelnīties viena Valdniecei tuvu stāvoša radagabala labvēlību; Fensors pret viņu necienīgi izturējies. Līdz ar Fensora nāvi tu iegūsi šīs perso­nas… labvēlību.”

Apspiežu smieklus. „Tu liksi man spēlēt elfu kavaliera lomu, pli­vināties pa galmu un lēkt gultā ar dāmām?” Vēl viena loma. Mustanga domās, ka daru to viņai par spīti.

Šakāļa acis nerātni nodzalkstī. „Kurš kaut ko teica par dāmām?” „Ak tā" izdvešu, aptvēris, ko viņš ar to grib teikt. „O, tas būs… sarežģīti. Tam labāk derētu Takts…”

Šakālis iesmejas par manu pārsteigto seju. „Ai, tev nebūs ne vainas. Tomēr par to visu raizēsimies citudien. Šobrīd atslābsti. Es caur trešo pusi iegādāšos tavu līgumu, kolīdz tas tiks izlikts izsolē.”

„To mēģinās nopirkt Bellonas.”

„Man ir atbalstītājs. Mēs viņus pārsolīsim.”

„Viktra?”

„Nē. Viņa šajā visā vairāk spēlē brokera lomu. Runājot par Viktru, tev jāsaprot, ka viņa nav… kā lai pasaka… partizāne. Viņai vienkārši patīk jaukt gaisu. Atbalstītāju tu satiksi diezgan drīz.”

„Tā neies cauri,” saku. „Es gribu viņu satikt tūlīt. Es neesmu tava marionete. Es dalos visā, ko zinu, un tu dari tāpat.”

„Bet es zinu daudz vairāk! Nu labu Viņš paliecas uz priekšu. „Tu viņu satiksi šovakar. Nav tā, ka tev neuzticos. Es vienkārši domāju, ka būs pieklājīgāk, ja viņš pats ar sevi iepazīstinās.”

„Lai būtu. Es gribu atvest atpakaļ gaudoņus. Un Sevro.”

„Jau izdarīts. Tev vajadzēs izvēlēties arī zobenmeistaru, kādu, kurš apmācīs tevi cīņai ar slāti. Nākotnē dažus cilvēkus vajadzēs nogalināt publiski.”

„Es zinu, kā apieties ar slāti,” saku.

„Pēc tā, ko esmu dzirdējis, man tā nešķiet. Beidz, tur nav par ko kaunēties! Man ir daži vārdi. Žēl, ka Arks vairs nepasniedz. Šobrīd man pat varētu būt līdzekļi, lai atļautos Akmenssānu un viņa Vītolceļu…”

Viņa teiktais apsīkst, un skatiens novēršas no manis; to pievilinā­jis slaidas sievietes siluets, kas slīd caur tavernas dūmiem un vienveidīgo publiku kā caur miglu krītoša dzirkstele. Jūtu mandeļu smaržu uz viņas ādas. Citrusu uz lūpām, kad viņa tuvojas mūsu galdiņam gracioza un aizgrābjoša kā Venēras Vasaras piekrastes gaiss. Kauli trausli kā putnam. Viņai mugurā melna kleita, kas slēpj viņas ādu, atklājot vien kailos plecus.

Tad ieraugu viņas acis un gandrīz nokrītu no krēsla. Tas ir dūriens sirdī. Mans pulss joņo. Tā ir viņa! Meitene ar spārniem, kurai nebija ļauts lidot. Bet tagad… izskatās, ka viņa ir aizlidojusi no Mikija. Spārnu vairs nav, viņa ir nobriedusi sieviete. Bet kādēļ īvija ir šeit? Vai viņu atsūtījuši Arēja dēli? Tik tikko spēju savaldīties. Viņa mani nepazīst.

„Nezināju, ka tik dziļi starp nezālēm aug Rozes,” viņai saka Šakālis. Ivijas smiekli paceļas gaisā liegi kā tauriņa spārnu vēzieni. Viņa novelk ar pirkstu gar apdilušā galdiņa apakšmalu un viegli parausta plecus.

„Parasti vīri nevar atļauties neparastas lietas. Bet mana saimniece dzirdēja, ka Zudušajā pilsētā ieradušies neparasti vīri, un atsūtīja mani kā… vēstnesi.”

„Ak tā…” Novērtēdams viņu, Šakālis atgāžas krēslā. „Tu esi sin­dikāta meitene. Viena no Vebonnas meitenēm?” Viņa pamāj, un Šakā­lis, palūkojies uz mani, pārsteigumu manā sejā notur par iekāri. „Uzved viņu augšstāvā, Derov. Es uzsaucu. Viesmīlīga dāvana. Dod man ziņu, ja vēlies viņu nopirkt. Par darīšanām varam parunāt rīt.”

Izdzirdot vārdu „Derovs”, Ivijas nosvērtība uz mirkli sašķobās. Viņa soli atkāpjas, un es dzirdu, kā mainās viņas elpas ritms. Kad mūsu skatieni sastopas, es zinu, ka viņa redz cauri obsidiāna aizsegam un zem visiem šiem meliem redz sarkano. Tomēr viņas pārsteigums nozīmē, ka viņa šeit nav ieradusies manis dēļ. Viņa atnākusi pie Šakāļa, bet kāpēc? Vai viņa ir kopā ar Arēja dēliem? Vai varbūt Mikijs beidzot pārdevis savu dārgumu tam Vebonnas gangsterim?

„Es ar vergiem nestrādāju,” Ivija saka Šakālim, norādīdama uz manām obsidiāna zīmēm.

„Tu atklāsi, ka šis slēpj ko vairāk, nekā ir redzams ar neapbruņotu aci.

„Dominus, es..

Viņš sagrābj Ivijas plaukstu, šausmīgi izgriezdams mazo pirkstiņu. „Aizveries un dari, kā tev saka, skuķi. Vai ari mēs paņemsim to, ko tu negribi dot.” Viņš nozibina platu smaidu un atlaiž meiteni. Ivija drebē­dama auklē savu roku. Lai ievainotu sārto, nevajag daudz.

Es pieceļos. „Domāju, ka tālāk pats tikšu galā, mans draugs.”

„Nemaz nešaubos!”

Kad esmu piecēlies, ar žestu norādu miesassargiem, lai neseko man, kaut gan viņi mēģina to darīt.

Izpelnījies dažu apmeklētāju izsaucienus, sekoju Ivijai pa pakāpie­niem, kas ved uz ceturto stāvu. Skatienu piesaista viens no holoKanāliem virs bāra. Trīs dimensijās atveidoti sprādzienu attēli. Izskatās, ka tas noti­cis kafejnīcā. Zeltu kafejnīcā. No tur redzamā posta ieplešu acis. Vai to izdarīja dēli?

Citā ekrānā uzzibsnī vēl viens sprādziens. Tad vēl viens. Un vēl, līdz visā tavernā ekrānos var redzēt dučiem teroraktu. Visas galvas pagrieztas, lai skatītos, un pār plašo kroga zāli nolaižas klusums. Ivijas plauksta satver manējo ciešāk, un es zinu, ka spridzinātāji bijuši dēli. Viņi to atsūtījuši. Bet kāpēc uz Lunas? Kādēļ Šakāli? Kāpēc viņi nav ar mani sazinājušies?

„Pasteidzies!” viņa saka, kad esam sasnieguši piecpadsmito stāvu, un caur sārtajām gaismām velk mani garām dejotājām un izsalkušiem apmeklētājiem, līdz nonākam pie pēdējām durvīm šaura gaiteņa galā. Sekoju viņai tumšā istabā un uzreiz saožu sīvo svilinātāju eļļas smaku. Aiz manis sakustas gaiss — tur lavās vīrs rēgSegā. Nākas krietni nopūlē­ties, apspiežot impulsu viņu nogalināt.

„Viņš ir viens no mūsējiem,” aizsvilstas īvija. Viņa ieslēdz gaismu. Seši smagi bruņoti sarkanie nomet savus apmetņus. Viņiem galvā dēmonĶiveres ar iebūvētu augstvērtīgu optiku. „Sauc gliseri!”

„Tas nav Adrijs au Augusts,” norūc viens no viņiem.

„Tas ir nolāpīts obsidiāns.”

„Tāds savāds.” Viens no sarkanajiem palec atpakaļ, notēmēdams uz mani ar svilinātāju. „Zelta kaulu blīvums!”

„Pārtraukt!” iesaucas īvija. „Viņš ir mūsu draugs. Harmonija viņu meklēja.”

Ne Arējs vai Dejotājs?

„Tu šeit neieradies manis dēļ,” saku, nopētīdams viņu ieročus. „Jūs bijāt medībās.”

Viņa pievēršas man. „Es paskaidrošu vēlāk, bet tagad mums jāiet.”

„Ko tu izdarīji?” prasu, kamēr viens no sarkanajiem izvelk plazmasDegli un izgriež sienā caurumu, ielaizdams istabā pilsētas smirdoņu. Ieplūst mitrs gaiss, un pār telpu pārslīd gaismas, kad pie improvizētajām durvīm pielaižas neliels kravas kuģis, kas paralēli caurumam atver sānu lūkas.

„Derov, nav laika!”

Satveru viņas plecus. „īvij, kāpēc tu esi šeit?”

Viņas acīs iedegas triumfs. „Adrijs au Augusts ir noslepkavojis piecpadsmit mūsu brāļus un māsas. Esmu atsūtīta viņu notvert vai noga­lināt. Es izvēlējos otro variantu. Pēc divdesmit sekundēm viņš būs pār­vērties pelnos.”

Es norauju kādam sarkanajam no rokas viedpulksteni un iedarbinu savus apslēptos gravZābakus. Ivija uz mani kliedz. Paceldami mani gaisā, zābaki sērīgi ieīdas. Metos atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām, iztriekdamies caur durvīm tā vietā, lai tās atvērtu, un lidoju caur gai­teni kā no elles izmucis sikspārnis. Pašaujos garām kādai dejotājai, sānis paslīdu garām diviem oranžajiem apmeklētājiem un izgriežu asu labo pagriezienu pāri margām uz Šakāļa galdiņu, kur viņš tikko beidz malkot savu dzērienu. Viņa aptraipītais mani ievēro tāpat kā pelēkie. Pārāk lēni.

Uz ekrāniem pār sprādzienu ainām čerkst traucējumi un iedegas asinssarkanas ķiveres attēls.

„Ko sēsi, to pļausino dučiem skaļruņu ierēcas Arēja balss.

Galdiņš zem Šakāļa rokas izkūst. To aprij Ivijas atstātā bumba. Aptraipītais pagrūž Šakāli nost no galda kā lelli un apvij savu titāna ķer­meni ap enerģijas lodi. Viņa lūpas kustas nāves čukstā: „Skirniralfalnjir."